Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
17.01.2022

“Cikos sāksies karš?”

Komentē
4
Saglabā

Pirms vaicā: "Vai tiešām Krievija uzbruks Ukrainai?" – ir jāvaicā: ko mēs saprotam ar uzbrukumu?

Nepārstāstīšu informatīvajā telpā atspoguļotās ziņas, ka Krievijas un NATO pārstāvju tikšanās bijušas "neveiksmīgas" (Kremļa formulējums) un Krievija turpina pārvietot Ukrainas virzienā militāros resursus. 14. janvārī Rietumu mediji vēstīja par ASV amatpersonu viedokli, ka Krievija jau ir sagatavojusi plānu provokācijām, kuras izmantot kā ieganstu militāram uzbrukumam Ukrainai. Šādi signāli, šķiet, iztulkojami diezgan viennozīmīgi, tomēr konfrontācijai par labu izšķīrušās Krievijas priekšrocība ir tāda, ka tās rīcībā ir arī citi instrumenti. Piemēram, ja kiberuzbrukuma rezultātā pretinieka valstī var kaut uz laiku "izslēgt", teiksim, siltuma un elektroapgādes sistēmu, tas nav mazāk efektīvi un efektīgi par tankiem. Galu galā vienmēr var paziņot par cauruļvadu sistēmas "avāriju", kas diemžēl liek pārtraukt dabasgāzes piegādes klientiem Eiropā. Starp citu – jau uzrakstījis šo tekstu portālam, ieskatījos "ziņās", un kāds "pārsteigums"… Čakarēt, atvainojiet, pretējo pusi var daudzos veidos.

Te var iebilst ar pretjautājumu: tad kādēļ karavīru un militārās tehnikas pārvietošana, kas galu galā izmaksā lielu naudu? Man, protams, nav skaidras atbildes, tomēr šķiet, ka, domājot par Krievijas ārpolitiku, vienmēr jāpatur prātā – mēs runājam par autoritāru valsti, kuras apsvērumi var neatbilst mūsu priekšstatiem par loģiku. No Kremļa viedokļa iztērēt X miljonus dolāru, lai mēģinātu ietekmēt pretējās puses noskaņojumu, ir pilnīgi normāli. Tomēr secinājums, ka Kremļa loģiku ir faktiski neiespējami droši izprast, vēl labāk parādās citā aspektā.

Tātad 11. janvārī Maskavas mērs paziņoja, ka tuvāko nedēļu laikā megapolē prognozējams ļoti straujš kāpums saslimstībā ar Covid-19, savukārt pats prezidents Putins dienu vēlāk pauda, ka valstij ir "dažas nedēļas", lai sagatavotos jaunam uzliesmojumam. No vienas puses, varētu šķist, ka šādā situācijā sākt vēl militāras aktivitātes un pretī saņemt ekonomiskas sankcijas  būtu, maigi sakot, neapdomīgi. Tomēr tikpat labi, lai cik nopietnas būtu sekas iebrukumam Ukrainā, tā būtu, atvainojiet par cinismu, laba iespēja novērst Krievijas sabiedrības domas no pandēmijas tēmas. Jo vairāk tāpēc, ka, spriežot pēc dažiem interneta vides pētījumiem, šī tēma kaimiņvalstī ļaudis "uzvelk" varbūt pat vairāk nekā, piemēram, Latvijā. Galu galā pašu amatpersonu drūmie paziņojumi nekādi netraucēja vienlaicīgi Krievijas Domei atteikties no stingrāku epidemioloģiskās drošības noteikumu izskatīšanas. Citiem vārdiem sakot, pat ja paveramies tikai uz vienu aspektu, proti, vai vērts padziļināt pandēmijas situācijas krīzi, uzsākot karu, atbilde ir: var būt gan tā, gan tā. Turklāt man šķiet, ka Kremlis šo savu neprognozējamību (no Rietumu viedokļa) izbauda un prasmīgi izmanto.

Tikpat grūti ir saprast, kāpēc Kremlim viss šis saasinājums ir vajadzīgs. Var, protams, runāt par kaut kādiem mazvērtības kompleksiem. Lūk, Putins vēlējās, lai viņu "lielie puiši" uztver kā līdzvērtīgu, lai viņš var parādīt ārējai un iekšējai auditorijai, ka ar viņu rēķinās. Varbūt tā ir, bet varbūt tā ir politikas nevajadzīga, smalki sakot, psiholoģizācija. Šādā kontekstā es personīgi sliecos piekrist autoriem, kuri norāda uz būtiskām izmaiņām veidā, kādā Krievijas elite pēdējo divu gadsimtu laikā ir uztvērusi Rietumus (ilgstoši ar to saprotot Eiropu). Mazliet vulgarizējot: ja 19. gadsimtā slavofili un citi krievu pašpasludinātie patrioti lamāja Eiropu no pievilta un patiesi sāpināta vienas ģimenes locekļa pozīcijām, tad 21. gadsimtā Krievijas elite sevi vispār nesamēro ar Rietumu civilizāciju (nekustamie īpašumi un bankas konti Rietumos šādā ziņā neko nenozīmē), jo uzskata, ka Krievija ir "īpaša", savukārt Rietumi ir "degradēti". No šī viedokļa raugoties, man nav skaidrs, kādēļ lai Putinam būtu tik svarīgi, lai Rietumi viņu respektē (pat žanrā "baidās, tātad ciena"). Nav jau Ķīna, kuru gan, cik saprotu, režīms Krievijā uztver ļoti nopietni.

Skaidrs, ka no t.s. liberālās demokrātijas viedokļa tas izklausās absurdi, tomēr kādēļ arguments autoritārā valstī vienkārši nevar būt: "Kāpēc kaut ko nedarīt, ja var un man par to nekas nebūs?" Demokrātijās amatpersona par šādiem izgājieniem ātri dabūtu krāgā politiskos oponentus, presi, neapmierināto biznesa eliti. Vai kaut kas tāds draud Putinam? Nē. Loģikas trūkums nav svešs arī Rietumu sabiedrībām mūsdienās, tomēr tās vairāk ir iterācijas par Kafkas tēmu. Savukārt vienā normālā autoritārā valstī (ne jau tikai Krievijā) kaut kādu dzīves iekārtojuma modeļu absurdumu aizstāj vienkārši atsevišķu personu visatļautības reibums. Šķiet, Rietumu politiķi, diplomāti un eksperti to nesaprot. Iedomāties, ka Kremli var ietekmēt ar "nepieredzēti stingrām" sankcijām, ir līdzvērtīgi idejai: ja monarham atņems vienu no viņa piecdesmit villām, viņš histēriski raudās un solīsies turpmāk dzīvot citādi. Vai arī piekāpsies, uzzinot, ka viņa dzimtcilvēki saskarsies ar problēmām.

Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka arī šāda interpretācija ir tikai minējums, kas balstīts vēsturiskā pieredzē par autoritāru režīmu funkcionēšanu, un šī pieredze neizslēdz citas versijas. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka situācijā, kāda ir izveidojusies, paralēli publiskajai politikai – sarunām, paziņojumiem – ir jābūt slēptai. Ja viena no pusēm, piemēram, izdara kiberuzbrukumu otrai, tad ir jābūt ne tikai publiskiem protestiem, bet operatīvi pilnīgi "nejauši" vismaz līdzvērtīgam uzbrukumam, kuru, protams, veic kādi nezināmi hakeri. Izraēla nekad neatzīs, ka tās hakeri "uzkāra" Irānas kodolprogrammu, pilnīgi bezcerīgi jautāt, toties rezultāts saprotams. Pretarguments "demokrātijas tā nerīkojas" ir smieklīgs, jo pretējā puse nav demokrātija, un ir jāspēlē atbilstoši tās paradumiem. Jebkura atturēšanās to darīt – jo mums tā nepiestāv! – tikai nostiprina Kremlī pārliecību par Rietumu "vājumu" un vēlmi provokāciju līmeni paaugstināt vēl. Ja t.s. kolektīvie Rietumi apgalvo, ka ir sapratuši situācijas nopietnību un pretinieku, tad tas beidzot jāpierāda praksē. Jautājums šī teksta virsrakstā ir apzināti retorisks, jo konflikts patiesībā ir jau sācies.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!