Par grāmatām
20.08.2020

Bez reliģijas un bez tizlībām

Komentē
4
Saglabā

Par Krišjāņa Zeļģa dzejas krājumu "Skaistuma klātbūtne" ("Neputns", 2020)

Esmu no tiem mietpilsoniskajiem cilvēkiem, kuri gleznu izstādēs mēdz spriest tādā garā –"lūk, šo es gribētu virtuvē!" vai "šī ir ģeniāla un iespaidīga, bet mājās es tik traku neturētu". Krišjāņa Zeļģa dzejoļi man vienmēr bijuši kā bildes, kuras visas pēc kārtas varētu likt mājās pie sienas, – tie atspoguļo manu gaumi, pasaules izjūtu, uzskatus, turklāt nedraud ar šokējošām vai muļķīgām enerģijām. Tas gan nenozīmē, ka Zeļģa dzejoļi būtu izcili optimistiski, dekoratīvi un ar neērtām atziņām neapgrūtināti, bet vienmēr šķitis, ka trakās lietas tie pasaka it kā starp citu, nepaceļot balsi vai gandrīz jokojot (postironija: traģisko un komisko gandrīz nav iespējams atšķirt), kā arī rada noturīgu iespaidu, ka autors nav stulbs.

Vispārīgas piezīmes

"Skaistuma klātbūtne" ir Zeļģa trešais pilnmetrāžas krājums (2010. g. iznāk "Visas tās lietas", 2016. g. – "Zvēri"). Apkopojot kopiespaidu par autora rakstīšanas manieri: Zeļģa dzejoļi ir labi saprotami, rūpīgi pārdomāti, ar sižetu, ar noslieci uz kontemplāciju, nedroši (kā bailīgi sperot soli), trausli (kā sausiņi), kompakti, iekšupvērsti, ar humora izjūtu un skumji (bet it kā noregulēti zemā intensitātē), stoiciski, ar negaidītiem gaišiem, siltiem laukumiem (biežāk tā ir "ziemeļnieciski blāva gaisma").

Liriskais varonis – vērīgs, jūtīgs, ar svešiem bikls, neizlēmīgs, šaubās, fantazē, sevī pārdzīvo (viņš saka: "varbūt ka es kaut ko ne tā pateicu" (76) [1], "sanāk ka esmu stulbenis" (18)). Tēli mēdz būt reālistiski, konkrēti, ekonomiski (kaut kas no imažisma koda); man patiktu, ja Zeļģis tādā stilā rakstītu vēl vairāk – tik skaisti "Zvēros" izklausījās: "aizmigu pie ezera uz viņas dvieļa" (36) [2] un "tumsā klusi kūst ledusskapis" (48). Tomēr reālisms laikam nav ideāls, uz ko autors tiecas. Īpaši emocionāli intensīvos brīžos empīriska novērojuma vietā stājas metafora ("osta bija sasista / tās ceļi pierauti krūtīm" (27)), tāpat sastopami arī pavisam ezoteriski vērojumi, kurus grūti priekšstatīt ("kāpnes tik blīvas" (88) vai "gaisa spiediens / kustina zemi" (67)). Par pēdējiem es personīgi neesmu sajūsmā.

Tomēr Zeļģis ir viens no tiem dzejniekiem, kurus lasot mani netraucē perfekcijas trūkums; tāpat kā vairāku citu mūsdienu dzejnieku gadījumā, neprecizitāte, zināma neveiklība šķiet autora stila sastāvdaļa, kas piestāv liriskā varoņa raksturam. Ja tekstu rediģētu, tas kļūtu citāds, sterilāks, zaudētu daļu autentiskuma. Valoda ir tuva sarunvalodai, literārajai valodai neatbilstošas formas netiek izskaustas, būtiska nozīme palīgvārdiem, dežūrfrāzēm, sarunās noklausītiem krikumiem ("nekad nevar zināt", "un vai tad var"). Tomēr teksta uzlabošana šajā gadījumā šķiet gan neiespējama, gan nevajadzīga, jo salīdzinājums ir izcili trāpīgs un dzejolis tik kompakts, ka tajā, šķiet, nav izkustināms neviens vārds.

Veidojot ritmu, Zeļģis neizmanto teikuma formu un punktuāciju, nav arī atskaņu vai metra, kas nestu frāzes uz priekšu; "tempu tur" galvenokārt teksta sadalījums daudzās īsās rindās, kur garākas rindas rada palēninājumu, bet aiz īsajām bieži rodas vēlēšanās ielikt pauzi (tas dažkārt rada impulsu lasīt šos dzejoļus kā haiku, piemēram: "sakuļas putas un burbuļi [pauze] kaijas nosmeļ mazās zivtiņas [pauze] atbildes neraisās" (90)). Tomēr kopumā nešķiet, ka kāds no Zeļģa krājumiem bijis lēns un stājies, jo dzejoļos parasti kaut kas notiek, tie neizplūst pa šķīvi kā asociatīvi biezeņi.

"Skaistuma klātbūtnē" Zeļģis īpaši pievērsies sarakstu tēmai, kas šiem dzejoļiem labi piestāv, jo tie jau tāpat dažkārt izpaužas kā stabiņos izkārtotas secīgas domas. Īsts saraksts ir, piemēram, dzejolis "nelaimes" (10), bet uz izteikto sarakstu fona pēkšņi sāk izcelties uzskaitījumi arī dzejoļos, kas nav saraksti. Viens no sarakstu stila iedvesmas avotiem šoreiz, iespējams, bijusi dzejniece Nastja Deņisova, kurai "Skaistuma klātbūtnē" veltīts cikls. Tajā Zeļģis veidojis improvizācijas par Deņisovas rindām, to vidū – "visskaistākā lieta ko / atsūtīji / bija tavs iepirkumu saraksts" (skat. arī "Satori" publicēto Deņisovas dzejoļu kopu). Saraksti kā brīnišķīgs, daudzveidīgi izmantojams izteiksmes līdzeklis daudzkārt apliecinājuši savu noderīgumu mūsdienu dzejā: no neseniem paraugiem obligāti skatiet Elvīras Blomas krājumu "Izdzēstie attēli" [3].

Tagad par būtisko

Lasot krājumu "Zvēri", bieži bija sajūta, it kā tekstam būtu pielikts klusinātājs, it kā kāds klusumā grabinātos pa atvilktni. "Skaistuma klātbūtnē" daudz mazāk minētā ASMR efekta, bet vairāk tiešas agresijas, dusmu, bezpalīdzīga izmisuma. Cik var spriest, liriskais varonis ir zaudējis mīļoto (lielisks ir šai tēmai veltītais dzejolis "ķirbju eļļa" 86. lpp.) un ar visu pārējo arī neiet pārāk spoži. Grāmatu atklāj aina, kurā kāds izsit mašīnas stiklu, iespējams, nozog somiņu un laižas projām. Tālāk vēl sliktāk – dzīve ir "nekā citādi nepavelkamas / smagas ragaviņas" (8), "Pēterburgā uzsprāgst bumba" (10), "tilts atceras visas pašnāvnieku sejas" (12), liriskais varonis iet pa ielu ar nazi kabatā (13) un tādā garā.

Krājumā "Zvēri" savulaik vislielāko iespaidu uz mani atstāja ekopoētiskā līnija. Nedomāju, ka, veidojot šo krājumu, Zeļģis ļoti apzināti vēlējās sistemātiski runāt par cilvēka un dabas attiecībām. Tomēr tā bija sanācis, ka, vienā ciklā apvienojot vairākus dzejoļus, kuros pieminēti dzīvnieki, bija izveidojies neliels katalogs, kurā aplūkotas situācijas, kādās mūsdienu cilvēks sastopas ar dzīvniekiem, piemēram, tūrisma braucienā vērojot vaļus, sastopot svešu suni, ieraugot parka dīķī beigtu pīli vai (visbiežāk) saskaroties ar dzīvniekiem kā gaļu vai kauliem. Šī pēdējā aspekta iespaidu vēl vairāk pastiprināja tas, ka otra nozīmīga grāmatā skatītā tēma bija ēdamlietas. Novietojot līdzās dzejoļus, kuros dzīvnieki ir klātesoši kā poētiski tēli, kā reāli dzīvnieki un kā pārtika, izveidojas mūsdienīgs dzīvnieku tēmas traktējums, kas ļoti atšķiras no romantiskas un ideālistiskas ekopoētikas, kurā dzejnieks sacer odas dabas skaistumam, sauc putnus par dvēseles radiniekiem un nosoda traktoru.

Ieraugot "Skaistuma klātbūtnes" asiņaino vāku, šķita, ka varētu būt sagaidāms "Zvēru" dzīvnieku tēmas turpinājums. Tomēr jaunā grāmata drīzāk vēsta par asiņojošu cilvēka sirdi, nevis par dzīvnieku ciešanām. Lai gan ir brīži, kad nevaru nošķirt, vai dzejoļa varoņi domāti cilvēki, dzīvnieki vai gan vieni, gan otri – kā dzejolī "gaiss tik izslāpis…", kur Zeļģis raksta: "kā medījums kas pats sevi sagatavo / mēs izklājamies izcirtumā" (9).

Cits ekopoētikas tēmu loks nedaudz tomēr tiek skarts nodaļā "Reliktais starojums" [4]. Viena no mūsdienu ekoloģiskās domas iezīmēm ir interese par plašāku laika un telpas mērogu – Kosmosa vēsturi un telpu aiz stratosfēras robežām. Zeļģa dzejoļos varoņi "iet pa izzudušas jūras gultni" (mežu) (55), apspriež Fermi paradoksu (57), piemin brīdi, kad saule izpletīsies un aprīs Zemi (59). Bez šaubām, dzejniekiem arī senāk vai vienmēr bijis raksturīgi runāt "mūžības kategorijās", taču ir jēgpilni nošķirt ilgo (vai bezgalīgo) laiku un telpu kā poētisku abstrakciju un priekšstatu par Visumu kā empīriskas izpētes priekšmetu. Vienā gadījumā Kosmoss primāri ir neaptverama, milzīgi liela un apbrīnojama entitāte, iespējams, Dieva mītne vai Dieva radīta lieta, otrā gadījumā Kosmoss ir reāla telpa, kuras fizika un ģeogrāfija ir detalizētāk aprakstāma un kurā  norisinās reāli, laikā datējami notikumi. Zeļģa dzejā Visums tēlots drīzāk lietišķi.

Ir vērts pieminēt, ka Zeļģi maz interesē kultūras un civilizācijas senvēsture un ceļošana laikā, atklājot vēstures gaitu un pirmsākumus, nav iecienīts trops. Drīzāk ir tieši pretēji – daudzi dzejoļi šķiet kompakti noslēgti skatienam atsegtā vēstījuma telpā, nemudinot domāt par attēla pagātni vai nākotni. Tomēr ainavai ir dziļums.

Recenzijā par krājumu "Zvēri" Laura Brokāne rakstīja – "īstā" pasaule Zeļģa dzejā redzama it kā caur noputējušu logu, kuru var attīrīt pa maziem, savstarpēji nesaistītiem gabaliņiem. Arī man, lasot šos dzejoļus, bija līdzīga sajūta: dzejoļa priekšplānu veido reālistisks nosacīti ikdienišķas situācijas attēlojums vai īss vēstījums, kas it kā aizsedz, slāpē otrajā plānā, perifērijā, nojaušamus draudus, sāpes vai kaut kā apjēgšanu. Šis tālākā plāna vai aizkadra ainavas segments nav pilnībā atsegts. Brokānes teiktajam varētu piesieties vienīgi tādā ziņā, ka, man šķiet, Zeļģis nav no tiem dzejniekiem, kas rāda "īstās" pasaules virzienā, ja ar īsto pasauli saprot cilvēka acīm apslēptu absolūtu patiesību vai kādu pārdabisku augstāka līmeņa pasauli, kas atrodas viņpus dabas un ir īstāka par dabu. Nastjai Deņisovai veltītajā ciklā Zeļģa varonis saka: "paldies dievam / kura starp citu nemaz nav" (49), savukārt citviet var noprast, ka viņš nav augstās domās par horoskopiem, homeopātiju un reiki (83). Ļoti labs jautājums – kas veido sekulāras ainavas dziļumu?

Nobeigumā

Grāmatas priekšpēdējais dzejolis sākas ar rindām "vakaros sporta zālē / iededz lielās lampas" (89). Es gribētu Zeļģim pateikt: man ļoti patīk šis dzejolis, jo tas ir vienkāršs un reālistisks, vēsta par tipisku mūsdienu urbānās ainavas elementu – fitnesa klubu. Zāle tēlota no garāmgājēja viedokļa – viņš redz, kā iedegas gaisma, dzird dunoņu aiz sienas un izvirza pieņēmumu, ka klubā pulcējas skolotājas, turklāt tieši tās, kas neizceļas ar glītumu. Es pati eju uz to klubu un varu atklāt – lai arī esam skolotājas, dažas tomēr esam diezgan glītas. Mūsu pulkā ir vīrieši, un mēs tur nestampājam (stepa aerobika vairs nav modē). Tā dunoņa varētu būt no palēcieniem vai – no enerģiskās mūzikas, kas, kā liecina pētījumi, ļauj atlētiem veiksmīgāk pārvarēt nogurumu un sāpes un sasniegt augstākus rezultātus gan izturības, gan spēka treniņos.

 

[1] Šeit un turpmāk citēts no grām.: Zeļģis, K. Skaistuma klātbūtne. Neputns, 2020.
[2] Zeļģis, K. Zvēri. Neputns, 2016.
[3] Bloma, E. Izdzēstie attēli. Orbīta, 2020.
[4] reliktais starojums – starojums, kas Visuma attīstības procesā atdalījies no vielas, sācis eksistēt patstāvīgi, tā temperatūra un enerģija pakāpeniski samazinājusies. Atklāts 1965. gadā; mūsdienās staro radiodiapazonā un tā temperatūra ir 3 K, frekvence 4080 MHz.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!