Dzejniece, dramaturģe un ārste Samira Negruša dzimusi Alžīrijā. Viņa ir autore vairākiem dzejas krājumiem franču valodā, spilgtākie no tiem: "L’opéra cosmique" ("Kosmiskā opera", 2003), "Iridienne" ("Varavīkšņainā", 2005) un "Cabinet secret" ("Slepenais kabinets", 2007). S. Negruša sevi pierādījusi arī kā literāru pasākumu rīkotāja, darbojusies ar starpdisciplināriem teātra, video, fotomākslas un tēlniecības projektiem, arī tulko literatūru no arābu uz franču valodu. S. Negruša tikko Parīzē prezentējusi pašas veidotu antoloģiju, kas apvieno Alžīrijā mītošus frančvalodīgos dzejniekus: quand l’amandier refleurira (kad atkal uzziedēs mandeļkoks), no tās arī atvasināts autores literārais šovs "Soleils" ("Saules"), kur izmantoti Alžīrijas frankofono dzejnieku darbi laikā no 20 gs. 30. gadiem līdz mūsdienām. Autores jaunākās grāmatas "Instance/Depart" ("Gadījums/Aizbraukšana") un "Le dernier Diabolo" ("Pēdējais velns") 2012. gadā izdotas Francijā, savukārt Argentīnā šogad tiks laista klajā Negrušas dzejas izlase.
Latviski atdzejojusi Gita Grīnberga
T.
Vīrietis ir aizgājis un es vairs nezinu ko gaidu. Izklātas garāmslīdošas sejas gar aklo sienu vai pat izšķīdušas tumsā, izkaisītas pa bulvāriem līdz pat iekšējām sienām, mūsu sapņu sejas un virsmas vīrietis. Viņš ierodas, rīta dzimstošās ēnas, izmirušas ieliņas kas atbalsojas, elso kā zemē guloša pudele. Gadās ka viņa roka satver žņaudza manu plecu griezīgiem pirkstiem. Mana mugura vīrieša plaukstā un ieliņa svilpj un pudele apveļas. Es negaidu, vīrietis ir aizlidojis ar sazin ko kabatās ar sazin ko savās vīrieša ar griezīgiem pirkstiem acīs ar sazin ko ausīs, kluss savā galvā kas diktē vertikālo kustību no lejas uz augšu, sazin ko vīrietis kurš neskatās uz vīrieti un pavēl un ir nepacietīgs. Seja ir prom pametusi aklās sienas iekšējās sienas un vasaras pilis. Es negaidu gadu bezdibeni paskrējušo gadu ko uz auksta lidlauka pametis janvāra vīrietis.
T.
Zaļais zināms zaļais iepleš manu acu zīlītes un nomierina manu elpu stādina drudžainos aulēkšus kas sitas pret mana krūšukurvja sienām bet zaļais pat šis nepiedien manai sejai un lai cik zīdains tas būtu mana āda tam pretojas saprotiet! Man patīk tikai bezgalīgu plašumu panorāmisku ainavu zaļais ko viens pats redzes lauks nespēj apdzīvot. Es vēl virzos uz priekšu, melns trijstūris, man nav bail no tuksneša, gluži kā kāpas gluži kā smiltis es iekļūstu visur un turpinu ceļu un melnās telts svars neliedz man rāpties un melnā konusa sīksīkās spraudziņas neliedz man saredzēt ārpusi es virzos aizsegā un visi redz tikai melnu telti starp citiem melniem trijstūriem apžilbušas saules žilbumā. Pa līkloču tuneļiem un ielām kur mani nelaiž klāt mājām kur mani tur ieslodzītu es virzos un redzu un es loku zaļo pēc sava prāta. Savā melnajā kāpā es plūstu līdz krastam un savu djilbab-string dāvāju jūrai.
K.
Vēla pamošanās un Marseļa torīt rūgta kafija Romas ielā kas pārdēvēta visā tās garumā "as" vietā nāk "u" un ielai viens pīpis par to kas ir piedienīgi aizmiglots prāts torīt uz balkona pacelta galva izkārts palags "Bēthovens ir čigāns". Mēs visi esam romi un Bēthovens ir revolūcija. Gaiss mani dedzina Tahrīra laukumā kur mēs visi esam ielu akrobāti nerri minoritātes viena vīrieša pūlis un viena vienīga sieviete pūlī. Ar saviem vecajiem faraona zābakiem soļo tālāk un attīri no sārņiem savu galvu. Umma Kulsūma ir čigāniete un Nagībs un Šahins un visi tie kurus tu vairs nedzirdi ir revolūcija. Koloss nošķūrē laukumu un kā nenozīmīgus gružus aizslauka uzlauztas vagīnas tālredzīgi izdurtas acis kopā savītas lūgšanas skandētus nozagtus vārdus. Visu briesmu pūlis, brīvība ir smalka aprēķina simfonija. Koloss paliek pie sava, ar savām lielajām rokām viņš aizslauka ģitāru; uz futrāļa desmitiem uzlīmju: Pret civiliedzīvotāju tiesāšanu militārās prāvās.
S.
Divsimt sešdesmit četri kilometri pa putekļainiem ceļiem, sakaltušu kāju karavāna plānas zoles kas virzās uz priekšu un uztūkst kā apkrautas pārāk lielām somām kā atbrīvotas no izkrautas kravas Adena jūras brīze attālinās ar katru soli es tev dāvāju savu muguru un savas ādas ziloņkaulbaltumu kas simtkārt apdedzis darbdienas saulē laužoties rāpjoties garāmgājēju pūlī simtreiz noliekot labību pie citu namdurvīm. Ienirt ceļā apņēmīgu vai samierniecisku seju šai ceļā kas šķiet vedam tikai uz metaforas centru un tomēr īsina ilūziju.
Divsimt sešdesmit četri kilometri ko svilināt savu noskūto galvu lai tā svilst lai tā retina apvārsni un pārgroza laiku virs saspiestu ļaužu un saukļu kolonnām lai tā liek soli pie soļa un lai nekad nepienāk senās augstienes pilsētu ceļi.
D.
Auglīgo ieleju grebto kolonnu smalkās lautas Svētais Vīr viņi apdzīvo tavu mājokli un valkā tavu gudrību viņi pretendē uz tavu mantojumu un nobauda no tā tikai košas garšvielas viņi skūpsta tavu kapu lasa tavas vārsmas un piekrīt ziedot viņi stāv stalti un runā par cieņu viņi runā brālīgi un sauc sevi dievu vārdos. Svētais Vīr tavās zemēs dvēseles ir pametušas mūra pavēni un uzvilnījušas kā Viens viņu milstošās ēnas tika apturētas un tās palika Viens. Viņu skropstas tika lauztas skatiens smacēts tās palika Viens. Viens kas paliek pie sava un virzās tālāk un beidzot runā un atklāj viltvārdību. Tavās zemēs un Viena zemē Svētais Vīr brāļi ir ieradušies no senās valstības četrām pusēm no Magrebas no Mašrikas un no Hidžazas viņi ir ieradušies brāļi kas pārņem tavu gudrību un uz tavu durvju sliekšņa viņi ir aizvēruši savu skropstu logus un pie Viena pavarda viņi ir aizplīvurojuši savas maņas un runājuši dēla vārdā. Auglīgo ieleju svētais vīr tavas gudrības sirdī trauc velosipēds un Augstienes ir vairs tikai šāviņu lauki.
R.
No maniem Tubkala brālēniem man ir trāpīga un skanīga mēle āda kas panes visu un Thanina nenotveramās ērglenes skatiens. Līdz manam nocietinātajam kalnam nonāk sarkanā avota dziesma atbalss no Atlantijas okeāna piekrastes salām un uzveiktu no mandeļkokiem bēgošu pakavu dipoņa. No maniem Tubkala brālēniem manī ir nogaidošs klusums par Folkloras laukumiem, ugunsspļāvējiem, iestudētām kāzām, iznomātiem dupsīšiem un hariru par diviem dirhamiem. Pie maniem Tubkala brālēniem salašņu greznība nobeidz Andalūziju un nožēlojamais pozē pastiepis kāju apavu tīrītājam. Un kad uzspēlētas labestības uzplūdos viendienas karalīšu ārišķību svētkos kāda garāmejoša māte malkojot svaigi spiestu apelsīnu sulu īsi pirms pusnakts māte kurai šķiet skaists bezbailīgā bērna smaids mazas meitenītes smaids kura laukumā īsi pirms pusnakts pārdod papīra kabatlakatiņus mātei kuras bērni jau guļ jau sapņo kad māte iemīl šo smaidu Grenāda ir zudusi uz mūžīgiem laikiem.
A.
Šai dienā kas saplaisājusi no vilšanās kad zilgme pametusi jūru lai ielenktu pakalnu bruņotu ķēžu apjoztu ļaužu čupiņu Pusnakts kā nedzīvu augli dzemdina ausmu pametot Kasbu tās gruvešiem. Es aicinu pieminēt Alžīru no krastmalas tirgus letēm līdz iekarotāju tankiem es aicinu pieminēt Hasibu Džamilu Didušu un Budiafu, senčus un atmiņu zaudējušos sapņu izvarotājus un mūžīgos nodevējus es aicinu pieminēt katru izlieto lāsi katru pazemojumu lai beidzot iznirst līcis lai tas mūsos iemājo lai tas atver mūsu apdullušos plakstiņus lai pamostas Al Anka un aplenktās Divāna melodijas lai atveras mūsu māju sliekšņi un lai atskan jauna dziesma. Lai traucas TGV expresse lai tas atved Tanžeras vēju un uzsāk savu skrējienu no Tunisijas līdz Aleksandrijai un no Beirūtas līdz Stambulai. Lai atveras jauna diena un lai Pusnaktī uzsmaržo jasmīns.
Nastja Deņisova ir viena no interesantākajām krievu laikmetīgās dzejnieku paaudzes pārstāvēm; izdevusi jau divus dzejas krājumus: "Ничего нет" ("Nekā nav", 2006) un "Вкл" ("Iesl.", 2010). Publicējusies gan internetā, gan vairākās antoloģijās: "Братская колыбель" ("Brāļu šūpulis") un "Стихи в Петербурге XXI век" ("Dzejoļi Pēterburgā 21. gadsimtā"), almanahā "Авторник" ("Avtornik"), dzejas izlasēs un žurnālos. Ieguvusi vairākas Krievijas literatūras balvas, t. sk. Krievijas literārās programmas, festivālu "Studentu pavasaris" (Kemerovā, 2004) un "Jaunais literāts" (2009) laureāte. 2007.–2008. gadā rīkojusi Krievijas Lesbiešu mīlas dzejas festivālu Maskavā; redaktore dzejas antoloģijai "Ле Лю Ли – книга лесбийской любовной лирики" ("Lemīli – lesbiešu mīlas lirika").
Latviski atdzejojusi Ingmāra Balode
***
es ļoti pieaugusi esmu
es varu internetā izlasīt visu to spēļu noteikumus
ko nespēlēju ar sētas bērniem
jo nesapratu kā tās spēlējamas
grūtāk jau ar bārmeņiem kafejnīcās
ar uzmanīgiem jauniem cilvēkiem acīs
ar citām
teju trīsdesmitgadīgām sievietēm čata istabās
viņu spēles
spēles noslēdzas un visi iet mājās
es arī eju mājās
kazaki-razboiņiki mūžīgi auļo man garām
***
lūk īslaicīgs it viss
par pusi eiro muzikālais automāts
bet mūziku nu gan es ņemu līdzi
lai paliek mūzika es viņu ņemu līdzi
mūziku neaizstiepiet paldies
liels paldies
vēl drusciņ un es pavisam jau beigta
tu aplēsīsi
kāpēc?
1
raksti es lasu
klausies elpoju
durvju klikšķis
ienāciet ienāciet
ak dievs
kādēļ ak dievs? jūs esat Maskavā
pārvāksies uz lielo pilsētu
no otras lielas pilsētas no augšas
sveta, vai mani pazīsi
pēc ķermeņa daļām?
un pēc balss?
un pēc visa no konteksta izrautā?
un pēc verbiem vieniem pašiem?
varēja
gribēja
muldēja
nesās
sirds izsl
balss klikšķis
2
bloknots izbeigsies
elektrība mitēsies
nobīžu gaismā parādījās apokalipse
nulle gadžetu
nulle komforta
ūdens ieslēdzas ar mantru
gaisma ieslēdzas ar mantru
viss ieslēdzas ar mantru
nobīžu gaisma brien pa sastingušo melno Maskavu
nobīdot vārdus-mehānismus
vārdus-paroles
gaisma atceras daudzas mantras
gaisma apdzīvos jauno Maskavu
gaisma iegūs jaunas iespējas
gaisma padalīsies ar zināšanām
balss klikšķis
balss izsl
3
lai paliek vien mīlestība
un pauzes pa vidu
mīlestība
skaistums
un pauzes pa vidu
tajās viss pārējais
tavs tv
tavs internets
tavas sāpes
ja nospiež pauzi
blakus uzpildes vietai
parādīsies kafejnīca
parādīsies veikals
viesnīca
spa
reklāma
slimnīca
kinoteātris
psihoanalītiķis
fotogrāfs
kurpnieks
kapsēta
parādīsies jaunā Maskava
pauze izsl
balss klikšķis
kaut kādi trakie ar kartona loksnēm uz krūtīm
nav laika izlasīt
es atradīšu monētiņu un atdošu
drīkst?
parādīsies jautājumi bez atbildēm
parādīsies iekšā saucēji tenori un diktatori
man ir čuriki
paklau bet tu mani pazīsi pēc elpas
*
1
es skatos kā viņš guļ
pa skaipu
es skatos kā viņš guļ
vīnē? es aizmirsu, kur
2
bet vakar varšavā
viņš negulēja gan
numurā bija karsti
palags gluži kā te nupat
šodien vēl arī pleds nācis klāt
pelēks ar baltām svītrām
cik precīza ir krāsu pārraide?
aizture laikā
divas sekundes
3
seja
un krūtis
un šodien vēl arī pleds
auksti
viss sastāv no kvadrātiņiem
kā reta filma kas pārrakstīta no vēhāes uz vēhāes no vēhāes uz vēhāes
un pēc tam vēl dīvīdī
lai skatītos to noutbukā
laba kino draņķīga kopija
4
kad man atnesa projektoru
es nostiepu logā baltu palagu
taisni no aizkaru stangām
parastu palagu no ikeas
tādi ir katrā pilsētā
kur ir ikeas un mazās pilsētiņās
no kurienes uz ikeām brauc brīvdienās
kā pirmo es nolēmu skatīties
savu vismīļāko filmu
pa visu logu
bet nācās palikt pie sākuma titriem
izšķirtspēja nederēja nekam
sadalījās pikseļos
noskatījos zabriski point
vienīgo legālo disku
ko atradu savas istabas divdesmit metros
5
es domāju par to vai tavs makintošs saudzē bateriju
vai tu pats esi to uzstādījis
vai arī pēc noklusētas pusstundas
tas pats mazliet izdziest
kad tu pagriezies pret sienu
es vairs nevaru redzēt
vai tev acis ir ciet
vai arī tu esi nomodā
un vienkārši guli tāpat
6
es te lieku tev mūziku
visus savus iecienītos klusos skaņdarbus
bet ja es aizmigšu aifons to izdarīs manā vietā
es neaizmigšu
7
man nekādi neizdodas notvert vārdos
to sajūtu kas mani šobrīd piemeklē
šeit
rītausmā
mājās
kad skatos uz tevi
tālu
ar divu sekunžu aizturi
un šis intīmais žests
aizmigt kad uz tevi kāds skatās
šķiet tāds izsmiekls
ne jau tādēļ ka nevaru uzlikt tev galvu uz krūtīm
8
istabas pieblīvētas ar wi-fi
un baltiem palagiem
visskaistākā vēstule ko esmu lasījusi
ir tavs saraksts ar skatiem pa viesnīcu logiem
9
šodien ir ļoti labs savienojums
neviena pārrāvuma
ja vien nebūtu tās divu sekunžu nobīdes
globalizācija
elektronika
ilūzija
*
— mammu, mammu, kas tas ir: vientulība?
— netraucē
*
1
paskat kādi mēs jauni un skaisti
mēs izvēlējāmies vietu pie nemierīgas upes
uzslējām nometni
kamēr bēgums
mēs zinām ka nāksies laisties
bet visu darām pa īstam
mēs atstiepām līdzi visvecāko koku
mēs atvedām līdzi visskaistākās sievietes
mēs nogalinājām un apēdām pašu lielāko bulli
mēs sarunājamies bez vārdiem
uguns un mūzika
2
mēs pat dejojam mugurām kopā
mūs nāksies nošaut lai aplūkotu
nofotografēt lai aplūkotu
bet katram savs dūcītis
katram savs ierocis pa rokai
ja sagribēsim iemācīsim arī savas draudzenes šaut
tev būs ābols sirds vietā
mēs čukstus teiksim viņām: mērķējiet
ja sagribēsim
jauni mēs un skaisti
3
kad pašus jaunākos no mums jau apskalo ūdens
mēs paņemam viņus pičpaunā
ejam tālāk
lai citi apskauj akmeņus sapņos
mēs esam pievākuši sauli mēnesi un savus kausus
un ugunskurus dzēst nav vajadzības
vajadzības nav
*
man jāraksta vienkāršāk
lai tu mani saprastu
man jāraksta īsāk
lai tu izlasītu līdz galam
man jāraksta biežāk
lai tu mani neaizmirstu
0