"Andreja Žagara dzimšanas diena, šķiet, 1994. gadā. No kreisās – Helēna Demakova, Aivars Ozoliņš, Ieva Rupenheite, Tīrons laikam klēpī Eipuram, es, Egīls Zirnis, Sergejs Davidovs, priekšā Sarmīte Māliņa"
Komentē
3
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Esmu apsolījusies uzrakstīt par saviem deviņdesmitajiem, taču nespēju koncentrēt uzmanību. Ik pa brīdim skatos "Doždj", "Telegram", ieskrienu "Delfos", lai redzētu, vai varbūt ir kaut kas jauns. Par Baltkrieviju, protams. Vai par Belarusi, Baltrutēniju, vai kā nu mēs vienosimies to pārdēvēt. Bet laikam tieši ar to arī jāsāk – ar šo cerību, ļaunu nojausmu, aizkustinājuma, izmisuma, šausmu un skumju kokteili. Jo esmu to vienreiz jau piedzīvojusi – ar to, tāpat kā daudziem citiem manas paaudzes cilvēkiem, sākās mani deviņdesmitie. Nu, ar dažām atšķirībām.

Pēc nepilniem desmit gadiem Amerikā un nepilniem trim Stokholmā 1990. gada septembra beigās es nokļuvu Minhenē. Mani bija pieņēmusi darbā raidorganizācijas "Radio Brīvā Eiropa" (RBE) latviešu redakcija. Neteiksim, ka es būtu īpaši uz šo vietu lauzusies; lai cik smieklīgi tas arī izklausītos, man šķita, ka lielā alga, veselības apdrošināšana, trīsistabu (tik liels tāpēc, ka biju precējusies, taču vīrs rakstīja disertāciju ASV) dzīvoklis par brīvu un citi labumi – ka tā visa ir par daudz, ka kļūšu mīksta, mietpilsoniska, nobojāšos, jo vienkārši nesapratīšu, ko ar to visu iesākt. Ne Amerikā, ne Zviedrijā man nekā tāda nebija bijis, nerunājot nemaz par Latvijas PSR, un patiesībā es pieņēmu piedāvājumu strādāt RBE tikai tāpēc, ka Stokholmā vienkārši vairs nespēju izdzīvot – uzturējos tur ar savā bezpavalstnieces pasē iespiesto studentu vīzu, kas liedza iespēju strādāt, tāpēc jebkurš darbs, ko darīju, bija "pa melno" un naudas nebija nekad. Taču noturēties tur biju gribējusi līdz tam brīdim, kad varēšu mierīgi kuģot pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Astoņdesmito gadu beigās šķita, ka šis brīdis vairs nav aiz kalniem. Un pat ja būtu – Latvija bija tuvu un nāca aizvien tuvāk. Pavisam skaidri vidējos viļņos varēja dzirdēt Rīgas Radio. Draugi brauca uz Rīgu un satika man tuvus cilvēkus. Un tad sāka braukt ciemiņi no Rīgas. Bāls jaunizcepts politiķis sliktā uzvalkā, ar "1. Maija" kurpēm kājās; cīnītājs turku džemperī ar sviedru un draņķīgu cigarešu smaku, iespējamais pārbēdzējs, kuram šķita, ka ikvienam latviešu viensētniekam vajadzētu nodrošināties ar "Stinger" raķeti; enerģisks "kooperators" gluži svaigos džinsos un ar "diplomātu" pie rokas… Jums šķiet, ka es uz tām kurpēm un džemperiem skatījos no augšas? Nepavisam! Tam man vienkārši nebūtu bijis laika. Es vārīju viņiem tēju, pavadīju dažādajās darīšanās, devu padomus pirkumiem, tulkoju, pārrakstīju, drukāju un darīju vēl nez cik dažādu lietu tāpat kā daudzi citi vietējie latvieši. Pēc demonstrācijām Rīgā allaž bija jāraksta preses ziņas, ko mēs plecu pie pleca ar Juri Kažu un vēl dažiem arī darījām Stokholmas Igauņu namā, kur par arhivāru strādāja leģendārais Vilnis Zaļkalns (1947–2002), saukts arī par Pulkvedi, viens no dāsnākajiem cilvēkiem, kādu savā mūžā esmu sastapusi. Viņa dzīvoklim cauri gājuši visi minētie, katrs ar savu vajadzību – iegādāties datorus, faksa aparātus, plānot stratēģiju un taktiku, satikt ietekmīgus zviedrus, saņemt finansiālu atbalstu. Savukārt es tur biju tāda kā ikdienišķa mēbele, jo pārrakstīju ar datoru (tolaik retas iemaņas!) žurnālu "Auseklis", LSDSP Ārzemju komitejas izdoto "Brīvību", Daugavas Vanagu un Andreja Eglīša tekstus. Vēlāk arī Ulža Bērziņa un Jura Kronberga kopkrājumu "Laiks", kuru Rīgā atlika tikai attiecīgi aplauzt un nodrukāt.

1. maija demonstrācija Stokholmā 1990. gadā. Blondīne – es, pārējos pat nezinu nosaukt vārdā. Bet LSDSP katrā ziņā.

No šīm aktivitātēm brīvajā laikā es pa taisno Viļņa datorā tulkoju Reina Tāgeperas un Romualda Misjūna grāmatu "Baltijas valstis 1940–1980: Atkarības gadi" (tulkojums tika disketē aizvests uz Rīgu, nodots Kultūras fondam, kuru tolaik vadīja Imants Ziedonis, taču nez kur pazuda) un pārrakstīju pašas atdzejoto T. S. Eliota "Nīko zemi" (žurnālā "Avots" tā gan tika nodrukāta ar veco nosaukumu "Izpostītā zeme"). Dzeja tieši Stokholmā man bija, ja tā drīkst izteikties, "atnākusi vaļā", jo tur bija, kam to rādīt un no kā uzklausīt atsauksmes. Arī no Rīgas sāka braukt dzejnieki – jau pieminētais Uldis, arī Jānis Baltvilks, Inese Zandere, Guntars Godiņš. Viņiem nebija svarīgi, ka esmu dubultspiega meita, viņi izturējās tā, it kā es būtu savējā, un man tas bija kā ordenis, kā prēmija, kā… Nu, es pat nezinu, ar ko to salīdzināt. Ja es teikšu – kā "mājas", jums tas liksies sentimentāli. Bet jā, tas bija gandrīz kā mājas.

Lūk, šie augšminētie iemesli bija tie, kāpēc Minhenē neierados sevišķi priecīgā noskaņojumā. Man šķita, ka no "mājām" atkal attālinos, ka tas viss, pie kā jau biju pieradusi, – visa šī ar Latviju cieši saistītā aktivitāte, visi šie cilvēki, kas bija kļuvuši par tuviem draugiem – ko gan viņi meklēs tālajā ādbikšu, alusdzērāju Bavārijā? Kas vispār ir tāds emigrantu raidītājs? Kurš to klausās? Un vispār – runā, ka šo raidītāju finansējot ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde un tā tad arī nosakot, kam būtu jāskan un kādā griezumā. Tas tad būs republikāniski (ASV partijas izpratnē) konservatīvais, iepelējušais antisovjetisms, kuram nav ne jausmas, cik sarežģīti un interesanti cilvēki dzīvo, piemēram, Latvijā. Tīri amerikānisko naivumu un ignoranci par pasauli jau biju izbaudījusi atliku likām, bet pēc 1985. gada vēl bija nācis  klāt Mihaila Gorbačova fenomens. Tie paši iepelējušie ar Ronaldu Reiganu priekšgalā viņu uztvēra kā apskaidrotu godavīru un uzticamu Rietumu partneri, kurš nu tik reformēs un reformēs, līdz visa pasaule dzīvos mierā un labklājībā, Aukstais karš būs beidzies un ļaunā Padomju Savienība, kuras kodoluzbrukuma simulācijās amerikāņu bērni skolā slēpās zem soliem, piepeši pārvērtīsies murrājošā, nekaitīgā veidojumā, par kuru nebūs jāraizējas vairs nekad. Es, protams, pārspīlēju, bet ne tik stipri, kā varētu likties, turklāt aptuveni šādos uzskatos par labo "Gorbiju" bija pat visnotaļ skeptiskie un kritiski domājošie amerikāņu draugi.

Tomēr Minhenē viss izvērtās citādi – un dažbrīd pat labāk, nekā biju iztēlojusies. Visai drīz kļuva skaidrs, ka reglamentētā astoņu stundu darba diena ar obligāti noteiktām divām brīvdienām, pilnīgi neeksistējošie ģimenes pienākumi un gandrīz absolūtais socializācijas trūkums ļoti nāk par labu lasīšanai, rakstīšanai un Minhenes brīnišķīgo muzeju apskatei. Raidorganizāciju "Radio Brīvā Eiropa" (kas raidīja uz Austrumeiropas valstīm un Baltiju) un "Radio Brīvība" (raidīja uz pārējo PSRS un Afganistānu), izrādījās, jau labu laiku finansē nevis CIP, bet ASV Kongress, un tā bija laba pamatskola gan žurnālistikā, gan izpratnē par to, kā darbojas politiskā pasaule (ar laiku iemācies saprast, ko nozīmē tas, ka izteiktas "bažas", "nopietnas bažas", "dziļas raizes" par kādu notikumu – un cik dažādām gradācijām cauri iziet "bažas", līdz kāds saņemas – vai arī ir spiests – rīkoties). Rīgas Radio bija iespējams klausīties arī tur – katram latviešu redakcijas darbiniekam pie galda bija īpašs monitors, kurā Rīga skanēja kristāldzidri. Un kas vēl lieliskāk – no radio ar Rīgu bija iespējams sazvanīties bez jebkādas centrāles starpniecības. Kad sāku strādāt RBE, 1990. gada 18. septembrī (un līdz pat 1993. gadam) redakcijas vadītājs bija Arizonas Universitātes slāvistikas profesors Rolfs Ekmanis (1929–2017), kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka mana darba dzīve radio bija ne vien ciešama, bet lāgiem pat ļoti patīkama. Atšķirībā no daža laba – īpaši Amerikas – trimdinieka Rolfs bija Latvijas patriots bez tā, ko es biju domās (un vienā dzejolī) sākusi dēvēt par sarkanbaltsalkanību. Ekmanis dzīvi interesējās par visu, kas notiek Latvijā, it īpaši literatūrā (viņš ir autors unikālajam pētījumam "Latvian Literature Under the Soviets, 1940–1975"), necieta birokrātiju (uz rīta sēdēm, kur pulcējās RBE/RL redaktori un administrācija, labprātāk sūtīja savu vietnieci Līgu Morusu) un lielu daļu darba laika bija atrodams pie kopētāja, kur pavairoja materiālus savam almanaham "Latvija Šodien" vai žurnālam "Jaunā Gaita", elegantākajam no trimdas izdevumiem, par kuru viņš reiz pamatoti sacījis, ka "no tā vēl joprojām nevirmo putekļu elpa". Mēs sēdējām vienā kabinetā un brīvākos brīžos vadījām laiku patīkamās sarunās. Varbūt to rezultātā man ātri vien tika uzticēta svētdienas kultūras programmas veidošana. Tā bija tikai pusstunda, taču kā jebkurš, kam nācies pastrādāt ēterā, zinās – pusstunda nemaz nav īss laiks. Tā kā Rolfs man deva pilnu vaļu, es gatavoju materiālus par to, kas Latvijā tolaik bija pieejams maz vai nemaz, – Brehts, Keidžs, Malarmē, Rembo, Paunds, Eliots, Ginsbergs, "pasaules muzejos un koncertzālēs", blūzs, dada – nu, īsi sakot, par visu, kas interesēja pašu un, kā man šķita, varēja interesēt vēl kādu. Ilūziju, ka šai kultūras programmai – un vispār raidījumiem latviešu valodā – ir milzīgs klausītāju pulks, man nebija. Es labi zināju, ka tie, kurus interesē "nesovjetisks" skatījums uz lietām, drīzāk klausīsies "Radio Liberty" jeb "Svoboda" (krieviski), jo šis raidītājs darbojās visu diennakti, raidījumu klāsts bija ļoti daudzveidīgs un redakcijas sastāvs daudzkārt pārsniedza mūsu 8 dvēseles. Taču kompensācija zināmai bezjēgas sajūtai bija tas, ka ar Rolfa svētību un manu aktīvu līdzdalību (es runāju par kultūras raidījumiem – korespondenti Ņujorkā, Latvijā un citur bija arī pārējiem raidījumiem mūsu programmā) mēs sākām sagādāt iztiku izsalkušiem literātiem Latvijā. "Manējie" bija Māris Čaklais, Inese Zandere, Egīls Zirnis, Silvija Brice, Hermanis Marģers Majevskis, Uldis Bērziņš, Dainis Grīnvalds u.c. Savukārt manus tekstus sāka publicēt "Diena", "Atmoda", "Avots".

Ar Inesi Zanderi un Egīlu Zirni – 1991. gads, Zalcburga.

Tomēr tas viss neatsvēra faktu, ka joprojām esmu ārpusē. Ka, runājot Artura Rembo vārdiem, "īstā dzīve ir cituviet". 1991. gada janvārī es brīvprātīgi caurām dienām un naktīm dežurēju redakcijā pie ziņu lentes, televizora un citiem informācijas avotiem (no Latvijas reizēm pienāca faksi) – mums bija pagarināts raidlaiks, arī vairākas ziņu pārraides. Savukārt amerikāņu vadība ārkārtīgi baidījās no tā, ka baltieši varētu uzkurināt savējos, kā tas, viņuprāt, bija noticis ar ungāru redakciju 1956. gada notikumu laikā. Tādēļ katrai no Latvijas pienākušajai vēstij bija jāsaņem divu neatkarīgu, autoritatīvu avotu apstiprinājums, kas nozīmēja bezgalīgu dirnēšanu pie telefona, jo ik pa brīdim vilšus vai nevilšus nobruka sakari, bet "autoritatīvie avoti" neuzskatīja par galveno amata pienākumu sniegt ziņas kaut kādai tur emigrantu raidstacijai. Viņi bija devušies svarīgākās gaitās un līdz ar to bija jāmedī pa visu Rīgu. Taču ne jau tā bija mana galvenā motivācija – man vienkārši bija svarīgi zināt pēc iespējas vairāk un smalkāk, lai es būtu tur visur klāt – gandrīz. Restaurējot tā laika emocijas, tur bija arī kaut kas līdzīgs kauna jūtām – es, lūk, dzīvoju kā niere taukos, kamēr viņi tur… Un, ja ar viņiem kas notiks, ja aizkars atkal dārdēdams aizvilksies ciet, ja būs asinis, līķi, deportācijas – kā es spēšu turpināt dzīvot tad? Atceros, kā izjutu riebumu pret gluži nevainīgajiem bavāriešiem, kuri rāmi pastaigājās, dzēra savu alu, devās iepirkties, it kā nekas nebūtu noticis, kamēr es nespēju pat ieēst, kur nu vēl doties kaut ko pirkt. Un mani nebeidza izbrīnīt dažs labs Latvijas ciemiņš (izrādījās, ka Minhene nav nemaz tāda nomale, kā biju baidījusies, – manā dzīvoklī gandrīz visu laiku uzturējās kāds viesis no Latvijas; tur pabija, ārsti, mākslinieki, aktieri, literāti, operdziedātāji, skolotāji, vēsturnieki, grāmatveži, uzņēmēji u.c.), kurš pie vīna glāzes, mēģinot viņu iesaistīt sarunās par notiekošo, pārtrauca mani pusvārdā: "Es par politiku neinteresējos." Vai: "Nekas jau nemainīsies." Viņš tup vētras epicentrā, uz vulkāna krātera malas, uz klints pārkares virs bezdibeņa, bet "neinteresējas"?! Manā uztverē notiekošais bija eksistenciāli svarīgs – kāda tur vairs politika!

Ieva un Anna Auziņa Ziedoņdārzā – Dzejas dienas, 1992. gads, foto autors – Andris Krieviņš.

Par spīti tam, ka mani uz Latviju aicināja dažādas organizācijas, tai skaitā Latvijas Tautas fronte, kurā līdz ar dažiem citiem domubiedriem biju iestājusies jau tās pirmā kongresa laikā (ja nemaldos, ar telegrammas palīdzību), PSRS konsulāts Minhenē – līdzīgi jau izmēģinātajai vēstniecībai Stokholmā – ietiepīgi atteicās man piešķirt iebraukšanas vīzu. 1991. gada 26. augustā, tātad jau pēc puča, man konsulātā paskaidroja, ka nekāds ielūgums nav saņemts un nekādas braukšanas nebūs. Man kabatas grāmatiņā piezīmēts, ka tajā dienā vīzas sākusi izsniegt Lietuva, bet Igaunija un Latvija vēl to nedarīja. Bet tajā pašā dienā Rolfs pavēstīja, ka no Berlīnes uz Viļņu lidojot čārterreiss. Garantiju, ka tā pasažierus bez PSRS sankcijas ielaidīs valstī, – nekādu. Taču ļoti vajadzētu Rīgā kādu no redakcijas. Pieteicāmies mēs ar kolēģi Valdi Labinski, taču vieta paredzēta tikai vienam. Metām monētu, un laimējās man. Un tā nu es ar savu Vašingtonas sūtniecībā izdoto vecā parauga Latvijas Republikas pasi kabatā un dāvanu koferi pie rokas pēc 13 gadu prombūtnes lidoju uz… nu, gandrīz uz mājām. Viļņā man ilgi nācās pierunāt lietuviešu ierēdni, lai iespiež manā pasē Lietuvas vīzu – gribu, lai tā tur ir pati pirmā. Viņš smējās, ka mums taču esot starpvalstu nolīgums par bezvīzu režīmu, tomēr beigu beigās vīzu iespieda. Uz lidostu pretī bija draugi ar busiņu, taču Latvijas robežu es lielā eiforijā un patosā pārgāju kājām.

Tajā pirmajā reizē sabiju Latvijā apmēram 3 nedēļas – intervēju politiķus, muitniekus, prokurorus, nacionālās minoritātes, rakstniekus. Saziņa ar Minheni notika no "Dienas" redakcijas – tur bija fakss un droši telefona sakari. Klīdu kopā ar mīļoto vīrieti pa Vecrīgu, Grīziņkalnu, Lielajiem, Raiņa un Meža kapiem, pastaigājos pa Jūrmalu, piedalījos dažādās sēdēs un sapulcēs, dzēru ar draugiem "skrūves" toreizējā "Dienas" kafejnīcā "Ķieģelis" un netālajā "Kristapā", Dzejas dienās lasīju dzejoļus pie Čaka pieminekļa Ziedoņdārzā un Jāņmuižā netālu no Cēsīm. Jā, tas bija eiforiski, patētiski, naivi jūsmīgi, bet reizē arī pilnīgi normāli. It kā es nekur tālu nekad nebūtu bijusi. Promesot man patiesībā bieži bija sajūta, it kā Latvijā būtu vēl kāda "es", tāda kā velis, kā caurspīdīga būtne, kura turpina tur mēmu, bet reālu dzīvi. Tagad man šo sajūtu grūti restaurēt, taču pilnīgi negaidīti piedzīvoju to vēl vienu reizi mūžā, kad, šķiet, 2008. vai 2009. gadā Ņujorkā intervēju Deividu Bērnu un pēc tam Loriju Andersoni, – man piepeši šķita, it kā šāds velis pēc manas aizbraukšanas no Amerikas būtu turpinājis mitināties tur un tagad piepeši iekāptu, ieplūstu manī atpakaļ. Tas bija tik dezorientējoši, ka, baidos, zaudēju savu intervētājas distanci. Bet attiecībā uz šo pirmo braucienu uz Latviju – es tik ilgi un tik saspringti biju centusies neatpalikt no notiekošā, nezaudēt (vai atjaunot?) saikni ar… nu jā, protams, pati ar sevi, Latvijas sevi, ka beidzot varēju atslābt. Man nebija ne par ko aktīvi jāinteresējas – viss beidzot bija vietā un uz vietas. Un šī atvieglojuma un tāda kā iekšēja veseluma sajūta bija arī sava veida bruņas – man ne no kā nebija bail. Ne no vāji apgaismotajām šķērsielām Forštatē (jā, tad to vēl nesauca par Maskačku), ne no bruņotiem vīriem nesaprotamos formas tērpos, kuri naktī uz tukšas šosejas aptur automašīnu, ne no tā, ka viss piepeši varētu mainīties – jo, lai kas arī notiktu, es nebūšu ārā no kadra, citā filmā.

Pagāja gads. Rīgā, bijušajā Komjaunatnes CK ēkā Elizabetes ielā, tika izveidots RBE Rīgas birojs ar administratori, skaņu studiju, datoru, faksu un citu nepieciešamo tehniku. Ik pa laikam uz mēnesi vai diviem ieradās kāds no Minhenes, lai visu koordinētu, vadītu un ganītu korespondentus, kuru skaits līdz ar neatkarības atjaunošanu bija vēl pieaudzis. To darīju arī es, tiesa, aizvien paviršāk, jo bezjēgas sajūta ar katru dienu auga augumā. Minhenē es labprāt strādāju svētku dienās (un katoliskajā Bavārijā to ir ļoti daudz), krāju virsstundas, lai tikai vairāk laika varētu pavadīt Rīgā arī īsākos un garākos atvaļinājumos. Divus gadus braukāju šurp turp – strādāju Minhenē, bet dzīvoju Rīgā, kā tolaik to formulēju. Pārcelšanos pavisam kavēja tikai tas, ka nebija darba un dzīvokļa. Ik pa laikam dažādi cilvēki ieminējās par iespēju veidot jaunu žurnālu – tādu kā "Time", kā "Newsweek" vai kaut ko literāru, īsi sakot, kaut ko jaunu un nebijušu, kur vieta būtu arī man. Notika formālas un neformālas apspriedes un sanāksmes, taču neviena no šīm iecerēm tā arī netika īstenota. Kaut kad 93. gada pavasara pusē arī Inese Zandere man sacīja, ka kopā ar Uldi Tīronu un Juri Visocki gatavojoties laist klajā žurnālu, kur noteikti gaidīšot manus tekstus. Vēlāk runa jau bija par memuāriem, uz ko atteicu, ka esmu par jaunu, lai rakstītu memuārus, ka man Rīgā vajadzīgs pastāvīgs darbs, lai varētu beigt nīkšanu Minhenē. Uz rudens pusi saņēmu sirsnīgu vēstulīti no paziņas Ulda Tīrona, kurā viņš aicināja mani pievienoties redakcijai. 1993. gada novembrī iznāca jaunā žurnāla "Rīgas Laiks" pirmais numurs, kurā bija arī īss mans rakstiņš – par toruden Nobela prēmiju saņēmušo Toniju Morisoni. Pilnīgi oficiāli par "Rīgas Laika" redaktori kļuvu dažus mēnešus vēlāk, kad, pārtraukusi darba attiecības ar RBE, pēc divu dienu ceļojuma ar mašīnu cauri Prāgai un Varšavai kopā ar draugu un kaķi, kā arī ar dažādām paunām ierados Rīgā 1994. gada 16. martā. Par mājokli vairs nebija jāraizējas – mēs kopā apmetāmies drauga mirušās māsas caurstaigājamā divistabu dzīvoklī. Kopā ar mums dzīvoja arī abas viņas meitas.

Ieva pie Berlina mājas Alberta ielā, Rīga, 1991. gada septembris.

Dzīve pēc atgriešanās Latvijā nebija nekāds pikniks zaļumos. Minētais dzīvoklis bija šaurs, tumšs, drēgns (pirmajā ziemā temperatūra iekšā nepacēlās virs 11 grādiem). No vientuļās dzīves, kur bija jāraizējas galvenokārt par sevi un par Latvijas likteni (bet tas jau manā gadījumā bija viens un tas pats), pēkšņi biju nokļuvusi ģimenē, turklāt mātes lomā, turklāt bērniem, kuri agrīnā vecumā bija piedzīvojuši traģēdiju. Šad un tad pie mums nakšņoja arī drauga dēli, līdz ar to savās divās istabelēs bijām seši, ja neskaita kokerspanielu Frīdu un žurkas. Tās līda dzīvoklī, acīmredzot glābdamās no pārplūdušā pagraba. Rekords bija 7 vienā dienā (noķertās atzīmējām ar svītriņu uz stenderes). "Rīgas Laiks" maksāja samērā normālus honorārus – vismaz līdz brīdim, kad pārstāja eksistēt tā pirmais finanšu avots, proti, "Banka Baltija". Pēc tam kādu gadu bija visai smagi, līdz atkal viss normalizējās, bet tas ir garš stāsts ar daudziem pagriezieniem un sānu līnijām, kas jāatstāj citiem rakstiem. Galvenais tomēr bija īstas dzīves sajūta, turklāt dzīves, kurā nemitīgi kaut kas notika, mainījās, pārveidojās un kur man pašai bija interesanti piedalīties – "Rīgas Laikam" intervēju vecos komunistus un čekistus, rīkoju slepenu apaļo galdu "Homoseksuālisms Latvijā" Andreja Žagara vecajā krodziņā Tallinas ielā. Visi dalībnieki piekrita runāt tikai ar segvārdiem, bet tam nebija nozīmes – ierakstījās lielisks materiāls, taču, kad gribēju to atšifrēt, izrādījās, ka lieliskais materiāls pagaisis un bija jāmeklē rokā katrs, kas bija apaļajā galdā piedalījies, un jālūdz kaut aptuveni restaurēt teikto. Rakstīju gan to, kas "bija jāraksta", gan to, ko gribēju pati; bez tam sāku savu atdzejotājas karjeru – gan no angļu uz latviešu, gan otrā virzienā – publicējoties tādos sen mirušos izdevumos kā "Literatūra un Māksla", "Labrīt", "Dienas" pielikums "Stils", "The Baltic Independent" u.c., un gadu vai divus turpināju piepelnīties ar šo un to RBE kultūras programmai. 1996. gadā, kad bijām sasparojušies pārcelties uz jaunu īres dzīvokli, kuram vajadzēja remontu, bet naudas nebija, aizbraucu mēnesi pastrādāt RBE jaunajā mītnē Prāgā, kur pirmo reizi mūžā bez maksas lietoju internetu, kāds nu vien tas tolaik bija (Rīgā sarakstei ar Amerikas draugiem izmantoju LU Matemātikas un informātikas institūta pakalpojumus – pati savas vēstules gāju rakstīt turp, bet tās, kuras pienāca man, saņēmu pa parasto pastu caur kāda darbinieka laipnu roku). Ar tā starpniecību noskaidroju, piemēram, ka manam tagadējam vīram ir vēl tā pati pasta adrese, kādu atcerējos no mūsu studiju gadiem Ohaio. Kā noprotams, sekas jūtamas vēl šobaltdien. Deviņdesmito gadu beigās sāku strādāt Latvijas Bankā (aiz izmisuma, varbūt uz pusgadu, lai varētu nomaksāt visus rēķinus – bet paliku tur deviņpadsmitarpus gadu), izjuka vienas attiecības un aizsākās (atjaunojās) citas. Intensīva un bagāta bija šī desmitgade – savādā kārtā tai tiešām manā dzīvē ir nozīme, turpretim, ja man liktu divtūkstošos sadalīt abās desmitgadēs, man būtu ļoti jāsaspringst, lai atcerētos, kas notika kad. Pārlieku mierīgs laiks.

Kad man intervijās vai tāpat vien šad tad pajautā, kāpēc es pārcēlos uz Latviju, jo vai tad "tur" nebija "labāk", es vienmēr atbildu vienu un to pašu: "Tāpēc, lai par Latviju nebūtu jādomā." Sauciet to par cinismu, ja gribat! Jūs vienkārši nezināt, kā tas ir, kad pastāv vēl šī otra "es", šī caurspīdīgā ēnu būtne, kura kaut kādā paralēlā pasaulē dara diesviņzin ko, bet tu pati nekad nejūties pilnīgi vesela. Tagad, lūk, sēžu savā lauku mājā visa vesela, vienā, paldies Dievam, gabalā un izbaudu pelēcīgi mākoņaino dienu, izbaudu (!) nīgrumu par to, ka rīt jābrauc uz Rīgu. Priecājos, ka Baltkrievijā viss puslīdz mierīgi, kādas stundas varu neinteresēties arī par to un mierīgi atgriezties pie tulkošanas darbiem.


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Ieva Lešinska

Ieva Lešinska (1958) ir tulkotāja un atdzejotāja. Pēc 16 gadiem ASV, Zviedrijā un Vācijā strādājusi žurnāla "Rīgas Laiks" redakcijā (1993-2010) un Latvijas Bankā (1997-2017). Starp nozīmīgākajiem dar...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!