Vēsture riņķo pa apli kā okeāns*

Par Serhija Žadana dzejas izlasi "Harkivas Dinamo" (atdzejojuši Ingmāra Balode, Māris Salējs, Māra Poļakova, Jānis Elsbergs, izdevusi "Orbīta", 2023)

"Orbītas" apgādā iznākusi lieliska dzeja izcilu atdzejotāju veikumā – šobrīd starptautiski vispazīstamākā harkivieša – rakstnieka, esejista, grupas "Žadans un suņi" iedvesmotāja un dalībnieka, multimediju mākslinieka, Ukrainas patriota, bet visvairāk laikam tomēr dzejnieka – Serhija Žadana izlase "Harkivas Dinamo". Nosaukums analogs krājumam, kas pērn piedzīvoja jau astoto, papildināto izdevumu (zinātāji saka – esot vēl jaunāki varianti) Ivana Malkoviča "bērniem no 2 līdz 102 gadiem" domātajā izdevniecībā "A-BA-HA-LA-MA-HA" Kijivā. Ar hokeju nosaukumam diez vai sakars, drīzāk jau tā ir atsauce uz autoru pašu, kura uzstāšanos – vai tā būtu pārpildītās zālēs Ukrainā, Polijā, Vācijā, vai feisbukā ievietotā klipā – gluži mierīgi var raksturot kā elektrizējošu. Tāpat kā minētais, sarkanos audekla vākos ar zelta burtiem rotātais ukraiņu sējums, arī vizuālā ziņā tradicionāli atturīgais "Orbītas" izdevums izseko Žadana poētiskajai domai hronoloģiski, no jaunākā veikuma uz senāko – šis princips raksturīgs arī citām viņa izlasēm. Starpība ir tikai apjomā: ukraiņu krājumā senākie dzejoļi ir jau no paša pirmā oficiāli iznākušā krājuma "Citatnik" (1995), bet jaunākie publicēti sadaļā "No jaunās (vēl nepublicētās) grāmatas (2022)", savukārt atdzejotāji izvēlējušies no krājumiem, kas tapuši laika posmā no 2001. līdz 2021. gadam, – kopā 67 dzejoļus.

Lasot Žadanu – kā dzejā, tā prozā –, nereti rodas iespaids, ka viņš raksta vienu un to pašu tekstu, kurš gan savādā kārtā nekļūst ne vienmuļš, ne garlaicīgs, aizvien pārsteidzot ar kādu trāpīgu, negaidītu metaforu vai spilgtu tropu vai – un tas notiek bieži – aizkustinot līdz asarām. Kad viņš raksta par mīlestību, tas reizē ir par karu, un kad par karu – tas ir par mīlestību ("Dzīve ir mīlestībai dota / un dusmām. Katram te būs kas darāms"). Ir daudz nāves – to neievērot būtu liekulīgi –, bet maz politikas. "Es rakstu par nāvi, visu laiku rakstu," Žadans saka intervijā "Rīgas Laikam" jau 2017. gada februārī, bet sešpadsmit gadus pirms šīs intervijas viņam iznācis krājums ar nosaukumu "Balādes par karu un atjaunotni". Līdzīgi tajā pašā gadā publicētajam romānam "Internāts", kura darbība Rietumu lasītājiem šķiet pareģojam notikumus 2022. un 2023. gadā, šāda vārdu izvēle daudziem liek Žadanam piedēvēt gaišredzību. Taču viņš, protams, nav nekāds gaišreģis, tikai ļoti asredzīgs un jūtīgs cilvēks. Karš viņam sākās 2014. gadā, bet nojausmas par to – vēl senāk. Tāpēc neizbrīna viņa 2016. gada Rīgas apmeklējuma reizē intervijā "Satori" teiktais: "divdesmit piecus gadus rakstu vienu grāmatu".

Dzejoļi šķiet bez vīlēm pārejam cits citā, it kā garā karavānā mēģinot aizstiepties pāri vēsturei un vārdu apvārsnim. Gandrīz katrā no tiem ir putns, ziema, upe, tumsa, gaisma, pilsēta, saule, vasara, vējš – ierasti, no tālas aizvēstures nākuši dzejas tēli, kas tomēr "neuzvedas" ierasti. Reizēm, piemēram, sieviete ir grāmata, reizēm otrādi. Pasaule atspīd sievietes acī… tikai tā ir mirušas sievietes acs. Ir janvāra pirmās dienas, mirst tēvs, un "kādu laiku viņi gāja / viens otram pretī" – tēvs un sniegs. Ir dzejoļi, kur Žadans smalki un neuzbāzīgi iezīmē dzejoļa ainavu, kurā tad iesviež kontrastējošu elementu ar to pavadošo gaistošo sajūtu. Viņš trāpa precīzi, eleganti izvairīdamies no asaraina sentimenta un dimdoša patosa teritorijas. Viņa tonis var būt maigs un saudzīgs, tas var būt viegli ironisks, bet nekad nekļūst cinisks. Atšķirībā no tādiem ukraiņu dzejniekiem kā, piemēram, Olena Stjažkina, kura (visnotaļ saprotami) paziņo: "Es neatvainošos par to, ka lietoju naida runu," – Žadans tieši neapsūdz, viņš liecina. Jau kopš 2014. gada viņš lāgiem fiksē tādus kā Harkivas un Donbasa "Kenterberijas stāstus", kur darbojas, piemēram, tetovētājs (dzejolī "Adata" gan gadījusies kļūme – izlaista viena rindiņa), čečeniete, marodieris, kapelāns, spiegs, izbijuša sūkņu ceha darbinieki, kas audzē sēnes, prostitūtas – personāži, kuru iezīmes un ceļojums cauri dzīvei latviešu lasītājam pavisam noteikti nebūs svešs. Kā intervijā "The New York Times" atzīst pats dzejnieks, viņš par savu sūtību uzskata "saklausīt to cilvēku balsis, kuri nespēj paši sevi aizstāvēt. Taču bez šīm balsīm mēs nespējam saklausīt un interpretēt kara troksni, tā asiņaino, bet ārkārtīgi patieso polifoniju". Manis minētie personāži rodami 2015. gada krājumā "Žittja Mariji" – "Marijas dzīve", no kura personīgi man būtu gribējies lasīt vēl vairāk atdzejojumu. Te vietā piebilde, ka, pateicoties abām atdzejotājām, tiku pie četriem Žadana krājumiem, kuriem – ar trūcīgām ukraiņu valodas zināšanām, bet dzejas visnotaļ elektrizēta – izbūros cauri, bet tieši "Marijas dzīvē" ikkatrs dzejolis šķita īpaši spilgts. Grūti izvilkt atsevišķas citējamas rindas, jo – kā jau vienmēr labas dzejas gadījumā – dzejolis ir kopums un to graizīt sastāvdaļās neceļas roka. Jāpiebilst, ka "Marijas dzīvē" publicēti arī Žadanam īpaši tuvā Česlava Miloša atdzejojumi ukraiņu valodā.

Šķiet, katrs no četriem atdzejotājiem – Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs – izraudzījušies tieši to, kas pašiem paticis vislabāk – vai varbūt savstarpēji nolemts, ka tas vai cits dzejolis attiecīgajam atdzejotājam ir vispiemērotākais. Visuzskatāmāk tas varbūt izpaužas attiecībā uz Jāni Elsbergu: kurš gan cits, ja ne viņš spēj žargonam svešā valodā likt pretī organisku mūsējo? Taču viņš, protams, tiek galā ar jebkuru stilistiku – ne tikai "Donbasa sēnes", arī satriecošais "Bērnu krusta gājiens" un "Izrunā mani kā slimības nosaukumu" ir Jāņa atdzejoti. Kopumā nevar neatzīt, ka visi krājumā iekļautie atdzejojumi ir, kā Knuts Skujenieks mēdza teikt, "konģeniāli". Kaut gan Žadana tulkotāji angļu valodā apgalvo – viņš esot "viegli tulkojams", cik, šo rakstu gatavojot, man nācās palasīt rezultātu, tas ir tāds, par ko eifēmiski saka "pieklājīgi", bet ne vairāk – vismaz salīdzinot ar latviskajiem atdzejojumiem. Nu, piemēram, "pleijeris" angļu tulkojumā spiests pārtapt par "headphones" – "austiņām", jo vārds "player" nekad tādā nozīmē kā šajā pasaules daļā nav lietots. Ietilpīgā "hromada" dzejolī "Sekta" angliski kļūst par bālasinīgi birokrātisko "community", savukārt Māras Poļakovas "draudze" šķiet emocionāli piesātinātāks, tāpēc veiksmīgāks vārds. Līdzīgi dzejolī "Adata", kur protagonists ir tetovētājs, dzejnieka balss aicina viņu "b’ješ, b’ješ", līdz ar to padarot adatu par ko vairāk nekā nevainīgu ādas rotāšanas instrumentu, un Māra atbilstoši lietojusi darbības vārdu "triec", turpretim angliski izmantots mazāk enerģiskais "carve". Ja dzirdēts, kā Žadans pats lasa savu dzeju, un ir zināma viņa ciešā saikne ar mūziku, tad šķiet būtiski ievērot viņa stingros ritmus un atskaņas, kur tie sastopami (cik varu spriest no man pieejamiem krājumiem, nav vērojama tendence ne brīvā panta virzienā, ne novēršanās no tā – dzejnieks izraugās tos dzejas instrumentus, ko prasa konkrētais dzejolis). Visi četri atdzejotāji tā arī konsekventi rīkojas. Ir grūti iedomāties, piemēram, Ingmāras Balodes meistarīgi atdzejoto, sāpīgo "Paņem vissvarīgāko. Paņem vēstules" vai Māra Salēja it kā sausi konstatējošo, bet tāpēc vēl jo satriecošāko "un tad vēl viena vasara, kurai nav gatavs neviens" latviski bez atskaņām – šķiet, bez šī Žadana uzliktā stingrā rāmja dzejoļos atsvabinātās emocijas varētu kļūt nesasmeļamas.

Izlase "Harkivas Dinamo" sākas ar Māra Salēja atdzejoto trauslo "tā gaidīt sniegu kā pēdējo karu beidzamies", bet izskan ar dzejoli "Ukraiņu sillabotonikas gals" – par ukraiņu rakstnieku iznīcināšanu staļinisma baigākajā posmā. Zīmīgi, ka šis dzejolis ir bez pieturzīmēm, atvērts un aizved mūs atpakaļ (uz priekšu?) tur, kur esam. Kur mēs gaidām "pēdējo karu beidzamies". Kur mēs gaidām, kad to mums izcīnīs. Nav jālasa Žadans tāpēc, ka viņš mums pateiks priekšā, ko domāt un just par karu, vai tāpēc ka "raksta par karu", vai, kā Milans Kundera reiz ironizēja, ļaus mums nobirdināt asaru par to, ka viena asara jau nobirusi. Žadans jālasa tāpēc, ka ir patiešām viens no izcilākajiem mūslaiku dzejniekiem un mums laimējies, ka viņu latviskojusi talantīga un iejūtīga četrotne.

* No dzejoļa "Viņas balss šķita kā zāles stiebri" (atdzejojis Māris Salējs).