"Satori" publicēti 142 raksti un ziņas rubrikā "Karš Ukrainā". Tas ilgst jau trīs mēnešus, un pirmajā no tiem mēs Ukrainai un Krievijai veltījām pilnīgi visu saturu. Pēc tam sapratām, ka jāmēģina pakāpeniski atgriezties pie pārējā – recenzijām, daiļliteratūras, citiem politiskiem jautājumiem –, taču mēģinājumi to darīt likuši apjaust, ka nav iespējams atgriezties pie tādas dzīves, kas līdz ar karu ir beigusies.
Eksistenciālais apdraudējums ir iedevis citu svaru mūsu visu politiskajai apziņai – "ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi" – un sašūpojis vērtību kompasus. Tā rezultātā, piemēram, man kā viegli kreisi noskaņotam indivīdam nākas pārvērtēt attiecības ar nacionālismu.
Man šķiet, ka Latvijā gan "labējo", gan "kreiso" ideju pārstāvji cieš no (brīžiem pamatotas) reputācijas krīzes, kur vienus lamā par homofobiskiem naciķiem, bet otrus – par reizē Krievijas un Amerikas apmaksātiem marksistiem. Iemeslus tam derētu pētīt padziļināti, taču, ja miera laikā šādas nesaskaņas var uztvert kā izklaidi, tad šobrīd šāda sašķeltība ir bīstama un, galu galā, Putinam izdevīga.
Pārdomāt savu pozīciju un retoriku šajos apstākļos, manuprāt, vajadzētu katram. Lai mēģinātu izvairīties no vispārinājumiem, pavērsīšu skatu pats uz sevi. Piemēram, pusaudzībā es ar prieku gāju 11. novembra lāpu gājienā un regulāri jutu patriotisku sentimentu, taču, arvien biežāk saskaroties ar nacionāli noskaņotu cilvēku agresiju – kaut vai ar nemitīgajiem paziņu jociņiem par krievu un čigānu sišanu –, sāku gravitēt uz kreiso pusi. Šobrīd, lai gan palieku uzticīgs atsevišķām "kreiso" ideju plūsmas daļām, piemēram, attīstību vērtēju augstāk par tradīciju inerces pēc, jūtu nepieciešamību apšaubīt vairākus citus "kreisuma" aspektus. Kosmopolītisms arvien vairāk šķiet naivs, bet pārspīlēts globālisms – liekulīgs un notrulinošs. Šis lūzums manī sākās, kad pietiekami daudz laika biju pavadījis rietumu valstīs, kuras savulaik idealizēju; sapratu, ka nekur citur tomēr nespēju pilnasinīgi justies kā mājās.
Nacionālisms mums šobrīd gluži vienkārši ir eksistenciāli nepieciešams. Tiesa, vispirms jāatbild uz jautājumu, ko mēs vispār ar to saprotam – un vai varam vienoties kaut vai par tā definīciju. Ivara Ījaba skaidrojumā, piemēram, "Nacionālisms kā politiska ideoloģija jānošķir no nacionālisma [..] kā sociālpsiholoģiskas dispozīcijas ("nacionālās identitātes") [..]. Nacionālisms kā ideoloģija postulē nācijas pašnoteikšanos kā jebkuras taisnīgas politikas priekšnoteikumu un vēršas pret situācijām, kurās pār attiecīgo nāciju valda "sveša" vara vai arī tās pašnoteikšanos kavē sašķeltība dažādās politiskās vienībās." Problēma, manuprāt, tajā, ka daļai cilvēku vilšanās dēļ ir izveidojusies alerģija pret vārdu "nacionālisms" kā tādu – un to es visbiežāk jūtu tieši dažādās laikmetīgās kultūras izpausmēs.
Pēdējo nedēļu laikā vairākkārt esmu dzirdējis izteikumu – nacionālismu vajag nošķirt no patriotisma, un patriotismu es tiešām esmu sācis just no jauna. 4. maija svētkos pie Kongresu nama notika koncerts, kur cita starpā uzstājās Siensliens, "Juuk", "Baložu pilni pagalmi", "Dzeltenie pastnieki" un "Pērkons". Un visi tik mīļi, tik spoži savā nekam citam nepielīdzināmajā talantā, atklātībā un sirsnībā, savukārt "Pērkons" – pilnīga katarse ar asarām, grāciju, viedumu un dauzonību. Klausoties domāju par to, kāda ir sajūta spēlēt tās pašas dziesmas, kas skanēja atmodas laikā un rezonē ar cilvēkiem joprojām. Klāvam jeb Sienslienam tikmēr ir fantastiska dziesma ar Elsberga tekstu: "es drusku pacīnīšos arī citu labā / bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt." Ir savādi paust šādu patosu, bet sajutu, ka tā ir kultūra, par kuru es būtu gatavs cīnīties. Kontrastam – nedēļu pirms tam pabiju Venēcijas biennālē, kur notiekošo uztvert bija teju neiespējami – tik ļoti tā izskatījās pēc laikmetīgās mākslas laikmetīgās mākslas pēc (Latvijas paviljons, starp citu, bija viens no tiem, kas tādu iespaidu neatstāja).
Uz šāda fona mēs veidojam "Satori" turpmākos plānus. Ar nepieciešamību kritiski paraudzīties pašiem uz sevi, tostarp uz principiem, kam esam pieraduši sekot. Mēģināt atšķetināt idejas no pārpratumiem, saprast, kāda ir mūsu identitāte tagad un kādu to veidot turpmāk. Plāni atlikušajam gadam ir diezgan blīvi – par to visu ziņosim jau drīzumā.
Nupat pieminētajam koncertam bija vadītājs – aktieris, kas visus mūziķus mocīja ar jautājumiem par brīvību. "Kas tev dod brīvību?" starp neveikliem jokiem viņš jautāja Edgaram Šubrovskim no ansambļa "Juuk", kas tikko bija noslēdzis koncertu. Un Edgars atbildēja: "Ticība ētikai. Jo brīvība bez ētikas, kā mēs tagad redzam, ir brīvība darīt ļoti sliktas lietas."
8