Par grupas "Ezeri" jaunāko albumu "Sāls" (2019).
Austiņās skan mūzika, izskaņai tuvojas grupas "Ezeri" albums "Sāls". Sajūta ir tāda: jo detalizētāk centīšos aprakstīt dzirdēto, jo smagāk sagāzīsies teikumi – kā sētas zedeņi. Vienai "Sāls" faktūras līnijai piedēvēts salīdzinājums var nederēt idejai, kas seko pēc dažām sekundēm. Mūzikas tēli mainās kā pilsētas ainava, kur garām paslīd mūra siena ar vienu pašu lodziņu augšējā stāvā, bet nākamajā brīdī pretī iznirst baznīca, paņemot sev visu uzmanību. Tā ir daļa no pilsētas un daļa no "Sāls". "Ezeru" otrais albums ir muzikālo izteiksmes līdzekļu kabatas leksikons. Kabatas, jo tas ir lakonisks un būvēts ar teicamu formas izjūtu. Šo tekstu domās iecerēju kā mīlestības vēstuli "Ezeriem": Miķelim Putniņam, Krišjānim Bremšam un Kristiānam Priekulim.
Austriešu komponists Johanness Marija Štauds kādā intervijā stāsta: "Mani vienmēr interesējusi ģeogrāfijas un meteoroloģijas terminoloģija. Kas ir karte, kas ir teritorija, kas ir mana partitūra? Tas paģēr interpretāciju – vai tā ir karte vai teritorija? Šādi semantiski jautājumi mani interesējuši jau izsenis. [..] Bērnībā izfantazēju un zīmēju kartes, tas mani tiešā ceļā aizveda pie partitūru rakstīšanas, jaunu akustisku teritoriju izgudrošanas."
Pirmajā albumā "Ogle" "Ezeri" uzzīmēja karti pavisam neaprakstāmai teritorijai, kur kājas neturas pie zemes un kompasi pārvēršas par naktstauriņiem. Turklāt visos līmeņos – gan atsevišķu dziesmu, gan albuma kopējās dramaturģijas mērogos. Kopskaņa izkārtota fascinējošā režģī, kur skaņas lido iekšā ārā no dažādām šūnām kā bitītes. Klausoties "Ogli", man šķita, ka albuma kopskaņai uzklāts tāds kā mazliet matēts miera plīvurs – tā skaņa ir kā kvalitatīvs audums, kam patīkami pieskarties.
Ar ko "Sāls" atšķiras no "Ogles"? Jau pirmajām dziesmām piemīt cits mērogs. Tā ir cita kustība. Muzikālā doma liekas askētiskāka, bet tad tā uzsāk strauju paātrinājumu, līdz sānlogā redzamā ainava sāk izplūst krāsu strēlēs. Mūzikas vēstījums atrit mērķtiecīgāk un lineārāk. Skaņdarbu vārdi savijas kopā spēcīgāk un slīd cauri apziņai ilgāk.
Skaņdarbs "Pirmais solis" – albuma ievadošie akordi. Tad sāk skanēt dziesma "Sāls" un tu, pats to vēl neaptvēris, jau esi stingri apķēris bultu, izšauts tai līdzi un baudi lidojumu, nezinot mērķa. Viena virs otras plūst ģitāru daudzbalsis, starp tām ienirst Kristapa Lubova saksofonsolo un sasien pirmo biezo albuma mezglu. Viegli slāpētā ģitāras skaņa trešajā skaņceliņā "Ārā" atstatus atsauc atmiņā albuma ievadu. Nosacīti ātrais, dinamiskais "Sāls" un nosacīti lēnais, kontemplējošais "Ārā" veido kontrastējošu, jaudīgu divvienību.
Tad paveras skaņas ainava, kur nekustas ne lapiņa. Balss impulsi sadīgst te un tur, un pāris minūtēs sazeļ dziesma "Šajā pilsētā bieza pļava aug".
Jau "Oglē" Miķeļa balss sniedzās gan falsetaugstajos, gan otrā basa zemajos reģistros. "Sālī" Miķelis it kā apliecina savu klātbūtni katrā reģistrā, pakavējoties tajos ilgāk. Balss augšuptiece, zemtiece un melodiju reljefi rada smalkus, bet spēcīgus krāsu kontrastus, tādus kā tembrālos laukus, kas veido vēl vienu līmeni "Ezeru" mūzikas slāņainajās struktūrās. Mūzikas sarežģītība kopš "Ogles" nav mazinājusies, bet tiek sasniegta citādiem paņēmieniem. Pretstatā "Oglei", kas dažbrīd līdzinājās skaņu matērijas izvirdumam, "Sālī" idejas un tēli ir rūpīgāk izstrādāti un attīstās nesteidzīgāk. Jaunajā albumā es saklausu smalkāku kompozīcijas jeb skaņu mākslas prasmi. Auss vairāk fokusējas uz harmoniju maiņām, piemēram, pāris negaidīti minora akordi pēkšņi uzrodas kā putni ainavā, kur pirmīt, šķiet, biji viens pats.
Slājais ritma grūvs celiņā "Zirgu pēdas" ik taktī nopil uz ādas un siltumā izkūst. Ģitārsolo "Zirgu pēdās" kontrastē ar to, kas dzirdams dziesmā "Sāls" – te izmantoti citi, vienkāršāki harmoniskās valodas noteikumi, līdz ar to veidojas savdabīga arka, kas ierāmē albuma pirmo pusi. Līdzīgas arkas un tembru līknes, kas apvēršas viena caur otru, cauri albumam izvij sintezatori. Tālāk – vēl viena miniatūra, starplūdija, prelūdija – "Sunday (Elpo dziļi)", līdzīgi kā "Pirmais solis" iesākumā. Tālāk – "Response" priekšplānā izvirzās Kārļa Vītola modulārie sintezatori. Es sajūtu līdzīgu paātrinājuma sajūtu kā celiņā "Sāls". Šķiet, ka mūzika pa albumu virzās spirālveida trajektorijā un spoguļojas sevī.
Lēni kā zieds uzplaukst skaņdarbs "Proud Cloud". Hipnotiski iedarbojas "DYC". Albuma otrajā pusē vairāk sajūtu Krišjāņa iespēlētos bungu breikus, kas acumirklī injicējas ķermenī, to pašu varu teikt par viņa uzjaukto elektrisko bungu eliksīru.
"Fine Line" skaisti noslēdz "Ezeru" līdzšinējā vēsturē visgarāko albumu. "Ogle" bija miniatūrs formas meistardarbs, "Sāls" gandarī ar garākām, bet rūpīgi izsvērtām distancēm.
Vēl viens albums ir iepazīts. Saprotams, ka tikai nosacīti, jo mūzikas klausīšanās nebeidzas. Dažreiz, klausoties vāju mūziku, paliek žēl sava laika. "Ezeri" ar manu laiku izdara kaut ko maģisku. "Ezeru" mūzikas biezums, satura šķautņainība un formas piesātinājums liek iztēles acīm vērot, kā nākotnē Mūzikas akadēmijas rakstu krājumā parādās analītiskas esejas par "Ezeru" intelektuāli krāšņo un arī, pavisam vienkārši izsakoties, saviļņojošo skaņrakstu.
0