Mūzika
04.02.2021

Un tad tu pārvērties par putnu

Komentē
0
Saglabā

Par Jāņa Ruņģa albumiem "Yggdrasil" un "Dzīvojumi"

"Yggdrasil"

Biju sev nosolījies līdz pavasarim par mūziku neko nerakstīt, bet te vārdi izbira, kā no neveikli pagrūstas kārbiņas izkrīt ilgi krāti nieciņi. "Yggdrasil" ir skaņu piedzīvojums, kas nogulst atmiņā uz labu palikšanu.

Vienubrīd ir sajūta, it kā skanētu itāļu vecmeistara Džirolamo Freskobaldi ērģeļmūzikas albums. Ne velti rakstu, ka tā ir sajūta – šī līdzība neraisās mūzikas stila, bet pašas skaņas un gaisotnes novadā. Tā apņem kā burvju mētelis pirmajā un pēdējā skaņdarbā "Organs of Life". Klausīties albuma ievadskaņdarbu ir, kā pieskarties 17. gadsimtā austai drēbei vai, precīzāk, kokā darinātam klavīra taustiņam (diemžēl nezinu, kā tas ir, bet Ruņģa albums to ļauj un vedina iztēloties).

Kompozīcijā "Desert Breath" ieskanas instruments, kas raisa asociāciju ar Ievas Salietes vai Sniedzes Prauliņas spēlēto klavicimbalu. "Wurli Gnomes" un "Just a Ballad" – atkal citi taustiņu tembri, pietrūkst tikai rūcošā, ņerkstošā regāla. "Yggdrasil" kopumā skan tik citpasaulīgi, ka "Took Five" un "Just a Ballad" dzirdamās pilošās lāstekas – taustiņi, kuru digitālie āmurīši pārāk tieši iesit pa ausi un pieri, – šķiet pārāk pietuvināti šai pasaulei, un tas ir lielākais mīnuss šajā albumā. Tiesa, instrumentu izvēle nav nejauša, tā veido uzskatāmu un daiļu tembru simetriju. Šim formas risinājumam noteikti netrūkst citu labu piemēru mūzikas vēsturē, bet vismaz Latvijas nepieradinātajā instrumentālajā pop(?)mūzikā "Yggdrasil" būs spēcīgs tembrālās simetrijas atskaites punkts, kamēr to nepārspēs kāds vēl jaudīgāks, augstāks iztēles lidojums.

Iespējams, šis ir pienācīgs brīdis, lai žanru apzīmējumus atstātu uz pakaramā, jo, ja nu kaut kas Jāņa Ruņģa "Yggdrasil" ir izplūdis, tās ir nosacītās līnijas starp žanriem. Krietni blāvākas un nesaredzamākas nekā iekš "Ārpus prātus". Ruņģa savērptās harmoniju maiņas, sēžot pie ērģeļu stellēm albuma sākumā un beigās, liecina par ceļojumu, kas sācies vienuviet un noslēdzies jau tālāk – galamērķī, kas iesākumā bija nojaušams, bet ne saredzams, ne saklausāms.

Jāņa Ruņģa ģitāra skan dzidri kā akmentiņu nobirums, kā lietuskoks ("Walter Seltzer"). Meistarīgs sleps pa elektriskās ģitāras stīgām – graudaini kā kaltētas pupas ("Wurli Gnomes"). Skaņdarbā "Pixels" ģitāra turpina uzturēt ērģeļu pacelto gaisotni, it kā Ruņģis, nepieceļoties no ērģeļsola, būtu vien pārslēdzis elektriskās ģitāras reģistru, turpinājis darbināt taustiņus un vilināt skaņas no plēšām. Šo līdzību stiprina izskaņā aizvien paaugstinātā, beigās pagalam deformētā ģitāras skaņa – tā atgādina fantastisku brīdi kādā Doma ērģeļu ierakstā, kur Aigars Reinis spēlē Arvo Perta "Annum per annum" – pat ja tā izrādītos tehniska neveiksme, tomēr saviļņojoša – pirmā skaņdarba fāze noslēdzas ar pilnīga ērģeļu skanējuma pakāpenisku izdzišanu (kā tas notiek visos "Annum per annum" ierakstos), bet vienlaikus ar intonatīvu lejupslīdi, it kā plēšu minēji – ja tādi tur vēl darbotos – būtu nelaikā visam atmetuši ar roku un atstājuši plēšas bez gaisa padeves. Ruņģis turpina slāņot skaņu avotus, līdz kompozīcijā "Desert Breath" vairs nav saprotams, kas ir kas. Te atkal (kā iesākumā – "Organs of Life. Part 1") dziļš pamattonis, kam virsū pludināta vienā skaņkārtā ierāmēta galvenā dziedājuma līnija – man šķiet, ka tieši šī ir visnoapaļotākā, vienlaikus noslēpumainākā un visprasmīgāk veidotā "Yggdrasil" šķautne, kas kopā ar "Walter Seltzer" veido albuma kompozīcijas centru.

Un vēl mazliet par ērģelēm. Mikrofonu izvietojums ļauj baudpilni klausīties, kā aizveras un atveras mehānisko stabuļu gaisa mēles albuma sākumā un beigās (vai nu arī esmu pavisam uz ausīm kritis un jābeidz rakstīt par mūziku – ja izrādīsies, ka Ruņģis tik pilnasinīgu skaņu un klātbūtnes sajūtu izdabūjis no digitāla instrumenta – neticu). Arī ērģeļreģistru nelielā ceļošana pa stereo ainavu sniedz papildu skaņas baudījumu. Mazliet smieklīga ir pēdējā ērģeļakorda izskaņa. Ērģeles mazliet, teju nemanāmi, iejaucas ar savu raksturu, it kā atgādinot, ka Jānis Ruņģis ir tāds pats cilvēks kā mēs visi – ar kājām uz zemes, atraujot pirkstus no taustiņiem un nolaižoties no "Yggdrasil" lidojuma. Krietnu galvas tiesu virs "Ārpus prātus" – Ruņģis jau atkal ir aizkūleņojies citos augstumos. "Ārpus prātus" Ruņģis no klausītāja atvadījās ar vārdiem: "..jo mēs reiz atkal tiksimies debespulka barā." Visnotaļ pravietiski – kā zinot, ka nāks un būs tāds "Yggdrasil".

"Dzīvojumi"

Brīdī, kad rakstu par "Yggdrasil", attopos jaunā realitātē, kur Jānis Ruņģis sniedzis mums vēl vienu jaunu albumu. To sauc "Dzīvojumi". Tie vairāk nekā "Yggdrasil" līdzinās pirmajam tvartam "Ārpus prātus" – te Ruņģis atgriežas pie instrumentālā un tekstuālā simbiozes.

Pirmās divas dziesmas – "Pacenties" un "Šūna" – veidojas un uzaug ap bungmašīnas kodolu; tās savstarpēji kontrastē un labi iesāk albuma plūdumu, kopējo ritmu. "Šūnas" biezos tembrus papildina Staņislava Judina kontrabass, dziesma pukst kā zem mikroskopa pievilkta kukaiņa sirsniņa. "Dvēseļu kredīts" ir pakāpiens augstāk albuma dramaturģijā un sev līdzi nes domu, ka Ruņģa rokraksts ir grūti paredzams.

"Perifērija" mulsina, jo grūti saprast, pēc kādiem kritērijiem to vērtēt. Kā slaika miniatūra, uzticēta elektrostīgām, tā iekrāso albumu līdzīgi neonkrāsas zibsnim; kā instrumentāla interlūdija tā noasina kopējo formu, paver skatu apvārsnim, kur vēl nenosakāmā veidolā tuvojas Ruņģa ģitāras skaņa un nākamais skaņdarbs. Bet kā kompozīcija no "a" līdz "z" tā atstāj tukšuma sajūtu, liekot domāt par materiālu, kas palicis neizstrādāts. Sākotnējais motīvs ir ļoti simpātisks, stīgu akordi skaisti sagumst un rada muklājisku gaisotni, bet izskaņā apraujas savādā, mažorīgā augšupejā.

"Fikcija" rakstīta ar spilgtu tēlaino kodolu, tēlu maiņām un instrumentācijas niansēm. Stīginstrumentu iespēles nemanāmi nomaina jau albuma sākumā ieskanējusies bungu ziboņa, uz dažām taktīm sev vietu atrod dipinošas ģitārpasāžas, un viss skaisti salejas ietilpīgā skaņdarbā – manuprāt, šī ir starp vislabākajām Jāņa Ruņģa sarakstītajām dziesmām. Viens no trim mirkļiem albumā, kad Ruņģa balsi papildina Miķeļa Putniņa balss, un viņi dzied kā brāļi – tik saderīgi skan viņu balsis. Tālāk "Skice" albumā ievieš apstāju un mieru. Ruņģa balss ir vēl viens instruments visu skaņu arsenālā. Dziesma – smalki darināts lemess, kas aiz sevis atstāj mākoņainu vagu, nevis tikai sakulsta putekļus.

"Tas, kurš mīl" savukārt ir vēl viena Ruņģa dziesma, kas mani mulsina. Tā mulsina ar savu vienkāršību, kas iesākumā visai klaji nostājas priekšplānā, veidojot iespaidu par viduvēju, labākajā gadījumā labu popdziesmu – forma melnbalti vienmuļa, ģitāra klišejiska. Taču balss līnijas rotājumi, ģitāras gandarījoši izslīpētās iespēles un dozētais minors harmonijās dod pareizo līdzsvaru starp siltu un vēsu – saaužas uzmundrinošā miniatūrgobelēnā. Kad cenšos paskatīties distancēti, tomēr atduros pie domas, ka šī nav Ruņģa labākā dziesma.

Nākamais skaņdarbs "Valgariits" – līdzās "Fikcijai" – ir viena no albuma virsotnēm. Tā ir tembrāli sazarota un dzīļaina, tas ir ar lāpstu pacelts sliekains, smaržojošs zemesgabals, grozā neielasāma, dzelkšņaina un glāsmaina puķu dobīte.

Tad nāk divas melodeklamācijas – "Bet tas nekas" un "Mūsu laiks". Manai ausij tās albuma kopumā rada kompozicionālu neveiksmi. Šajā brīdī "Dzīvojumi" apstājas un iestieg – te nav nekā no albuma zemā starta, no "tiešās runas" (kā Ralfs Šmīdbergs nesen recenziju raidījumā teica par Tālivalda Ķeniņa Vijoļkoncertu), ar ko sākas "Dzīvojumu" pirmā dziesma. Nepamet sajūta, ka Jāņa Ruņģa dziedātais vēstījums – melodijā daudzkrāsaini savērpts un skaists – ir augstvērtīgāka muzikālā sastāvdaļa. Atmiņā ataust Aleksandras Lines muzikālais dzejoļu albums, bet tur zem teksta bija mutuļojoši neparedzama, dinamiska instrumentālā līnija. Šeit runātais teksts smagnēji kā laiva uzsēžas uz apakšā plūstošā taustiņu, ģitāru un klarnetes urdzinātā strautiņa, kas gludi plūst pa apli kā cilpa. Man liekas, ka Ruņģa naktsputni, sūnas, rudzi un akmeņi daudznozīmīgāk un spilgtāk saklausāmi tajās vietās, kur teksts iztrūkst, piemēram, agrāk izskanējušajā kompozīcijā "Skice" vai daudzajās dziesmu iespēlēs un starpspēlēs.

Augstāk aprakstīto albuma ieplaku ieskauj virsotnes – pēdējās divas dziesmas veido ruņģiski skaistu albuma finālu. "Oleandri" skan atbruņojoši skaisti, bet fināldziesmā "Nāc" atgriežas jau sākumā ieskanējusies Denisa Paškeviča flauta un piebur vēl vienu skaistuma dimensiju.

Atgriežoties pie virsotnēm, jāsecina, ka Jāņa Ruņģa neaizmirstamākais veikums teksta tapšanas brīdī ir un paliek "Yggdrasil". Skatoties uz pārējiem veikumiem – "Ārpus prātus" izceļas ar atsevišķām augstienēm ("Pa gaisu", "Dies'"), bet instrumentālā un tekstuālā dimensija kopumā vēl nesasniedz to simbiozi un informācijas blīvumu, kas klausāmas labākajās, intensīvākajās "Dzīvojumu" kompozīcijās. "Apmeklētāju bija daudz, un mākslinieks ieguva lielas ovācijas," 1925. gadā par pianista Artūra Šnābeļa vieskoncertu Rīgā raksta Eduards Ramats. Gads tikko iesācies, to pašu novēlu Jānim Ruņģim.

Tēmas

Dāvis Eņģelis

Dāvis Eņģelis ir muzikologs un mūzikas apskatnieks, Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs. Dažreiz uzspēlē šahu un ģitāru.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!