Par grupas "JUUK" albumu "Muļķa stabule" (2023)
Laikam tā ir "Mēness starus stīgo". Edgara Šubrovska un grupas "JUUK" versija par Aspazijas dzejoli. Iesākumā piezemēta, tad gaisīga melodija, ne tuvu sirsnīga, kā par Dārziņa rakstīto kora balsīm savulaik teica Imants Sakss. Zāļu smaržojoši mainās akordi. Atšķirībā no Dārziņa šis ir personīgs stāsts, izdziedāts teiksmainības un ilgu tonalitātē, kurai Šubrovskis un "JUUK" iedod īstenumu un tveramību (turpretim Dārziņa "Mēness stari" ir netverami). Laikam tādēļ šo no "JUUK" dziesmām visbiežāk esmu nospēlējis, stāvot pie radiomikrofona, vēl biežāk nekā melodiju "La bell qui tiens ma vie" no albuma "Indulgenču tirgotāji".
Par pirmo, par Aspazijas un Šubrovska smaržojošo "Mēnesstaru" vēl sakāms, ka tas nāk no vairāku mūziķu veidotās sadarbības "Mūsu dziesmas 2.0". Varbūt alojos, tak nav pametusi sajūta, ka tas albums palika īsti nenovērtēts. Bet tā līdz "Muļķa stabulei" veidojās mana klausīšanās pieredze ar grupu "JUUK" – kā radio cilvēkam daždien ēterā liekot dažu dziesmu un neķeroties pie sistemātiskas klausīšanās.
Kā iesākt albuma aprakstīšanu? Žurnālā "Mūzikas Saule" Aleksandra Line sarunājas ar mūzikas kritiķi Polu de Barosu, kurš saka: "Klausos mūziku un meklēju vārdus, lai iztulkotu to cilvēkiem." Šajā citātā uzreiz pamanu vārdu "meklēšana", un man tas asociējas ar neziņu vai nezināšanu, kas piemeklē, rakstot par mūziku, un patiesībā tā ir visai draņķīga sajūta – klausies un nezini, kādus vārdus dzirdētajam dot. Līdzās citām sajūtām arī es ar tādu sastapos, pirmoreiz pievēršot ausi albumam "Muļķa stabule".
Tumšfolks, purvu, staignāju, damakšu folks, musique cadienne un daži citi "JUUK" skaņu veidojošie apvāršņi ir man lielumties nestaigātas teritorijas. Dzirdot "JUUK" dziedātās daudzbalsības, prātā atblāzmojas sen nospēlēta kasete ar "Silly Sisters" jeb Medijas Praiores un Džūnas Teiboras balsīm. Tāla atskaņa. Toties paldies no manis grupas mūziķim Oskaram Jansonam par uzcītību un skaņstraumes aplikācijā pretim pasniegto iespēju nedaudz sevi izglītot, paklausīties. Nešaubos – dziļi ienirstot šo mūzikas slāņu daudzveidībā, rādītos cits skats uz "JUUK", iespējams, pamainītos rādītāji uz vērtēšanas skalām. Piemēram, priekšstatu par Rinalda Maksimova un Kalvja Sleža-Zaļkalna spēlēto sitaminstrumentu vietu ansamblī maina iepazīšanās ar sevišķi daiļi darinātu trijstūri, kas ir musique cadienne instrumentārija neatņemama vērtība. Arī virspusēja iepazīšanās ar drūmfolka strāvojumiem sniedz divas atziņas. Pirmkārt, nav jau tā, ka viss būtu pagalam svešs, šo to esmu dzirdējis, te drīzāk runa par iedziļināšanos un pamatīgāku izpratni par atsevišķiem mūzikas virzieniem. Otrkārt, jo paveru ausi pasaules psihedēlisko purvaiņu un rokfolka virzienos, jo augstraudzīgāka šķiet "JUUK" ansambļa vērtība. Kā viņi dozē instrumentu saskaņas un sabalsis, kā ar akordu vērpetēm stāsta stāstus, tekstu izdoma un no citiem paņemtā virsvērtība, tajā ir individuāls vaibsts, un tas priecē, kā teikuši jau daudzi latviešu skaņu aprakstnieki.
Negribas aizbiedēt lasītāju ar mūzikas harmonijas aprakstiem, bet tur ieraugāmi atšķirīgi "JUUK" albumu reljefi, un tamdēļ tam mazliet jāpievēršas. Iepretim diviem iepriekšējiem albumā "Muļķa stabule" akordu maiņa norit nesteidzīgāk, mūziķi ilgstošāk uzkavējas vietā, ko pieņemts saukt par pamattonalitāti. Mazliet vienkāršojot – akords, ar kuru dziesma (ne vienmēr) iesākas un (visbiežāk) noslēdzas. Te varētu piesaukt dziesmu "Nāve, visusvētā" un pirmo divu albuma dziesmu izvērstās izskaņas. Paiet vairākas klausīšanās reizes, līdz sāku novērtēt, ko mūziķi ar šo nesteidzību, ar šo albuma skanējuma pamatiezīmi iesāk un kā to liek lietā.
Pirmās divas dziesmas "Muļķa stabulē" kopā sarado melodijā noklausāmā otrā zemā pakāpe (piemēram, uz vārdu "nāve" "Neveiksmnieku vientulībā", otrais "tam" "Bundziniecē"). Vēlāk šis harmonijas resurss ieskanas "Dzejniekā" – akurāt otrās minūtes sākumā –, kad Sniedzes Prauliņas balss noapaļo frāzi par diendusā spēlēto tamburīnu un ģitāra to izstiepj, paildzina. Tad piedziedājums, pants, vēl viena pāreja, un šoreiz dziesmas vārdi vēsta par gaismu, kas "no ziediem un rokām ar tamburīnu / vizmo un paliek zēna acīs kairās". Brīnišķīgs Linarda Tauna vārdu un Sniedzes Prauliņas mūzikas saplūsmes brīdis, arī ģitāra frāzes izskaņā ieviļņojas ar maķenīt stiprāku overdraivu un šo muzikālo momentu lodāmuriski iededzina. Te piemērs rūpīgi un daiļi veidotai dziesmas dramaturģijai, ar ko sastopamies "Stabulē".
Retāk nekā agrākajos albumos "JUUK" izdara tālus akordu lēcienus – ar tālumu saprotot tonalitāšu radniecības. Uzlieciet dziesmu "Dzejnieks" un paklausieties, kā 1.43 iekrāsojas rindiņa par meiteni no pretējā nama. Simpātiski, ka šī spilgtā krāsa pietaupīta dziesmas otrajai pusei. Klausos albumu tālāk, izskan pēdējā dziesma "Arlekīns", un, ja vien nealojos, nekur citur albumā tādus lēcienus nesastapsim.
1. "Neveiksmnieku vientulība"
Iesākumā piefiksēju vērojumus. Te noteicošais dziesmas virzītājspēks ir melodija, kam apkārt sabūvēti akordi. Uzmanību uzreiz saista reljefā kopskaņa. Instrumenti un balss izvietojušies, it kā būtu sastājušies uz pakalna. Oskara Jansona bandžo visus sadiedz, dziesmas izskaņu izdaiļo flauta.
Pēc vairākām klausīšanās reizēm nav šaubu, ka albuma pirmais celiņš ir "JUUK" meistardarbs. Par to liecina rūpīgi izstrādātās instrumentu līnijas, taupība darbā ar tematismu, no kā atrit lieliskā dramaturģija. Paklausieties, kā pirmais motīvs, kas vairākkārt – iesākumā, tad 2.50 un 4.06 – izskan kā refrēns, ik reizi parādās citāds. Pabiezinās faktūra, pamainās instrumenti un harmoniju uzsvari, un pienāk punkts 4.16, kad bandžo, pirmīt dublējis melodiju, pieliek teju caurspīdīgu piebalsi. Tā arī netiku skaidrs, vai, tikai dublējot flautas spēlēto fa vai vēl iespēlējot sekstakordu vai jansonsviņuzinkādu akordu, bet tas ir viens no skaistākajiem mirkļiem dziesmā un albumā. "Neveiksmnieku vientulībā" mūzika un dzejolis sajaucas un top jauna viela.
2. "Bundziniece"
Ausi saista elektriskās ģitāras krāsu pilieni ar rīverba jeb Skaņākalna efektu. Pirmajām divām dziesmām līdzīgs būvējums ar piepaceltu pirmo pusi un izstieptu izskaņu.
3. "Rokas"
Klausoties trešoreiz, neatminu, kamdēļ sākotnēji pie trešā celiņa esmu pielicis mīnusu. Bass un ģitāra vijas harmoniski, divbalsu lējumam, kā Rolāns Barts teiktu, piemīt grauds, vārdi un flautas zibšņi piesien ausi. Varbūt pirmīt biju gaidījis kādu citu dramaturģisku pavērsienu, bet ko nu par to. Laikam vienkārši dziesma paguvusi iepatikties. Te jāpiezīmē, ka pirmoreiz albumu klausījos maziņās austiņās, sēžot lauku dārza pavēnī, otrā reize bija mašīnā pa Aizputes–Sabiles–Kuldīgas līkumiem (jāpiebilst, "JUUK" ir lielisks pavadonis ceļā, sevišķi vakara saules apspīdētā), bet pēc tam jau austiņās, kas albuma skanējumam dod pienācīgu cieņu.
4. "Dzejnieks"
"Dzejnieks" turpretim dārza pavēnī ieguvis plusiņu. Noteikti ne tikai par basģitāras partiju.
5. "Ermoņiku balādīte"
Albuma kopainā šī manai ausij ir blāvākā dziesma, bet jāatzīmē, ka citu vidū to izceļ iesākumā spēlētā vijoles piebalss. Vai tā instrumenta specifika vai kāds efekta pedālis, bet, klausoties dziesmas pirmās sekundes, vairākkārt mēģinu uzminēt skaņas avotu. Līdz šim, nebūdams izglītots "JUUK" klausītājs, es tomēr, iepazīstoties ar albumu, pie sevis nodomāju, ka šī dziesma skan pēc īsta, tipiska "JUUK". Vēlāk atzīstu, ka tas ir tikai pusiespaids, jo pēc ievērojami vairāk klausīšanās minūtēm skaidrs, ka "Balādīte" dod kaut raksturīgu, tomēr tikai vienu šķautni no grupas skanējuma. Arī dziesmai "Paklājs" ir "JUUK" skaņas zīmogs, bet tur ir pilnīgi cita žanra atblāzma un cita enerģija.
6. "Nāve, visusvētā"
Daudz vairāk nekā otrajā dziesmā "Bundziniece" te tuvplānā skan stīgu instrumentu reverberācija. Un pēc pirmā balsu posma to sadzirdu bungu drobenes sitienos, tad dzirdu, kā ik pieskāriens bungām ar tikko jaušamu šņākoņu atbalsojas. Līdzīgi bija dziesmā "Rokas". Visvienkāršāk būvētā albuma dziesma līdz šim, bet saista skaņu miglā ietītais fonvokāls, kas dziesmai iepūš neba dzīvību, bet impulsu, pie kura gribas atgriezties.
7. "Pārnāk meli"
Ap šo vietu, kur "Nāvi, visusvēto" dipojot nomaina "Pārnāk meli", nāk atziņa, ka albums "Muļķa stabule" ir dikti labi salikts kopā.
8. "Dies dos"
Elektriskā ģitāra spēlē ar skaņu, kas man atsauc atmiņā korus efektu uz sava vecā kombīša. Otras ģitāras līnijā pavisam labi, ne par daudz iemērīts, iepriekšējās dziesmās nedzirdēts overdraivs (piezīme – te, iepriekš un pēcāk tekstā efektu pedāļus rakstu, paraugu ņemot no Ivara Šteinberga poēmas "Rokenrols"). Vai šī ir jau otrā dziesma, kurā uz brīdi kāja piesitas uz seši? Pieķeru domu – vēl labāka par "Pārnāk meli".
9. "Pārnāk meli / echo"
Skaista un iederīga interlūdija.
10. "Paklājs"
Arī tāda laba lieta kā vokālā daudzbalsība "JUUK" dziesmās parādās daudzveidīgos veidolos. Protams, tās ir dažādas balsu kombinācijas, bet no dziesmas uz dziesmu mainās žanriskais tālplāns, piemēram, dziesmā "Paklājs" ģitāras ritma figurācija, harmoniju maiņas ap pamatā ieturēto mažoru un balsu izkārtojums sadziedājumā vedina domāt par amerikāņu folkmūzikas iespaidu. Citviet, piemēram, dziesmā "Pārnāk meli", jaušama ietekme no senākiem vokālās mūzikas paraugiem, kas te, dziesmas ievaddziedājumā, atbalso kaut ko no viduslaiku Francijas dziesmu un dzejas formām. Vēl "Paklājs" ievada albuma izskaņas gaišo tonalitāti un kā dziesma mažorā sadiedz nelielu formas arku ar "Nāvi, visusvēto", formālākā un grūtāk saklausāmā līmenī – arī ar "Dzejnieku".
11. "Arlekīns"
Ja dziesmām liekam plusiņus, "Arlekīnam" gribas likt vismaz trīs. Izcila fināldziesma.
Ar "Muļķa stabuli" jo grūtāk nepamanīt, ka ik albumā "JUUK" dod klausītājam citu kopskaņu. Visīpatnāk skan "Sikspārņi", pirmā un trešā albuma skaņa salejas tuvāk. Sastāvdaļas jau nemainās, bet kombinācijas un proporcijas gan, un "JUUK" gadījumā tas uzrāda, man domāt, rūpību, izsverot ik albuma skanisko tēlu. Bandžo un elektriskās ģitāras uzsvari "Indulgencēs" iegūst vairāk pusbalss un pustoņu nianses "Stabulē". Pēdējā albuma ierakstā pie ģitāristiem klāt nācis Ričards Dauksts. Dinas Skreitules un Rasas Poles vijoļu un Sniedzes Prauliņas flautas sadiegtās faktūras un slāņojumi ar reģistru, štrihu un artikulāciju (vienvārdsakot – krāsu) daudzveidību "Sikspārņos" dodas tālāk par "Indulgencēs" dzirdamo.
Pirmoreiz iepazīstoties ar "Sikspārņiem", dzirdēju no muklājiem uznirstošas piebalsis un ar pustumsu reverberētas pieskaņas. Vēl īsti prātā neienāca, pat dzirdot "Mazos spārniņus", ka tas viscaur ir bērnu albums. Sikspārņi, karūsas, ķēves un citi zvēri pat ar lielāku mažorakordu pārsvaru dikti organiski iederas "JUUK" ēnainajā rokfolkā. Bet, jau pirmoreiz dzirdot, iedomājos, ka "Sikspārņu" skanējumu varētu samīļot kā spilvenu. Par "Sikspārņiem" vairāk rakstīt pienāktos atsevišķā tekstā, mūzikai klātu liekot komiksu un citas albuma vāciņos atrodamās piedevas un uzklausot dēla iespaidus.
Salīdzinot ar "Muļķa stabuli", viļņojoši nemierīgāka ir grupas pirmā albuma "Indulgenču tirgotāji" dramaturģija, sparīgs atvēziens ir dziesmu harmonijās, akordu maiņās, pavērsienos, kas neapsīkst nedz pēdējā albuma celiņā, nedz nākamajā albumā "Sikspārņi", kur roku pielicis arī komponists Edgars Mākens. Vēl "Indulgences" raksturo lielāka elektroģitāras klātbūtne iepretim "Stabulei", tāpat basģitāra un bungas dod izteiktu apveidu albuma miesai. Tamdēļ vien šo albumu gribas salīdzināt ar naktī kustīgu vilcienu.
Kas tagad pateiks, kurš no "JUUK" albumiem ir pārāks par citu? Iesākumā nodomāju – "Indulgenču tirgotāji" ir tāds kā "JUUK" Okei kompjūters, bet "Sikspārņu" zeltgriezums, kur "Baltā ķēve" mijas ar "Ziemas kauju" un šedevrālais fināls ar "Krokro" un "Mazajiem spārniņiem", šo nodomu uz mazu mirkli sašūpo. Ir pavisam vienkārši – klausies jebkuru un tas liekas labāks par pārējiem.
Kad teksts būs tapis, kad darbs sauks atpakaļ no atvaļinājuma, daudz biežāk atgriezīšos pie "JUUK" ierakstiem, apsverot mūžveco problēmu – ko tādu šajā dienā nospēlēt radio. Bezšaubīgi, "Arlekīnu", bet tāpat "Kraukļazāli" no "Indulgenču tirgotājiem" un citus, un citus. Un lai atgriežamies pie "Belle qui tiens ma vie" – albuma kopainā šis "JUUK" zeltfonda gabals skan vēl iespaidīgāk.
0