Par "Sign Libra" albumu "Sea to Sea" (2020)
Pirmajā brīdī "Sign Libra" jaunāko albumu gribas novietot latviešu elektroniskās mūzikas garšvielu plauktiņā. Iesākumā klausos samērīgi – aiz bailēm pārdozēt, bet beigās jau ir grūti iedomāties plauktiņa kopainu bez Agatas Meļņikovas aka "Sign Libra" savpatā, smalki izstrādātā rokraksta.
Šo izstrādātību sāku novērtēt, klausoties "Sea to Sea" atkārtoti. Albumam piemīt sava estētiskā telpa. "Sea to Sea" ir viegli brāzmaini akordi, viļņaina ūdens čala, čukstošas sintezatoru un elektrobungu atbalsis, biezi graudaina reverberācija. Visu kompozīciju – daudzo Agatas Meļņikovas mēnessjūru – saistviela ir ļoti pārdomāta, prasmīga muzikālā dramaturģija. "Sign Libra" kāpina un pazemina temperatūru, vājina un biezina faktūras, bet viscaur skaņdarbam – viscaur albumam – rūpīgi novilktām kontūrām acu priekšā saglabājas mūziķes radītie deviņi skatieni uz jaundzimušo zemes pavadoni. Un ļoti jauki, ka šie skatieni ir un paliek daudznozīmīgi.
Albumā dominē pilošas, apaļas skaņas, galantā vieglumā darināti ritmi, šķiet, ka visi skaņas avoti palikti zem ūdens. Tā gan ir ne fiziska, bet iztēlē saklausāma zemūdens skaņu pasaule – līdzīgi mēness brūnpelēkajiem putekļu laukumiem, kas raisa asociācijas ar jūrām. Meļņikovas rokraksts ir nesteidzīgi soļi, nesteidzīgi zīmēti kvadrāti – "Sea to Sea" kvadrātiskās dziesmu struktūras.
Klausos otro, trešo reizi un aizvien vairāk novērtēju, cik smalki nostrādāts meistardarbs ir kompozīcija "Sea of Nectar". Klausos vēl un nemanāmi iegrimstu šajā albumā, līdz nezinu nedz debespuses, nedz apvārsni.
Tas, kādā veidā skaņdarbā "Sea of Tranquility" ienāk jaunas idejas un uzslāņojas faktūras, atsauc atmiņā Jāņa Lūsēna 70. gadu agrīno elektroniku. No kompozīcijas viedokļa tas ir romantisks piegājiens, tāpēc "Sign Libra" skanējums veidojas telpiski plašs – skaņa pati par sevi rada telpiskas asociācijas, tai piemīt konotatīva atbalss. Interesanti, kādas atbalsis kurš saklausa.
Medijā "Pitchfork" atrodu labu tekstu par "Sea to Sea" – to uzrakstījis Šons Reinaldo. Tur atrodu apstiprinājumu domai, kuru, man likās, būs neiespējami pamatot – "Sea to Sea" skanējumam būtisks ir arī Agatas Meļņikovas humors. Iespējams, tas ļauj uzcelt tiltus uz pagājušā gadsimta 80. gadiem, tur atrodot būtisku sava individuālā rokraksta avotu.
"Sign Libra" skaņurakstā Reinaldo citstarp saklausījis agrīnā Rjuiči Sakamoto ietekmes. Nolemju pārliecināties par šo tēzi. Patiesi, no klints šķautnēm, kas ir Sakamoto vēlīnajos astoņdesmitajos rakstītā mūzika, atskan atbalsis, kas jūtamas, klausoties "Sea to Sea". Iespējams, tie varētu būt glāžainie ksilofoni, dūmakainās elektrobungas un vispārējā skaņas gaisotne, kas valda skaņu celiņā 1983. gada filmai "Merry Christmas, Mr. Lawrence" ar Deividu Boviju galvenajā lomā. Bet tikpat labi tie varētu būt ziepjūdensvaravīkšņainie, staipīgie, burbuļiem līdzīgie sintezatortaustiņi no "Favourite Visions" (viens no celiņiem – "Mother Terra" – sasaucas ar "Sign Libra" mūziku tematiskā, varbūt arī gaisotnes līmenī, bet mūzikas valodas ziņā tas ir cits stāsts).
Lasot šo un citas atsauksmes par "Sea to Sea", vairākkārt piesaukta līdzība ar mākslinieci "Grimes", bet te kolēģis Reinaldo atkal precīzi atzīmē – ar agrīno "Grimes". Noteikti līdzība ir tā, ka abu mākslinieču daiļradē vizuālais un audiālais naratīvs īsti nav nodalāmi. Viņu albumi un videoklipi ir kā esejas, kas ļauj izbaudīt estētisko jautājumu neviennozīmību. Vai ārpusmuzikālais saturs ļauj labāk uztvert muzikālo saturu? Vai abi viens otru bagātina vai nivelē?
"Grimes" izgaismo vienu būtisku mākslas pieredzēšanas aspektu – mēs dzīvojam fragmentētā pasaulē, kur atrast domubiedrību un par kaut ko jēdzīgi sarunāties kļūst jo grūtāk. Daļu no "Grimes" kultūratsauču pasaules veido videospēles, kuras es nekad nespēlēšu, mangas, kuras es varbūt kādreiz izlasīšu, bet visticamāk tomēr – nekad nepieķeršos. Vienlaikus varu izbaudīt "Grimes" interesanto, pārsteidzošo mūziku viņas rožkrūmu ērkšķainajos albumos, nenolasot specifiskās kultūratsauces. Tāpat Roberts Buivids, intervējot Agatu Meļņikovu Latvijas Radio 2 raidījumā "NeFormāts", atceras dievlūdzēja un hameleona cīņu Džeralda Darela romānā, bet Agata šo "Mantodea vs Furcifer Pardalis" interpretē vispārīgāk, pie reizes atgādinot, ka abus zvērus vieno mīmikrija.
Personīgi tuvāks "Sign Libra" devumā man ir tieši šis, ar dievlūdzēja un hameleona klātbūtni inkrustētais EP "Closer to the Equator", kur Meļņikovas vokāls vietumis akvareliski saplūst ar maigu tehno. Patiesi žēl, ka internetā nav (varbūt ir?) parocīgas bioloģijas terminu vārdnīcas, kas ļautu dzimtajā valodā precīzi atšifrēt Meļņikovas uzburto ainavu. Dievlūdzējs vienīgais padevīgi dodas rokā. Bet kā precīzi klasificēt Madagaskaras hameleonu, milzīgo ūdensrozi, mušu ar valdzinošajām acīm un zemeņsarkano indes vardi, kas apdzīvo "Sign Libra" mazalbumu? Un kā lai vienā vārdā nosauc lietus smaržu izkaltušā vasaras dienā, ko angliski vienā vārdā sauc par petrichor?
Apmēram pirms gada radio "Klasika" vilnī pirmo reizi izveidoju pārraidi, kas bija veltīta Latvijas elektroniskajai, elektroakustiskajai un akusmātiskajai mūzikai. Šajā spontāni tapušajā vol. 1 skaņlistē līdzās Oskara Herliņa un Annas Ķirses darbiem izskanēja arī Jeļenas Glazovas, Ivo Tauriņa un Martas Smilgas kompozīcijas. Un, ja man tagad būtu jāsalīdzina "Sign Libra" rokraksts ar kādu toreiz skanējušo opusu, tie būtu Ievas Klingenbergas "5 elementi". Jūtu, ka pamazām tuvojas īstais brīdis, lai "Klasikā" veidotu vol. 2 elektroniskās mūzikas sēriju – raidījumu, kurā noteikti būs arī "Sign Libra" mūzika.
1