2. septembrī informatīvajā telpā parādījās ziņa, ka divās Rīgas skolās trim klasēm jaunais mācību gads aprāvies, vēl nesācies, un jādodas karantīnā. Šī situācija atgādināja, ka vasaras mēnešos apziņas tālākajos "plauktiņos" noliktā koronas tematika nekur nav pazudusi.
Tālākajā tekstā mēģināšu veikt subjektīvu apkopojumu tam, kāds zināšanu apjoms šobrīd ir mūsu rīcībā, neskarot tēmu par amatpersonu lēmumiem un šo lēmumu kritiku. Taču pirms tam piebildīšu – nav gluži tā, ka tieši Latvijā ir visasākie strīdi un negludumi. Piemēram, daudz slavētajā Igaunijā Izglītības un zinātnes ministrija izmaiņas kārtībā, kādā jānorit 1. septembra pasākumiem skolās, tām izsūtīja… 31. augusta pēcpusdienā, savukārt viens no lielākajiem degvielas uzpildes staciju tīklu uzņēmumiem "Olerex" ir paziņojis, ka nevakcinētajiem darbiniekiem prēmiju un piemaksu nebūs. Policijas un bruņoto spēku vadība rēķinās, ka vairāk nekā 1000 šo spēka struktūru darbinieku dienestu var pamest, jo viņiem ir savs, atšķirīgs skatījums uz koronu. Līdzīgi procesi un kaislības notiek arī Lietuvā. Tomēr tā ir cita tēma.
Pirms turpinu par pēdējā laikā klātnākušo informāciju par koronu, liekas vietā atsaukties uz Tartu universitātes profesori Irju Lutsāri (Irja Lutsar), kura vada Igaunijas valdību Covid-19 jautājumos konsultējošu zinātnieku grupu un kura pavisam nesen atzina: vismaz trešo daļu no sākotnējiem priekšstatiem par šo tēmu gada laikā nācies pārskatīt. Citiem vārdiem sakot, nav jēgas kļūt aizdomīgiem, ja ekspertu teiktajā un rekomendētajā parādās jauni aspekti.
"Pateicoties" tā saucamajam delta celmam, aktualizējies jautājums par t.s. trešās vakcīnas nepieciešamību. Pagaidām par šo tēmu viskorektāko informāciju var sniegt Izraēla, kur riska grupas ar trešo "porciju" sāka revakcinēt šīgada jūlijā. Apsekota skaitliski pietiekami liela grupa – gandrīz 11 500 cilvēku (runa ir par vecuma grupu 60+). Uzreiz jāsaka, ka inficēties ar Covid-19, kā izrādās, var arī pēc trešās vakcīnas (Izraēlas apsekojuma gadījumā – "Pfizer") saņemšanas, tomēr risks ir 10 reižu mazāks (apsekojums min 11,4 reizes, tomēr atzīšos, ka mani šāda precizitāte nepārliecina). Tātad vismaz šajā vecuma grupā revakcinācija tiešām noder. Par citām vecuma grupām pagaidām šādu informāciju neesmu pamanījis, un tas varētu arī izskaidrot zināmu minstināšanos jautājumā, kad un ar kādām prioritātēm revakcināciju uzsākt. Var šķist, ka Lietuvas valdība šajā jautājumā ir aktīvāka par Latvijas Ministru kabinetu, jo kaimiņi pirms dažām dienām paziņoja – tie, kuriem pēc pilnas vakcinācijas pagājuši seši mēneši, varēs saņemt papildu vakcīnu jau tuvākajā laikā un kopumā revakcinācijas iespēja būs pieejama visiem. Latvijā par šo tēmu valdība vēl tikai lems. Tomēr, visticamāk, termiņos nekādu lielu atšķirību starp Baltijas valstīm reāli nebūs.
Daudzus interesējošajā jautājumā par gados jaunāku grupu vakcinēšanu korektas informācijas, baidos, tuvāko mēnešu laikā nebūs, un tam ir objektīvi iemesli – nav jēdzīgas datu bāzes. Tādēļ vakcīnas kā instrumentu atbalstošās sabiedrības daļas jautājums: "Vai var vakcinēt arī 12 gadus nesasniegušos?" – paliek bez atbildes, un vismaz šogad tas, visticamāk, cilāts netiks. Ko tas nozīmē kontekstā ar informāciju par to, ka delta celms diemžēl nopietnāk skar arī jaunāko paaudzi? Atbilde būs ar zinātni nesaistīta – grūti nepamanīt, ka šī pusotra gada laikā daudziem no mums, kā saka, āda kļuvusi biezāka. Kad saistībā ar mācību gada sākumu BBC intervēja atbildīgās amatpersonas Apvienotajā Karalistē, tas, ka mācību atsākšanās klātienē nozīmēs arī inficēto skaita kāpumu, tika uzskatīts par teju vai pašsaprotamu; svarīgākais, lai maksimāli maz inficēto nonāktu slimnīcās. Vienkāršoti izsakoties, "jaunā normalitāte" ir nevis neinficēšanās vispār, bet izslimošana viegli.
Iestarpinājums par citu pandēmijas ierobežošanas pasākumu tēmu. Lai gan kontinentālās Eiropas valstis, tostarp Latvija, saprotamu iemeslu dēļ nevarēja un nevar izmantot metodi, ko izmanto tādās "salās" kā Austrālija vai Jaunzēlande, tomēr robežu slēgšanas instruments ir licies interesants un pievilcīgs arī ļaudīm mūsu pusē (šī teksta autora ieskaitot – vismaz pērnā gada pirmo mēnešu laikā). Tomēr šķiet, ka šāda "aizsarggrāvju tiltu uzvilkšana" arī nevar būt ilglaicīga. Austrālija izvēlējās slēgt robežas, un rezultātā joprojām 30 000 Austrālijas pilsoņu ārzemēs gaida iespēju atgriezties dzimtenē (ik mēnesi tiek atļauts atgriezties noteiktam skaitam), kas nav sevišķi jauki. Toties ieguvums bijis tas, ka no kovida mirušo skaits, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, Austrālijā ir bijis 39 – iepretī 1700 Eiropā [1]. Ierobežošanas pasākumu jēgu tātad šajos gadījumos veidojusi robežu faktiska slēgšana un ļoti asa reakcija uz inficēšanās gadījumiem (t.s. lokdauni), pretī dodot iespēju ļoti nesteidzīgi vakcinēties un salīdzinoši baudīt dzīvi. Tomēr nu izrādās, ka biežie lokdauni tautu sāk tracināt (kopš pandēmijas sākuma Melburnas iedzīvotāji šādā režīmā pavadījuši vairāk nekā 200 dienu), turklāt delta celms spēj izspraukties arī caur stingri ierobežotu iebraukšanu valstī. Īsi sakot, varam secināt, ka metode ar robežu slēgšanu un cenšanos apspiest arī niecīgus infekcijas uzliesmojumus ar lokdaunu palīdzību nestrādā.
Vai un kad būs pieejama vakcīna, kas pielāgota delta celmam? (Respektīvi, kad revakcinēties varēs nevis ar "veco", bet, cerams, ar uzlaboto vakcīnu?) "Pfizer" par tādas izstrādi paziņoja jūlijā, norādot, ka ir gatava sākt pirmās saražotās partijas klīniskos eksperimentus augustā. Varētu pieņemt, ka gan jau arī citi ražotāji nesnauž, tomēr, atklāti sakot, jautājumā par jau esošo vakcīnu pielāgošanu jauniem celmiem mēs nedaudz peldam. Proti, 2020. gada decembrī "Pfizer" pārstāvji izteicās, ka uzlabotas vakcīnas pret Covid-19 izstrādei nepieciešamas sešas nedēļas. Februāris un marts nav gluži tas pats, kas jūlijs, tomēr tas nav pārmetums pētniekiem. Acīmredzot jaunie celmi ir, ja tā var izteikties, gana ķēpīgi.
Te vietā ir ērcīgs jautājums: cik vēl tādu "deltu", respektīvi, jaunu paveidu, būs un kad tas viss, sasodīts, beigsies? Ciniski sakot, ja kādam patīk atminēties alfabētus, tad, piemēram, Ņujorkā palielinātu stresu rada "jota" celms, kas izceļas ar nedraudzīgumu pret gados vecākiem cilvēkiem. Un vispār alfabētā ir vēl daudz burtu. Ja paveramies uz situāciju apcerīgāk, tad zināmā mērā kaislības ap kovidu ir tikai mozaīkas gabaliņš lielākā bildē. Piemēram, daudzi no mums vismaz ir dzirdējuši, ka klimata pārmaiņu rezultātā kūst ledāji. Kanādas pētnieku grupai radies loģisks jautājums: kas notiks ar kušanas rezultātā "saules gaismu ieraudzījušiem" mikroorganismiem, kuros – kas to būtu domājis! – ir visādi cilvēkam nezināmi RNS vīrusi, kas, nonākuši jaunā vidē, steigs mainīties un meklēt jaunus pārnēsātājus? (Domas izklāsts ir vienkāršots.) Jo vairāk mēs bāžamies virsū pārējai dzīvajai pasaulei, jo vairāk jaunu satikšanos mums ir priekšā, un vairums no tām nebūs patīkamas. Neredzu jēgu šādu prognozi uzskatīt par depresīvu, jo vaimanāšana neko nedod. Domāju, ka prognoze vienkārši nozīmē aktīvāku t.s. biopolitiku no varas puses (biežāka testēšana, rekomendācijas, kas vairāk ir direktīvas, lokāli pārvietošanās ierobežojumi utt.). Kādam tas šķitīs "totalitārisms", tomēr tikpat labi var teikt, ka tā būs atgriešanās pie gadsimtiem ilgi pastāvējuša status quo, kad indivīda vara pār savu fizisko ķermeni vēl nebija tāda, pie kādas esam pieraduši pēdējo desmitgažu laikā.
[1] "The Economist", 2021. gada 28. augusts, 41.–42. lpp.
5