Komentārs
20.03.2023

Zinātnes komunikācijai nevajadzētu būt konservatīvai

Komentē
4

Viena no vēstures entuziastu kļūdām ir nevēlēšanās pieņemt domu, ka līdzcilvēkiem ir citas prioritātes.

15. martā notika Valsts prezidenta rīkota konference "No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?".

Divarpus stundu garumā kārtējo reizi tika izteiktas pareizas atziņas. Par nepieciešamību palielināt finansējumu vēstures zinātnei, par to, ka, "ja mēs paši nestāstīsim savu vēsturi, to mūsu vietā darīs citi", par naratīvu savstarpējo konkurenci un tā tālāk.

Klausoties videoierakstu, pieķēru sevi pie ķecerīgas domas, ka šie ļaudis, no kuriem daļu pazīstu personīgi un ar kuriem uzturu labas attiecības, stāsta cits citam lietas, par kurām klātesošie nav jāpārliecina, savukārt neatbildēts paliek jautājums: kurš teica, ka mērķauditorija – cik saprotu, sabiedrība kopumā – sāks vairāk interesēties par vēsturi, pat ja visi konferencē pieminētie mērķi saņems atbilstošu finansējumu? Vai vēl ķecerīgāk – kurš teica, ka mērķauditorijai tas vispār jādara? Varu diezgan viegli iedomāties sarunu ar visnotaļ jauku, domājošu un pilsoniski aktīvu (visi raksturojumi bez ironijas) personāžu, kurš/kura man saka: tas viss ir labi, bet vispār mani vairāk nodarbina ekoloģijas jautājumi, kas manu (un ne tikai) nākotni apdraud ne mazāk par, teiksim, Krievijas impēriskajiem vēstures naratīviem. Un man tā īsti nebūtu, ko atcirst pretī.

Precīzāk sakot, iesākums šai domu gaitai bija prezidenta komentārs par to, ka trūkst Latvijas vēsturei veltītu kvalitatīvu izdevumu svešvalodās. Šādi izdevumi ir nepieciešami, lai, kā izteicās Egils Levits, "vidusmēra itālim būtu kaut cik jēdzīgs priekšstats" par Latvijas vēsturi. Atvainojiet, bet cik "jēdzīgi" priekšstati ir "vidusmēra latvietim" par Itālijas vēsturi? Iespējams, līdzīgi domāja arī diskusijas dalībnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis. Izstāstījis gadījumu, kad viņa kolēģis Melnkalnē nezinājis, ka Latvija robežojas ar Krieviju, Zellis "aplauza" publikas reakciju, norādot, ka nez vai visi klātesošie zina, ar ko robežojas Melnkalne. Citiem vārdiem sakot, mums ir nedaudz, piedošanu, provinciāla nostāja, kas sagaida puslīdz labas (mūsu interpretācijā) zināšanas par Baltijas vēsturi citur Eiropā. Jo? Kādēļ tā tam būtu jābūt? Ja, ļoti iespējams, mēs paši nemaz tā neinteresējamies par citu Eiropas valstu vēsturi. Mums "pienākas", jo mūsu vēsture ir kaut kā īpaši dramatiska (varonīga, interesanta utt.)? Baidos, ka tieši tāpat liekas citām nācijām, par kurām mēs ne velna nezinām un īsti negribam zināt.

Tomēr vēl ķēpīgāks ir jau iepriekš minētais jautājums par to, kāpēc vēstures entuziastiem liekas, ka noteiktu priekšnoteikumu izpildes gadījumā – ja zinātnei tiek veltīti pietiekami naudas, laika un cilvēku resursi – šādi aplaimotā nācija bariem metīsies uz grāmatveikaliem iegādāties jaunākos pētījumus par vēsturi. Atsaukties uz personīgo pieredzi ir diezgan riskanti, tomēr nedz Amsterdamā vai Romā, nedz Parīzē grāmatveikalos apmēram divdesmit gadu laikā neko tādu neesmu manījis. Protams, mērogi atšķiras, attiecīgi vēstures tekstu noieta tirgus Parīzē vai Romā vienalga būs salīdzinoši gluži labs, tomēr kopumā atļaušos apgalvot, ka mierīgais civiliedzīvotājs nekur sevišķi neinteresējas par vēsturi. Pat par savas valsts. Un ir bezjēdzīgi par to vaimanāt.

Manuprāt, lietderīgāk būtu domāt, kā viņus ieinteresēt, un te manā skatījumā entuziasti atkal pieļauj kļūdu. Proti, man šķiet, ka vispirms jāmēģina ieinteresēt par vēsturi vispār, nevis jāgāžas virsū ar konkrētu periodu vai tēmām (miniet trīs reizes, ar kādām Latvijas kontekstā). Es, protams, varu stumties virsū līdzpilsonim ar "mentālās dekolonizācijas" (Levita formulējums) mērķi, kvēlojot vēlmē stāstīt un stāstīt šim līdzpilsonim par Latvijas valstiskuma līkločiem. Tomēr var gadīties, ka sarunas biedram – kurš turklāt sevi uzskata par patriotu – šīs tēmas ir nedaudz apnikušas, jo viņam/viņai ar tām jau n-reizes bijusi saskarsme skolā, medijos un amatpersonu uzrunās. Varbūt labāk mēģināt vispirms "ievilkt" vēsturē caur tēmām, kas cilvēku potenciāli var interesēt vairāk?

Tālāk improvizēšu, piemērus izvēloties no pēdējo mēnešu laikā nejauši lasītā. Piemēram, ja cilvēkam tuvas ekoloģijas tēmas, varbūt būs interesanti palasīt par to, ka jau 19. gadsimtā parādījās idejas par "augu intelektu", par to, ka augi "jūt". Tā teikt, mūsdienu "zaļajiem" var būt patīkami uzzināt, ka viņu vēsture ir diezgan sena. Varbūt kādu vairāk interesē "dzīves baudīšana", tostarp vīnu pazīšana, un kaut kur gadījies saskarties ar apzīmējumu "zils vīns". Nē, senči neslimoja nedz ar kādu redzes defektu, nedz lietoja paralēli citas apreibinošas vielas – vēl līdz 19. gadsimtam skābuma regulēšanas nolūkā lietoja dažus iežus, piemēram, krītu, kas varēja radīt šādu toni. Varbūt jūs interesē, kas notiek, ja vīnam pievieno medu vai olīveļļu? Tad laiks nedaudz palasīt par antīko Romu un citiem seniem (garlaicīgiem!) laikiem. Jūs esat, kā saka, radoša personība, orientējaties uz jaunā veidošanu, nevis uz "vēsturi"? Neredzu problēmu, bet man personīgi šķita interesanti palasīt par to, kā mākslinieki Eiropas mākslas vēsturē tika galā ar ēnas atveidošanas uzdevumu, varbūt noderēs arī jums. Jāpiezīmē, ka diskusijas dalībniece, Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, konferencē atgādināja, ka vēsturi var stāstīt arī caur mākslu. Tāpat jāpiezīmē, ka iepriekš improvizēti paustais neattiecas tikai uz vēsturi. Es kopumā ļoti noraidoši izturos pret centieniem panākt, lai zinātne būtu "seksīga", tomēr ļoti iespējams, ka Igora Gubenko kūrētā saruna "Mākslīgais intelekts un komunikācija" 22. martā Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē kādam var būt labāks atspēriena punkts interesei par filozofiju nekā "sākšana ar pašu galveno".

Rezumējot. Pirmais. Ir kāds diezgan sens joks, kuram piedēvē dažādus autorus. Tātad kritiķis (mākslas, literatūras utt.) ir cilvēks, kurš pats auto vadīt nemāk, toties zina ceļa mērķi un kā tur nonākt. Man šķiet, ka šādā nedaudz aizbildnieciskā situācijā nereti ir arī pētnieki, kuri vēlas sniegt norādījumus braucējiem. Var arī tā, tomēr iespējams, ka – tēlaini izsakoties – ir jābūt gandarītiem, ja kāds vispār grib kaut kur braukt, un nav strikti jāturas pie galamērķa un īsākā ceļa uz to.

Otrais. Viss iepriekš uzrakstītais, protams, "neatceļ" vēstures (un ne tikai) zinātnes finansiālās un institucionālās problēmas Latvijā. Tomēr es personīgi piesardzīgi izturos pret politiskās varas pārstāvju deklarācijām par to, ka viņi, lūk, apzinoties zinātnes nozīmi, un, ja vien tas būtu no viņiem atkarīgs, tad finansējums palielinātos un saule apmirdzētu nobadinātās akadēmiskās aprindas. Mana skepse ir balstīta nojausmā par mērķu atšķirīgo izpratni. Ļoti iespējams, ka Levits patiesi interesējas par vēsturi – man nav iemesla to apšaubīt. Tomēr viņa vairākkārtīgi paustais "pašam izpētītajam vēstures faktam nav nekādas nozīmes; nozīme ir tikai naratīvam, kādā fakts ir iekļauts" liecina par pārāk instrumentālu attieksmi pret zinātni, kas – vismaz man ir tādas aizdomas – nesakrīt ar pašu zinātnieku domāšanas veidu. Tas nedaudz atgādina citu zinātnes jomu kontekstā bieži dzirdēto taujāšanu: "Kāds ir jūsu pētnieciskā darba dotais praktiskais labums tautsaimniecībai?" Lai veidotu kaut kādu "naratīvu", vispirms ir nepieciešami fakti – ja vien kāds nav sadomājis nodarboties ar manipulācijām. Pētniekam, kurš strādā ar faktiem – piemēram, jauniem vēstures avotiem – ir dziļi nospļauties, vai tas kaut kā iegulsies "naratīvā" vai ne visai. Manas bažas ir saistītas ar pētnieku steidzināšanu un zināmā mērā ietekmēšanu ("jūsu fakti par Livoniju neiekļaujas nācijai nepieciešamajā naratīvā, un vispār, vai tad nav aktuālākas tēmas?"). Ja pavisam rupji: ja pētnieki nestrādās "naratīvam", naudu viņi nedabūs.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!