Pirms pusotra gada mans darbs bija vadīt nodarbības pusaudžiem un jauniešiem gan par mentālo, gan seksuālo un reproduktīvo veselību. Reiz pirms kādas nodarbības saņēmu lūgumu "nerunāt par LGBT tēmām", jo tas varot negatīvi ietekmēt bērnus. Šajā mācību iestādē septiņām klasēm stāstīju par tēmu "Ģimenes vērtības" un, kad skolēniem jautāju, kādas ir ģimenes, četrās klasēs bērni atbildēja arī – viendzimuma. Citā skolā lūdza nerunāt par seksu, jo kādas četrpadsmit vai piecpadsmit gadus vecas meitenes vecāki iebilda reliģisku iemeslu dēļ. Kad viņas klasesbiedri seksu tomēr pieminēja, meitenei bija ļoti daudz jautājumu, tostarp par sievietes anatomiju. Uz tiem steigšus metās atbildēt vienaudži. Reiz kāda skolotāja pilnā nopietnībā centās pārliecināt, ka mobings cilvēku "norūda". Šīs un citas situācijas man ienāk prātā ikreiz, kad no kādas problēmas cenšas izvairīties, to ignorējot vai aizliedzot par to runāt.
"Tā nav nekāda joka lieta – iegalvot bērnam, ka viņš piedzimis nepareizā ķermenī" – šāda un līdzīgas frāzes aizvadītajā nedēļā bija lasāmas vairāku Latvijas ziņu portālu virsrakstos [1][2][3]. Tajos citēts psihologs un psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, kurš feisbukā publicētā ierakstā kritizēja Valsts izglītības satura centra metodisko materiālu "Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes", kur cita starpā apskatīts jautājums par dzimtes identitāti (jeb psiholoģisko dzimumu). Konstantinovs pauda, ka, viņaprāt, "vecāku iebildes šoreiz ir ne tikai pamatotas, bet šī ir vieta, kurā būtu nepieciešams iejaukties iespējami aktīvi un nopietni". Un vecāki patiešām aktivizējās.
Konkrētajā ierakstā netrūkst frāžu, kas, visticamāk, daudzos lasītājos izraisīja spēcīgas emocijas, piemēram, "padarīt [pusaugu meitenes] neauglīgas, injicēt vīriešu dzimumhormonus un amputēt krūtis", "nevienā citā gadījumā mēs taču [pusaudžus] neārstējam ar hormoniem vai griežot nost ķermeņa daļas" – galu galā Nils Sakss jau sen pazīstams kā talantīgs rakstnieks un publicists. Ieraksts izraisīja pamatīgu rezonansi, un pēc izglītības ministres Andas Čakšas prasības VISC minēto materiālu drīz izņēma no e-vides un tika ierosināta disciplinārlieta, par materiāla ievietošanu kritiski izteicās arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Citu speciālistu komentāri medijos bijuši paklusi – 14. septembrī "Panorāma" vēstīja, ka "sniegt savu vērtējumu par šiem materiāliem kameras priekšā trešdien atteicās vairāki psihiatri, arī Veselības ministrijas galvenais speciālists bērnu psihiatrijā, Latvijas Bērnu psihiatru asociācijas vadītāja un daudzi citi", savukārt psihiatrs Artūrs Utināns "Delfiem" sacīja, ka nav atradis pētījumus, kas apstiprinātu Konstantinova pausto.
No Konstantinova ieraksta secināms, ka bērnu informēšana par to, ka dzimums ne vienmēr sakrīt ar dzimtes identitāti, novedīs pie tā, ka aizvien vairāk bērnu vēlēsies un uzsāks pubertātes bloķēšanu, dzimumhormonu lietošanu un ķirurģisku dzimuma maiņu – "ja jūs bērniem īsi pirms pubertātes dosiet ideju, ka cilvēks var piedzimt nepareizā ķermenī, tad jūs iegūsiet diezgan daudz bērnu, kuri pubertātes grūtības, sava ķermeņa pārmaiņas, problēmas identificēties sāks interpretēt kā atrašanos nepareizā ķermenī. Ja jums būs bērni, kuri savas identitātes un pieaugšanas problēmas interpretēs kā atrašanos nepareizā ķermenī, tad jums būs pusaudži [..], kas vēlēsies šo ķermeni mainīt. Ar hormoniem. Ar operācijām," raksta Konstantinovs. Viņaprāt, tā ir "klaji pseidozinātniska medicīnas prakse" un "drīzāk kvazireliģiska, nevis zinātniska ideja". Konstantinovs apgalvo, ka "nav nekādu pierādījumu, ka dzimuma maiņa samazinātu bērnu psihiskās veselības problēmas. Hormonterapija neglābj pusaudžus no pašnāvības riskiem".
Pēdējos gados ir publicēti vairāki literatūras pārskati par šo tēmu. Vienā no tiem minēts, ka hormonu terapijas ilgtermiņa ietekmi nevar novērtēt, citā – ka pubertātes blokatoru lietošana saistīta ar samazinātu pašnāvnieciskumu un labāku psiholoģisko funkcionēšanu. Citos pētījumos, kas nebija iekļauti šajos pārskatos, arī secināts, ka hormonu terapija saistīta ar zemākiem depresijas, pašnāvības domu un pašnāvības mēģinājumu rādītājiem [10] [11]. Starp "nav pierādījumu" un "pierādījumi nav viennozīmīgi" ir ļoti būtiska atšķirība. Pusaudži, kas identificējas kā transdzimuma, 7,6 reizes biežāk mēģina izdarīt pašnāvību nekā cisdzimuma, heteroseksuāli pusaudži, bet dzīves laikā pašnāvību mēģinājuši izdarīt 40% transpersonu, un pusaudžu vidū šis rādītājs ir vēl augstāks – 56%. Arī Latvijā bērniem, kuriem diagnosticēti dzimumidentitātes traucējumi, biežākais iemesls primārai nonākšanai saskarē ar psihiatrisku palīdzību ir pašnāvības mēģinājums vai draudi, nevis tas, ka viņi grib mainīt dzimumu. Šajā skaļajā diskusijā, sargājot sabiedrību no apšaubāmiem masveida dzimummaiņas draudiem, šķiet, pazudis pats galvenais – apziņa, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts.
Zinot, ka pusaudžu vecums pats par sevi ir gana sarežģīts un ka transpersonas ir īpaši sensitīva sabiedrības grupa, mums jābūt ļoti uzmanīgiem, kā par to runājam. Starppersonu mikroagresija, ģimenes emocionāla nolaidība (emotional neglect) un internalizēta pašstigma ir faktori, kas saistīti ar augstāku pašnāvnieciskumu trans pusaudžu vidū. Tātad mums, pieaugušajiem un it sevišķi mentālās veselības speciālistiem, būtu jācenšas, lai šos riska faktorus mazinātu gan individuālā, gan publiskā komunikācijā. Tas nozīmē arī izvairīties no tādiem izteikumiem, kas šo agresiju un stigmatizāciju veicina, piemēram, nedēvēt trans pusaudžu pieredzi un izjūtas par, Konstantinova vārdiem, "psihisku fantāziju". Mobings nenorūda – un atliek cerēt, ka pieaugušo neiecietīgie komentāri, kas pēdējās dienās piesārņo sociālos tīklus, nenonāk līdz šiem pusaudžiem. Diskusija par transpersonām-sportistiem vai pareizajām un nepareizajām tualetēm šiem pusaudžiem būs aktuāla tikai tad, ja viņi izaugs un izdzīvos. Pagaidām katrs pieaugušais, kas vāc tīkšķus, asprātīgi paziņojot, ka viņš identificējas kā motopele no Marsa, var pielikt savu artavu, panākot pretējo.
Dzimtes identitātes atšķiršanās no bioloģiskā dzimuma nav fantāzija. Pēc Akadēmisko terminu datubāzes, "dzimumidentitāte raksturo personas dziļi izjustu iekšēju un individuālu dzimuma izjūtu, kas var sakrist vai nesakrist ar dzimšanas brīdī konstatēto dzimumu, tostarp personīgo ķermeņa izjūtu (kas var ietvert ķermeņa izskata vai funkciju mainīšanu ar medicīniskiem, ķirurģiskiem vai citiem paņēmieniem, ja tos brīvi izvēlas), un citas dzimuma izpausmes, tostarp apģērbu, runas veidu un manieres". Domas, iztēlošanās, kā būtu, ja es piederētu pretējam dzimumam, nav tas pats, kas izjust nesakritību ar dzimšanas brīdī konstatēto dzimumu – tai nereti raksturīgs augsts distress, nepatika, pat riebums pret savu ķermeni.
Un šīs nesakritības pastāv par spīti tam, ka Konstantinovs raksta: "Dzimums nav plūstošs un mainīgs. Nav iespējams "atklāt" savu patieso dzimumu vairāk kā "atklāt" patieso vecumu vai svaru. Tas gan nenozīmē, ka to būs viegli pieņemt. Katram bērnam ir viens dzimums. Ar 99.98% precizitāti to var noteikt ārsts uzreiz pie dzimšanas."
Apzināti vai ne, bet šeit tiek jaukts bioloģiskais dzimums un dzimtes identitāte, un otrais ir plūstošs un mainīgs. Pētījumā, kurā dalībniekiem tika radīta ilūzija, ka viņiem ir pretējā dzimuma ķermenis, atklājās, ka šīs uztvertās ķermeņa izmaiņas ietekmē to, kā cilvēks uztver savu dzimti. Citā pētījumā secināts, ka vairāk par divām (sieviete–vīrietis) dzimtes identitātēm pastāv ne tikai sajūtu, bet arī neirobioloģiskā līmenī.
Runāšana par to, centieni skaidrot, ka cilvēki ir dažādi un ikviens ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, nenozīmē, ka varbūt kāds cenšas bērniem iegalvot, ka viņiem jāmaina seksuālā orientācija vai dzimums. Iespējams, ka informācijas pieejamība ļauj izskaidrot tās izjūtas, ko cilvēks piedzīvotu jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, ko māca skolā vai raksta medijos. Ja tas veicina cilvēka labizjūtu, vai no tā vajadzētu izvairīties? Runāšana nenozīmē, ka bērns vai pusaudzis tūlīt tiks mudināts uzsākt farmakoloģisku vai ķirurģisku terapiju. Tā nav psihologu, psihoterapijas speciālistu, pedagogu kompetence, lēmumus par šādām intervencēm pieņem ārsti. Un, ja nonāk līdz tam, ka tās tiek apsvērtas, to nevar izdarīt viens pats ārsts – tiek iesaistīti vairāki speciālisti, tas ir ilgstošs process, nepieciešama pacienta informēta piekrišana, un līdz šim Latvijā publiski runāts tikai par vienu gadījumu, kad krosshormonālā terapija uzsākta nepilngadīgajam.
Kā arguments tam, ka par šiem jautājumiem nevajadzētu runāt, tiek piesaukts arī tas, ka daļa transpersonu vēlāk nožēlo veiktās izmaiņas vai veic latviski grūti tulkojamo detransition jeb atgriešanos iepriekšējā dzimumā. To, kas nožēlo, ir mazāk par procentu, tiesa, jānorāda, ka citi autori uzskata, ka tādu ir vairāk. Tie, kuri detranzicionē, dažādos pētījumos lēsti 1–8% robežās, taču arī šiem astoņiem procentiem kā biežākie iemesli nosaukti vecāku spiediens, pāreja bijusi pārāk grūta vai tās dēļ nācies saskarties ar pārāk lielu diskrimināciju un varmācību. Dati no Nīderlandes, kur medikamentozu ārstēšanu var saņemt arī nepilngadīgie, liecina, ka 98% cilvēku, kas to sākuši pusaudžu vecumā, turpina arī pēc pilngadības sasniegšanas. Protams, jādara viss iespējamais, lai katrs cilvēks saņem tieši sev vislabāk piemēroto atbalstu, bet to neveicinās jautājuma ignorēšana vai aizliegšana par to runāt. Mums par to ir jārunā, un ir acīmredzams, ka zināšanu vai spēju ar tām dalīties trūkst arī vecākiem, skolotājiem un citiem pieaugušajiem.
Kamēr par to nevar runāt ar pieaugušajiem, bērnus turpinās izglītot soctīkli un vienaudži. Izveidot dažādām vecumgrupām atbilstošus izglītojošus materiālus būs daudz vienkāršāk, nekā censties izkontrolēt, kādus tiktokus viņi redz. Arī pašdiagnostikā, kas kļūst aktuālāka sabiedrībā, kur neviens cits nerunā par tavu problēmu, slēpjas riski. Jo mazāk mēs par kaut ko zinām, jo lielāka ir varbūtība, ka nepareizi novērtēsim situāciju.
Nonākot saskarē ar bērnu vai pusaudzi, kuram dzimumidentitātes jautājums ir aktuāls, mūsu uzdevums būtu censties saprast, ko tas viņam nozīmē, kā viņš to izjūt, ar kādām grūtībām tā dēļ saskaras, un tālāk meklēt, kā palīdzēt. Un to iespējams panākt, esot iejūtīgiem, uzklausot un nemēģinot uzspiest savu pārliecību. Diez vai viņa (-as) pieredzes noliegšana vai saukšana par fantāziju veicinās šo grūtību risināšanu – vienalga, vai tās būtu pārejošas vai paliekošas.
[4] https://doi.org/10.1016/j.jadohealth.2021.10.036
[5] https://doi.org/10.1542/peds.2019-1725
* "Mums nevajag izglītību" (angļu val.) – rinda no grupas "Pink Floyd" dziesmas "Another Brick in the Wall".
Vardarbībai nav dzimuma. No tās cieš arī vīrieši. Bet vardarbībai ir seja. No pērn izvirzītajām 114 apsūdzībām tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanā 100 gadījumos tikuši vainoti vīrieši, bet no 43 apsūdzībām izvarošanā – 43 vainojami vīrieši. Vardarbības seja Latvijā ir vīrieša seja.
Es cietos kādas divas nedēļas, līdz kādurīt noķēru vecvecāku kaķi, ko patiesībā nebija pārāk grūti izdarīt, jo tas gulēja man klēpī, piecēlos un gāju. Es nezināju, kurp eju, bet tobrīd tas nebija galvenais, jo gāju mērķtiecīgi un bija jāpaspēj aiziet, kamēr vēl bija drosme.
"Varas gredzeni" nav pilnīgi bez potenciāla, taču pašreizējā izpildījumā tur redzams patiešām maz no skaistuma un nopietnības, kas lasāma Tolkīna rakstos. Ko darīt Tolkīna faniem – novērsties vai tomēr turpināt skatīties, cerot, ka turpmākās sezonas būs labākas?
"Otrā bērna ienākšana ģimenē pirmajam ir vislielākā nodevība – apmēram tas pats, kas tad, ja jūsu vīrs atvestu mājās vēl vienu sievieti un paziņotu jums, ka viņš to mīl tikpat ļoti, cik jūs, un ka arī viņa te tagad dzīvos," man saka bērnudārza prātīgā un līdzjūtīgā vadītāja.
"Dirty Deal Teatro"
Kinoteātrī "Splendid Palace"
RIXC galerijā
Galerijā "LOOK!"
Galerijā "M/Gallery"
Kinoteātrī ''Kino Bize''
Uzvaras parkā
Latvijas Leļļu teātrī
Kinoteātrī "Splendid Palace" un portālā "Filmas.lv"
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
10