Gadiem ilga sievietes vajāšana, kas beigusies ar viņas slepkavību, un tiesībsargājošo institūciju nespēja palīdzēt aktualizējusi tēmu par vardarbību pret sievietēm. Atkal tiek vaicāts: "Bet kā tad ar vīriešiem?" Šis jautājums nemainīgi tiek stumts priekšplānā tieši tad, kad no vardarbības cietusi sieviete, it kā runāt par vīrieša raizēm un problēmām varētu tikai šādā kontekstā. Un tā vietā, lai vīrieši kvēli diskutētu, kā viņi varētu mazināt vardarbību pret sievietēm, ne viens vien pauž bažas, ka tagad visus vīriešus uzskatīs par varmākām un aizmirsīs, ka ir jau arī labie piemēri.
Atzīšos, arī es sevi pieskaitu "labajiem vīriešiem" – tādiem, kas nestāsta seksistiskus jokus un nesmejas par tiem, tic no vardarbības cietušajiem un uzskata sievietes par līdzvērtīgām un pelnījušām vienādas iespējas un attieksmi. Iespējams, tieši tādēļ atbildi uz jautājumu "bet kā tad ar vīriešiem?" biju plānojis meklēt caur pozitīvas maskulinitātes prizmu – maskulinitāti, kas nozīmē izrādīt pilnu emociju spektru, nebaidoties šķist vājam, uztvert citus kā līdzvērtīgus, cienīt sievietes, rādīt pozitīvu piemēru citiem vīriešiem.
Kad biju rakstā ticis apmēram līdz pusei, sastrīdējos ar draudzeni. Strīds bija par pavisam ko citu un sākās tādēļ, ka uz šķietamu savu pamatpārliecību apšaubīšanu reaģēju neadekvāti – kļuvu rupjš, pat agresīvs. Man vienmēr ir bijušas grūtības jēgpilni strīdēties: ātri aizsvilstos un ilgi nespēju nomierināties, izslēdzu empātiju un distancējos pilnībā, bieži konfliktiem pieeju ar "my way or the highway" attieksmi. Draudzene nosauca mani par liekuli, zinot, ka paralēli strādāju pie raksta. Galu galā verbālā agresija un vēlme par katru cenu uzvarēt strīdā ir viena no daudzajām toksiskās maskulinitātes pazīmēm.
Gana bieži patiešām jūtos kā liekulis. Ir diezgan viegli izveidot un uzturēt "labā vīrieša" tēlu, tajā pašā laikā neiebilstot pret priekšrocībām, kas vīrietim – vienalga, labam vai sliktam – ir patriarhālā sabiedrībā. Gan studiju laikā, gan pēc absolvēšanas no pasniedzējiem un kolēģiem esmu vairākkārt dzirdējis, ka esot apsveicami, ka būs par vienu psihologu vīrieti vairāk. (Pabeidzot gan bakalauru, gan maģistru, biju vienīgais vīrietis kursā.) Pagaidām vēl neesmu izjutis konkrētus profesionālos ieguvumus, kas izrietētu no mana dzimuma, taču skaidrs, ka vīriešos vairāk ieklausās [1], mūs uztver kā racionālākus, zinošākus un kompetentākus [2].
Pozitīvās maskulinitātes jomā man galvenokārt ir teorētiskas zināšanas, praktiskās iemaņas vēl apgūstu. Man bija pāri divdesmit gadiem, kad sāku pieņemt, ka arī man drīkst būt bailes, skumjas un citas emocijas, kas vīriešiem tiek uzskatītas par nevēlamām, un joprojām mācos tās izrādīt un ar tām tikt galā. Tā vietā esmu iemācījies dusmoties, jo vīrieša dusmas ir sociāli pieņemamākas. Pusaudžu vecumā jau skaidri zināju – ja raudu, tad esmu vājš, ja bēdājos, tad pārspīlēju. Es mēģināju šīs emocijas slēpt, kā arī atklāju, ka uz brīdi ar tām tikt galā labi palīdz alkohols. Un, kad tās neizbēgami iznāca ārā, tās izvirda, es atkal raudāju, dusmojos, meklēju atbalstu, bet no vecākiem un draugiem lielākoties saņēmu atraidījumu vai izsmieklu.
Kad uzzināju, ka nomiris tētis, apsēdos pie galda un vairākas stundas raudāju. Dažas dienas vēlāk stāvēju viņa bērēs un domāju, ka man jābūt stipram. Skatījos apkārt, redzēju, kā raud viņa vecāki, brālis un citi, taču man bija jābūt stipram. Es sava tēta bērēs neraudāju. Man bija seši gadi.
Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, un varētu iebilst, ka tagad zēnus audzina citādi, bet es tam piekristu tikai daļēji. Vadot nodarbības pusaudžiem, diskusijas veicināšanai mēdzu uzdot jautājumu: kas, viņuprāt, ir emocionālāki – puiši vai meitenes? Daļa pareizi norāda, ka meitenes emocijas vienkārši vairāk izrāda, bet pietiekami daudzi uzskata, ka viņas patiešām ir emocionālākas. Mēdzu arī jautāt, kā apkārtējie reaģēs, ja puisis izrādīs, piemēram, bailes. "Pusijs" un "mīkstais" ir biežākās atbildes.
Mēs acīmredzami joprojām uzturam mītu, ka vīrietim jābūt "stipram", kas nozīmē arī savu emociju noliegšanu. Labs vīrietis ir tāds, kurš savu ģimeni (un "savu" sievieti) sargā. No kā? Mēs jau sen nedzīvojam zem klajas debess un nepavadām ikdienu savvaļā, kur patiešām var uzbrukt, teiksim, vilki vai citi plēsēji. No kā gan vīrietim ir jāsargā sieviete, ja ne – no citiem vīriešiem?
Policijas pārskatā par 2022. gadu minēts, ka 85% slepkavu upuru bijuši vīrieši [3]. Par dzimumnoziegumu izdarītājiem precīzu skaitli policija nemin, tomēr raksta, ka tie "galvenokārt ir pilngadīgi vīrieši". Bet norādīts, ka 95% cietušo ir sievietes. Oficiālajā statistikas portālā redzami arī konkrēti skaitļi [4] – 2022. gadā izvarošanu piedzīvojušas 93 sievietes un 2 vīrieši [5]. Vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu [6] – 113 sievietes un 23 vīrieši.
Vardarbībai nav dzimuma. No tās cieš arī vīrieši. Bet vardarbībai ir seja. No pērn izvirzītajām 114 apsūdzībām tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanā 100 gadījumos tikuši vainoti vīrieši, bet no 43 apsūdzībām izvarošanā – 43 vainojami vīrieši [7]. Vardarbības seja Latvijā ir vīrieša seja.
Šo seju neapzinādamies, vīrietis sargs aizvada savas dienas nemitīgā modrībā, visu laiku gaidot apdraudējumu, kas vai nu tā arī nepienāk, vai arī pienāk mirklī, kad izrādās, ka nekāds sargs viņš tomēr nav. Policijas pārskatā par 2022. gadu minēts, ka 84% dzimumnoziegumos cietušo pazinuši aizdomās turamo. Arī vairumā slepkavību upuris un slepkava bijuši pazīstami.
Es pieļauju, ka šī iemācītā sarga loma veicina vīriešu agresivitāti. Mums nemitīgi jāgaida drauds, ko nesagaidot mēs to atrodam paši. Kāds ne tā paskatījās, ne tā kaut ko pateica. Izejam parunāt? Mums saka – jāsargā apkārtējie, bet vienīgais, ko patiešām sargājam, ir pašu trauslā izpratne par vīrišķību. Un sargājam ar zobiem un nagiem, un klaviatūras klikšķiem.
Šķiet, ka ikreiz, kad aktualizējas saruna par vardarbību pret sievietēm, agrāk vai vēlāk sākas atgādinājumi, ka visi vīrieši nav varmākas. Kāds vēlas uzsvērt, ka "es nekad neesmu sitis/izvarojis", cits vispārina, ka "nepazīstu nevienu sievu sitēju vai izvarotāju". Vēl daži arī zina, kā būtu jārīkojas, ja par šādiem gadījumiem uzzinātu, un nereti vēlamā rīcība ir izteikti vīrišķīga, proti, piekaut, iebiedēt vai kā citādi apturēt varmāku. Šoreiz "ne visi vīrieši" esence iemiesojās kādreizējā raidījuma "Degpunktā" vadītāja un Saeimas deputāta Kārļa Seržanta tvītā: "Nezinu, no kurienes un kā iegūta šī statistika, bet es atsakos ticēt, ka tiešām katra trešā sieviete Latvijā cieš no varmācības. Jo tad arī katrs trešais vīrietis teorētiski ir varmāka. Mans draugu un paziņu loks ir aptuveni 100 cilvēki, bet viņu vidū nav ne upuru, ne varmāku. Neviena." Statistika, kurai Seržants netic, visdrīzāk ir OECD dati [8]. Un tie patiešām varbūt nav līdz galam precīzi, jo, piemēram, pērn publicētais Centrālās statistikas pārvaldes pārskats liecina, ka no vardarbības cietusi katra ceturtā sieviete [9]. Neņemot vērā atšķirību rādītājos, Seržantam atbildēja desmitiem sieviešu, kuras piedzīvojušas vardarbību.
Tomēr, rakstot par skaitļiem, viņš pateica kaut ko daudz būtiskāku – atsakos ticēt. Vardarbību piedzīvojuši cilvēki dažādu iemeslu dēļ izvēlas piedzīvoto paturēt pie sevis, un viens no iemesliem tam ir bailes, ka apkārtējie neticēs. Turklāt arī tie, kas par piedzīvoto vardarbību runā, ne visiem par to stāsta. Un nereti par to stāsta vien pēc gadiem, kam ir vēl citi iemesli, piemēram, kauns. Tas, ka mums kāds nav stāstījis par piedzīvoto vardarbību, nenozīmē, ka viņš to nav piedzīvojis. Rakstot maģistra darbu par seksuālās vardarbības upuru stigmatizāciju, sociālajos tīklos ievietoju lūgumu atsaukties sievietēm, kuras būtu gatavas dalīties savā pieredzē. Uzrakstīja vairākas, kuras pazinu. Ar dažām bijām attāli paziņas, bet ar divām biju pazīstams gadiem un gana labi. Pirms šīm ziņām man nebija ne jausmas, ka viņas piedzīvojušas seksuālu vardarbību.
Diskusijās par krievijas iebrukumu Ukrainā mēdz izskanēt jautājumi, cik atbildīgi par to ir visi krievijas iedzīvotāji. Daži norāda, ka visus vainot nevar, jo tur gadiem ir grautas demokrātiskās institūcijas, mediju neatkarība, vārda un pulcēšanās brīvība, un jebkāda pretestība faktiski nozīmē ceļazīmi uz cietumu (labākajā gadījumā). Citi uzskata, ka krievijas iedzīvotāji ir kolektīvi atbildīgi, jo "ievēlējuši" putina režīmu, nav pietiekami protestējuši, nav pietiekami pretojušies, nav pietiekami…
Vai mums šāda attieksme ir arī tad, kad runājam par vīriešiem un viņu atbildību par vardarbību pret sievietēm? Tas nav kaut kas, kas notiek vakuumā. To veicina arī apkārtējo vienaldzība, neticēšana cietušajai vai viņas vainošana, nesodāmības izjūta. Ne visi no mums ir bijuši klāt un tādējādi varējuši novērst izvarošanas vai to mēģinājumus, sišanu vai cita veida vardarbību. Tomēr daudzi, ja ne lielākā daļa, ir pieredzējuši, ka draugs, rads vai paziņa izsaka seksistiskas piezīmes vai komentārus, atkārto aizspriedumainus uzskatus, apšauba no vardarbības cietušās, objektivizē un devalvē sievietes vai kā citādi uztur patriarhālo kultūru, kas veicina vardarbību pret sievietēm. Ikvienam no mums būtu pienākums katrā šādā epizodē iebilst. Vai mēs to patiešām darām? Ne visi vīrieši ir varmākas. Bet varbūt visi vīrieši nes atbildību par to, ka vardarbības seja ir vīrieša seja.
Ir cilvēki, kas tik vienkārši nepieļauj, ka ar vardarbību tiek asociēts vīrietis kā tāds. Viena no manāmākajām šīs cīņas dalībniecēm ir Elita Veidemane. Pēdējo nedēļu laikā viņa tvītojusi, piemēram, ka "progresisti" grib "uztaisīt visus vīriešus par varmākām". Viņas cīņa ilgst jau gadiem. 2020. gadā publicēta Veidemanes intervija ar daiļrunīgu virsrakstu "Baiba Rudevska: neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni" [10]. Tajā Veidemane pēdējo jautājumu nobeidz ar teikumu: "Manuprāt, tomēr galvenais upuris šodien ir baltais heteroseksuālais vīrietis, kristietis, ģimenes cilvēks un tēvs." Rudevska tam piekrīt ar virsrakstā izvēlēto citātu. No intervijas nekļūst skaidrs, kam viņš ir upuris. Kā baltais heteroseksuālais vīrietis ceru tomēr kādudien uzzināt, no kā Veidemane, Rudevska un domubiedri vēlas mani aizstāvēt.
Rudevska cita starpā bija arī Stambulas konvencijas plaši kritizētās analīzes autore, kura secināja, ka tā neatbilstot Satversmei. Lai arī Satversmes tiesa lēmusi, ka atbilst gan, dažādi anonīmi un pusanonīmi vīrieši mēdz uz Rudevsku atsaukties, pamatojot, kāpēc mums Stambulas konvencija neesot vajadzīga.
Stambulas konvencijas pretinieki bieži apgalvo, ka neviens dokuments nevar novērst vardarbību, ka viss nepieciešamais jau ir (vai tiks) atrunāts esošajos likumos [11]–[12]. 27. aprīlī Saeimas vairākums (33 vīrieši un deviņas sievietes) atkal nobalsoja neiekļaut parlamenta sēdes darbakārtībā uzdevumu Ministru kabinetam nekavējoties virzīt Saeimai ratifikācijai Stambulas konvenciju [13].
Saeima, kurā 70 no 100 deputātiem ir vīrieši, uzskata, ka mēs paši varam novērst vardarbību pret sievietēm, nepakļaujoties kaut kādiem starptautiskiem dokumentiem. Teiksim, stiprinot policiju, kam pēdējo 30 gadu laikā bijuši septiņi priekšnieki (viens no tiem divreiz), no kuriem septiņi bijuši vīrieši. Policijas dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks pašlaik arī ir vīrietis. Tāpat varam cerēt uz reģionu atbalstu, galu galā no 43 pašvaldībām veselas četras vada sievietes. Vai uz valdību, kur no 15 Ministru kabineta locekļiem sešas ir sievietes.
Pie vīriešu aizstāvjiem pieskaitu arī tos, kuri pie katras iespējas norāda, ka arī vīrieši piedzīvo vardarbību. Runājot par slepkavību Jēkabpilī, to cita starpā atgādināja arī Zemgales tiesu apgabala virsprokurors Aigars Bičušs [14] un policijas priekšnieks Armands Ruks [15]. Nenoliedzami, taču šādi mēs novēršam uzmanību no patlaban aktuālās sarunas par varmāku vīrieti un cietušo – sievieti. Iespējams, tāpēc, ka tā ir saruna, kura daudziem vīriešiem vienkārši ir pārāk neērta, tāpēc labāk ātri sākt runāt par kaut ko citu.
Mēdz izskanēt, ka tie, kuri pastrādā noziegumus pret sievietēm, arī Jēkabpils slepkava, nav "normāli" vīrieši. Es iebilstu, ka vairumā gadījumu tomēr ir gan. Tie ir vīrieši, kas auguši sabiedrībā, kur vardarbības tolerance ir augsta, konfliktu risināšana ar dūri vai kliedzot ir norma, alkoholisms ir pieejamākais pašregulācijas mehānisms. Tie ir vīrieši, no kuriem arī sabiedrība gaida, ka viņi sargās, bet neiemāca, ka jāsargā arī no sevis pašiem. Katrs varmāka nes individuālo atbildību, bet, skatot sistēmiskus gadījumus kā izņēmumus, nevis kā likumsakarīgu parādību, mēs neejam veselīgākas un drošākas sabiedrības virzienā. Tie nav atsevišķi gadījumi, tā ir kultūra, no kuras cieš ikviens, bet neproporcionāli bieži – sievietes.
Šo kultūru neizmainīs Stambulas konvencijas ratificēšana, bet tas ir vajadzīgs solis, lai valsts līmenī pateiktu, ka vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama un valsts ir gatava izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai to novērstu. Šo kultūru neizmainīs viens pikets, bet tas ir nepieciešams, lai valstij parādītu, ka jārīkojas tagad. Taču vajadzēs vairāk.
Mums jāiet ielās, mums jāraksta deputātiem, ka pietiek izlikties, mums jāizmanto visas iespējas, lai mazinātu šo kultūru. Un mums ir jādod balss sievietēm, kas par to runā, ir jātic, ka viņu pieredze ir īsta, jāiemācās, ka viņas nav vainīgas pie piedzīvotās vardarbības un ka viņām jābūt risinājumu priekšplānā. Nevis vīriešiem Saeimā, nevis vīriešiem policijā vai prokuratūrā, vai tiesās.
Tikmēr mums, vīriešiem, ja vēlamies piedalīties šajā cīņā, vispirms būtu jāatstāj pagātnē arī šis stereotipiem pakļautais, emocijas slēpjošais, fiziski un verbāli dominējošais, demonstratīvi heteroseksuālais, vājumu nicinošais un visādi citādi "tradicionāli" vīrišķīgais vīrietis, kas lielākā vai mazākā mērā aizvien mīt katrā no mums. Atliek atbildēt uz jautājumu – vai mums tam pietiks drosmes?
[1] https://www.kcl.ac.uk/news/men-nearly-four-times-more-likely-to-be-quoted-in-uk-media-as-an-expert-source
[2] Kā piemēru mentālās veselības jomā var minēt Nilu Saksu Konstantinovu, kurš publiskajos izteikumos sarežģītus jautājumus regulāri cenšas reducēt līdz "zēni un meitenes ir bioloģiski atšķirīgi" līmenim, konsekventi ignorējot vides, sociālos un citus faktorus. Piemēram, februārī, komentējot, kādēļ skolās meitenes standartizētos testos saņem augstākus vērtējumus nekā līdzīgi kompetenti zēni, Konstantinovs cita starpā izteicās, ka "zēniem bioloģiski ir grūtāk nosēdēt vietā. [..] Meitenēm fizioloģisku iemeslu dēļ nosēdēt mierīgi ir vienkāršāk". https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vecaki-un-berni/izglitibas-sistema-nav-zeniem-piemerota-kapec-zenu-sasniegumus-skola-verte-zemak-neka-meitenu.a497816/
Šādos un līdzīgos izteicienos tiek atkārtoti dažādi dzimumu stereotipi un aizspriedumi, tādējādi pastāv risks, ka daļā sabiedrības šie uzskati nostiprinās, jo tos saka "eksperti", kas savukārt uztur un nostiprina vīriešu privileģēto statusu.
[3] https://www.vp.gov.lv/lv/media/15759/download?attachment
[4] Te gan jāņem vērā, ka šī statistika ir par reģistrētajiem noziegumiem, bet seksuālu vardarbību piedzīvojuši cilvēki bieži par to neziņo.
[5] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__NO__NOC/NOC010/table/tableViewLayout1/
[6] Lai arī Krimināllikumā šis jēdziens jau ilgstoši aizstāts ar vārdkopu "seksuāla vardarbība", tas joprojām mēdz parādīties dažādos oficiālu iestāžu dokumentos un publikācijās.
[7] https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__NO__NOR/NOR030/table/tableViewLayout1/
[8] https://www.oecd.org/els/soc/SF-3-4-Intimate-Partner-Violence.pdf
[9] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/noziegumi/publikacijas-un-infografikas/10940-vardarbibas-izplatiba?themeCode=NO
[10] https://neatkariga.nra.lv/intervijas/323009-baiba-rudevska-neomarksisti-virieti-padarijusi-par-visa-launuma-sakni
[11] Šie solījumi ir tikpat veci kā diskusijas par pašu Stambulas konvenciju, piemēram, pirms septiņiem gadiem tos pauda tālaika tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: https://juristavards.lv/doc/268739-latvija-var-apkarot-vardarbibu-ari-bez-stambulas-konvencijas/
[12] Slepkavība Jēkabpilī no citiem skaļajiem noziegumiem atšķiras ar to, ka sistēmiskas problēmas atzinis arī Valsts policijas priekšnieks, uz valsts atbildību norādījis Egils Levits, savukārt politiķi jau plāno grozījumus Krimināllikumā, kas ļautu līdzīgus gadījumus novērst nākotnē. Iepriekš šāds entuziasms un gatavība mainīties nav novērota, piemēram, pirms nepilniem diviem gadiem rakstīju par seksuālu uzmācību un vaicāju Iekšlietu ministrijai, ko tolaik vadīja Marija Golubeva, vai nebūtu vajadzīgs regulējums, kas tieši šādu uzvedību definētu kā pārkāpumu, uz ko saņēmu atbildi, ka "Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka pastāvētu šķēršļi, lai varētu vērsties pret personām, kas veic šāda veida darbības. Uzskatām, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj saukt pie atbildības attiecīgās personas, Valsts policijai katrā individuālā gadījumā vērtējot pārkāpuma būtību un raksturu". Vairāk: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/mana-loka-ar-to-saskarusies-teju-ikviena-sieviete-seksuala-uzmaciba--cik-izplatita-ta-ir-un-ka-to-mazinat.a418318/
[13] https://www.delfi.lv/news/national/politics/mums-nevajag-briseles-noradijumus-saeima-nevelas-diskutet-par-stambulas-konvenciju.d?id=55470414
[14] https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raidijumi/26.04.2023-video-kas-notika-pirms-un-kas-notiks-pec-sievietes-slepkavibas-jekabpils-novada.a506411/?utm_source=lsm&utm_medium=knl-widget&utm_campaign=knl-widget, 41. minūtē
[15] https://www.facebook.com/Delfi.lv/videos/1061978008093797, 57. minūtē
8