Rasas Jansones ilustrācija
 
Proza
30.11.2022

Pa spalvai

Komentē
0

Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicēsim nometnē tapušos tekstus.

Mēs izkāpām pie Ģertrūdes ielas, viņa paņēma manu roku un veda iepirkties.

"Tu padomāji, ko gribēsi vakariņās?" viņa vaicāja.

Es paraustīju plecus: "Ko tu gribētu?"

Viņa demonstratīvi parādīja acu baltumus, taču labvēlīgā balsī teica: "Es gribētu zināt, ko tu gribi."

Mans pirmais instinkts bija teikt, ka vispār neko negribu, ka gribu ēst saldējumu, gribu šodien pārtikt tikai no saldējuma un varbūt skatīties multenes, bet varbūt vērties griestos, bet bez visa tā neko negribas, man gribas viņai teikt, ka nav briesmīgāka jautājuma par ko tu gribi.

"Tas kuskuss izklausās diezgan nais."

"Tas kuskuss bija mana ideja," viņa viegli iedunkāja man plecā.

"Man patīk tavas idejas."

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un viņa veda mani pāri ielai. Brīvībenes satiksme, lai arī uz mirkli apstājusies, spieda pie zemes, bet varbūt tā bija tikai mana galva, kas bija izaugusi pārāk liela un pārāk smaga, un kakls to vairs nevarēja noturēt. Es būtu apgūlies turpat krustojuma vidū, apgūlies un nomiris, taču viņas roka vilka tālāk. Bija jāturpina dzīvot.

"Ok, kuskuss," viņa teica drīzāk sev. "Ar kaut ko konkrētu?"

"Man vienalga. Man vienkārši patīk tā tekstūra."

Viņa kaut ko noņurdēja un palaida manu roku vaļīgāk. Arī ķermenis šķita kļūstam vārgāks.

Gribējās novilkt ādu. Likās, ka pa visu ķermeni rāpo blusas, ko atnesuši sveši suņi. Tās lec četrdesmit līdz simts reižu augstāk par savu garumu. Ja es varētu lēkt tik augstu kā blusas, es varētu uzlēkt gandrīz divsimt metrus. Bet diez vai es varētu piezemēties tikpat veiksmīgi, es ietriektos zemē, un uz ietves paliks tikai ādas un gaļas, un orgānu čupiņa.

"Es pagaidīšu ārā, ok?"

Viņa pamāja ar galvu un iegāja pa puspagraba durvīm. Es pagāju nostāk, lai nebūtu redzams pa veikala logiem, un atbalstījos pret sienu. Uznāca drausmīga vēlme pīpēt, taču to aizgaiņāju, mēģinādams atrast kaut ko interesantu pareizticīgo baznīcas vitrīnās. Dievs man ir piedevis, es zināju. Viņš piedod visiem, kas novēršas no grēku ceļiem, lai atrastu to vienu īsto, kas ved pie Viņa. Es biju izdarījis tikai pirmo, bet ar to vajadzēja būt gana, vismaz pagaidām. Gribēju atrast arī to otro ceļu, vismaz daļa manis gribēja, man šķiet, taču visas pārējās daļas labāk jutās, nekustot no vietas. Uz vietas ir mierīgi, un mierā ir droši.

Es atgrūdos no sienas un grasījos spert soli, bet mani apturēja labi zināms "kriukt". Atmiņā uzreiz uzzīmējās aina, kad to biju dzirdējis pirmo reizi. Gāju mājās no skolas, mācījos, šķiet, trešajā klasē. Esmu diezgan pārliecināts, ka tolaik mašīnu uz ielām bija ne mazāk kā šodien. Gāju pa Valdemāra ielu, kas bija uzkarsusi maija saulē un mašīnu un sabiedriskā transporta pilna. Garām aizbrauca trolejbuss, tad dažas sekundes kļuva klusāks, ko pārtrauca tolaik nepazīstamais "kriukt". Es atskatījos un ielas malā ieraudzīju saplacinātu balodi. Manu mazo prātu fascinēja, ka kaut kas tik lidojošs un kurkstošs, un dzīvs, un pufīgs ar vienu "kriukt" kļūst pavisam citāds. Ar acīm mēģināju atrast kādu citu, dzīvu balodi, lai varētu salīdzināt šos divus pilnīgi atšķirīgos radījumus. Nevienu neieraudzījis, es turpināju mājupceļu, plaukstiņās ņurcīdams liecību un diplomu par teicamām sekmēm un gara acīm cenzdamies saplacināt aizvien lielākus dzīvniekus.

"Ejam?" viņa ielauzās manās atmiņās.

Es pamāju ar galvu un ļāvu viņai paņemt plaukstu. Mani veda Tērbatas ielas virzienā, pēc dažiem soļiem redzēju sakriuktināto balodi, kas gulēja pārdesmit centimetrus no veloceliņa malas. Saplacinātajā ķermenī nevarēja sazīmēt, kur tam tikko bija galva un kur kājas, taču viens spārns bija izslējies pret debesīm kā lūgums. Varbūt arī baloži meklēja to pašu ceļu, ko gribēja atrast mazās manis daļiņas.

Vakariņās viņa gatavoja kuskusa un dārzeņu salātus. Kamēr virtuvē turpinājās rosība, es pārcilāju atvilktnes, meklēdams gandrīz divdesmit gadu veco liecību. Tajā visās ailītēs gozējās "Jā", kas apliecināja, ka esmu pilnībā apguvis mācību vielu. Kavēto stundu skaits – piecas. Kabatiņā kopā ar liecību stāvēja diploms. "ATZINĪBA. Par teicamām sekmēm," vēstīja uzraksts papīra augšā, zem tā ar roku uz punktotas līnijas bija mans vārds, bet diploma apakšā – klases audzinātājas, mācību pārzines un direktores paraksti. Kad rādīju to mammai, viņa vēsi nopūtās, nodzēsa cigareti Kuzņecova apakštasītē un teica: "Tev taču jau pieci tādi ir. Vai šis ar kaut ko īpašs?" Es nezināju, vai tas ir ar kaut ko īpašs, tāpēc turpināju to turēt izstieptajā rokā, otrā turēdams liecību. "Kad atnāksi ar sarkano diplomu, tad varēsim svinēt."

Es skatījos uz gandrīz divdesmit gadus veco diplomu, joprojām nezinādams, vai tajā ir kas īpašs.

"Atnāksi man bišķiņ palīgā?" no virtuves atklīda viņas balss.

Lai arī gribēju palikt un mēģināt izprast diplomu un liecību īpašumu vai neīpašumu, es piecēlos un gāju. Viņa palūdza, lai nomazgāju viņas mīļāko nazi, ko rūpīgi izdarīju.

"Drīz būs gatavs," viņa teica, satverdama manis sniegtā rīka spalu, "domāju, ka vari paņemt šķīvjus un iet pie galda."

Es paņēmu divus šķīvjus un divas dakšiņas, noliku tos uz viesistabas galda un apsēdos dīvānā. Kaķe, pamanījusi manu rosību, nolēca no palodzes un laiskā solī tuvojās. Tā uzlēca uz dīvāna un apkrita man blakus, es automātiski sāku to glaudīt. Kaķe piecēlās sēdus un sāka cītīgi ostīt manas rokas, visticamāk, sajutusi, ka tās nesen pieskārušās svešiem dzīvniekiem. Pēc mirkļa, apjautusi, ka tā ir tikai smaka, kas ne ar ko nedraud, tā atkal nogūlās un slinki trinās gar manu kāju. Dzīvnieciņš joprojām nedaudz meta ziemā uzaudzēto vilnu, caur gludo kažoku varēju sataustīt kaķa ribiņas. Tās lūza ar pavisam citu "kriukt", es zināju. Mūsu kaķe reizēm šķita kā neveikla atvainošanās par šīm zināšanām. Kaķe bija līdzīga runcim, kas dzīvoja pie vecvecākiem, pie kuriem biju iespundēts ik vasaru līdz sešpadsmit gadiem. Abu kaķu līdzību pamanīju tikai tad, kad uz to norādīja mamma, un jau toreiz nodomāju, ka laikam mēģinu atvainoties. Vecvecāku kaķis bija sniegbalts, taču drausmīgs kauslis, tādēļ bieži tas vietām bija sarkans un vietām rozā. Tomēr pret cilvēkiem tas bija neierasti mīļš un mēdza tā pīties starp kājām, ka varēja aizķerties. Es negribēju tam darīt pāri, tas man neko nebija nodarījis, taču biju ieradies laukos dienu pēc saplacinātā baloža sastapšanas, galvu tirdīja doma par to, cik varētu izturēt tas baltais radījums.

Man nebija mašīnas, savukārt ar velosipēdu uzbraukt kaķim ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami, man šķiet. Turklāt velosipēds ar vieglu vadītāju ir kādas divdesmit reizes vieglāks par vieglu vieglo automašīnu. Es cietos kādas divas nedēļas, līdz kādurīt noķēru vecvecāku kaķi, ko patiesībā nebija pārāk grūti izdarīt, jo tas gulēja man klēpī, piecēlos un gāju. Es nezināju, kurp eju, bet tobrīd tas nebija galvenais, jo gāju mērķtiecīgi un bija jāpaspēj aiziet, kamēr vēl bija drosme. Pēc mirkļa pamanīju sauso tualeti un gāju tās virzienā. Iegāju, pacēlu vāku un iemetu kaķi iekšā. Tā baltās ķepiņas neveiksmīgi mēģināja kaut kur tverties, un pēc dažām sekundēm kaķis ar vieglu "pļek" piezemējās tualetes bedres saturā. Kaķis uzreiz sāka nelabi brēkt, bet es gāju prom. Neatceros, kurš no vecvecākiem un pēc cik ilga laika kaķi atbrīvoja.

Tas piedeva pavisam drīz un turpināja nākt klēpī, taču vecmammas regulārie jautājumi par to, kas, diez, ar kaķīti noticis, mani pārliecināja, ka lauki nav piemērota vieta eksperimentiem.

Viņa nolika kuskusa bļodu man priekšā un apsēdās blakus.

"Tev uzlikt?"

Es pamāju ar galvu. Viņa uzlika ēdienu, izvēlējās seriālu, un mēs ēdām klusējot. Pēc vakariņām viņa paņēma traukus un aizgāja uz virtuvi. Es pēc brīža sekoju.

"Es tev esmu stāstījis, ko mana mamma teica, kad saņēmu diplomu par izcilām sekmēm?"

Viņa paraustīja plecus: "Varbūt."

"Viņa teica: "Vai tas ir kas īpašs?" Un lai atnāku labāk ar sarkano diplomu."

"Tu atnāci?"

"Es neatnācu."

"Tad jau varbūt tas nebija tik īpašs."

"Varbūt tiešām nebija."

Es mirkli pakavējos, vērodams, kā viņa mazgā traukus, un devos atpakaļ pie sava ne pārāk īpašā diploma. Tam apkārt vijās zīmuļu, lineālu un grāmatu virtene – ilustrācijas bija vienkāršas, ar treknu līniju, tās būtu sapratis arī deviņgadnieks, kas nekad nesaņem atzinības par sekmēm.

Turpmāk diplomus mammai nerādīju. Kad pabeidzu bakalauru, viņa paskatījās uz vāku krāsu un noteica: "Nu, jā." Kad pabeidzu maģistru, viņa to atkārtoja un piebilda, ka neko citu jau nebija gaidījusi.

Arī tad, kad gāju mājās bez ieceres kaut ko rādīt, izvēlējos vienu un to pašu maršrutu, cerēdams izdzirdēt kaut ko interesantu, taču neviens troksnis, kas mani pavadīja, tāds nebija. Toties ap mājām bija daudz ielas kaķu. Nespēdams uzvarēt savu ziņkāri, uzsāku piesardzīgu eksperimentēšanu.

Mamma vienmēr bija mācījusi, ka svešus dzīvniekus aiztikt nedrīkst, varot dabūt trakumsērgu. Es desmit gadus biju klausījis gan šai, gan visām citām viņas mācībām un pēkšņi, tās pārkāpjot, jutos nesaprotami brīvs. Bet joprojām baidījos par to, kas notiks, ja kāds manu brīvību atklās, tādēļ, medījot kaķus, biju īpaši piesardzīgs. Vienmēr garās piedurknēs, vienmēr ar cimdiem, pat vasarā.

Kaķi no dažādiem augstumiem krīt visdažādākajos veidos. Neesmu pārliecināts, ka kaut reizi manu eksperimentu rezultāti būtu atkārtojušies. Bet es varēju kontrolēt to apstākļus. Un radīt jaunus, kuros pārbaudīt ķermeņu izturību.

Kaķe ielīda man klēpī un murrāja tāpat, kā mēdza murrāt eksperimentu dalībnieki. Un tos, kuri murrāja, es, kāpdams uz aizvien augstākiem stāviem, glaudīju tāpat, kā tagad glaudīju kaķi.

Es savus kaķus nekad nelaidīšu ārā.

Viņa bija pabeigusi novākt virtuvi un atgriezās istabā.

"Noskatāmies kādu filmu?"

"Mhm," es atbildēju, nepaceldams acis no kaķes.

"Varētu beidzot Dolana pēdējo," viņa sacīja, apsēdās man blakus un paņēma pulti.

Es paraustīju plecus, ko viņa neredzēja, jo visu uzmanību veltīja ekrānam.

Es arī tajā skatījos un divas stundas neko neredzēju, un turpināju glaudīt kaķi, kas murrāja man klēpī.

Titriem beidzoties, viņa paziņoja, ka varētu sākt domāt par gulētiešanu. Es piekritu. Iztīrījis zobus un nomazgājies, ielīdu gultā un mēģināju telefonā atrast kaut ko, ar ko aizdzīt kaķu ņaudienus, murrājienus un spiedzienus. Viņa drīz ienāca istabā, izslēdza gaismu un paziņoja: "Jāiet gulēt."

Es noliku telefonu un centos nedomāt.

Viņai bija apbrīnojama spēja mirklī iemigt, šķita, nebija pagājusi pat minūte, kad viņas elpa kļuva lēnāka, bet roka, pārlikta pār manām krūtīm, slābani smaga. Mana spēja iemigt bija tieši pretēja. Pēc krietnas stundas istabā ielavījās kaķe, uzlēca uz gultas un ieritinājās kājgalī. Tā vairs nemurrāja, taču jutu, kā elpojot cilājas tās ķermenītis.

Es biju divu elpu ieslodzīts un vairs nevarēju bēgt no domas, kas centās izlauzties jau visu dienu. Kas centās izlauzties jau gandrīz divdesmit gadus.

Varbūt sunīti...

Varbūt sunīti?

Varbūt sunīti, varbūt sunīti, varbūt sunīti, varbūtsunīti, varbūtsunīti, varbūtsunīti, varbūtsunītivarbūtsunītivarbūtsunīti, varbūtsunītivarbūtsunītivarbūtsunītivarbūtsunītivarbūtsunīti…

"Mosties, tūlīt būs kafija," viņa smaidīja, iekārusies durvju ailē.

"OK, tūlīt." Vēl mirkli centos atminēties, ko biju sapņojis, taču centieni nevainagojās panākumiem, tāpēc cēlos augšā.

Iegājis virtuvē, vēroju, kā viņa uz virtuves letes noliek divas identiskas, baltas krūzes. Kanniņā uz plīts kafija meta pēdējo burbuli.

"Man šķiet, ka vakar bija ļoti forši," viņa teica un noņēma kafiju. "Es jau paskatījos kalendārā, nākamceturtdien varētu atkal aizbraukt."

Manā prātā vakar redzētās skumji brūnās acis saplūda ar citām, sakropļotām, mirstošām. Viņa kaut ko sacīja, bet es dzirdēju tikai varbūtsunīti, ko teica viņa pirms nedēļas un es pirms piecpadsmit gadiem, es vairs nejutu kafijas smaržu, bet benzīna, suņi kliedz, visi zina, ka suņi rej un kauc, un smilkst, bet tikai daži zina, ka suņi kliedz un to kliedziens ir vistīrākā skaņa mokām, nav tīrākas skaņas mokām par suņa kliedzienu, kas izveļas no tā degošās mutes. Man ķermeni pārklāja sviedri.

"Es vairs negribu braukt pie patversmes suņiem."

Mārtiņš Stabinģis

Kad Mārtiņš saprata, ka nekļūs par rakstnieku, viņš sāka studēt psiholoģiju. Kad Mārtiņš negrib studēt psiholoģiju, viņš raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!