Stāsts publicēts "Satori Mīlestības grāmatā".
Tu pamosties ap trijiem naktī. Logus nosedz black-out žalūzijas, tumsā neko nevar redzēt, no mobilā telefona dūc baltais troksnis. Tētis izceļ tevi no gultiņas, un es pielieku tevi pie krūts. Kamēr zīd, tavas kājiņas ieritinās man klēpī, rociņas brīžiem aiztiek manu seju, tu liec tās man mutē. Es gribētu, kaut varētu ļaut tev mierīgi iemigt šādā veidā un tad gulēt blakus visu atlikušo nakti. Kārtējo reizi nākas sev atgādināt, ka tas mums nestrādāja. Ka tagad to vairs nedrīkst. Tagad tu mācies aizmigt pats savā gultiņā.
Tavs tētis sarunās ar paziņām pavisam ikdienišķi min, ka esam sākuši miega treniņu. Viņa balsī nedzird kauna vai vainas izjūtu. Tikmēr man ir grūti novaldīties, katrā šādā reizē nepapildinot, ka ar miedziņu bija aizgājis pavisam slikti un tikai tāpēc esam ķērušies pie šāda sadistiska pasākuma. Vēl pavisam nesen par miega treniņiem runāju kā par vienu no šausmīgajām lietām, ko amerikāņi dara ar saviem bērniem – līdzās mazu puisīšu apgraizīšanai bez jebkāda racionāla vai pat reliģiska iemesla. Un vakar vakarā atkal ilgi lasīju internetā rakstus par to, cik dabiski un pareizi zīdainim ir iemigt un gulēt pie mammas krūts un cik kaitīga ir ideja, ka mazam bērniņam jābūt spējīgam nomierināties pašam bez vecāku palīdzības, – lai gan nu jau kādu nedēļu algojam miega konsultanti un mūsu naktis ir ievērojami uzlabojušās (ar diendusām vēl iet smagi). Konsultantei teicu, ka vēlos pēc iespējas maigākas, pakāpeniskākas metodes un maksimālu vecāku iesaisti – negribu pamest tevi istabā vienu un nelaimīgu, varbūt nobijušos. Pirmajā vakarā, kad tev blakus sēdēja tētis, tu raudāji pāri stundai, līdz iemigi – taču pēdējā laikā tāpat bija jārēķinās vismaz ar stundu, lai noliktu tevi gulēt ar visu iespējamo midzināšanas arsenālu – šūpošanu uz rokām, zīdīšanu, vienlaicīgu šūpošanu un zīdīšanu – un tu vienalga raudāji un izlocījies dažādos leņķos, un jau drīz pēc aizmigšanas modies atkal. Bija sajūta, ka "Aijā, žūžū, lāča bērni" esmu nodziedājusi jau tūkstošiem reižu – un man pat nelikās, ka dziedāšana tevi īpaši nomierinātu, tā drīzāk bija vajadzīga man pašai. Tagad, kad esam sākuši miega treniņu, pāris vakarus tu pats esi iemidzis dažu minūšu laikā pēc ielikšanas gultiņā. Tādos brīžos man liekas, ka varbūt miega treneriem ir taisnība un visu šo laiku esmu traucējusi, nevis palīdzējusi tev pačučēt. Taču citās reizēs tu joprojām raudi ilgi, pārāk ilgi.
Ap 3.30, kad esi paēdis, Ivars ieceļ tevi atpakaļ gultiņā. Kādu brīdi paliec nomodā – spārdi redeles, pasteni, runājies ar sevi, paraudi drusciņ. Gribas mierināt tevi. Konsultante ieteica, lai miega treniņa periodā nakšņoju citā istabā – tā kā esi pieradis aizmigt ar krūti mutē, mana klātbūtne tevi varētu uzvilkt tikai vairāk. Pāris dienas tā arī darīju, bet tagad esmu atkal pārvākusies uz savu gultu, tikai tagad tavā pusē ir tētis. Nezinu, vai viņš tev uzliek roku, kā to darītu es, – drīzāk ne. Laikam tā arī skaitās pareizi. Fiziska un verbāla mierināšana esot aizvien jāmazina, lai tā nebūtu tev vajadzīga katru reizi, kad iztrūksties, mainoties miega fāzēm. Tad mēs visi iemiegam, baltā trokšņa zumēšanas ieskauti.
Tu pamosties 6.10. Mēs sākam dienu – es atvelku žalūziju, izslēdzu noizu, saku tev laburītu, pabaroju gultā. Kādu laiku mēs vēl pavārtāmies un pamīļojamies. Tu esi smaidīgs, aiztiec guļošā tēta muguru.
Pēc tam ejam uz vannasistabu mainīt pampi. Tas it kā vairāk ir Ivara pienākums, bet, kamēr viņš piecelsies, es visticamāk jau sen to būšu izdarījusi. Gribas, lai ātrāk esi tīrs un sauss. Šaubos, vai man par to vajadzētu rakstīt – vai nevajadzētu labāk paturēt pie sevis vai vismaz izrunāt ar tavu tēti divatā savas personiskās problēmas? Galu galā šoreiz es viņam pat nepalūdzu. Bet kāpēc tas būtu jāprasa katru reizi? Viņš zina, ka tu esi pamodies, zina, ka tev jāpārvelk autiņbiksītes. Es taču ceļos un aprūpēju savu bērnu, lai arī neviens pieaugušais man neatgādina to darīt. Un tā nav tikai mana vai mūsu personīgā problēma; cik esmu runājusi ar citām sievietēm, īpaši tām, kas baro ar krūti, šis stāsts atkārtojas visu laiku – viņas aprūpē bērnu visu dienu un tad ņem arī visas nakts un agro rītu maiņas. Bērns mostas ik pa pāris stundām, šad tad ik pa pusstundai, un nakts vidū šķiet daudz vieglāk viņu piekabināt pie pupa, nekā līdzvērtīgāk sadalīt pienākumus. Un tad kādā brīdī tas, ka vienam partnerim ir lielākas tiesības izgulēties un atpūsties, jau ir kļuvis par sistēmu.
Es mainu autiņbikses un skaloju tev dupsi virs izlietnes, tu smaidi mums spogulī un zelē sev pēdu.
Ap 7.00 nolieku tevi virtuvē uz paklājiņa. Lai mudinātu tevi līst, uz grīdas nolieku vairākas mantiņas, katru mazliet tālāk par iepriekšējo. Pati paēdu brokastis. Tu lēnām šļūc ar visu paklājiņu uz priekšu, sasniedz visus mērķus un beigās tiec līdz Grand Prix – manām pēdām, kas tevi interesē vairāk par jebkādiem grabuļiem. Man ar savu uzdevumu sarakstu, kas piesprausts pie ledusskapja, iet daudz švakāk. "Pierakstīties pie acu ārstes" un "aiznest sačinīt kompi" karājas jau mēnešiem. "Rakstīt" un "vingrot" pēdējā laikā darbu sarakstos vairs pat neiekļauju. Dienas paskrien tik ātri. Nekam nepietiek laika un gribasspēka. Tu priecājies par manu lielo tējas krūzi, tā vienmēr tevi fascinē.
Ap 7.30 sāku taisīt auzu putru. Tu kļūsti nepacietīgs, ielieku tevi tavā Babybjorn krēsliņā. Tu taisi savas pēdējā laika mīļākās skaņas – sprauslāšanu un valdonīgu "ē!". Pēc tam ļoti labi paēd putru. Tā varētu būt arī sakritība, bet, kopš pusi nakts vairs neesi pielipis pie krūts, tev uzradusies krietni lielāka apetīte uz piebarojumu. Ceru, ka sāksi arī vairāk pieņemties svarā. Tas būtu vēl viens punkts miega treniņa labā. Man tie ir jāuzskaita, jo es ienīstu miega treniņu. Uzsaucu Ivaram, lai evakuējas no guļamistabas. Sēžam šūpuļkrēslā, pa virsu putrai tu uzdzer mammas pieniņu. Kliedzu Ivaram jau uzstājīgāk, lai beidzot mostas un arī nomaina pampuku. Kad viņš ienāk virtuvē, mēs uzdziedam pašsacerēto dziesmiņu par kaku. Rata-tata-ta-ta! Rata-tata-ta-ta! Tētis tev pārvelk svaigas autiņbiksītes, es tikmēr guļamistabā nolaižu žalūzijas, sagatavoju tavu guļammaisiņu. Ivars atnes tevi, novēl saldu dusu, nobučo. Tu novelc viņam brilles.
8.15, ejam gulēt. Apskāvusi tevi, nodziedu lāča bērnus, ielieku gultiņā. Uzlieku noiziņu. Tu rotē pa gultu, spārdi redeles, runājies ar sevi. Iespējams, atkal esmu nolikusi tevi gulēt mazliet par vēlu. Dienas režīmu tagad cenšamies ievērot ar reliģisku fanātismu. Mēs atskaitāmies miega tantei, cikos esi likts gulēt un cik ātri aizmidzis. Nav stabila grafika, pie kā pieturēties, viss atkarīgs no iepriekšējās mošanās laika un vēl citiem faktoriem, ko līdz galam neizprotu. Gultā mazulis jāliek noguris, bet ne pārguris – taču pārsvarā tu nedod skaidrus signālus, kurā no stadijām esi, tādēļ mums atliek nodarboties ar matemātiku un zīlēšanu. Kā nočakarēta viena gulēšana, tā cieš nākamā. Pārāk ilgs nomods nozīmē grūtāku iemigšanu un sliktāku miedziņu. Maza kļūda aprēķinos var nozīmēt lielu asaru jūru, vismaz tā izriet no konsultantes e-pastiem.
Drīz tu sāc raudāt, es paijāju tavu muguru. Paņemu rokās, kad sāc raudāt stiprāk. Kad esi nomierinājies, lieku atpakaļ gultā. Kad tev blakus sēž tētis, viņš īpaši neņem rokās, kas skaitās arī pareizāk, bet es tā nevaru izturēt. Šāda nekonsekvence tev noteikti arī nenāk par labu. Tad ilgu laiku tu te miegojies, te sūdzies. Izlemju ļaut tev paņemties. "Cieniet sava mazuļa vajadzību pēc laika un telpas, lai viņš iemācītos nomierināties patstāvīgi," kā to mēdz pasniegt miega treniņa propaganda. Realitātē tas nozīmē – nereaģējiet, kad jūsu bērns bļauj tā, it kā viņam zāģētu nost kāju. Pašlaik gan tas vēl nav sācies. Esmu sākusi izdalīt dažādus raudāšanas veidus. Ir "esmu noguris un neapmierināts" raudāšana un "esmu agonijā" raudāšana. Pie pirmās varu piespiest sevi neiejaukties. Guļu tev līdzās otrpus redelēm, lielajā gultā, un domāju par ārzemēm. Domāju par Dublinu, kur ar tavu tēti bijām, kad gaidījām tevi. Domāju par Ņujorku. Vajadzēja braukt biežāk uz Ņujorku, kad dzīvojām dažu stundu attālumā no tās. Kad es nākamreiz tikšu dajebkādā ceļojumā? Toreiz visu laiku pietrūka naudas. Tagad mums abiem konti ir pilnāki nekā jebkad, bet uz Ņujorku netiksim vēl ilgi, ilgi. Iemigšanai atvēlētā stunda iet uz beigām, un nu jau sākas tā raudāšana, kas, manuprāt, tomēr prasa iesaisti. Ņemu tevi uz rokām, tu nomierinies, bet līdz iemigšanai vēl tālu. Novelkam līdz stundas beigām – pēdējās minūtes desmit tu pārsvarā esi pie/uz mana vēdera.
9.15, taisām pauzi. Ejam ārā no istabas, sēžam dīvānā, parunājamies ar Ivaru, kurš joprojām nav aizgājis uz darbu. Par grāmatu "Mūsējās", par tavu gulēšanu, par vakara plāniem. Manas draudzenes šovakar satiekas, un es gribētu pievienoties, bet tavs tētis piedalās kārtējā pasākumā un kādam jāpaliek mājās ar tevi. Heitoju Dzejas dienas. Atceros, atrodu un nolasu Vērdiņa dzejoli – "nestaigāsi vakaros vēlu, sēdēsi mājās, auklēsi dēlu". Kad tevi neliek gulēt, tu esi gluži omulīgs. Ivars aiziet. Man vienmēr ir skumji, kad viņš aiziet. Nav pat tik ļoti no svara viņa praktiskais atbalsts – pampikus varu nomainīt arī pati. Bet kopā mēs jokojam un smejamies. Tiklīdz esmu palikusi viena ar tevi, man strauji nokrītas humora izjūta.
Mēs atgriežamies guļamistabā un mēģinām vēlreiz. Tu raudi gultiņā, raudi man uz rokām. Nolieku atkal gultiņā, turu roku uz tavas muguras. Beidzot tu tā kā iemiedz, bet pēc pusminūtes uzrauj galvu augšā. Man uznāk besis. Nesen pāris reizes sagrēkoju un ļāvu tev raudošam aizmigt man uz vēdera, bet tagad arī tas nestrādā. Izturam 15 minūtes, kā pienākas pēc rekomendācijām, tad atrauju vaļā žalūziju un beidzam diendusu, kas tā arī nav notikusi. Purpinu, ka esi vienkārši iespītējies – kad tev blakus sēž tētis, iemiedz daudzmaz normāli, bet ar mani, lūk, ne. Nervi nospīlēti. Mums jātaisās ārā. Šodien visas gulētiešanas – trīs diendusas un nakts – ir uz mani, un tik daudz miega treniņa vienā dienā es noteikti neesmu spējīga izturēt, tāpēc jau iepriekš esmu nolēmusi, ka iesim divās pastaigās ar ratiem. Pie viena apciemosim Aneti.
Meklēju tev apģērbu – nav skaidrs, ko vilkt mugurā, nav bijis laika sašķirot rudens drēbītes. Tu arī ļoti činkstulīgā omā, kā jau varētu sagaidīt. Saģērbjos pati. Pabesos, ka Ivars nav nomazgājis un izplaucējis pudelīti – agrāk viņš to darīja bez prasīšanas, bet tagad kaut kā pārstājis pamanīt. Man besī besīties par tādiem sīkumiem, bet tie sakrājas. Taisu vaļā krānu – bāc, nav ūdens! Vai bija kaut kāds paziņojums, ka nebūs? Ivars neko nav teicis. Lamājos visādiem nejaukiem vārdiem. Mēģinu organizēties uz ārā iešanu, ielieku tevi krēsliņā ar grabuli rokās, bet tu aizvien skaļāk paud neapmierinātību. Nevaru koncentrēties. Nolieku tevi uz grīdas pie mantiņām, kļūst tikai sliktāk. Nolemju pielikt tevi pie krūts – nojaušu, ka tad aizmigsi, bet gulēšana ar pupu mutē ir tieši tas, ko mēģinām pārtraukt, tomēr nevaru izturēt, man vajag mirkli klusuma un nomierināties.
10.20. Tā arī ir – atlūsti momentā. Viss režīms sačakarēts, par konsekvenci, kas miega treniņā esot galvenais, vispār nerunāsim. Miegā zīd. Pēc kāda brīža atkabinies un turpini gulēt man klēpī. Es pierakstu telefonā šodien notikušo, sēžot virtuvē šūpuļkrēslā plikām krūtīm. Tu tik saldi un mīļi čuči.
Negribu tevi modināt, bet režīms spiež. Ap 10.50 nolieku uz paklājiņa, tu liecies mazliet atpūties. Ūdens joprojām nav. Nevaru nomazgāt ne pudelīti, ne lacītes, kas arī netīras. Cenšos izdomāt, cikos ir jaunais gulētlaiks, kad mums jāiet ārā ar ratiem. Pataisu jokus, tu smaidi, bet nesmejies. Atkal cenšos organizēties, tu spēlējies uz grīdas ar mantām. Smaidi, kad redzi mani tīrām zobus. Izskatās, ka centies nostāties četrrāpus. Pakoju biezeni, pārtinamo virsmu, pampjus, meklēju tīru lacīti. Atrodu citu pudeli un taisu maisījumu. 11.30 iedodu krūti – baigi maz laika gan pagājis kopš iepriekšējās reizes, mana mamma būtu šausmās, bet nu drošāk pirms maisījuma iedot vēlreiz. Tas skaitās labāk piena plūsmai, lai gan vairs jau neceru to īpaši uzkačāt. Pēc tam tu iztemp arī maisījumu. Ēdot tu aiztiec manu degunu un muti un skaties man acīs. Glaudu tavu matu pūciņu, tavas dūrītēs savilktās rociņas. Man pašai rūc vēders, dzert arī gribas. Nevaru izlemt, cik siltas āra drēbes mums abiem vajag. Kaut ko izlemju. Ik pēc piecām minūtēm čekoju, vai ir parādījies ūdens – nav. Nesu lejā ratus, tad atgriežos dzīvoklī, saģērbju tevi un nesu lejā, iesprādzēju ratos.
12.05, izejam ārā. Ieheitoju motociklistu, kas rūcina uz krustojuma, – tā kā esam tikai nupat izgājuši, pašlaik viņš pat netraucē tev gulēt, bet tik un tā, tīri aiz paraduma. Eju uz staķiku pēc vrapa ar vistu, ļoti gribas ēst un dzert. Bāc, baigā rinda, negribas stāvēt tur ar tevi. Labi, iešu uz Miera ielas Narvīti, paņemšu kādu sviestmaizi, gan jau tur ir. Ejam. Tu izskaties mierīgs un miegains – varētu iztikt bez raudāšanas. Narvītī visas sviestmaizes izrādās izpirktas – nu nē, nu kāpēc?! Paņemu ledus tēju un lielo snikeri, ko apriju, ejot pa Miera ielu. Karsti, esmu apģērbusies par biezu. Tuvojamies Dzemdību namam. Joprojām nevaru paiet garām Dzemdību namam, nejūtoties traumēta. Patiesībā man jau pietiek ar vārdu "dzemdības", lai es justos traumēta. Nesen skatījos "Draugu" sēriju, kur Rosam dzima dēls, un pēc tam vēl visu vakaru bija drusku nelabi. Esmu redzējusi tik daudz dzemdību epizožu filmās un seriālos, bet, šķiet, tās visas bijušas vienādas – ir diezgan grūti, bet tad ir vēl pēdējo reizi kārtīgi jāpaspiež un opsā, bērniņš tiek uzlikts uz mammas vēdera, un visi ir laimīgi. Neesmu redzējusi nevienu sēriju, kurā bērniņš iestrēgst, ārste izņirgā grūtnieci, no spiešanas nav nekādas jēgas, bērniņu izķeizarē un aizrauj uz intensīvo terapiju, un, tikko viņš izveseļojas, prom uz daudzām dienām aizved māti, lai izņemtu viņai iekaisušo dzemdi; tam visam pa virsu pandēmija, izolācija, raudāšana, miega bads, drudzis. Kur ir šādi naratīvi? Kā es tam varēju būt gatava, ja nekad to nebiju lasījusi vai redzējusi? Pie Dzemdību nama izdomāju paiet atpakaļ, izmest kādu loku Lielajos kapos. Pie Anetes mums tāpat nav jāsteidzas. Man vajag parku, lai nomierinātos. Šķiet, tu arī tur ātrāk aizmigsi.
12.30, tu iemiedz. Okei, okei, okei, tad jau beigās pat tīri neslikti iekļaujamies režīmā. Kapos mazliet atslābstu arī es. Koki vēl zaļi, bet zemi jau klāj dzeltenbrūnas, čabošas lapas. Dzied putniņi. Koka zarā iekārta bērna sandalīte, nofočēju. Pierakstu telefonā notikušo. Lēnām staigājam. Vēroju citus ratiņu armijas kareivjus, kas tāpat maršē vai sēž savos posteņos uz soliņiem, ieurbušies telefonos. Tu aizmidzis izskaties tik mīļi savā adītajā kombinezoniņā un leopardiņu cepurītē. Es jūtos cieši saistīta ar tevi, bet neredzu tevī īpašu līdzību sev. Tu liecies vairāk atsities tētī. Tas nenozīmē, ka tevi mazāk mīlu, varbūt tieši otrādi. No otras puses – katru reizi, kad dzirdu sevi vai kādu citu vecāku mēģinām raksturot savu bērnu, uzpeld sajūta, ka varbūt runājam paši par sevi. Kad videozvanā stāstījām par tevi miega konsultantei, mums sanāca katram savs bērns – Ivaram tu esi visnotaļ priecīgs un mierīgs, man – ekspresīvs, trauksmains, jūtīgs. Es gribētu tev iedot vairāk drošības sajūtas, bet man pašai tās trūkst. Vai es varu atļauties drošības sajūtu? Kādam taču jāstāv sardzē un jāpamana visi mazie briesmu iedīgļi, pirms tie izpletušies un sazarojušies lielāki. Kurš vēl būtu pamanījis tavu neizskaidrojamo klepu (pārgāja pats no sevis)? Aizdomīgo vēdera izeju (pārgāja pati no sevis)? Lēno pieņemšanos svarā (joprojām ļoti uztraucos)? Ārsti? Ārsti kaut ko ierauga tikai tad, kad jau ir par vēlu.
13.13 izejam no kapiem. Valdemāra iela ir pārāk skaļa, tāpēc pie Anetes ejam pa Vesetas ielu. Domāju, vai nesagaidu pārāk daudz no Ivara. Vai vienkārši nenoveļu uz viņu atbildību par savu mentālo stāvokli. Man liekas, ka viņš ir superīgs tētis, turklāt strādā tiešām daudz (dažu slikti apmaksātu haltūru motivācija man gan šķiet apšaubāma) – tad kāpēc visu laiku urda sajūta, ka viņš varētu darīt vairāk? Vai varbūt tomēr sabiedrības un tā iespaidā arī manas prasības, lai uzskatītu kādu par superīgu tēti, ir par zemu? Šķiet, lielākā daļa cilvēku, ko pazīstu, uzauguši ar tā saucamajiem svētdienas tēviem vai vispār bez tiem – latiņa nav diez ko augsta. Visticamāk, es varētu deleģēt Ivaram mazliet vairāk pienākumu, bet arī darbu sadalīšana ir darbs, reizēm nogurdinošāks nekā paši nododamie uzdevumi.
13.55 ierodamies pie Anetes, un tu uzmosties. Sākumā Anete midzina savu meitiņu, un mēs ar tevi esam viņu virtuvē divatā. Tu ar lielu interesi skaties apkārt. Kad uzrodas Anete, tu mazliet sabīsties, un es pielieku tevi pie krūts. Anete mani tikmēr baro ar sālsstandziņām. Pēc ieēšanas nomierinies, es paklāju tev sedziņu, mēs ar Aneti sēžam tev blakus uz grīdas un runājamies – par bērniem, psihoterapiju, mazliet par darbiem. Visvairāk tomēr par bērniem. Man ļoti pietrūkst sarunu ar pieaugušiem cilvēkiem, bet, kad viņus sastopu, man gribas runāt galvenokārt par bērniem. Pagūstu iedzert vienu tējas krūzi, tad arī pie Anetes beidzas ūdens. Pēc kāda laika pamostas Malvīne, kura izskatās šokā par to, ka tev mutē ir viņas lelle. Tu arī sāc trokšņot, ap 15.15 iedodu tev līdzpaņemto biezeni un pa virsu vēlreiz krūts pienu (jā, mammu, atkal!). Tad paspēlēju ar tevi paslēpes – slēpjos aiz tavas jaciņas un atkal lienu ārā, saku "ū!" un "hā!". Tu smejies savus zvārgulīša smiekliņus. Malvīnei arī vajadzētu ēst, bet viņa skatās uz mums ieplestām acīm un cukīni stāv neaiztikts. Ar Aneti secinām, ka kopā iziet ārā nesanāks. Atvadāmies no viņas un Malvīnes un dodamies prom.
Izejam 15.55 – it kā drusku par vēlu pēc režīma, bet, ja ātri aizmigsi ratos, vajadzētu būt ok. Atpakaļ ejam pa Miereni. Tomēr nav ok. Apkārt ir trokšņaini, dzīvīgi, interesanti, tu neiemiedz. Sejā tev spīd saule, tu viebies, cenšos tev radīt ēnu ar savu ķermeni. Jāmēģina dragāt uz kapiem. Vienubrīd tu kļūsti pārāk aktīvs, sāc grābstīties gar ratu jumtiņu – tā ir slikta zīme. Nu ja, tagad sākas arī raudāšana. Turies, mīlulīt, tūlīt, tūlīt būs parciņš. Ja neiemiedz līdz 16.30, tad ir sūdīgi. Tad mājās uzreiz jātaisās uz nakti, kamēr tu jau esi pārguris un raudi un viss ir nokavēts. Nu, re, te arī kapi. Lūdzu, lūdzu, iemiedz! Ienīstu taurētājus, ienīstu gāzētājus, ienīstu ātro palīdzību, zinu, ka nevajadzētu ienīst ātro palīdzību, bet ienīstu visus, kas traucē manam bērniņam iemigt.
Tieši uz 16.30 tev tomēr beidzot aizlīp actiņas. Uzvara! Mūs apņem parka miers. Pierakstu telefonā šodien notikušo. Žēl, ka ātri būs jāiet mājās, jo ilgāk par 17.00 nevajag ļaut gulēt. Es nebiju domājusi, ka būšu šāds vecāks – krampjaini apsēsts ar grafikiem un noteikumiem. Es negribu būt tāds vecāks. Bet es arī negribu, lai tu raudi. Agrāk man likās – galvenais, lai vecāki paši ir laimīgi un mierīgi, un tad arī mazie tādi būs, – bet brīdī, kad tavs bērns izmisīgi kliedz, šai teorijai īsti nav pielietojuma. Citus bērnus joprojām redzu kā bērnus – un apzinos, ka tas nav nekas traks, ka bērni mēdz raudāt, kur nu vēl zīdaiņi. Tavas asaras ir kaut kas pavisam cits. Tevi es redzu kā savu līdzcilvēku – diezgan bezspēcīgu un ļoti atkarīgu no manis, bet tāpēc ne mazāk pilntiesīgu personu. Vai es varu būt mierīga un laimīga, kad mans līdzcilvēks ar asarām acīs lūdz palīdzību? Un, ja tā godīgi, vai es jebkad esmu bijusi mierīga un easy going? Esmu izlikusies par mierīgu un easy going cilvēku visu savu dzīvi, bet tava piedzimšana ir izgaismojusi un hipertrofējusi visus manus trūkumus, un man vairs nav iespējas tos noliegt.
Nepagūstu visu pierakstīt, kad attopos, ka jāskrien mājās. Skrienam mājās. Iebraucu ratus mūsu kāpņu telpā tieši 17.00, tad arī tu pamosties. Uznesu tevi augšā uz dzīvokli, nolieku uz grīdas. Ūdens ir, aleluja! Iztempju glāzi. Skrienu atkal lejā uz trepju telpu pēc ratiem. Baigi gribas ēst. Uzklūpu lēcu bundžiņai un tomātam. Paēdīšu normāli, kad tu gulēsi. Tu ar kaut ko esi neapmierināts. Pielieku pie krūts, ir 17.15. Pēc tam tomēr paliec vēl dusmīgāks. Stenēšana, raudas. Kas tev kaiš? Aizcietējums? Jau nāk zobi? Miedziņš ratos bijis pārāk sekls? Vienkārši gribi opiņā? Paņemu uz rokām, tu drusku nomierinies. Ēdu savas lēcas jau veselu mūžību.
17.45 padejoju ar tevi rokās pie Fionas Eplas "Cosmonauts". Tad ielieku krēsliņā. It kā vēl nevajadzētu tā būt, bet tu izskaties miegains. Paklausāmies vēl mūziku, un tad jau pienācis laiks tavai pēdējai dienas maltītei. Tu skaties man acīs un aiztiec manu seju, ēdot gan krūti, gan maisījumu. Sākam vakara rituālu. Pampja maiņas laikā liekas, ka tev uzradušās jaunas skaņas – tu saki ko līdzīgu "dada" un "tete" ("emme memme" esi teicis arī agrāk, līdz ar to neesmu greizsirdīga). Uzvelku tev pidžamiņu un guļammaisiņu. Tad gultā lasām grāmatu – stāstus no "The Horse" kataloga. Turu tevi rokās, dziedu "Šūpojiesi, šūpulīti" un "Velc, pelīte". 18.50 pasaku labu nakti, sabučoju un ielieku gultiņā. Bail, ka par ātru. Tagad miegains vairs neizskaties. Dauzi redeles, runājies savā valodiņā. Sēžu blakus, rakstu telefonā. Pamazām runāšanās pāraug sūdzībās. Mierinu sevi, ka agru vai vēlu tu iemigsi. Cenšos šo uztvert kā iniciācijas rituālu – smagu, bet mums abiem nepieciešamu daļu no tava pieaugšanas procesa, mūsu atdalīšanās procesa. Kad sāc raudāt stiprāk, paceļu uz rokām un samīļoju. Tad lieku atpakaļ gultiņā, glaudu muguriņu.
Iemiedz ap 19.25 ar manu roku uz muguras. Pēc tam vēl trūksties augšā un raudi katru reizi, kā ņemu nost. Turu ilgi. Ap 19.40 noņemu pavisam, sēžu tumsā, skatos uz tavu pakausīti un domāju par šo dienu, par šiem pēdējiem sešiem mēnešiem. Vai varbūt drīzāk nevis domāju, bet cenšos aptvert. Joprojām liekas dīvaini, ka šis ir jaunais normālais. Vērot tevi augam ir bijusi fascinējošākā lieta uz pasaules. Īsti nav bijis laika un telpas reģistrēt pašai savas pārmaiņas.
Pēc tam zogos uz virtuvi. Nomazgāju tavas pudelītes un lacītes. Trauku kalns izlietnē, kas stāv vēl no iepriekšējām dienām, šovakar paliks neaiztikts. (Kāpēc Ivars… Ai, vienalga.) Tagad ir tas laiks, kad es varētu vingrot vai rakstīt literatūru, bet kārtējo reizi spēka pietiek tikai paskrullēt internetu. Kopš tavas piedzimšanas esmu uzrakstījusi kādu pusotru nesavāktu lappusi romānam, kā arī iesākusi dažus failus, kuros mēģinu apstrādāt savu dzemdību un pēcdzemdību pieredzi, bet nekur īpaši tālāk par sākšanu tā arī nekad netieku.
Ap deviņiem mājās pārnāk Ivars, un mēs kādu stundu pasēžam virtuvē un klusiņām parunājam. Viņam bijusi aizņemta, piesātināta diena – darbi, tikšanās, uzstāšanās, aplausi, sarunas. Lasījums bijis veiksmīgs, cilvēkiem esot paticis. Es stāstu, kā gājis mums. Mūsu notikumi bieži šķiet tik mazi – kā esi pagulējis, cik gramu apēdis, kāds bijis tavu bikšu kontents, kurš joks tev licis smieties tieši šodien – bet es tos stāstu tik un tā. Domājams, esi jau sapratis: šis viss nav tik daudz par tavu dienu kā manējo; lai gan rakstu tev, es esmu tā, kurai tas ir vajadzīgs; vajadzīgs kāds apliecinājums, ka šīm stundām, dienām, mēnešiem ir nozīme, kaut arī tu neko no šī laika neatcerēsies, vismaz ne apzinātā līmenī, pat es pati visticamāk atcerēšos tikai miglainas druskas, un neviena cita liecinieka mums lielākoties nav. Ka tas nepadara to mazāk īstu, mazāk svarīgu.
Tad lavāmies uz guļamistabu, cenšoties neiztraucēt tavu miegu. Kad esam iekārtojušies uz gulēšanu, tu tomēr pamosties. Ir ap pusvienpadsmitiem, un pēc miega treniņa noteikumiem barošana nav paredzēta ātrāk kā pēc pusnakts, taču esam pārāk noguruši, lai vēl nez cik ilgi klausītos tavā raudāšanā, un es pielieku tevi pie krūts. Tavas kājiņas iekārtojas man klēpī, rociņa taustās pēc manas sejas. Es tevi tik ļoti, ļoti mīlu.
5