Kaut kad augustā tu pamani, ka apkārt sākuši figurēt saukļi – atpakaļ uz skolu, atpakaļ uz bērnudārzu. Arī tev pašai sagadās vienu šādu reklāmas tekstiņu uzrakstīt. Tavējais nav nekas īpaši oriģināls, jo pasūtītāji to arī negaida, – kaut kas par atkal satikšanos ar draugiem un novēlējums šajā mācību gadā iemācīties daudz jauna. Gan jau kādam atgriešanās izglītības sistēmā tiešām saistās ar šīm lietām – tu padomā. Tā taču vajadzētu būt, vai ne?
Nedaudz vēlāk tavs bērns saņem uzaicinājumu no pašvaldības bērnudārza. Ja abi ar vīru izlemjat piekrist, mācības jāsāk jau nākamajā nedēļā, no 1. septembra. Tu neesi tam gatava. Pēdējo reizi, kad skatījies e-Latvijā, rinda priekšā bija gara un tu pilnībā noskaņojies, ka vēl vismaz vienu gadu turpināsiet maksāt par privāto dārziņu. Zināmu robu ģimenes budžetā tas, protams, iecērt, toties bērnudārzs ir jau pazīstams un pilnībā apmierina. Draugu lokā esi dzirdējusi gan pašvaldību bērnudārziem veltītas slavinošas atsauksmes, gan biedējošus nostāstus par mūždien izdegušām audzinātājām, kas vienā laidā kliedz uz bērniem. Lai vai kā, jūs visi trīs – tu, vīrs un bērns – aizejat iepazīties ar pašvaldības dārziņu, un tas atstāj tīri labu iespaidu. Jāmaksā būtu tikai nedaudz – par ēdināšanu. Tavs trīsgadnieks paziņo, ka vēlas turpmāk iet tur. Tu tomēr nevari izlemt.
Tas viss tevi atmet atpakaļ uz iepriekšējo adaptācijas periodu pirms gada tai pašā privātajā bērnudārzā. Tu atceries, cik mokošs šis sākuma posms bija – ar visu to, ka audzinātājas bija jaukas, grupiņa neliela un iestāde mājīga. Toreiz tavam bērnam attīstījās vēdersāpes, kas pārgāja, tiklīdz viņš izgāja ārpus bērnudārza teritorijas. Vienu reizi auklīte tev zvanīja un lūdza izņemt bez apstājas raudošo bērnu jau stundu pēc tam, kad viņš tur tika aizvests. Šī spēcīgā pretestība samērā ātri pārgāja, tomēr vēl ilgu laiku pirmais, ko viņš teica, pēcpusdienā tevi satiekot, bija: "Es šodien raudāju. Par tevi." Tev šausmīgi negribas tam visam atkal iet cauri. Taču tagad viņš ir lielāks – un vienlaikus ne tik liels, lai būtu pa īstam pieķēries saviem grupiņas draugiem –, un šoreiz it kā vajadzētu būt vieglāk.
Diena, kad jums būtu jāpaziņo savs lēmums abiem bērnudārziem – esošajam un potenciālajam –, tev izvēršas pilnīgi neproduktīva, nervus ārdoša un emocionāli izsūcoša. Tu nemitīgi meklē citu vecāku atsauksmes gan par to pašvaldības dārziņu, no kura saņemts uzaicinājums, gan par abiem pārējiem, uz kuriem esat rindā – un šīs trīsarpus gadus audzētās rindas vietas zaudēsiet, ja uzsāksiet mācības šajā. Tu centies noskaidrot, kāds pašlaik ir tava bērna kārtas numurs pārējās iestādēs, bet e-Latvijā šis pakalpojums nekādi nestrādā. Tu krustām šķērsām pārroc sava rajona feisbuka grupu un tad iestājies vēl pāris citās, lai izložņātu arī tās. Tev nāk raudiens, domājot par to, cik maziņš vēl ir tavs bērns – par to, cik nedrošs viņš likās šorīt no rīta, kad atvadījāties, lai gan viņu sagaidīja labi zināmās, sirsnīgās audzinātājas un priecīgi lēkājošas mazās draudzenes. Tu nespēj izšķirt, vai šaubas tevī iesveļ intuīcija (varbūt viņam tiešām labāk būtu vēl kādu gadu palikt ierastajā burbulī?) vai bailes – tava fundamentālā neuzticība pasaulei.
Tas viss tevi atmet atpakaļ uz pašas bērnību, uz tavu bērnudārzu – protams, pašvaldības, jo citu tai laikā nebija. Tu atceries, kā tev negaršoja turienes ēdiens un audzinātājas neļāva iet prom no galda, kamēr šķīvis nebūs tukšs; kā tu ilgi vienatnē sēdēji pie pusdienu galda, kamēr tavi vienaudži bija palaisti brīvībā, un visbeidzot, kad skolotājas padevās, tev pašai bija jāiet uz virtuvi izmest neapēsto šmucspainī, kas tikai vēl vairāk nostiprināja tavu riebumu pret vietējo ēdienu. Tu atceries bezgalīgi garās diendusas, kurās nekad nevarēji iemigt, bet bija aizliegts sarunāties vai pat pārāk aktīvi grozīties – nepaklausīgajiem audzinātāja mēdza pienākt un uzšaut pa dibenu; tu atceries bailes, ko izraisīja viņas soļu tuvošanās. Kā tiki bārta, kad mēģināji aizstāvēties (jā, ar zobiem), ja kāds cits bērns fiziski aizskāra tavas robežas. Un vēl kaut kādu trauksmes un kauna izjūtu saistībā ar tualetēm – kaut arī nevari atminēties, kāpēc.
Taču, lai cik nelāga tagad izklausītos tava bērnudārza pieredze, sākumskola bija vēl daudz sliktāka. Centra skola, kurā tu mācījies, skaitījās diezgan prestiža (baumoja, ka mikrorajonos ejot vēl daudz skarbāk), bet 90. gadu sākumā mobings tajā plauka un zēla. Tev daudzmaz izdevās izvairīties no nokļūšanas vardarbības epicentrā, bet tas vienmēr šķita bīstami tuvu, un bailēs no bulijiem tu dažkārt pieslējies tiem – lai arī labi apzinājies, cik nepareizi tas ir. Kā pusaudze tu domāji, ka tev nekad nebūs bērnu, jo nevarēji iztēloties, ka varētu mazu, neaizsargātu būtni iemest šajā brutālajā sistēmā, kur jābūt vai nu plēsoņai, vai upurim; ēd vai tiec apēsts. Tu neredzēji, ka varētu būt kāds cits variants – arī pieaugušie likās to uztveram kā vienīgo iespējamo, neizbēgamo realitāti. Bērni ir nežēlīgi. Cilvēki ir nežēlīgi. Dzīve ir nežēlīga. Nepievērs uzmanību. Atbildi ar to pašu. Pacieties, izturi mazliet, vidusskolā gan jau būs labāk, augstskolā pilnīgi noteikti. Pieaugušie, kas to saka, izliekas nesaprotam, ka bērnam pat nedēļas nogale var likties neizturami tālu, nerunājot par vidusskolu.
Lai vai kā – tavs skolas un bērnudārza laiks taču bija tik sen. Tagad tev ir bērns, plānots un gaidīts, – acīmredzot toreizējās bailes tu esi kaut cik pārvarējusi. Abi ar vīru nolemjat pamēģināt pašvaldības piedāvājumu – tomēr stundām ilgi tu nevari saņemties un paziņot to jaunā bērnudārza vadītājai. Beigās neizturi un pārspēlē šo uzdevumu savam vīram, jo tevi tas, šķiet, paralizē.
Šī nav vienīgā reize pēdējā laikā, kad tu nespēj parunāt. Nesen tu piedalījies rakstniecības nodarbībā un pieķēri sevi nespējam sekmīgi iesaistīties sarunā. Visi pārējie dalībnieki likās zinošāki, drošāki, vairāk pārliecināti par tevi, prata organiski atrast brīdi, kurā iepludināt diskusijā savus komentārus, darīja to, negaidot īpašu uzaicinājumu. Tev bija grūti turēt līdzi – grūti ne vien dabūt vārdus ārā no mutes, bet pat tikt līdz šo vārdu formulēšanai.
Tas atgādināja augstskolu, kurā iestājies uzreiz pēc vidusskolas. Pieaugušajiem izrādījās zināma taisnība – vidusskolā tiešām bija labāk; patiesībā labāk kļuva jau ātrāk, ap kādu 7. klasi, kad izlēmi no klasesbiedru – un arī skolotāju – viedokļiem norobežoties un īpaši neņemt tos vērā, pat ja tādēļ nokļuvi tādā kā autsaideres statusā. Jāatzīst gan, ka uz to laiku bulings un mobings bija jau krietni pierimuši. Tev izdevās pārdzīvot atlikušo skolas laiku, zināmā mērā izolējoties – vai nu vienatnē, vai kopā ar pāris tuvākajiem draugiem, kuriem arī pārsvarā riebās visa izglītības iekārta. Tas tev netraucēja izpildīt visas prasības, saņemt izcilus novērtējumus. Bet, nonākot augstskolā, izolēšanās stratēģija piepeši vairs nestrādāja – no tevis tika sagaidīta aktīva iesaiste, ne tikai formāla pakļaušanās pedagoga norādēm. Skola bija sagatavojusi tevi iegaumēt, atkārtot, skaitīt no galvas; tā diez cik labi nesagatavoja diskutēt, paust viedokli, uzdot jautājumus. Visus trīsarpus studiju gadus, cik vien iespējams, tu izvairījies no izteikšanās semināros. Šķiet, tu nekad necēli roku, lai lekcijās pasniedzējiem uzdotu jautājumus.
Kad iestājies maģistrantūrā ap 30 gadu vecumu, tu nolēmi, ka šoreiz būs citādi. Tu piespiedi sevi runāt katrā nodarbībā pat tad, ja šķita, ka īsti nav, ko piebilst; kaut vai uzdevi jautājumus, kuru atbildes likās visai pašsaprotamas, tīri runāšanas labad. Tu atklāji, ka pamazām kļūst vieglāk. Rokas ar laiku sāka trīcēt mazāk, pulss vairs tik traki nelēkāja. Varēja pat ieiet zināmā azartā. Bija patīkami, ka pasniedzēji un kursabiedri zināja tavu seju, atcerējās tavu vārdu. Lai gan šajā programmā pavadīji tikai vienu semestri, šķita, ka no šīm mācībām ieguvi to, kas tev bija vajadzīgs.
Bet tagad, kad kāds laiks ir pagājis, tu jau atkal attopies, jūtoties kā tā pati astoņpadsmitgadīgā pirmkursniece, cīnoties ar tām pašām grūtībām. Varbūt tu vienkārši esi mazliet atradusi no publiskās telpas. Varbūt tās joprojām ir sekas divarpus gadiem, ko pavadīji mājās ar bērnu – jo negribēji pāragri iesviest viņu bērnudārzu sistēmā. Tu mierini sevi, ka tas pāries, tev tikai jāsaņemas un jāsāk runāt, nav pat svarīgi, kas tieši, – un tā arī ir. Nākamajās rakstniecības nodarbībās tu jau sajūties brīvāk. Taču klusībā nevari nedomāt – ja pat tik droša, mierīga vide tev var sākotnēji izraisīt šādu trauksmi, kas būs, ja tev vajadzēs aizstāvēt sevi, aizstāvēt savu bērnu kādā konfliktsituācijā, nostāties pret kādu autoritatīvu figūru?
Šķiet, tas nekad nebeidzas – tev liekas, ka esi kaut ko iemācījusies, kaut ko sevī atrisinājusi, bet tad notiek kas negaidīts un tu tiec atsviesta atpakaļ, slīksti tajās pašās problēmās atkal un atkal. Atpakaļ uz skolu, atpakaļ uz bērnudārzu. Sapņos tu aizvien mēdz atgriezties iestādē, kurā pavadīji 12 gadus – daudz ilgāk nekā jebkurā savā darbavietā. Kā tāds rēgs klīsti un maldies pa tās kabinetiem, sēdi solos, lidinies pa tumšajiem ziemas vakaru gaiteņiem un pār platajām parādes kāpnēm. Tu prāto – nez, vai tad, kad gulēsi uz nāves gultas, tev joprojām rādīsies murgi, kuros tu nevari absolvēt vidusskolu, jo visu mācību gadu esi bastojusi sportu? Sapņa vidū tu aptver, ka tā nevar būt taisnība, tev taču ir lielās mokās izcīnītais akadēmijas diploms; bet tad saproti, ka par to labāk skaļi nerunāt – ja nu izrādās, ka šis diploms tev nemaz nedrīkstēja būt, ja nu tas tiks anulēts, jo tu tā arī nekad neesi pabeigusi skolu.
Pirmajā jaunā dārziņa nedēļā tavs bērns nejauši tiek aizvests uz nepareizo grupiņu. Vakarā viņš stāsta, ka ir nobijies un raudājis un viņam esot uzvilktas svešas sandales, kas spiedušas. Kā vēlāk izrādās, nepareizajā, nepazīstamajā grupiņā viņš pavadījis pusi dienas, līdz audzinātājas aptvērušas kļūdu. Par šo misēkli personāls atvainojas un sola, kas nekas līdzīgs neatkārtosies. Tu uzmanīgi vēro savu bērnu, bet nešķiet, ka šis notikums viņu būtu īpaši traumējis. Kad pēcpusdienās nāc viņam pakaļ, viņš nevēlas iet prom no bērnudārza rotaļlaukuma. Kādā brīdī viņš sāk stāstīt, ka jaunais dārziņš viņam nepatīkot, bet tad apslimst un, dažas dienas padzīvojies pa mājām, saka: viņš nevarot sagaidīt, kad atkal dosies turp. Un tad vienu vakaru paziņo, ka ar jauno audzinātāju esot "pilnīgi, pilnīgi miljons iedraudzējies". Varbūt viss būs labi, tu domā.
Un vēl tu atkal esi pasākusi aizdomāties par dažādām universitāšu programmām. Šajā semestrī viss, protams, ir jau nokavēts, bet varbūt pēc gada vai diviem. Varbūt tev tomēr jādodas atpakaļ uz skolu.
1