Raganas

Publicējam fragmentu no Dainas Tabūnas jaunā romāna "Raganas", ko ilustrējusi Marta Folkmane. Grāmatu varēs iegādāties "Satori" interneta veikalā jau nākamnedēļ un drīzumā – arī lielākajās Latvijas grāmatnīcās.

Šķita, ka šai sanākšanai bēniņu dzīvoklī piemīt kaut kas sazvērniecisks – lai gan informācija par grupu bija izsludināta sociālajos tīklos un pieteikties varēja jebkurš. Nebija jāraksta ne motivācijas vēstules, ne kā citādi jāpierāda, ka esi cienīga te atrasties, par ko Alma sākotnēji bažījās; tikai caur PayPal jāpārskaita visai iespaidīgā dalības maksa, kas tika dēvēta par ieguldījumu. Tik un tā, paverot jūgendstila ēkas durvis un kāpjot līdz pašai augšai, neviļus pārņēma tāda kā slepenības aura.

Kopā ar Almu aplī uz grīdas sēdēja ap divdesmit sieviešu. Viņu vidū bija gan pavisam jaunas, gan jau krietni padzīvojušas. Tikai dažas no viņām daudzmaz ierakstījās tipāžā, ko Alma nez kāpēc bija sagaidījusi šeit ieraudzīt – acīmredzami veiksmīgas un pārtikušas, garlaikotas. Pārējām viņa nemaz nevarēja tā uzreiz atrast kopsaucēju – tā varētu izskatīties dalībnieces arī pilnīgi nejauši nolasītā grupā.

"Te neviens nav normāls, visi ir ar saviem putniem, neviens te neiederas," Priesteriene ievadā teica. Protams, Almai tomēr likās, ka viņa ir pati, pati neiederīgākā.

Kad katrai tika dots vārds, lai īsi pastāstītu par savu ceļu līdz šejienei, vairākas minēja iepriekšējas pieredzes – dažādas prakses, klejošanu citās dimensijās, garīgās transformācijas. Jo ilgāk Alma to klausījās, jo vairāk noplaka aizrautība, ko pieteikšanās brīdī viņa bija jutusi pie datora ekrāna. Ko viņa dara šajā kompānijā? Bet ko gan īsti bija gaidījusi? "Bija visādi sapņi, protams, Priesteriene visu laiku sauca…" kāda no sievietēm sacīja. Viena atzinās, ka ir nogurusi no ikdienas pelēcības un ilgojas pēc agrākiem laikiem, kad daudz biežāk staigājusi starp realitātēm. "Gribas tās multenes atkal," viņa teica.

Liela daļa miglaini minēja smagus pārdzīvojumus, kāpumus un kritumus. Viena no vecākajām stāstīja par savu nesen mirušo vīru, ko nācies kopt pēdējos desmit gadus. Vairākas pieminēja bērnu piedzimšanu, un Almai radās aizdomas par pēcdzemdību depresiju, lai gan tiešā tekstā neviena to neatzina. Citas runāja par zaudētu darbu, veselību, ģimeni. "Jāsāk pilnīgi no nulles," kāda atklāja.

Almai palika tā kā žēl, tā kā jocīgi, ka cilvēki šādā nulles situācijā ir gatavi maksāt visai ekskluzīvo cenu par šīm nodarbībām, kas aizplīvuroti solīja palīdzēt dalībniecēm kļūt par Visumu darbībā, – tā vietā taču ietaupījumus varētu izmantot praktisku jautājumu sakārtošanai, kaut vai aiziet pie psihoterapeita. Taču ar ko Alma pati ir labāka? Par "ieguldījumu" sieviešu aplī viņai mierīgi sanāktu gana lepns gultas rāmis ar visu divvietīgo matraci komplektā. Varbūt citām pat pēc darba zaudēšanas atliek pietiekami daudz līdzekļu, lai staigātu pa visām iespējamām terapijām. Alma šim visam pat īsti netic, bet tik un tā ir samaksājusi.

Jauna meitene ar tuneļu pīrsingiem ausīs iesāka ar atzīšanos, ka ir ļoti grūti runāt, tad aizgūtnēm, elpu neatvilkusi, stāstīja par sava ķermeņa templi kādas desmit minūtes no vietas. Vispār vairākums uzstājās daudz ilgāk, nekā Alma būtu gaidījusi. Vai citas te vienkārši jutās atbrīvoti, mājīgi, vai drīzāk otrādi – nocietušās, neuzklausītas? Viņu vidū Alma sev likās kā slikta spiedze – ielavījusies citu privātajā, visintīmākajā zonā, nepelnīti ieguvusi pieeju svešinieku noslēpumiem.

Te nav neviena, kam te nav jābūt, pauda Priesteriene. Ikvienam lēmums šeit piedalīties ir iekšējās gaismas vadīts. Un, lai gan Alma neapšaubīja, ka pārējās dalībnieces šeit atnākušas, tiekdamās pēc kā laba un tīra, viņa vairs nebija tik pārliecināta pati par sevi. Sagaidījusi savu kārtu, viņa runāja kaut ko par vēlmi izjust savu vietu pasaulē, par to, kā viņai trūkst sazemējuma kādā plašākā tīklojumā. Par sajūtu kā mazam stādam podiņā, kas atrauts no lielā, sazarotā, dzīvā micēlija. Tas nebija melots, bet nebija arī visa patiesība. Vai tiešām viņa cerēja šajā okultajā pulciņā atrast savu norakto sievišķo spēku? ("Šī nav grupiņa, kursiņš vai pulciņš," viegli nokaitinātā balsī Priesteriene piezīmēja, kad vairākas dalībnieces izvēlējās, kā izrādījās, nepareizos apzīmējumus. "Šīs ir mistērijas un ceremonijas. Pamainiet savu domāšanu.") Tad kas tas bija, kas atdzina Almu šurp, vēl vairāk – kas lika vakaros rakties pa visdīvainākajiem interneta kaktiem? Ziņkārība, ilgas aizmirsties, aizbēgt no savas realitātes? Vēlme pašapliecināties, paspodrināt savu ievainoto ego, klusībā pasmīkņājot par citiem? Niknums? Uz ko?

Jūs neesat problēma, kas jārisina, Priesteriene teica. Jūs esat atklājums. Jums jau piemīt viss spēks un zināšanas.

Kurš gan kam tādam negribētu ticēt, domāja Alma.

Šodien, otrajā tikšanās reizē, Priesteriene nekavē laiku ar plašiem ievadiem. Viņa uzreiz mudina sievietes dalīties ar pieredzēm un jautājumiem, kas sakrājušies pēdējās pāris nedēļās. Visas pēc kārtas tiek pie vārda un atklāj savus sapņus, izjūtas, atziņas. Dalībnieces atkal runā gari, un aplis, kuram Alma sanāk pie beigām, virzās uz priekšu lēnām.

Jo ilgāk viņa klausās citu stāstījumā un Priesterienes atbildēs, jo vairāk atmet savus iepriekš sagatavotos tekstus. Tie visi sāk likties pretenciozi, samāksloti, sekli. Apļa sieviešu jautājumi ir vienkārši un atklāti, un gandrīz visi šķiet versijas par vienu un to pašu jautājumu – tādu, kas arī Almai ir līdz kaulam pazīstams, bet reizē viņa nezina, kā tieši to izteikt saviem vārdiem. Kā noticēt sev, jautā viena no pirmajām runātājām. Kā nepazaudēt šo ticību, beigt sevi noniecināt, uzdod viena no nākamajām. Kur rast spēku, kur rast mīlestību un atbildību pret sevi, vaicā citas. Kā nebaidīties, kā strādāt ar savām bažām, paļāvības trūkumu? Kāpēc nevaru izlauzties no tā nebeidzamā cikla, kam eju cauri? Ko es daru nepareizi?

Priesteriene bez īpašas apdomāšanās piemeklē katrai vaicātājai savu atbildi, padomu, līdzību. No Mārsilu Mairas viņa atšķiras krasi – jau no skata vien. Priesteriene valkā biezu, krītošu samtu un smagas zelta rotas, viņas stils ir reizē grezns un vienkāršs, pārlaicīgs un trendīgs. Tāpat mistiķes valoda ir krāšņa – viņa runā tēlaini un ironiski, vienā elpas vilcienā sajūdz dainu senvārdus un mileniāļu slengu, senču asintiņu un tverkošanu.

Viņa nav diez ko vecāka par mani, nodomā Alma. Gadus piecus, maksimums desmit. Nez, kā tas ir – kad tev pieder šāda vara, kad cilvēki tiecas pēc tava sprieduma dzīves fundamentālākajos jautājumos? Kas tā varētu būt par sajūtu? Alma vēro Priesterieni ar stalkera intensitāti un nevar saprast, uz ko vairāk sliecas – apbrīnu vai piesardzību.

Tad beidzot vārds tiek dots Almai. Viņa pati īsti nezina, kurp virzās ar savu sakāmo, un ļaujas impulsiem, kas tai brīdī uzplaiksnī. Man ir sarežģītas attiecības ar savu būšanu sievietei, ar savu sievietes ķermeni, viņa saka. Alma piemin savu pilnīgi nesaprotamo, pret visiem dabas likumiem ejošo menstruālo ciklu un pie viena arī zaudēto grūtniecību. Tad saminstinās un pārmetas uz sapņiem, kas viņai rādījušies beidzamā laikā – svešās sejas, kas it kā uznirst no dažādiem laikmetiem, maģiskās darbības, sižeti, kas šķietami atkārtojas, pārklājas un sazarojas no sapņa uz sapni. Ko nozīmē šie sapņi, Alma visbeidzot jautā (lielā mērā tāpēc, ka kaut kas galā ir jāpajautā).

Uz Almas monologa pirmo daļu Priesteriene reaģē visai lakoniski, solot, ka ceļš izgaismosies procesa gaitā, nākamajās reizēs. Par sapņiem viņa izrāda lielāku interesi – pārprasa detaļas, precizē nianses.

"Raksti," noslēdzot Priesteriene mudina, atkārtodama to pašu, ko iepriekš teikusi visām, bet šoreiz jo īpaši uzsverot tieši Almai. Viņa aicina meklēt, kas slēpjas aiz katras no personām, un plūstoši, asociatīvi pierakstīt, kāds varētu būt to vēstījums. Varbūt viņi paši pastāstīs, Priesteriene izsaka minējumu.

Aplis aiziet tālāk. Kauns uzvilnī gandrīz uzreiz, kā Alma beigusi savu sakāmo. Neviens cits te nerunā par savām mēnešreizēm! Neviens cits te nerunā par saviem spontānajiem abortiem! Kāpēc viņai tas bija jādara? Alma pie sevis sodās un atlikušās runātājas klausās vien pa ausu galam.

Kad visas izteikušās, Priesterienes palīdze visām salej krūzēs tēju, kas gatavota no īpaši izraudzītiem augiem. Kamēr dalībnieces to malko, Priesteriene sāk stāstīt par dievietēm. Viņa runā par šumeru Inannu, kas tika nogalināta, pakārta pie āķa un trīs dienas vēlāk augšāmcēlās – vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Jēzus. Viņa stāsta par indiešu Kali – šausminošu, asinskāru, iznīcinošu, bet vienmēr taisnīguma pusē esošu. Priesteriene piemin Gaju un Freiju, Māru un Persefoni. Viņa skaidro, kā ikviena no dievietēm ir kāda no Mātes Dabas šķautnēm un līdz ar to – daļiņa no katras sievietes, no katras šai telpā esošās.

Tad visas tiek aicinātas iekārtoties pēc iespējas ērtāk, vislabāk – atgulties uz paklāja starp spilveniem un aizvērt acis. Tiek ieslēgta mūzika, un Priesteriene sāk noturēt meditāciju. Klausītājas tiek izvadātas pa pļavām un birzīm, gar strautiem un kokiem, līdz tiek aicinātas iztēloties kāpnes, pa kurām lēnām jākāpj augšā. Kad sasniegts beidzamais pakāpiens, katrai no iesaistītajām ceļojums būs jāturpina vienatnē.

Līdzīga veida meditācija bija arī iepriekšējā sesijā. Toreiz, kad Priesterienes balss bija apklususi, Almu pārņēma neliels apjukums. Vai viņai tagad kaut kas būtu jāredz, prātā jāuzrodas kaut kādiem tēliem? Nekas tāds nenotika. Viņa domās sāka piekasīties skanošajai mūzikai – kā tā neatbilst viņas iekšējām izjūtām un drīzāk traucē, nekā palīdz; piemiegtām acīm centās palūrēt, kā šai mirklī izskatās citas, it kā tas varētu ko līdzēt. Nokratīja domas par iepirkumu sarakstu, ko neviļus jau bija sākusi sacerēt. Uz meditācijas beigām Almai tomēr izdevās uztaustīt stīgu, kas likās daudzmaz atbilstoša – tā bija tāda kā saraustīta montāža, atmiņas par dažādām vietām. Tur bija mežs netālu no vecmammas lauku mājas; tur bija nomaļā pludmale, uz kuru viņa reiz vidusskolas laikā spontāni aizstopēja ar draudzenēm; tur bija Bulgārijas kalnu ceļš, ko Alma bija mērojusi pārgājienā, kad piedalījās jauniešu apmaiņas programmā. (No tādām atmiņām, kas saistījās ar Robertu, viņa tīšām izvairījās, par tām likās labāk nedomāt.) Viņa atcerējās saules, vēja, ūdens šļakstu pieskārienus savai ādai; kā viņa šajās vietās bija jutusies brīva un priecīga, kaut vai uz mirkli.

Taču, kad dažas pārējās padalījās ar savu meditācijas pieredzi, Alma saprata, ka acīmredzot ir darījusi to nepareizi.

Viņa bija pārsteigta – un, jāatzīst, sajuta arī zināmu skaudību – par to, ar kādu nopietnību citas dalījās ar izvērstiem, fantasmagoriskiem sižetiem; viens pat ietvēra vietējo slavenību piedalīšanos. Ko šie tēli varētu nozīmēt, runātājas lūdza izteikt versijas. Tu to visu vienkārši izdomāji, Almai gribējās atcirst. Taču balsī viņa izteica tikai pāris atturīgas simbolu interpretācijas.

Šoreiz viņa ir izlēmusi, ka darīs tāpat kā citas – dos vaļu fantāzijai, sacerēs kaut kādu brīnumpasaku ar sevi galvenajā lomā. Ja jau pārējās tā var, tad var arī viņa. Kad Priesteriene aicina doties augšup pa kāpnēm, Alma prātā pārtin duci dažādu variantu – ļodzīgas virvju trepes; nodeldētus šķērskokus uz stāvas meža takas; platus marmora pakāpienus. Visbeidzot, kad Priesteriene likusi spert jau pēdējo, desmito soli, Alma ierauga tās pašas akmens kāpnes ar izvītajām margām, pa kurām šodien uzkāpusi šurp. Tad Priesteriene apklust. Tālāk ir jāiet pašām.

Labi, Alma nolemj, ja reiz kāpnes ir no šejienes, tad tepat vien jāturpina. Viņa izdomā nevis iet, bet gan levitēt mazliet virs grīdas, kā to nesen darījusi sapnī; iztēlojas, kā pārlaižas pāri slieksnim, cauri priekšnamam, garām jaku un zābaku rindai, tad ieslīd šai pašā telpā. Domās Alma ierauga visas pārējās sievietes, aizvērtām acīm, nogūlušās uz grīdas, dažas atstutējušās pret sienu. Vai te ir arī Priesteriene? Nē, Alma nolemj, te galvenā būs viņa pati. Viņa nolaižas pavisam tuvu dažām no līdzgaitniecēm – tā, ka var sajust viņu elpu, izpētīt poras uz viņu deguniem. Vai šeit atrodas arī pati Alma? Jā, turpat savā vietā, starp sagurušo vēža vīra kundzi un jauniņo, jūsmīgo tuneļu meiteni. Alma nolaižas pie sava ķermeņa – aplūko pavisam sīkās rieviņas uz pieres un ap muti, atpazīst vēnas uz rokām, kas, saliktas virs vēdera, viegli cilājas ieelpā un izelpā. Noturēt sižetu nav viegli – nemitīgi nākas sasprindzināties, lai iztēles ainas neiestrēgtu un neizplēnētu; taču pamazām viņa sāk to mazliet izbaudīt. Viņa izdomā savienoties ar savu ķermeni, ienirst tajā un atkal paceļas augstāk virs grīdas. Meditācijas mūzika uzņem apgriezienus, un Alma sajūtas ēverģēlīgi. Visām būtu jālido, viņai ienāk prātā. Vienā no pēdējām naktīm viņai sapnī bija sanācis ar skatienu kustināt priekšmetus – sākumā mazus, kā karoti vai grāmatu, bet beigās izdevās noturēt gaisā pat zvārojošos veco laiku televizoru. Sapņos lidināt baru cilvēku viņa droši vien nejaudās vēl ilgi, bet šeit – kādēļ ne! Alma iedomājas, kā, viņai paceļot augšup rokas, no grīdas atraujas visas telpā esošās sievietes. Tūlīt pat pēc Almas pavēles atdarās vaļā logi, lai katra varētu lidot, kur labpatīk. Dažas atver acis un uzreiz izlaižas ārā, citas paliek tāpat guļus stāvoklī, tikai tagad maigi līgojoties sprīdi virs zemes. Alma uzmet viņām pēdējo skatu un izvirpuļo ārā arī pati.

Planējot pāri savai krēslojošai pilsētai, viņa ātri saprot, ka nejūt salu. Drēbes kļuvušas liekas, un viņa atbrīvojas no tām. Virs Brīvības ielas Alma nolaižas zemāk un panerro nejaušos kājāmgājējus. Kāds iedzēris tēvainis cenšas aizķert Almas baso stilbu, bet viņai izdodas izvairīties. Bariņš pusaugu meiteņu tver pēc telefoniem un sāk filmēt kailo sievieti, kas plivinās tām virs galvas; no pareizticīgo baznīcas iznākusi tantiņa met krustus un purpina lūgšanas – Alma parāda viņām visām mēli. Bet šādi izklaidēties viņai ātri apnīk, un Alma, atkal izlavierējusi starp trolejbusu vadiem, uzņem augstumu.

Viņu pārņem dzinulis doties prom no pilsētas. Viņa pārlaižas pāri jumtam mājai, kur dzīvo Roberts; tad arī viņas pašas ēka uzzibsnī un izgaist aiz muguras. Jau drīz zem viņas plešas satumsis mežs un pie apvāršņa sāk iezīmēties jūra. Savos sapņos Alma jau ir lidojusi virs siliem un aizskārusi koku galotnes, laidelējusies pāri ūdeņiem. Bet tagad viņa atskārst, ka nekad nav uzdrošinājusies izmēģināt, cik tieši augstu debesīs var pacelties; kaut kas tur vienmēr biedējis, spiedis uz leju. Alma sasprindzina prātu un sāk brāzties augšup.

Viņa izlaužas cauri mākoņiem, ierauga vēl pēdējos saules starus, kas atblāzmo pie horizonta; tad vēl viens biezs, šķietami necaurbrienams mākoņu slānis. Viņa traucas ātrāk un ātrāk, līdz saprot, ka nonākusi izplatījumā. Zeme palikusi aiz muguras. Almas ķermenis kaut kur pa ceļam ir sairis un atdalījies, bet apziņa turpina nesties starp planētu plejādēm, asteroīdiem un miglājiem. Šeit nav, no kā baidīties. Viņa turpina orbitēt starp zvaigznēm, it kā tā būtu vienīgā lieta, ko viņai jebkad bijis paredzēts darīt.