Foto no autores arhīva
 
Sleja
25.12.2023

Patiesība par Ziemassvētku vecīti

Komentē
0

Šķiet, mūsu bērns vēl nebija piedzimis, kad ar vīru vienojāmies, ka nemelosim par Ziemassvētku vecīti.

Es pati nemaz neatceros laiku, kad būtu šim mītam pa īstam ticējusi. Man atmiņā iespiedusies aina – piecu gadu vecumā, atgriezusies no bērnudārza eglītes, stāstu vecākiem, kā neesmu gribējusi sēsties klēpī svešajam onkulim ar sintētisko bārdu (teicu tieši "sintētisks" – laikam jau lepojos, ka zinu šādu vārdu). Vecākā māsa bija man atklājusi – viņa uzrakstījusi vēstuli vecītim un kā citus gadus palikusi pa nakti zem spilvena, bet šoreiz nav pateikusi to mammai. Nākamajā rītā vēstule atradusies tieši turpat. Tas skaidri apstiprināja mūsu aizdomas, ka vēstules vecītim parasti paņēma un ilgoto dāvanu gādāja mūsu mamma, nevis rūķi. Neatceros, ka atklāsme par vecāku mānīšanos mani būtu īpaši apbēdinājusi – varbūt tāpēc, ka Ziemassvētku vecīši tajā laikā mēdza būt pompozie ģedi morozi, kas puspajokam draudēja ar žagaru buntēm un ogļu maisiem dāvanu vietā. Ziņa par viņu viltvārdību bija pat izdevīga. Pieaugušie mānās un izliekas; tātad arī mēs, bērni, drīkstam mānīties un izlikties, lai dabūtu to, ko vēlamies. Pēc tam vēl vairākus gadus turpināju zem spilvena likt vēstules ar vēlmju sarakstu (iepriekš to piesakot mammai) ar tīri materiālistisku aprēķinu – tādējādi varēju dabūt divas dāvanas: vienu no vecākiem un vēl vienu (it kā) no Ziemassvētku vecīša. Es negribētu, lai pie šāda secinājuma – ka visi melo, tostarp viņa tuvākie cilvēki, – nonāktu arī mans bērns.

Ar visu to, ka esmu diezgan vienaldzīga pret Ziemassvētku vecīti un viņa rūķiem, neesmu kristiete un arī īpaši nepiekopju nekādas tautas paražas, man vienmēr ir ļoti patikuši Ziemassvētki un to gaidīšana. Man patīk, ka tiek izrotāti visi veikali un ēstuves; pat tas, ka jau novembrī visur no skaļruņiem tiek blieztas Ziemassvētku popdziesmas. Vai gan var būt par daudz spīgulīšu un zvārgulīšu gada tumšākajā laikā? Zinu, ka Ziemassvētku komerciālā puse daudzus kaitina, bet man tieši šī lielveikalu gaisotne saistās ar svētku gaidām bērnībā. Atceros, kā sākumskolā izlēmu pati pirmo reizi apdāvināt savus ģimenes locekļus. Jau rudenī sāku klīst pa "Drogām" un citiem pašapkalpošanās veikaliem, kas tajā laikā bija nesen uzradušies, un noskatīt lētus nieciņus, ar kuriem pārsteigt mammu, tēti un omīti. Kurš dabūs Ziemassvētku sniega bumbu, kurš – smaržīgu sveci, bet kurš – smalkās "Dove" ziepes, ko reklamēja televīzijā? Izveidoju pat tabulu. Kad visas dāvanas bija iegādātas, ietinu tās sudrabainajā cepamfolijā un izrotāju ar baltām un gaišzilām plastikāta lentītēm. Biju ļoti apmierināta ar sevi. Sajūsma, ko izrādīja dāvanu saņēmēji, gan bija mazāka, nekā cerēju, bet tas man netraucēja līdzīgu kampaņu izvērst arī nākamajā gadā.

Tagad pat uz dāvanām vairs pārāk neiespringstu, bet svētku gaidīšanas prieku šogad jūtos baudījusi īpaši intensīvi. Esmu izrotājusi māju ar lampiņām un dedzinājusi sveces, gatavojusi apsveikumu kartītes, sekojusi līdzi tam, kā mans trīsgadnieks gatavojas koncertam dārziņā. Bet visvairāk gatavošanos esmu izjutusi caur lasīšanu. Jau vasarā klīdu gar bērnu bibliotēkas plauktiem un fantazēju par to, kā, tuvojoties Ziemassvētkiem, kopā ar Knutu lasīšu šai tēmai veltītas grāmatas. Ir tik daudz brīnišķīgu Ziemassvētku stāstu bērniem – bet lasīt tos jebkurā citā gada laikā liekas neriktīgi. Biju domājusi, ka pagaidīšu līdz 18. novembrim, bet gluži kā pārcentīgie veikalu dekorētāji nenocietos un pirmo porciju ar Ziemassvētku grāmatām paņēmu uzreiz pēc Halovīna. Knutam jo īpaši patīk somu autora Mauri Kunnasa lieliski uzrakstītās un ilustrētās grāmatas par Korvatunturiem – Ziemassvētku vecīša un viņa rūķu ciemu Lapzemē. Tās lasot, mēdzam arī pārrunāt savus priekšstatus. Lai gan grāmatās nepārprotami norādīts, ka Ziemassvētku vecītis apciemo pilnīgi visus pasaules bērnus, abi ar vīru minam, ka īstu vecīti nekad neesam satikuši, tikai cilvēkus, kas pārģērbušies par viņu, tāpēc nezinām, vai tas no Kunnasa grāmatām tiešām pastāv. Bet saku arī, ka ikviens var apdāvināt un iepriecināt citus un tādējādi pats kļūt par tādu kā Ziemassvētku rūķīti.

Neiestudēt Ziemassvētku vecīša uznācienu ir pavisam vienkārši. Sarežģītāk kļūst, kad jāpaskaidro, kāpēc citās ģimenēs, dažādos pasākumos un izglītības iestādēs Ziemassvētku vecītis un viņa rūķi tiek kultivēti kā pilnīgi reāli. Šogad Knutam bērnudārzā bija jāsagatavo vēstule – jāuzzīmē, ko viņš vēlētos no vecīša dāvanā. Īsti negribu veicināt viņā ticību, ka dāvanas viņam nes kādas pasakainas būtnes, bet negribas arī noliegt un apgāzt pedagogu stāstīto. Pajautāju, ko viņš taisās zīmēt.

"Lego ekskavatoru," viņš atbild.

Atgādinu, ka tāds mums jau ir (tiesa, dažas svarīgas detaļas jau nozaudētas).

"Tas nekas, var vēl vienu tādu pašu," viņš attrauc.

Mēģinu izgrozīties – diez vai Korvatunturos, kuru vecītim Knuts tomēr vēlas ticēt par spīti mūsu izteiktajām šaubām, taisa Lego. Gluži neviļus esmu sākusi pasakainajam sižetam spēlēt līdzi. Knuts apdomājas un secina, ka jāprasa kaut kas no koka, jo to rūķi noteikti spēs pagatavot.

"Zinu!" viņš iesaucas. "Es gribu koka galdu!"

"Tev jau ir koka galds," saku.

"Jā, bet tas ir nekārtīgs," viņš paliek pie sava.

Visi mani tālākie iebildumi – ka varam galdu sakārtot, ka mums nav vietas, kur likt vēl vienu, un ka vecītim galds būs par lielu un smagu – netiek ņemti vērā. Dārziņā Knuts ar skolotājas palīdzību uzzīmē koka galdu, bet tā gādāšana tiek atstāta uz mūsu, vecāku, pleciem. Plānoju uz Ziemassvētkiem mūsu viesistabas kafijas galdiņu, kas kalpo arī par Knuta darba vietu, atbrīvot no visiem uz tā novietotajiem priekšmetiem, bet rēķinos, ka šāda "dāvana" varētu sagādāt vilšanos.

Mani mierina tas, ka Knuta ticība Korvatunturu Ziemassvētku vecīša stāstam mainās savā noturībā – līdzīgi kā viņš reizē tic un netic savam neredzamajam bēbītim, māsiņai un brālītim un tam, ka viņam ir pašam sava "Ķepu patruļa". Knuta uztverē tie var reizē būt un nebūt īsti – kā nu viņš vēlas kurā mirklī.

"Rūķi mūs nevēro!" viņš atcērt, kad norādu, ka viņš neuzvedas, kā pienāktos.

"Jā, visdrīzāk, nevēro," atzīstu. "Bet tev tik un tā ir jāmazgā rokas."

Varu jau sadzirdēt balsis, kas apgalvo, ka liedzu savam bērnam brīnuma izjūtu. Taču reālā pasaule, kurā dzīvojam, man liekas daudz brīnumaināka nekā jebkādi mīti – un man šķiet svarīgāk viņam parādīt to. Nesen Knuts jautāja, kādēļ dienas un naktis ir tik garas, un tad stāstīju (un mēģināju demonstrēt ar sadzīves priekšmetiem), kā Zeme griežas ap savu asi un vienlaikus ap Sauli. Viņam tas likās absolūti smieklīgi un brīnumaini. Es pati joprojām īsti nespēju noticēt tam, ka mans ķermenis ir uzaudzējis mazu cilvēciņu, kurš apvieno pusi no mana ģenētiskā mantojuma un pusi no mana vīra. Vai tādi dzīvnieki kā pīļknābji, aksolotli un žirafes nav vienkārši neticami? Vai gan kvantu fizika nav tīrākā maģija?

Kamēr vēl neesmu izdomājusi, kā Knutam paskaidrot, kāpēc pie daudziem citiem bērniem Ziemassvētku vecītis (it kā) ieradīsies, bet pie viņa ne, mums gadās noskatīties kādu ģimenes filmu. Tajā tēvs uzstājīgi inscenē Ziemassvētku vecīša mistēriju, lai gan vecākie bērni jau sen kā atkoduši, kas slēpjas aiz garās bārdas, un dumpojas pret šo izrādi. Protams, tālākajā stāsta gaitā uzrodas arī "īstais" Ziemassvētku vecītis, taču filma dod iespēju mums ar Knutu pārrunāt to, kāpēc pieaugušie mēdz izlikties par rūķiem un santaklausiem. "Tam tētim bērnībā ļoti patika, ka Ziemassvētku vecītis viņam atnesa dāvanu, un viņš gribēja, lai arī viņa bērni būtu tikpat priecīgi," skaidroju. Jautāju, vai Knuts gribētu, lai arī viņa tētis svētkos pārģērbtos. Viņš atbild, ka jā – tikai lai nebūtu nekādu briesmīgu masku. Tad sasmejas un paziņo: par Ziemassvētku vecīti labāk jāpārģērbjas man. Varam mēģināt, saku. Godīgi sakot, tas izklausās diezgan jautri. Kolektīvās stāstniecības burvību var izbaudīt, arī neticot šo stāstu īstumam. Tie var būt pilnīgi izdomāti un vienlaikus brīnumainā kārtā atdzimt aizvien jaunās formās. Šogad, iespējams, manējā.

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014), bērnu grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (2022) un romānu “Raganas” (sagatavošanā). Interesējas par sievi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!