Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
Redakcija
Esmu periodiski rakstījusi dienasgrāmatas jau no bērnības, taču senākās kādā brīdī, domājams, vēl pusaugu gados, izmetu ārā – kopā ar pirmajiem sevis rakstītajiem stāstiem –, jo visi šie rakstu darbi likās muļķīgi, apkaunojoši un, kā es teiktu tajā laikā, grafomāniski. Mani neapturēja tas, ka vecāki vairākkārt bija mums ar māsu atkārtojuši, lai saglabājam savus agrīnos pierakstus, jo vēlāk tos palasīt būšot ļoti interesanti. Kas gan interesants var būt šajā krindžā – es droši vien izmešanas brīdī būtu domājusi, ja tajā laikā būtu zinājusi vārdu "krindžs". Man vienmēr būs par to kauns – es laikam domāju. Un, lai gan pagātnē rakstītā pārlasīšana manī joprojām mēdz izsaukt visai spēcīgus krindža uzplūdus, man ir žēl, ka toreiz nepaklausīju vecāku padomam – žēl, ka esmu zaudējusi iespēju no jauna iepazīties ar to sevi, kas tikai sper pirmos neveiklos, bet entuziastiskos soļus rakstniecībā, žēl tās padsmitnieces, kas izjuta vajadzību tik nikni nosodīt sevis senākas, bērnišķīgākas versijas.
Viena no vecākajām dienasgrāmatām, ko esmu saglabājusi, ir zila klade, rakstīta 2000.–2001. gadā. Šajā laikā man ir 15–16 gadu. Esmu sākusi publicēt savus stāstus kultūras periodikā, piedalos skolēnu literārajās nometnēs un Jauno autoru semināros. Es vēlos rakstīt labi – lai gan nē, tas nebūtu vārds, ko es tajā laikā būtu izvēlējusies; es vēlos rakstīt izcili. Es vēlos rakstīt īstu literatūru – pretstatā "sieviešu literatūrai", kā tajā laikā mēdz apzīmēt lubu romānus vai salkanu, puķainu mīlestības dzeju. Un vienlaikus izjūtu zināmas ilgas pēc pāris gadus senas pagātnes, kad tikai sāku rakstīt – tos pašus tekstus, ko vēlāk slepus izmetu lielajā miskastes konteinerā. Lai cik slikti tie neliktos, man pietrūkst prieka un aizrautības, ko izjutu to tapšanas procesā. Stāstu rakstīšana joprojām mani izklaidē – bet vairāk kā sarežģīta vienādojuma risināšana. Palūkojoties atpakaļ, man tā izskatās kā spēle, kurā ir daudz vairāk ierobežojumu nekā atļautā.
Pirmajā lapā šai dienasgrāmatai esmu pārrakstījusi "Radiohead" dziesmas "Creep" tekstu. Pirmais manis pašas teikums ir: "Man vienkārši jāraksta Vienalga kas"* – acīmredzot šo kladi esmu ieviesusi, lai cīnītos ar to, kam daudzus gadus vēlāk atrodu apzīmējumu "radošais bloks". Lai gan šī dienasgrāmata ir paredzēta kā teritorija, kurā varu justies brīvāk, mazāk pakļauties kādām formas prasībām, tomēr acīmredzot arī šeit gribu domāt gudras domas (pirmā ieraksta nobeigumā pasludinu – "Ja man vajadzētu dot vēstures periodiem nosaukumus, šis sauktos "POSTPATIESĪBA"."). Mans risinājums tam, ka jūtos iestrēgusi savā radošajā procesā, ir vienkārši censties vairāk. Vienu no nākamajiem ierakstiem sāku ar – "Man tā negribējās lai šī kladīte pārvērstos par kaut kādu darbību izklāstu patvērumu", tad secinu, ka nekā cita rakstāma šobrīd nav. Uzrakstu pāris teikumus par tajā dienā notikušo – kā ar draudzeni ākstīdamās esam sūtījušas anonīmu mīlestības e-pastu kādam jaunajam dzejniekam, tad braukušas pie manis, "rijušas" un skatījušās ZTV. Tad uzreiz sāku sevi nosodīt – "Tagad uz papīra viss izskatās tizli" un "Pārāk daudz tādu dienu bez domāšanas".
Ieraksti visbiežāk ir vispārīgi, abstrakti, īsi; šī brīža lasījumā nojaušu, ka ir bijis kāds fons, kādi notikumi, kas pamudinājuši mani domāt par noteiktajām tēmām, bet tas paliek aizplīvurots, it kā man būtu svarīgi no tā distancēties, atsijāt kaut kādu vērtīgāku, filozofiskāku destilātu; es rakstu – "Negribu izaugt no bailēm Bailes ir jūtas (kas padara bezjūtīgu)" un uzreiz pati sevi nokauninu – "Ak vai cik debili teikumi".
Vairākkārt atkārtojas motīvs par pārmaiņām – par to, kā gribu, bet nespēju mainīties, rakstu: "Vai tiešām nav iespējams ietekmēt pārmaiņas," – ne mazākā mērā neieskicējot, par kāda veida pārmaiņām runāju. "Anormālas ilūzijas," piemetinu bez jebkāda paskaidrojuma.
Es izvairos rakstīt par to, ka esmu iemīlējusies. Patiesībā vairākkārt tieši uzsveru, ka neesmu. Kādā no pirmajiem ierakstiem minu, ka es vēlētos, lai man būtu kāda apsēstība ("Es gribu kādu mazu apsēstību uz pāris mēnešiem Tāpēc arī daru visādas muļķības Cerot ka kāda izrādīsies īstā attīstīsies augs aizsniegsies līdz pašai augšai lai pārvērstos gigantiskā slāpējošā idiotijā"), un uzreiz pēc tam piebilstu – "Es nemaz nedrīkstu to gribēt" – protams, nekā to nepaskaidrojot. Domājot par šo periodu tagad, man liekas visai skaidrs, ka apsēstība man patiesībā jau bija, tikai acīmredzot es nevēlējos to atzīt. Un, lai gan, iespējams, biju domājusi kādus sarežģītākus ētiskus iemeslus, kāpēc nedrīkstu tai ļauties, tagad man tie liekas visai vienkārši – manai apsēstībai jau bija draudzene (vismaz šad un tad). Zināmu interesi par mani viņš izrādīja, tomēr tā nebija īpaši mērķtiecīga, drīzāk garāmejoša. Paiet kāds mēnesis neregulāru ierakstu, līdz iestarpinu: "Par to zēnu es šeit nerakstīšu bet es vienalga par viņu domāšu Ik pa brīdim." Dažādās variācijās šī frāze atkārtojas vēl vairākos ierakstos.
Nedomāju, ka patiesībā uztvēru viņu kā "zēnu" – bet šķiet, ka šāda segvārda piešķiršana palīdz man pašai savu situāciju poetizēt. Viņš ir literāts, dažus gadus vecāks par mani. Manās tā laika aprindās viņš tiek dēvēts par ģēniju – un, šķiet, arī pats mēdz sevi šādi raksturot (viņam patīk izteikt spriedumus, kurš vai kas ir vai nav ģeniāls). Viņš man nav tikai puisis, kas iepaticies – viņš ir gaumes mēraukla, kvalitātes standarts, pēc kura atzinības izmisīgi tiecos. Bet savā dienasgrāmatā cenšos par viņu rakstīt, cik vien maz iespējams, un visa šī fona informācija tiek noklusēta, rūpīgi aizšifrēta. Es nedrīkstu ļauties savai apsēstībai, jo tā ir vienpusēja, tā nav pietiekami gaumīga, un tā pilnīgi noteikti nav ģeniāla. Tā vietā rakstu par dievu, kuram neticu, mīlestību, kura nav sasniedzama, par vientulību, normalitāti un prātā jukšanu. Par to, kā nekas neizsauc pārdzīvojumu, viss ir vienaldzīgs un automātisks, par savām jūtām, pie kurām esmu tik ļoti pieradusi, ka tās nemaz nejūtu.
"Es apskaužu tos kuros mājo kaislība
Es apskaužu tos kuros nemājo vienaldzība
Es apskaužu tos kuros mājo mīlestība
Es apskaužu tos kuros nemājo augstprātība
Es apskaužu tos kuros mājo pārliecība
Es apskaužu tos kuros nemājo skaudība"
Pamazām tomēr manā dienasgrāmatā iespraucas arī mazliet vairāk konkrētības. Es rakstu par epizodi no sākumskolas, kad esmu piedalījusies bulingā pret klasesbiedru, un vainas izjūtu, kas mani joprojām vajā. Detaļās izklāstu savu nakts rituālu – kā slepus no vecākiem savā istabā tumsā pīpēju un austiņās klausos "Radio Klasikas" "Džeza pusstundu", kuru ierakstu kasetē. Pašironiski konstatēju, ka "vienīgā mana mūža problēma" ir "vispārināšanas slimība", ko ilustrēju ar piemēru – neesmu vēlējusies rakstīt eseju ekonomikā, sūdzējusies par to vecākiem, kuriem beigās apnicis klausīties, tad vienatnē apraudājusies un no tā visa secinājusi, ka cilvēciskās attiecībās nav iespējams rast piepildījumu un dzīve ir pretīga un bezjēdzīga, jo visu mūžu būs jādara lietas, kas nepatīk un neinteresē – "un tas viss mazas esejas dēļ Un tā visu laiku".
Šāda fatalitātes atmosfēra caurstrāvo visu kladīti. "Šodien viena vecā skolotāja teica apmēram "jūs esat tik jauni Jūs jau veidojaties" ak dievs par ko es varu vēl izveidoties" – rakstu, sākot 10. klasi. Tuvojoties vārdadienai, atceros, ka pagājušajā esmu dzērusi ar klasesbiedriem. "Agrāk dzert bija jauki" – savā 15 gadu vecumā spriežu. Reti kad rakstu par draudzenēm, vismaz tiešā tekstā, par visām jautrajām, absurdajām muļķībām, kas mūs vieno. Tikpat kā nereflektēju par savu pieredzi kā meitenei, jaunai sievietei. Rakstu par to, ka Toms Jorks no grupas "Radiohead" ir "mans elx, stila etalons un garīgais vadonis", un atzīmēju – "kaut kādā veidā šajā kategorijā pārsvarā nonāk vīr. dz. pārstāvji", taču šo secinājumu vispār neizvēršu.
Pāris reizes no šīs trajektorijas mani izsit pirmā jutekliskā pieredze ar pretējo dzimumu un vienā gadījumā arī iesaistīšanās romantiskās attiecībās, ko aprakstu hormonu uzlādētā, eksaltētā līksmībā. Puiši, ar kuriem bučojos, man neliek just tādu intelektuālu spiedienu kā "tas zēns", un arī dienasgrāmatas tekstā atļaujos mazliet atvilkt grožus. Sajūsminos par "viņa roku manās džinsās līdz elkonim ha ha", par to, kā esmu gulējusi zālītē sava pirmā drauga neaprakstāmajās rokās, skatījusies absolūti zilajās debesīs un jutusies labāk nekā jebkad. Epiteti, ko esmu izvēlējusies, tagad man brīžiem rada neērtības izjūtu, tomēr vairāk es priecājos par to, ka vismaz uz neilgu laiku mana pusaudziskā versija var atvilkt elpu no pašas uzstādītajiem standartiem un nodoties "tīņu fiškām", kā pati raksturoju šos pārdzīvojumus.
Tomēr šīs aizraušanās ātri beidzas, un es atkal atgriežos pie savas dominējošās, pašai sev noliegtās apsēstības un ar to saistītās nolemtības. "Jau ir secināts ka 2000. gads bija vienkārši vājprātīgi šausmīgs (..), bet šito gadu es tomēr arī nevaru pārāk iemīlēt jo visas īsti svarīgās lietas esmu sapratusi vai atradusi jau agrāk tikai ik pa laikam aizmirstu Rakstīt sāku ļoti sen Savu Mīlestību iepazinu un iemīlēju jau agrāk Tagadējos īstos draugus uzgāju iepriekš Pat dzert un pīpēt sāku sen Pārliecība par pasaules uzbūvi u. tml. muļķībām radās iepriekš (..) Dzīve = garlaicīga" – rakstu 2001. gada beigās.
Zināms lūzums manas apsēstības stāstā notiek, kad ar "to zēnu" kādas ballītes finālā pirmoreiz skūpstāmies. Lai gan rakstu, ka tas bijis "izmisīgi skumji", tomēr man beidzot ir kāds neliels cerības stars, kāds pierādījums, ka mūsu attiecības nav tikai fantāziju scenārijs manā galvā. Tad arī uzdrošinos sākt lietot vārdu "mīlu". "Un viņš jau brīžiem liekas tāds baigi gudrais (īpaši kad es esmu tādā šmigā ka pati neko kārtīgu nevaru izdomāt (..)) bet īstenībā viņš ir tāds pats muļķītis kā es Viņš domā ka ļoti daudz zin Ko viņš var zināt ja viņš pat nezin ka es viņu mīlu" – rakstu apmēram gadu pēc zilās klades uzsākšanas.
Drīz seko šīs dienasgrāmatas priekšpēdējais, garākais un arī svarīgākais ieraksts.
Rakstu to svētdienas vakarā, atgriezusies mājās no Prozas lasījumiem – trīs dienu dzīrēm, kur pirmo reizi esmu piedalījusies arī kā autore. Pirms pasākuma man ir bijušas pirmās intervijas. Esmu jaunākā dalībniece, sēdināta uzstāties pie viena galda ar rakstniecības smagsvariem. Man varbūt vajadzētu justies kaut kādā mērā apmierinātai – šis notikums taču it kā apstiprina manis uzņemšanu "īstās literatūras" zonā. Bet es jūtu trauksmi, nomāktību un paģiras. "Tas zēns" visus trīs pasākuma vakarus ir apgrozījies kaut kur tuvumā, tajā pašā ballītē, bet viņa interese par mani jau atkal bijusi vien garāmejoša. Nesenā, man tik nozīmīgā epizode ar kopīgo aizmigšanu uz šaurā dīvāniņa tā īsti nav mainījusi neko. Es joprojām esmu viena pati savā apsēstībā. Es paņemu zilo kladi un sāku rakstīt visu, kas nāk prātā – bez apstāšanās, bez sevis cenzūras.
"Mīlestība ir slikta" – ir pirmais teikums. "Pati sliktākā lieta uz pasaules" – turpinu. Šajā ierakstā pirmo reizi minu savas apsēstības objektu vārdā un uzvārdā, ko šeit apzīmēšu kā vienkārši Vārdu Uzvārdu.
"es mīlu Vārdu Uzvārdu
es visu viņa dēļ daru
lai tikai viņam iepatiktos
man tas galīgi nesanāk (..)
Vārds Uzvārds mani nemīl"
Es rakstu par detaļām no nedēļas nogales – atreferēju strupās, neveiklās sarunas, kas man bijušas ar Vārdu Uzvārdu; bet piesaucu arī citus cilvēkus, kas bijuši manā kompānijā, minu frāzes, ko viņi ir teikuši.
"visi teica ka Megija bija jauka
bet man nepatika tā diļļu tēja
kas tas par absurdu
uzliet dillēm virsū verdošu ūdeni un nosaukt to par veselības tēju
nesaprotu kādēļ Megija kaut ko tādu deva
kā viņai kaut kas tāds var patikt (..)
Vārds Uzvārds neteica ka Megija ir jauka cik es atceros"
Es rakstu, ka ienīstu visas meitenes un sievietes, kas jebkad ir pastāvējušas, – viņas visas neizbēgami ir sāncenses cīņā par Vārda Uzvārda uzmanību.
"es ienīstu Vārdu Uzvārdu
kāpēc viņš mani nemīl
es taču tik ļoti viņu mīlu"
Ja lielākā daļa šīs dienasgrāmatas ir visai bezķermeniska, tad šeit maņas un miesiskums ienāk blīvā kārtā. Es rakstu par skaņām otrpus manas istabas durvīm, kur staigā mana vecmāmiņa. Par to, ka man ir sausa mute un arī vakar uzstāšanās laikā tāda bijusi, bet es neesmu pārtraukusi lasīt, lai iedzertu šņabi (kas, cita starpā, bija vienīgā pieejamā dzēriena izvēle uz autoru galda, pie kura sēdēju es un vēl viena nepilngadīga dalībniece. Ak, 2001. gads!). Rakstu par pozu, kādā sēžu, un par savas kājas tirpšanu.
"vēl man nav labi ar acīm
ja tā padomā ar muguru arī nav lāgā
par smadzenēm runāt nav vērts
viss jau tāpat skaidrs
nekas nav skaidrs
kāpēc Vārds Uzvārds mani nemīl
ja es viņu mīlu"
Rakstu par to, kā mans suns smirdina gaisu.
"šorīt arī kaut kas smirdēja
gan ne tik slikti kā suns
abos gadījumos smirdēja pēc kakām
svešas kakas ir pretīgas
manējās ir normālas"
Par to, kā man ir mēnešreizes un to pavadošo "pūžņojošo sajūtu".
"katra mazā meitene ļoti gaida mēnešreizes un kad tās parādās grib to izstāstīt visai pasaulei
sajūsma drīz jau noplok
man patīk tās asinis
bet mēnešreizes traucē
tiešām"
Par to, kā negribu rīt iet uz skolu, jo stundu sarakstā ir sports un man ir slinkums skūt kājas. Kā apsveru piezvanīt savam bijušajam draugam un pakrist viņam uz nerviem. Veselu lappusi rakstu par pildspalvām. Es rakstu par dramatiskām mīlnieku ķildām ar Vārdu Uzvārdu, kuras iztēlojos. Par to, kā, lasot grāmatas, mēdzu iedomāties, ka lasu tās skaļi viņam priekšā. Par to, kā negribu ar viņu pārgulēt, jo man būtu briesmīgs kauns.
"starp citu kad es sāku šo ierakstu tad domāju ka Vārdu Uzvārdu tajā nepieminēšu" – kaut kur pie beigām šim 37 lappušu izvirdumam atceros.
Es rakstu par jautājumiem, kas man uzdoti kā jaunajai rakstniecei.
"vēl viens stulbs jautājums ko mēdz uzdot ir "kāpēc tu raksti"
es rakstu tāpēc lai būtu tuvumā Vārdam Uzvārdam
lai viņam patiktu"
Atzīt to ir atbrīvojoši. Es beidzot ļaujos savai apsēstībai, varu izdzīvot to vismaz uz papīra. Es rakstu visu vakaru, pārtraucu procesu, tikai lai aizietu uz tualeti (ko arī pieminu), piepildu kladi gandrīz līdz pašām beigām, atstājot tikai vienu lappusi nākamās dienas ierakstam. Vismaz uz šo vienu vakaru es atgriežos tai pirmītējā eiforiskajā rakstīšanas aizrautībā, kuru tik ilgi esmu meklējusi. Es atļauju sev to, kam dienasgrāmatas ir domātas, – būt apsēstai pašai ar sevi.
* Šeit un turpmāk dienasgrāmatu citātos saglabāta oriģinālā rakstība.
0