Latvijā šis laiks nav labvēlīgs humanitārajām zinātnēm. Neesmu pārliecināts, vai ir bijis laiks, kad plašāka sabiedrība tās ir novērtējusi, bet katrā ziņā pastāvēja vairāki patvērumi, kas ļāva tām eksistēt. Humanitārās zinātnes bija nepieciešamas, lai apliecinātu Latvijas un tās izglītības sistēmas statusu – mēs esam tādi paši kā jūs, eiropieši. Mūsdienās vairs nejūtamies šajā ziņā apdraudēti, lai gan patiesībā vajadzētu. Kādreiz spēja domāt latviski to pašu, ko citi domā franciski, vāciski vai krieviski, bija gan bauda, gan pašcieņas jautājums, bet mūsdienās arvien biežāk uzrodas cilvēki, kuri brīnās – kāda jēga? Bija laiki, kad filoloģijas studijas bija veids, kā padziļināti apgūt svešvalodu, mūsdienās ir skaidrs – lai tekoši runātu angliski, nav vajadzīgs studēt salīdzinošo gramatiku, tātad salīdzinošā gramatika ir lieka. No visām pusēm nāk ziņas par instrumentālā prāta triumfu: "Kas nav acumirklī noderīgs, ir bezjēdzīgs." Tas nekas, ka politikas, zinātnes un tehnoloģiju vēsture mums saka – tas nav veids, kā pasaule darbojas, bet kuram tad ir laiks interesēties par kaut ko citu bez nacionāli patriotiskās vēstures?
Šajā kontekstā Aristoteļa darba "Rētorika" tulkošana un izdošana izskatās kā protests un joks. Joks tāpēc, ka virsraksts "Runas māksla – Rētorika" kārdina tos, kuri grib iemācīties "labi runāt", un tas pats par sevi nav peļams mērķis, tomēr viņus, visticamāk, gaida pārsteigums. Ja no Aristoteļa teksta gribas destilēt dažus vienkāršus padomus, kas palīdz sagatavot publisku uzstāšanos, būs daudz jāstrādā. Pārāk daudz. Nav šaubu, ka mūsdienu runas māksla balstās antīkajā retorikā, bet Aristoteļa teksta uzdevumi ir plašāki, un arī tulkotāju kolektīvs Ilzes Rūmnieces vadībā šo latviskojumu nav veidojis parocīgu šādiem praktiskiem mērķiem.
Izdevums ir pamatīgs un akadēmisks par spīti tam, ka mūsdienu akadēmiskajā pasaulē šāds fundamentāls darbs tiek atzīts par mazvērtīgu salīdzinājumā kaut vai ar nelielu publikāciju periodiskā izdevumā, kas ir iekļauts noteiktās datubāzēs. Uz mani atstāja iespaidu dumpīgā izšķērdība – teksta izvēle, tulkojuma koncepcija, izvērstās piezīmes, komentējošie teksti, terminu vārdnīca.
Par tulkojuma koncepciju. Pirmajā mirklī tā manī raisīja sliktas aizdomas. Tulkotājiem laiku pa laikam ir raksturīga savdabīga varaskāre – tikuši pie tulkošanas, viņi vēlas ne tikai kontrolēt tekstu, bet arī to, kā mēs, pārējie, runājam, nomainot ierastus vārdus ar jauniem, "pareizākiem". Ne vienmēr šādi jauninājumi ir nepamatoti, un dažkārt tie patiešām ieviešas, bet mana pirmā reakcija parasti ir skeptiska.
Arī šī tulkojuma autori vairāk vai mazāk konsekventi ir centušies jau pazīstamus terminus latviskot. Piemēram, "dialektika" ir "sarunas māksla", "premisa" latviskota kā "priekšstādne", "metafora" – kā "pārnesums", "trohajs" – "skrejenis", "sinonīmi" – "kopvārdi", "traģēdija" – "bēdluga", "toposs" – "vietotne". Kā jau teicu, pirmajā mirklī uztvēru šo tulkojumu kā vardarbīgu, bet, lasot priekšvārdu, sapratu, ka tā nav, kaut gan arī nezinu, cik apzināta ir šī izvēle, jo priekšvārda autores koķetē ar domu, ka galu galā šis tulkojums ir vidusceļš un tas pat ir aktuāls, jo Aristoteļa retorika ir vajadzīga viltus ziņu laikmetā. Šiem mēģinājumiem pārliecināt, ka ar vienu šāvienu izdevies nošaut vairākus zaķus, īsti nenoticēju.
Manuprāt, atslēga uz tulkojuma koncepciju ir izteikums, ka tulkotāji mēģinājuši "pietuvoties vai varbūt iejusties avotvalodas laika vārdu un jēdzienu ainavā" (14. lpp.). Patiešām Aristotelim "metafora" nav tas pats, kas mums tehniskais jēdziens "metafora" (nevajag nemaz Aristoteli, pietiek Grieķijā pamanīt izkārtnes ar kravas pārvadājumu pakalpojumu piedāvājumu). Tomēr iemesls, kāpēc literatūras teorijā vai retorikā tiek lietoti tādi tehniski jēdzieni kā "metafora", nav tikai nespēja atrast latviskojumu. Tehniski termini ir īsraksts, kam viena no būtiskajām īpašībām ir maksimāla nepārprotamība. Izvēloties latviskot šos terminus, tulkojuma autori nav aizvietojuši terminus ar jauniem – brīžos, kad viņi pārslēdzas uz profesionālo valodu, viņi patiesībā atkal izmanto tehniskos terminus, tai skaitā "metaforu" vai, piemēram, "leksēmu". Tomēr šī izvēle nozīmē to, ka tulkojumu būs grūti izmantot profesionālajās diskusijās par metaforām, trohaju utt. Atbilstoši, ja kāds pasniedzējs gribēs mācīt par sinonīmiem vai toposiem retorikā, tad Aristoteļa "Rētorikas" tulkojums, manuprāt, varētu izrādīties neparocīgs materiāls, jo ir papildus jāmācās, kā tēmu atpazīt tulkojumā.
Tātad es teiktu, ka Aristoteļa "Rētorika" nebūs viegls palīgs tiem, kuru mērķis ir apgūt runas mākslas vai retorikas pamatprincipus (piebildīšu, ka mūsdienu retorika aptver daudz plašāku tēmu loku nekā runas māksla un būtībā arī plašāku tēmu loku, nekā piedāvā Aristotelis, lai gan nav grūti pamanīt, kā Aristoteļa teksts piesaka un liek pamatu mūsdienu retorikai). Tāpat tie, kuri nodarbojas ar retorikas studijām profesionāli, tulkojumu nevarēs izmantot mehāniski kā retorikas jēdzienu enciklopēdiju, kurā paskatīties pirmavota definīcijas. Kas tiek iegūts no terminu latviskošanas?
Pirmkārt, tulkojums ar lielu pietāti cenšas pietuvoties Aristoteļa domai. "Rētorika" nav retorikas mācību grāmata, tā ir izcila domātāja daudznozīmīgs teksts, kuru nevar reducēt uz gatavām interpretācijām. Atbilstoši arī šis tulkojums no lasītāja prasa gatavību iedziļināties. Aristotelim retorika nav mācība par publisko runu un noteikti ne par paņēmieniem, kā manipulēt ar publiku, to apvārdot vai aizrunāt. "Rētorikā" savijas daudzas tēmas – uzdodot jautājumu par to, kas ir pārliecinoša runa, mēs nonākam pie jautājumiem par valodas dabu, vārdu un lietu, reprezentācijas un pragmatikas, domāšanas un valodas attiecībām, cilvēka racionalitātes robežām, komunikācijas nozīmi sociālo lēmumu pieņemšanā un daudziem citiem. Aristoteļa "Rētorika" ir ārkārtīgi bagāts teksts, taču tikai tad, ja nemēģinām no tā izspiest acumirklīgu labumu, bet gribam atgriezties pie pamatjautājumiem, lai mēģinātu saprast retorikas un komunikācijas būtību, nevis tikai apgūt kaut kādu tehniku. Un pirmām kārtām es aicinātu novērtēt brīnumu – un man tas patiešām šķiet kaut kas brīnumains –, ka pasauli var mainīt ar vārdu palīdzību. "Rētorika" ir refleksija par šo neparasto spēku, kas piemīt vārdiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka šīs pārdomas tagad ir pieejamas latviešu valodā, es to uztveru kā aicinājumu neļauties humanitāro zinātņu trivializēšanai un domāt dziļi.
1