Kad deviņdesmitajos Latvijā parādījās makdonaldi, to tualetes mani šokēja – tur bija balti podi un nesmirdēja. Nodomāju: "O, kad Latvijas mājsaimniecībās šī būs norma, būsim patiesi labklājīga valsts!" Es vēl biju skolniece, kad Pļavniekos netālu no manām mājām atvēra veikalu "Krūza". Regulāri gāju pastaigāties pa santehnikas nodaļu, skatījos podus un fantazēju, kā varētu iekārtot riktīgi krutu tualeti. Kā jums šķiet – ko man visvairāk patika darīt spēlē "The Sims"?
Kad biju stāvoklī, galvā sāku veidot, iespējams, visu laiku apjomīgāko Rīgas centra tualešu karti – tā kā grūtniecēm čurāt vajag bieži, jāzina, kur to darīt, ja neesi ar mieru vienkārši sēdēt mājās. Kad piedzima bebē, šī karte tika papildināta ar kritēriju "točas, kurās var tikt ar ratiem". Tobrīd jebkurā vietā pilsētas centrā varēju norādīt uz tuvāko publiski pieejamo tualeti ar 10 metru precizitāti. Tagad šī karte ir izjukusi, jo pandēmija aizvēra daudzus iestādījumus. Tiesa, aizvien neesmu redzējusi apjomīgāku Rīgas centra tualešu karti par to, kas man galvā. Kaut kādu ieskatu var sniegt šis pašvaldības publisko tualešu apkopojums.
Piecas minūtes pēc tam, kad tika pieņemts Rīgas šīgada budžets, saņēmu zvanu no kādas domes deputātes – šogad būs jaunas atejas! Gads jau pusē, tāpēc nolēmu noskaidrot, vai jau ir: 8 jaunās nomas mazmājiņas esot gandrīz uzstādītas. Ja nebūtu ievilkusies budžeta pieņemšana, mēs jau tagad varētu čurāt un kakāt jaunās vietās uz vella paraušanu, bet nu jāpaciešas. Un nākamgad plānots izbūvēt vēl 10 kārtīgas labierīcības apkaimēs. Tik krutas, ka iedzīvotāji paši gribēs tās mīlēt, lolot un sargāt.
Pirms dažiem gadiem bija karsta vasara. Daudzi gāja ārā tikai vēlu vakarā, jo dienas karstumu nevarēja izturēt. Tādās vasarās daudz jādzer. Varbūt kādam būs pārsteigums, bet, ja daudz dzer, tad daudz jāčurā. Taču parku tualetes vakaros bija slēgtas. Nu, un tad, protams, lieli brīnumi – kāpēc diez cilvēki piečurā stūrus un piekakā miskastes? Mīlīši, ja tualetes nav pieejamas, tad kakāšana miskastē, manuprāt, ir viens no civilizētākajiem risinājumiem. Es, protams, apsveicu visus, kas var kakāt tikai ar nosūtījumu, pēc pieraksta un sagaidīt īsto mirkli mājās, bet visiem tā nav. Turklāt – kaut ko aizturēt nav baigi veselīgi.
No pašvaldības puses to, protams, var saprast. Vandālisms atejās plaukst un zeļ. Kaut kas regulāri tiek salauzts un nozagts. Prikola pēc. Un to ir vieglāk novērst, ja aizslēdz durvis. Vēl to var novērst tualetes dežurants: piesauktajā kartē atsevišķi atzīmēti arī tuptūži ar dežurantiem – neaizmirstiet viņiem laiku pa laikam pateikties par šo svarīgo un dažkārt bīstamo darbu. Šogad pašvaldība plāno vēl citu paņēmienu – čurātavas/kakātavas, kur var norēķināties ar bankas karti, kas zināmā mērā var kalpot arī par nosacītu reģistrāciju. Tas liktu potenciālajam burlakam padomāt: "Ja kaut ko salauzīsi, mēs tevi atradīsim!" Labāk maksāt ar karti, nevis pieņemt tikai skaidru naudu vai vēl trakāk – skaidru naudu tikai konkrētos nominālos. Piemēram, reiz Krakovā aizsteidzu uz sabiedrisko mazmājiņu. Izrādās – jāmaksā divi zloti. Iespējams, tā bija pirmā reize mūžā, kad man kabatā nebija zlotu monētu. Taču dežurante ieteica nebēdāt un izvilka karšu termināli. Ja kādai bankai vajag saukli bezkontakta karšu reklāmai, tad, lūdzu, ņemiet: "Pīp, un ej dirst!"
Protams, ja pilsētā būs iespēja nokārtoties tikai par maksu, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki mīzīs pa stūriem. Iedomājieties bērnu, kam kontā viens eiro un kas visu dienu dauzās parkā. Labāk čurāt par maksu vai nopirkt saldējumu? Un tad iedomājieties bērnu, kam nav pat tā viena eiro. Vai bērnu, kam pieejama bezmaksas tualete, bet tā ir netīra un smirdīga. Tādā tāpat neies. Vai nu atradīs kādu krūmu, vai cietīsies (ko es neiesaku darīt).
Man kā tualešu influencerei un māmuļai laiku pa laikam jautā, kāda ir bērniem piemērota tualete, kādiem pričendāļiem tur jābūt. Vispirms tai jābūt tīrai. Nekādi pārtinamie galdi nepārliecinās nomainīt pamperu tieši tur, ja visas virsmas būs netīras un smirdēs. Cik reižu neesmu pārtinusi bebē uz grīdas normālā tualetē, apakšā paklājot paladziņu, kas allaž ir līdzi! Ja jāizvēlas tīrība bez infrastruktūras vai netīrība un infrastruktūra, ņemu pirmo variantu. Ja ir pārtinamais galds, lieliski. Es gan apzinos, ka dažviet to grūti ierīkot vietas trūkuma dēļ. Bet, ja tā ir vieta, kuras auditorija varētu būt tik mazi bērni (piemēram, ārstniecības iestādes vai bebīšu skolas), tad galdam jābūt obligāti. Bērni pārstāj būt pārtinamo galdu mērķauditorija tad, kad sāk staigāt – tad viņi vairs negulsies uz galda, lai mainītu pamperu, tad viņi to darīs stāvus. Tātad galds nepieciešams bērniem līdz viena gada vecumam. Pēc tam vairākus gadus būs vajadzīga cita infrastruktūra – vai nu zemās izlietnes un podiņi, vai soliņi, kas palīdz aizsniegt šo santehniku. Podiņu aizsniedzamību tas gan nodrošina tikai puikām un tikai čurāšanai, tomēr pakāpšanās var līdzēt nomazgāt rokas visiem. Tādu soliņu es gribētu izvirzīt par obligāto prasību jebkurā tualetē. Ne visur, kur bērns ieradīsies, viņš gribēs podu (ļoti bieži bērni vispār izvairās nokārtoties ārpus mājas), bet jebkurā kafejnīcā pirms ķeršanās pie frī kartupeļiem vajadzētu nomazgāt rokas. Ja Izlietne ir augsta un nav soliņa, tad atvase jāpaceļ pašrocīgi, kas nav īpaši ērti nevienam no iesaistītajiem. Tāds soliņš maksā dažus eiro: vajadzīgs ilgi, lēts, viegli kopjams. Nav attaisnojumu tādu nesagādāt. Arī man mājās tas noder – pakāpjos, kad gribu uzkrāsot skropstas un redzēt to spogulī. Bet dažviet mazajiem podiem un izlietnēm jābūt obligāti. Ja atjaunotajā Leļļu teātrī tādu nebūs, tad uzreiz var vērt ciet.
Nodrošināt tualetes visiem un visur, protams, ir neiespējami. Un man arī nešķiet, ka tāds būtu pašvaldības uzdevums. Taču ir veids, kā tualešu pieejamību uzlabot, katrā kaktā nebūvējot jaunu nokārtošanās namu un nealgojot speciālu dežurantu. Proti, nav tā, ka mums trūktu tualešu. Tās ir, tikai tajās nevar tikt. Kaut vai visādās Rīgas domes ēkās. Rātsnamā es laiku pa laikam iečāpoju. Jāiziet cauri apsardzei, bet tas tieši atsijā burlakus un smirdoņas. Tāpat ir teātri un citas kultūras iestādes, kur pasākumi notiek tikai vakaros, bet pa dienu podi vientuļi skumst. Man, protams, jūk, kuras ir valsts iestādes un kuras – pašvaldības, bet tas ir normāli, jo lielākā daļa neatšķir pašvaldības bērnudārzus no valsts bērnudārziem (tādu nav). Te būtu vairāki labumi. Pirmkārt, nebūtu jābūvē kaut kas jauns. Otrkārt, šajās ēkās jau ir cilvēki, kas mazina iespēju, ka saradīsies burlaki, kas kaut ko grib salauzt prikola pēc.
Tādas ideālās tualešu pilsētas, manuprāt, nav. Ir pilsētas, kur centrā ir izcilas tualetes, kas pašas sevi nomazgā pēc lietošanas, bet jau citā apkaimē nokārtoties var tikai renstelē. Mēs, protams, esam augsti attīstīti un inteliģenti cilvēki, kas mīl mākslu un kultūru, bet pāri visam mums, pirmkārt, vajag ēst un izdalīt atkritumvielas (tās ir dzīvības pazīmes). Uzskatīt to par marginālu problēmu ir margināli. Katram vajag čurāt un kakāt. Iespējams, vairākas reizes dienā. Un to arī visiem novēlu!
4