Par teātra trupas "Kvadrifrons" izrādi "Brūnais siers" (režisore Paula Pļavniece, 2024).
Bērnu intereses ir dažādas. Kosmoss, putni, lauksaimniecības tehnika, princeses, kaķi, "Panorāma". Katram savs. Bet vienojošais ir kakas un dibeni. Tie patīk visiem. Ja gadījumā jūsu trīs līdz septiņus gadus vecā atvase apgalvo pretējo, tad ir dimbā.
Smiekli un sajūsmas spiedzieni atskanēja no dēla istabas, kad pirmoreiz atvērām grāmatu "Kurš sasēdēja brūno sieru?". Tāpat notika arī otrajā, trešajā, ceturtajā un visās pārējās reizēs. Tas ir jautrs detektīvstāsts ar pakaļām un sieru galvenajā lomā. Kaut arī humora epicentrs atrodas dibenā, joki ne mirkli nekļūst tizli un lēti.
Un tad nāca ziņa, ka teātra kantoris "Kvadrifrons" šo grāmatu iestudēs. Tiklīdz tas bija iespējams, nopirkām biļetes un patīkamā satraukumā sākām grauzt nagus. Kādu mēnesi grauzām! Grauzām un prātojām, kā, diez, šie attēlos dibena nospieduma iegūšanas aktu, kas ir viens no grāmatas svarīgākajiem elementiem.
"Kvadrifrons" ir ieperinājies Rīgas cirka ēkā. Ceļā uz turieni klausījos dēla asajā nosodījumā – teātris nedrīkst būt cirka mājā, jo tas ir teātris, nevis cirks! Tomēr pielauzu aiziet, un tad skatīsimies – ja nepatiks, iesim prom. Galu galā "Makdonalds" pāri ielai nav tur tāpat vien nolikts.
Šaubas pazuda, satiekot arī citus bērnus, kas bija atnākuši uz izrādi. Viss kā parasti – tupot un gaidot sākumu, sadraudzējās un pēc tam gandrīz sakāvās ar citiem kolēģiem. Kā parasti, protams, 14 reižu tika vaicāts, kad sāksies. Statistika liecina, ka neviena bērnu izrāde nesākas tieši laikā. Kaut arī tieši šī ir auditorija, kas to pieprasa visaktīvāk.
Pēdējo divu gadu laikā esmu bijusi, maigi sakot, tūkstoš bērnu izrādēs. Tātad – apmēram zinu, kas vispār notiek uz skatuvēm. Un jāteic, ka līmenis ir augsts. Dēlam viss vienmēr ir paticis. Arī es ne reizi neesmu vīlusies bērnu izrādēs. To nevarētu teikt par pieaugušo izrādēm. Starp citu, zinājāt, kāda ir galvenā atšķirība starp bērnu un pieaugušo izrādēm? Pieaugušo izrādēm ir ļauts būt garlaicīgām. Bērnu izrādes garlaicību var atļauties ne ilgāk kā 10 sekundes. Pēc tam aktieriem ir jādemisionē, jo skatuvi ieņems bērni.
Es esmu raudājusi gandrīz visās bērnu izrādēs. Izņēmums bija "Sibīrijas haiku" – tajā biju sagatavojusies kārtīgi kaukt, bet beigās nešņukstēju nemaz. Laikam parasti mani līdz asarām aizkustina pārsteigumi, nevis tas, kas man jau ir skaidrs. Bet ne vienmēr tās asaras ir vajadzīgas. Šķiet, ka latviešiem ir tendence pat visjautrākajos mirkļos atrast iemeslu uzraudāt. Katra komēdija ir mazliet traģikomēdija. Bet var taču gribēties vienkāršu, tīru līksmību. Un te tā bija. Nekādas grūtsirdības, nekāda gruzona, nekādu atgādinājumu par mirušo vecmāmuļu! Norvēģu siers, kas atšķaidīts ar vietējiem jokiem un demonstrējums tādai lamuvārdu izrunāšanai no skatuves, lai šī tomēr nebūtu jāklasificē kā 16+ izrāde. Es jutos kā pieslēgta pie dopamīna sistēmas un apmēram trīs dienas pēc izrādes staigāju apkārt apdolbījusies. Zvēru – apreibinošas vielas netiku lietojusi! Tikai žilbinošu prieku. Asaras arī bija, bet ne manējās. Ārkārtīgi komiskās karaļa asaras. Un dēls raudāja, kad banketā iedūra acī siera karodziņu.
Kad vakarā pēc izrādes dēlam Valteram jautāju, kas viņam vislabāk patika, šis teica, ka viss. Normāla atbilde. Bet, tā kā parasti vēlāk viņš ir gatavs papildināt, pēc dažām dienām jautāju to pašu vēlreiz. Šoreiz viņš atteica jau godmaniskāk: "Es tev teicu, ka viss. Tu nesaproti, kas ir viss?" Nu, tagad jau saprotu, jo tajā izrādē tiešām bija viss. Pie pilnas apziņas un jau mazliet noplakušām emocijām varu sacīt – šī ir viskrutākā izrāde, kādu vispār esmu redzējusi. Tā ir tik laba detektīvstāstu parodija, ka šķiet: tūliņ uz skatuves uzlēks Leslijs Nīlsens. Tajā pašā laikā viss ir ultranopietni. Un viss, katrs un katra ir tieši savā vietā gan garīgi, gan fiziski. Ja šie aktieri kādreiz kaut kur kopā aizies un viens no viņiem pēkšņi noģībs, tad ir skaidrs, ka galvu nesasitīs, jo pārējie būs gatavi krītošo noķert. Arī tad, ja būs aizmiguši.
Valteram īpaši patika detektīvs Flufenbergs. Ja grāmatā viņš vienkārši ir smieklīgs detektīvs, kas pārvērtē savu nozīmi, tad te, teātrī, viņš ir kļuvis par īstu savējo – viņam istabā bija čupa. Arī Valteram ir čupa, pat vairākas – vienā vairāk drēbju, citā vairāk mantu. Beidzot kāds atdod godu tik svarīgam interjera elementam – čupai! Mani īpaši iepriecināja tas, kā ar zeķei līdzīgu priekšmetu pilots Hamza uzkonstruēja helikopteru. Dēls norādīja, kas tas nu gan neesot nekas īpašs – tā viņi bērnudārzā darot visu laiku. Teātra komandas spēja no jebkā uztaisīt jebko, protams, bija liels brīnums man. Bērni to dara katru dienu. Ja Aizsardzības ministrija vai kāds teātris vēlas uzzināt, kā no apenēm uztaisīt šaujamieročus, padodiet ziņu. Dēls pakonsultēs.
Pēc vēl vienas dienas tomēr izspiedu no dēla arī kritiku. Grāmatā pilots Hamza ēd hotdogu. Izrādē hotdoga nebija vispār! Kāpēc? Kur tas ir iebāzts? Tas būtu jautājums, kurš jāizskata kādā citā trillerī, cerams – ne dibentrillerī. Arī deviņgadīgais māsas dēls, kas "Brūno sieru" baudīja pēc dažām dienām, norādīja, ka uz skatuves neparādās viņa mīļākais grāmatas moments. Māsas dēls ir liels futbola cienītājs un ļoti gaidīja, kad diskusija par "Tottenham Hotspurs" pāraugs diskusijā par "Tottenham Hotdogs". Tā nebija. Ja divi bērni norāda uz hotdoga trūkumu, tā jau ir statistika. Tā jau ir problēma!
Parasti uz teātri ejam brīvdienās rīta pusē. Pēc tam vēl visa diena priekšā tusēšanai. Pēc kādas vakara izrādes sapratām, ka pietrūkst iespējas pēc tam kaut kur pa kārtīgo nodot uguņus. Negaidīts, bet patīkams pārsteigums bija teātra ielūgums mums abiem ierasties banketā pēc izrādes. Mēs, protams, ielūgumu pieņēmām. Būtu grūti to nepieņemt – kad no zāles devāmies uz tusovkas vietu, pa ceļam bija izvietoti vairāki cilvēki, kas gādāja, lai nekur nenosvīstam. Ieradāmies pirmie! Vēlos uzteikt namamātes un namatēvus. Šis bija viens no retajiem pasākumiem, kurā bezalkoholisko dzērienu izvēle bija plašāka nekā alkoholisko. Dēls ātri atrada domubiedrus un dibināja skriešanas klubu, fotografējās un līda citu ļaužu bildēs – vārdsakot, labi pavadīja laiku. Viņam aktieri, ugunsdzēsēji, policisti un atkritumu vedēji ir svēto kārtā. Nesen viņam sanāca paviesoties policijas iecirknī (policisti uzaicināja). Tas norāva jumtu. Varēja pat izolatorā pasēdēt! Un tagad – tā laime iepazīties ar aktieriem. Vēl vairāk – viens no viņiem vakara nobeigumā PA SLEPENO EJU mūs izveda no cirka mājas.
Kopš tā vakara "Kurš sasēdēja brūno sieru?" ir atgriezusies grāmatu apritē ar nebijušu intensitāti. Un es priecājos, ka beidzot kāds darbs ir tik dibenpilns, ka sociāli pieņemami ir sacīt, ka izrāde bija dirsā laba.
0