Par Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Putnu operas" atjaunoto iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
Bērnu izrādes, kuras līdz šim biju apmeklējusi ar atvasi, visbiežāk notikušas diezgan vienkāršās telpās bez kristāla lustrām. Reiz aizgājām uz "Pinokio" Nacionālā teātra Lielajā zālē. Interjera greznība dēlam izsita korķus. Starpbrīdī atteicās iet ārā no zāles – bija jāpaliek un jāpēta lustras, krēsli, gleznojumi. Galu galā – izrādes laikā ir tumšs un zāli nevar kārtīgi apskatīt. Un tad es viņam teicu: "Ja tev tas tik ļoti patīk, tad, vecīt, tev jāaiziet uz operu!" Un drīz pēc tam tika izziņota "Putnu operas" atgriešanās. Biļetes bija padārgas. Tieši tāpēc brīdī, kad īsi pirms Ziemassvētkiem zvanīja mans tētis un prasīja, ko mazdēliņam uzdāvināt svētkos, teicu, ka vajag biļetes uz operu. Vilks paēdis, kaza dzīva!
Pirmoreiz "Putnu opera" Rīgā izšķīlās 2000. gadā. Man toreiz bija 13 gadu. Tātad es sevi uzskatīju par pieaugušu sievieti, kuras galvenais uzdevums ir apliecināt savu briedumu sešpadsmitgadīgās māsas draugu priekšā, nevis iet uz kaut kādām sīču izrādēm! Pilnīgi izslēgts! Tāpēc šī bija arī mana pirmā "Putnu opera".
Manas pirmās bērnības atmiņas ir no "Pifa" Leļļu teātrī. Pēc izrādes kāpelēju augšā un lejā pa kaut kādu augstu krēslu un dziedāju par krusttētiņu Tontonu. Ciemos bija krustvecāki, kurus es tagad uz ielas neatpazītu. Kāda atšķirība starp dinozauru un izrādi par Pifu? Tāda, ka izrāde vēl dzīvo. Uz to pērn aizvedu dēlu. Man atmiņā atausa katrs vārds un katra harmonija dziesmās. Noraudāju visu izrādi. Par to, ka tā bija mana bērnība un tagad uz tām pašām dziesmām un to pašu suni vedu savu mazo puisīti. Kā var neraudāt! Tāpēc labi vien ir, ka iepriekš nebiju bijusi uz "Putnu operu". Raudāt – tas ir ok, bet "Pifa" līmenis ir drusku par daudz.
Pie Operas nama ieradāmies stundu pirms izrādes. Durvis tomēr tika vēlīgi atvērtas, lai nepacietīgākie sīči ārā nenosaltu. Valters atzinīgi novērtēja darbinieku apmetņus, jo tie lika viņiem mazliet izskatīties pēc Drakulām. Tiesa, pareizāk būtu, ja apmetnim būtu sarkana odere, bet darbinieku mutēs – vampīra zobi, bet ierobežota budžeta apstākļos arī šāds risinājums tika vērtēts pozitīvi.
Novilkām mēteļus, apāvām svētku kurpes un devāmies uz tualeti. Tā kā bērni nav galvenā Latvijas Nacionālās Operas un baleta mērķauditorija, es saprotu, kāpēc nav mazo podu. Lai nu tā būtu. Podi nav arī baigi augstie, tāpēc ietrāpīt var. Bet es ieteiktu sagādāt vienkāršu ķeblīti, ko pastumt zem izlietnēm – tāds noderētu, lai varētu pakāpties, aizsniegt izlietni un nomazgāt rokas. Lēti, neaizņem daudz vietas un atvieglo dzīvi! Biju aizņēmusies kleitu no druškas, kas lūdza, lai nofočēju, kā tajā izskatos. Mēģināju radīt spoguļa selfiju, bet tas bija sūdīgs.
Nākamā pietura – kafejnīca. Puiku sajūsmināja televizors, kurā redzama skatuve. Tas radīja drošības sajūtu, ka pagaidām (40 minūtes pirms sākuma) neesam neko nokavējuši. Kamēr es nesu cienastu, tikmēr Valters jau bija paspējis uzsākt sarunu ar operas autoru Jāni Lūsēnu, kurš sēdēja pie blakus galdiņa. Kad pietuvojos, komponists vērsās pie manis un palūdza, lai nobildēju viņu ar dāmu. Kaut arī es fotografēju ļoti slikti, neatteicu. Dēls gan uzskatīja, ka arī viņam šajā bildē jābūt, un atteicās kadru pamest. Tā tas kļuva par dokumentālo foto. Tad iedomājos – ja jau te tiek vilkti ārā fotoaparāti, tad ir īstais laiks palūgt, lai uztaisa bildi ar mums – varēšu aizsūtīt tai druškai. Tas ir mazākais, ko varu darīt cilvēkam, kurš gatavs glābt situācijās, kad vajag smalku kleitu, bet mājās ir tikai maisi. Komponista pavadone laipni piekrita, mēs nostājāmies, bet notika kas negaidīts – kadrā ienāca arī Lūsēna kungs. Negribēju atzīties, ka gribējām fočēties bez viņa, un prom nedzinu. Galu galā – dēls tikko bija līdis viņu bildē. Bijām kviti! Pārrunājām aktualitātes kultūras dzīvē, noskaidrojām, kur var dabūt programmiņas, novēlējām maestro jauku vakaru un gājām uz zāli.
Sēdējām teju pašā partera aizmugurē, bet redzamība bija diezgan laba. Paņēmu opā, jo bērnam dažkārt ir svarīgi iečukstēt iespaidus tūliņ pat. Ievērību izpelnījās pīpējošie zvirbuļi. Ugunsdzēsības muzejā dēls ir noskaidrojis, ka pīpēt vispār ir slikti, bet pavisam noteikti nevajag pīpēt dzērumā un gultā. It kā tādā ziņā viss bija droši – zvirbuļi bija skaidrā un nomodā. Bet vēlāk izrādē ugunsgrēks tiešām izcēlās. Pēc scenārija it kā sanāk, ka to izraisījis ļaunais radinieks, bet mums ir aizdomas, ka īstenībā tiek piesegti zvirbuļi, kas iemetuši benčiku kāda cita putna spalvās un tagad izliekas par labiņajiem.
Starpbrīdi izmantojām lietderīgi un uzgājām augšā paskatīties, kāda dzīve balkonā. Tika pieņemts lēmums nākamreiz sēdēt tur, jo skats uz interjeru iespaidīgāks. Turklāt no turienes varēja redzēt orķestra bedri. Tādas eksistence dēlam bija jaunums. Bedre esot ļoti svarīgs iemesls uz skatuves uzvesties kārtīgi un nenokrist, jo varot stipri sasisties, krītot uz čelliem un fagotiem.
Mīļākie tēli manai atvasei bija sikspārnis (tas vislabāk patīk arī zoodārzā) un paceplīša bērniņš, ko Doktors Dūlitls izglāba no ugunsgrēka (kuru, visticamāk, tomēr izraisījuši vieglprātīgie zvirbuļi). No sākuma šķita, ka cauri ar paceplīti būs, jo viņam esot bijis kaut kas sarkans (tātad – nāvējoša asiņošana), bet tā izrādījās tikai pavērta mute. Dēls gan norādīja, ka tieši ugunsgrēkā labāk muti vērt ciet, lai sanāktu mazāk sarīties visādus indīgos dūmus. Tā ka paceplītim paveicās.
Lielākā vilšanās operas kultūrā bija fakts, ka starpbrīdī netirgo izrādes tēlu kostīmus. Jo tie bija superīgi. Valteram ļoti gribētos pašam apvilkt Doktora Dūlitla, Papagaiļa vai Kanārijputniņa tērpu, bet tie nebija pieejami. Dēls to uzskatīja par nepieklājīgu žestu – uz skatuves izrādīt tik krāšņus tērpus bez iespējas tos iegādāties esot tikpat necienīgi, kā visu priekšā ēst gardas konfektes un nepacienāt. Tā ka bez asarām neiztikām. Beigās apraudājos arī es, jo to tituldziesmu gan es atcerējos no laikiem, kad sevi uzskatīju par pieaugušu sievieti, bet biju bērns.
Atdzimušās pirmizrādes nobeigumā, protams, uz skatuves paklanījās ne tikai visi tēli, bet arī radošā komanda. Ieraudzījis uz skatuves Jāni Lūsēnu, dēls pārsteigumā iesaucās: "Mammāāā, re, ku mans draugs no kafejnīcas!!!" Vakars bija izdevies. Parasti uz teātriem ejam brīvdienu rītos un pēc tam vēl visa diena kafejnīcām un tusēšanai, un skumdināja fakts, ka nu pēc izrādes jāiet mājās un gulēt. Tāpēc nebrīnīšos, ja nākamreiz pirms izrādes dēls ne tikai iepazīsies ar radošo komandu, bet arī izdīks ielūgumu uz kopīgu tusēšanu pēc izrādes.
0