Par Leļļu teātra izrādi "Sivēnam pa pēdām" (rež. Edgars Kaufelds, 2024).
Pirmās aizdomas par potenciālu Sivēna pazušanu radās jau pērnajā rudenī. Leļļu teātra kalendārā parādījās jauna izrāde par Sivēnu, turklāt – atjaunotajā ēkā. Tad, sekojot labākajām Latvijas teātra tradīcijām, ēkas nodošana ekspluatācijā tika atlikta uz vēlāku laiku. Tomēr pavisam drīz šī tradīcija tika ar blīkšķi lauzta – Leļļu teātra remonts tik tiešām tika pabeigts un pārceltajai izrādei noteikts jauns datums. Pa to laiku ar dēlu jau bijām paspējuši novērtēt renovāciju kādā citā izrādē, tāpēc šī bija nevis mūsu pirmā reize jaunajā Leļļu teātrī, bet gan kārtējā. Tas gan nenozīmē, ka esmu piedevusi un pieņēmusi faktu, ka tualetēs nav spoguļu.
Visiem izrādes apmeklētājiem jau laikus tika izsniegtas detektīva apliecības – bija skaidrs, ka šī nebūs izrāde, kas ļaus atgāzties krēslā un čilā baudīt stāstu. Būs jāstrādā. Dēls pie darba ķērās jau pirms pirmā zvana – uzvilka līdzpaņemto profesora masku (brilles, liels deguns, leknas ūsas un uzacis) un pārbaudīja visu atnākušo apliecības. Kārtībai jābūt! Mazajā zālē mana atvase savu priekšnesumu turpināja un izklaidēja klātesošos līdz pat izrādes sākumam. Vēlos informēt tos, kas teātri apmeklēja reizē ar mums, – tas puisītis nav daļa izrādes un citās reizēs viņa tur nav.
Mazajā zālē bijām pirmoreiz, un jauno izkārtojumu es vērtēju zemu. Apstiprinājās manas aizdomas, ka šī nav izrāde, kurā var atgāzties krēslā, jo krēslu nav! Jāsēž vai nu zemē, uz spilveniem, vai nu uz ķebļiem bez atzveltnes. Turklāt personāls aicināja bērnus sēdēt zemē, bet pieaugušos – uz ķebļiem. Daudzi tā darīja, jo grib, bet nereti bērniem, īpaši pirmajos teātra apmeklējumos, ir svarīgi būt blakus pieaugušajam pavadonim. Un uz tā ķebļa nav ērti ne pieaugušajam, ne bērnam. Par ņemšanu opā pat nerunājot. Latviešu biedrības namā allaž viss bija top-top, jo tur mazajā zālē aizmugurējās rindas bija tikai pieaugušajiem, pašas priekšējās – tikai bērniem, bet vidējās – abiem kopā.
Bet pietiks čīkstēt, pietiks klukstēt. "Sivēnam pa pēdām" ir neparasts detektīvstāsts, kurā skatuve paliek otrajā plānā. Šaušalīgo Sivēna pazušanas stāstu risina veseli trīs izmeklētāji, kas atvasināti no vecākiem, vecvecākiem un paveciem garāmgājējiem labi pazīstamiem tēliem. Pat Džesika Flečere augšāmcēlusies un no apsūnojušiem atmiņu gaņģiem izvilkusi seriālu, ko bērnībā ģimenē saucām par "Murder pa kurder"*.
Detektīvi publiku sadalīja trijās grupās (grupa atkarīga no detektīva apliecības krāsas) un devās nopratināt galvenos aizdomās turamos, kuri atradās savos darba kaktos, nevis uz skatuves – cits kabinetā, cits leļļu darbnīcā, cits aizskatuvē. Tā izrāde no tikai izrādes pārtapa izrādē, ekskursijā un sarunā ar aktieriem. Visi nopratinātie bija īpaši aizdomīgi tipi, un pēc viņu tincināšanas tika iztaujāti arī bērni – ko pamanīja un kas šķita neparasti. Tādējādi viena un tā pati izrāde diviem apmeklētājiem sagādās atšķirīgu pieredzi. Mūsu izmeklēšana kopā ar Skalliju noteikti nebija tāda pati kā Puaro vai Flečeres grupai. Pat tad, ja aktieri bija perfekti saskaņojuši savu sakāmo, bērnu reakciju precīzi paredzēt neviens nevar un nevarēs. Izmeklēšanas procesā bija viens biedējošs moments – kad jaunā Skallija izvilka pistoli un gribēja šaut. Tā it kā esot bijusi spēļu pistole, tomēr dēls tam līdz galam netic.
Beigās visi satikās uz skatuves, kur savas izmeklēšanas druskas salika kopā un noziegumu atrisināja. Ne viss ir tieši tā, kā sākotnēji izskatījies! Visi paklanījās, plaudēja, un detektīvi un aktieri devās pelnītā atpūtā. Un tieši tad – īsi pēc izrādes beigām – tika atklāts vakara satraucošākais notikums. Teātra direktors uz skatuves aizmirsis žaketi! Lielākā daļa skatītāju to vai nu nemanīja, vai arī pieņēma, ka tā paredzēts, taču mans dēlēns un vēl daži bērni par to bija manāmi noraizējušies. Ja nu direktors to žaketi pazaudēs? To nedrīkstēja pieļaut. Tiklīdz aktieri, tostarp direktors, bija izgājuši no zāles, satrauktais skatītājs metās šiem pakaļ, bet direktoru noķert neizdevās. Taču lieta jāatrisina! Tāpēc Valters vērsās pie citiem teātra darbiniekiem un lūdza nodot nelaimīgajam žaketes nozaudētājam ziņu par apģērba atrašanās vietu. Vakars bija beidzies gandrīz laimīgi.
Kāpēc gandrīz? Jo Leļļu teātra direktora tēls uz Valteru bija atstājis tādu iespaidu, ka arī viņš sevī ieraudzīja direktoram piedienīgās īpašības, piemēram, mugurā Valteram bija žakete. Bet, lai viņš nebūtu vienkārši kurš katrs džeks žaketē, bija nepieciešama atpazīšanas zīme. Leļļu teātra piespraude! To varēja iegādāties pirms izrādes, bet nu tirgus galds ar visām darbiniecēm bija pazudis. Mēs nepadevāmies. Kad publika jau sen bija aizplūdusi mājās, vērsāmies pie allaž jaukās garderobistes un jautājām, vai būtu iespējams kāroto piespraudi tomēr iegādāties. Nauda nav problēma! Kā nu ne! Ja labi paprasa, tad pēc brīža var attapties slepenā telpā, slepenā darījumā, kura rezultātā piespraude ir pie krūtīm. Kopš tā laika dēls vairākkārt dažādās kompānijās ir stādījies priekšā kā Leļļu teātra direktors. Un viņam nav rezona melot! Savukārt garderobistei pateicībā par palīdzību un vienkārši jauku attieksmi nākamreiz atnesām tulpju pušķi.
Tomēr mēs paturam prātā to, ka ne viss ir tā, kā sākotnēji izskatās. Pēc dažām dienām mēs uz Leļļu teātri devāmies atkal. Šoreiz – lai otrreiz noskatītos "Lidojošo cūku namu" (Kārlis Ulmanis lepotos ar tik cūcīgu nedēļu!). UN! Ko mēs redzam "Lidojošo cūku namā" uz skatuves? Nevienu citu kā to pašu izmeklētāju, kurš pirms dažām dienām šķetināja Sivēna pazušanu. Tas pats cilvēks! Tas, ka džeks novilcis cepuri, nenozīmē, ka acīgs skatītājs viņu neatpazīs. No šīs parādīšanās izriet, ka, visticamāk, "Sivēnam pa pēdām" izmeklēšana tovakar nemaz nebeidzās. Un detektīvs iefiltrējies aktieru vidū, lai incognito turpinātu vākt pierādījumus pret noziedznieku, kurš visdrīzāk vēl ir uz brīvām kājām. Tāpēc uzmanieties! Ir skaidrs, ka pa Leļļu teātri vēl aizvien klejo bandīts.
Izrādās, Sivēna detektīvs ir tieši tas, kas bērnam sen bija vajadzīgs. Kopš izrādes viņš mājās regulāri izdomā un risina noziegumus, veic nopratināšanas, kā arī izsaka oriģinālas, Puaro cienīgas hipotēzes par "Panorāmā" atspoguļotajiem notikumiem. Protams, ir nopirkti ādas cimdi, kā arī pasūtīts detektīva kostīms. "Sivēnam pa pēdām" nav tikai teātris – tā ir karjeras konsultācija!
*Seriāls "Noziegumam pa pēdām" jeb "Murder, She Wrote".
0