"Neprātīgs" vai "ārprātīgs" šķietami norāda uz cilvēku, kas atrodas "ārpus (kultūrspecifiskā) saprāta". Rietumu kultūrā tas lielā mērā norāda arī uz personu, kura ir pretstatā racionālajam un tādējādi neuzticama, potenciāli bīstama vai – labākajā gadījumā – bezpalīdzīga. Viens no pieņēmumiem, kas no tā izriet, ir, ka uz neprātīgajiem nevar paļauties, jo viņu realitātes uztvere ir pārāk sašķobīta. Otrs pieņēmums ir, ka neprātīgie varbūt pat ir spējīgi uz patiesību jeb realitātes atspoguļojumu, bet tā ir pieejama tikai "saprātīgajiem" un "racionālajiem", kuri darbojas kā tulki un vēstneši, izslēdzot pirmās personas naratīvus. Šie stigmatiskie pretnostatījumi starp neprātīgajiem un saprātīgajiem, novērojamajiem un novērotājiem vēsturiski ir iezīmējuši arī varas attiecības starp dzimumiem un dzimtēm. Bieži tieši sievietes raksturotas kā ārpus saprāta esošas – "trakas"*, iracionālas, pārāk emocionālas, tuvāk dabai nekā kultūrai – un tādēļ arī neuzticamas, novērojamas un aprakstāmas.
Pērn Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādes "Kā es jūtos pēdējā laikā" (kuratore Laura Brokāne) pavadošās programmas laikā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika diskusija "Sieviete un neprāts kultūrā" par to, vai un kā sievietes kultūrā ir atguvušas tiesības uz pirmās personas pieredzes naratīvu un stāstītājas lomu un ko tas ir prasījis no pašām darbu autorēm. Diskusijā piedalījās mākslinieces Rasa Jansone, Anna Salmane un Inga Gaile. Par darbiem un pieredzi, izvēloties vēstīt par sieviešu vietu kultūrvēsturiskos kontekstos, viņas iztaujāja sociālantropoloģe Anna Žabicka.
Anna Žabicka: Sākšu ar atkāpi – nesen biju uz filmu "Bārbija". Pirms tam nelasīju recenzijas, bet skatījos intervijas ar Grētu Gērvigu. Viņai ir trīs pilnmetrāžas filmas: "Ladybird", "Mazās sievietes" un "Bārbija". Vienā no intervijām Gērviga teica, ka viņai vispersoniskākā filma ir "Mazās sievietes", jo jau kopš bērnības viņa pievērsusies tieši Džo stāstam un tam, kā radoša sieviete spēj izpausties, nopelnīt naudu. Gērviga teica, ka šī filma viņai ir ļoti tuva, jo tā ir gan par sievietes radošumu, gan naudu – par to, kā Džo salāgo radošumu un savas iespējas nopelnīt naudu, paturēt autortiesības. Kādi mākslas vai literatūras darbi ar īpaši spilgtiem sieviešu tēliem iespiedušies atmiņā jums?
Inga Gaile: Es domāju par visiem darbiem, kas būtu jānosauc, bet man kaut kā uzreiz galvā ir "Džeina Eira", jo tas ir ārkārtīgi nozīmīgs. Arī [Džīnas] Rīsas romāns "Plašā Sargasu jūra", kurā aprakstīta [Ročestera ārprātīgā, bēniņos ieslodzītā] sieva, man ir ļoti nozīmīgs darbs. Tomēr bērnībā "Džeina Eira" bija svarīga ar to, ka tur parādās sieviete, ar ko es tajā brīdī varēju identificēties.
Rasa Jansone: Es uzreiz vilkšu diedziņu tuvāk trakumam. Virdžīnijas Vulfas "Savā istabā" ir pasāža par to, kas būtu noticis, ja Viljams Šekspīrs būtu piedzimis kā sieviete. Vulfa ārkārtīgi skaisti apraksta to, ka, protams, viņa būtu aizkūlusies līdz Londonai, stāvējusi pie teātra, kaut kā tikusi tajā iekšā un, iespējams, pat kaut kādi viņas soneti tur tiktu uzvesti, bet, protams, ka viņa uzreiz būtu palikusi stāvoklī un tad viņu izdzītu. Savu dzīvi viņa beigtu kā traka sieviņa ceļa malā un cilvēki bakstītu viņas virzienā ar pirkstu. Tikai tāpēc, ka viņai nav paveicies un viņa piedzimusi par sievieti, ģenialitāte un talants viņu neizbēgami iedzen iekšā trakumā.
Inga Gaile: Es gribēju pieminēt "Džeinu Eiru" un to atvieglojuma, ieelpas sajūtu – izlasīt darbu, kura galvenā varone ir sieviete... Tāpat, kad es izlasīju Silvijas Plātas "Stikla kupolu", kļuva vieglāk un labāk dzīvot. Es savai meitiņai nopirku komiksu "Me, Alice and Fox", kas lielā mērā ir par to, kā galvenā varone tiek bulijota klasē, jo viņa ir mazliet apaļīga. Un arī tur mazā meitenīte lasa "Džeinu Eiru". Tas ir moderns darbs, un līnija par Džeinu Eiru iet cauri visam. Es domāju, ka šobrīd "Džeina Eira" ir jālasa kopā ar "Plašo Sargasu jūru" un jādomā par trako sievu bēniņos, kas ir ļoti būtiska tēma.
Anna Salmane: Man tā ir "Ronja, laupītāja meita". Kad es biju maza, tā bija viena no pirmajām izlasītajām grāmatām, kur galvenā varone bija meitene. Līdz tam es asociējos ar galveno varoni, kas bija puika vai vīrietis. Man tas nesagādāja nekādas problēmas, bet Ronja laikam bija pirmā grāmata, kurā bija meitene, kas kaut ko dara, nevis ir princese. Tāds stiprs sievietes tēls. Viņai nepatika mazgāties, viņa negribēja iet mājās, viņa negribēja iet gulēt, un viņa darīja visas tās lietas, ko normāli cilvēki dara.
Anna Žabicka: Un, tā kā viņa aizvien bija meitene, viņa nebija ne mirusi, ne precēta, ne traka, kas ir tās lietas, kas parasti notiek [ar sievietēm literatūrā].
Anna Salmane: Viņai tās lietas neinteresēja. Tur bija draugs, kas devās piedzīvojumos kopā ar viņu, bet, tā kā tas ir pirmspubertātes vecums, tas bija vienkārši čoms.
Anna Žabicka: Anna, tev izstādē ir 2016. gada darbs "Pie Bertas". Vai tu vari pastāstīt, kāpēc un kā tu līdz tam nonāci?
Anna Salmane: Tas darbs jau ir diezgan vecs. Sākums ir teorētiski saistīts ar telpu, kurā es cerēju to izstādīt Londonā, bet tas nenotika. Šai telpai bija zināma saistība ar gotiku literatūrā. Es domāju par gotiku un gotiskajām šausmām, un tad atmiņā nāca [mistera Ročestera pirmās sievas] Bertas Meisones tēls. Berta Meisone 10 gadus bija ieslodzīta privātmājas bēniņos – ir diezgan briesmīgi iztēloties, ko tas var nodarīt vesela cilvēka psihei.
Anna Žabicka: Tu arī raksti, ka "Džeinā Eirā" mēs Bertu iepazīstam tikai un vienīgi caur Ročestera skatpunktu. Tajā pašā laikā darba autore ir sieviete.
Anna Salmane: Tur ir daudz interpretāciju. Par trako sievu bēniņos ir 700 lappušu grāmata, ko es neesmu izlasījusi. Ir septiņdesmitajos gados sarakstīta literārā versija par to, kas notika ar Bertu Meisoni pirms [romāna darbības laika]. Literatūrzinātnieki stāsta par to, ka Berta Meisone ir Džeinas Eiras otrā puse. Manā skatījumā, [Brontē] raksta kā sava laika cilvēks. Šajā laikā Anglijā tā bija metode, kā tikt galā ar neprātīgajiem: vienkārši viņus izolēt mājās, pansijā vai trakomājā.
Inga Gaile: Viņa arī raksta kā iemīlējusies sieviete vai kā autore, kas raksta par iemīlējušos sievieti. Ne jau mīļotais Ročesters ir pie kaut kā vainīgs. Nevar būt! Viņš taču visu to labāko! Viņa pēc viņa ilgojas, iekāro, un, protams, tā otra sieviete var būt tikai ragana. Tur nav citu variantu. Un traka vēl!
Anna Salmane: Es pilnīgi piekrītu, un Ročesters, protams, nabadziņš, ir ievilināts šajās laulībās.
No zāles: Kādā veidā?
Anna Žabicka: Sieviete taču ir viltīga!
Anna Salmane: Nu tas, protams, ir pēdiņās. Bet Berta bija sevišķi skaista, jauna sieviete ar diezgan lielu pūru, kas daļēji bija motivācija.
Rasa Jansone: Tā ir daļa no libido – labs pūrs.
Inga Gaile: Tas, ko gribēju teikt – es nedomāju, ka Brontē bija sava laika produkts. Mūsu kultūrā joprojām sastopamas līdzīgas struktūras, kurās domājam par ļauno sievu, slikto sievu, par pamesto sievieti kā ļauno. Struktūras, kurās vienmēr vainīga ir sieviete. Es domāju, ka struktūra, kurā sieviete, kas vairs nav vajadzīga, ir traka, pazīstama arī šobrīd. Pikaso teica, ka sievietes, par kurām viņam ir beigusies interese (lasi: erekcija), ir jāsadedzina. Tas jau ir vēlāks laiks.
Anna Žabicka: Mēs pieskārāmies trakajām sievietēm un arī trakomājām. Tu minēji, ka sievietes un vispār trakie ātri tika izolēti. Trako ceļš sākās ar to, ka viņi tika samesti kopā sociālās mājās ar t.s. klaiņotājiem – cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas. Slimība tātad bija nevis medicīniska, bet sociāla problēma. Tas, kas ļoti ātri nošķīrās, arī vienā no pirmajām Londonas psihiatriskajām klīnikām Bedlemā, bija [sievietēm un vīriešiem] pielietotās ārstniecības metodes. Tajā brīdī, kad trakos atzina par atsevišķu, ļoti interesantu un potenciāli medicīniski šķetināmu grupu, terapijas ārkārtīgi nošķīrās. Piemēram, vīriešiem Bedlemas un vēlākajās klīnikās bieži vien parakstīja mākslas terapiju, ko mēs ļoti labi pazīstam arī mūsdienās. Viņiem bija teātra pulciņi, dziedāšana, gleznošana, jo vīrietis, lūk, tādā veidā var risināt savas garīgās problēmas. Savukārt sieviešu trakumu sākotnēji ārstēja ar veļas mazgāšanu, ēst gatavošanu, slaucīšanu, gludināšanu. Kad to pirms pāris gadiem uzzināju, mani tas, no vienas puses, satrieca, no otras – šķita likumsakarīgi. Man liekas, mēs neesam tikuši no tā vaļā. Gan mākslas, gan literatūras darbos trakums un vīrietis tiek vienādots ar ģenialitāti. Viņš var būt traks un vēl arī kretīns, bet viņš ir ģeniāls. Tātad viņam arī ļoti daudz ko piedod. Viņš var būt melanholisks (mūsdienās mēs teiktu "depresīvs"), bet tik un tā ģeniāls. Ja melanholiskas vai depresīvas ir sievietes, tad ģenialitāte kaut kā netiek piesieta klāt. Sieviete drīzāk kļūst par novērojamo objektu, nu, varbūt subjektu.
Inga Gaile: Pēdējā laika izpēte pavērusi ceļu tam, lai tas mainītos. Freids atklājis daudz ko, uz kā balstās mūsu kultūra, bet viņš diemžēl arī darījis daudz slikta sievietēm. Piemēram, demonizējis histēriju un padarījis to par galveno izskaidrojumu visām sievietes kaitēm. Es šobrīd, protams, vulgarizēju, jo neesmu tik liela Freida speciāliste, bet tomēr tas lielā mērā ir viņa nopelns. Tas ir jautājums par to, kā un cik daudz tiek pētīta sievietes seksualitāte un kā – vīrieša seksualitāte. Un cik daudz mēs zinām par reproduktīvajiem orgāniem? Cik daudz ir zinātniski pētīta sievietes vagīna, vulva, bauda un klitors? Tas notiek tikai pēdējā laikā. Tas arī uzlabo situāciju – sievietes vairs netiek demonizētas kā vienkārši trakas un jebkuras viņu sāpes netiek vienkārši norakstītas [kā dabiskas]. Es lasu grāmatu "Vagina obscura", kur stāstīts par dažādām sieviešu slimībām, piemēram, endometriozi, kura bieži vien netiek diagnosticēta tāpēc, ka [simptomi] tiek norakstīti uz sievietes jutīgumu vai nervozitāti. Tā ir ārkārtīgi sāpīga slimība. Turklāt tad, kad tā tiek diagnosticēta, jaunām sievietēm kā ārstniecības metode nereti tiek ieteikta grūtniecība. Tā nav ārstniecība! Nevienam vīrietim mēs neko tādu neieteiktu. Ja tev ir erekcijas problēmas, mēs iesakām dabūt bērnu! Nē, tad vairs nebūs erekcijas problēmu, jo nebūs laika seksam!
Tā tas diemžēl ir bijis – sievietes tikušas diskriminētas visvisādos veidos. Viņas ir padarītas par otrās šķiras cilvēkiem, strādājušas par kalponēm. Manuprāt, tas diemžēl izriet arī no sākotnējās kļūdas – reprodukcijas un sievietes kā šīs reprodukcijas piepildītājas glorificēšanas. Viņas ir derīgas kam? Viņas ir derīgas reprodukcijai. Bet tas jau ir ļoti plašs temats.
Anna Žabicka: Kā lai mēs tiekam vaļā no "sieviete-vagīna-reprodukcija" skatījuma? Man šķiet, ka tieši mākslinieces sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados pasaules kontekstā ir darījušas gana daudz.
Rasa Jansone: Septiņdesmitie gadi iezīmīgi tieši ar to, ka pirmoreiz mākslinieces ar lielu spēku cīnījās par to, ka sieviete ir dzīvs organisms un viņai, kā Anna Auziņa saka, arī no galvas, kakla un jostasvietas uz leju kaut kas ir. Pirms Otrā pasaules kara tendence bija pilnīgi citāda – sievietes pašas stingri un noteikti pastāvēja uz to, ka tā nav sieviešu māksla (pat ja viņas taisīja mākslu, ko mēs šobrīd pilnīgi noteikti varam saukt par feministisku). Kāpēc? Es domāju, ir ļoti netaisnīgi viņām pārmest, ka viņas toreiz gribēja novērsties no savas sievišķīgās dabas. Nu, bet loģiski – tu taču redzi, kas notiek apkārt. Tu ar katru savu ķermeņa šūnu jūti – nedod dievs, pieminēt kaut kādas tur sieviešu lietas. Tas ir banāli, tas ir vāji.
Inga Gaile: Jo tu gribi taisīt īsto mākslu, nevis sieviešu mākslu.
Rasa Jansone: Tieši tā! Jo vārdu savienojumam "sievišķīga", "sieviešu", "femīna" vai "feministiska" māksla vispār nebija iespējams pozitīvs skanējums. Tā kustība bija tāda – vispirms sievietes teica "mēs neesam sievietes", nostājās blakus visiem krutajiem vīriešiem un tad septiņdesmitajos kā pulksteņa pendeles nāca atpakaļ: "Jā, esam gan sievietes, un tās lietas mums notiek citādi."
Anna Salmane: Pēdējos gados notiek kustība pareizajā virzienā. Lielajās izstāžu telpās ārzemēs un arī pie mums arvien biežāk ir retrospekcijas gan māksliniecēm, kas strādāja iepriekšējā gadsimtā un vēl senāk, gan mūsdienu māksliniecēm. Taču ikdienas līmenī mākslinieces saskaras ar tiem pašiem aizspriedumiem, kas, protams, nekur nav pilnībā izzuduši. Es diezgan ilgu laiku pavadīju Londonā ar savu bijušo studiju biedreni, arī mākslinieci, kura kā savu mākslas vārdu izmanto tikai iniciāli. Viņa ir novērojusi, ka, pasakot savu īsto vārdu Patrīcija, nevis P., parādās pretspars un durvis mēdz aizvērties, jo nekas nav neinteresantāks par baltu pusmūža, vidusšķiras sievieti – ko gan viņa varētu pateikt?
Anna Žabicka: Izstādē "Tikai neraudi!" bija mākslas vēsturniecei veltīts portrets ar atsauci uz to, ka mākslā sievietes bieži vien pazūd arī tāpēc, ka nav tikušas pie gleznošanas, bet darījušas ārkārtīgi skrupulozu darbu, rakstot par vīriešiem gleznotājiem, vīriešiem tēlniekiem un tā tālāk. Šie darbi un to autoru sieviešu vārdi pazūd. Tas notiek arī pie mums Latvijā.
Anna Salmane: Latvijā taču lielākā daļa kuratoru, mākslas kritiķu ir sievietes. Mēs reāli varētu tos vīriešus nolikt pie vietas! Bet tas nenotiek, jo arī mēs skatāmies uz pasauli tradīciju acīm. Arī sievietes, kas kūrē izstādes vai raksta par tām, ļoti ilgu laiku vairāk pievērsušās "īstajai mākslai".
Inga Gaile: Arī tekstu "Cik daudz mēs varam lasīt par tām sieviešu ciešanām?" nesaka vīrietis. Droši vien tāpēc, ka viņš arī baidās to atļauties. Diemžēl šī attieksme – mums pietiek lasīt par tām sieviešu ciešanām – arī literatūras jomā nāk no sieviešu puses. Tam ir daudz dažādu izskaidrojumu.
Rasa Jansone: Man ir savs skaidrojums šai lietai. Tas, ko tu saki, Anna – pārsvarā kuratores ir sievietes, muzejos, galerijās pārsvarā strādā sievietes – tā visa ir tāda sieviešu sfēra. Tas arī man sarunās bāzts acīs kā fakts: beidz runāt par to, ka Latvijas vizuālās mākslas pasaulē ir problēmas ar sieviešu mākslas pārstāvniecību – jūs taču esat visur!
Inga Gaile: Un prezidente mums bija sieviete!
Rasa Jansone: Man nācās izdomāt pretargumentus šim nenoliedzamajam faktam, bet tajā pašā laikā klajajam apmelojumam. [Sieviešu īpatsvaram šajās institūcijās] nav nekāda sakara ar feminisma uzvaru vai tuvošanos feminisma uzvarai. Tam vistiešākajā veidā ir sakars ar nabadzību. Es pati strādāju par muzeja pedagoģi un zinu tās nožēlojamās algas. Tam ir saistība ar sociālo nevienlīdzību un ar to, ka sievietes dara viszemāk apmaksātos darbus, nevis ar to, ka mēs esam ārkārtīgi iejūtīgi pret sieviešu tēmām mākslā.
Anna Žabicka: Nupat LSM.lv publicēti pēdējie dati par algu atšķirībām – kultūrā, humanitārajās un sociālajās jomās atšķirība ir viena no lielākajām.
Inga Gaile: Es vēl domāju – to, ka pie mums ir izglītotas un talantīgas sievietes diezgan augstos amatos, ietekmē arī padomju laika bezmaksas izglītība. Tas, protams, nenozīmē, ka sievietes, kas ieguvušas šo izglītību, ir feministes. Mēs nokļuvām atpakaļ kapitālistiskajos džungļos, un tas patriarhāts jau nekur nebija zudis. Sievietes, kas nokļuvušas pie varas, piemēram… Vergs jau arī neaizstāv savas intereses, bet saimnieka. Tā diemžēl bieži vien ir ar sievietēm vadošos amatos. Cerams, ka ne vienmēr, bet dažreiz varbūt.
Rasa Jansone: Vēl viens faktors varētu būt – mākslas kritika, zinātne un kūrēšana ir jomas, kurās rūpējas par mākslinieku, kultūru, vērtībām, ko atstāt nākamajām paaudzēm. Tā ir loma, kas sievietei jau ir tradicionāli, tikai tagad sieviete rūpējas ne vairs tikai par saviem tiešajiem radiniekiem, bet par visu tautu. Ja nerūpējamies, esam egoistiskas, savtīgas.
Anna Žabicka: Arī Medicīnas muzeja sakarā esam runājuši par to, ka Latvijā medicīna lielākoties balstās uz sievietēm. Tas arī saistīts ar padomju laikiem. Tajā pašā laikā Kaspars Vanags man ir jautājis – parādi kaut vienu sievietes portretu šajā muzejā. Jautājums ir arī par to, ko mēs reprezentējam un ieliekam zelta rāmī pie sienas.
Anna Salmane: Man liekas, ka tur slēpjas padomju laika beigu darbu skaistums un sarežģītība – ka tur it kā nav feminisma. Bet ir! Feminisms vienmēr ir bijis – vairāk vai mazāk izteikts, sarežģītāk nolasāms vai vienkāršāk nolasāms. Tas, kā nav bijis – šo darbu interpretācijas. Nav bijis iespējas pakāpties nost no darba un, neesot autoram, uzņemties to interpretēt.
Padomju laiku beigās jaunai māksliniecei, kas kļūst par māti, iestājas trakums, un viņa saglezno kaut kādus bērnus, mātes un dievmātes Marijas. Šajā īsajā trakuma brīdī viņa glezno [šos motīvus], bet arī daudz ko citu. Šie [trakuma] darbi paliek un pazūd, bet viņa tiek uzskatīta par labu gleznotāju, jo dara ļoti daudz ko citu. Šī izstāde muzejā ir pārsteigums cilvēkiem, kas aktīvi neseko vizuālās mākslas pasaules jautājumiem un tad ierauga – 86. gads un feminisms? Jā, tieši tā! Šie darbi ir bijuši, bet viņi tiešām ir radīti šī personīgā trakuma brīžos.
Inga Gaile: Varbūt arī ignorēti. Arī literatūrā, protams, feminisma otrais vilnis bija "dusmīgās meitenes" – Gundega Repše, Rudīte Kalpiņa, Andra Neiburga, Aija Balode. Milzīgs paldies viņām, jo viņas panāca to, ka es varu te būt un rakstīt. Tas ir iznesis to, ka mēs, sievietes, esam kultūrā un mums ir balsis.
Anna Žabicka: Rasa, tev ir bijuši darbi, kuros ir bērni. Kā tev gāja, tos izstādot? Kāda bija tava pieredze, atainojot šo trakumu?
Rasa Jansone: Es biju dusmīga par to, kā uz šiem darbiem tika reaģēts. Kopš 2013. gada es apzināti, mērķtiecīgi veidoju milzīgu gleznu sēriju ar savu draudzeņu un radinieču lielformāta portretiem. Mazu bērnu mammu portretiem lielos formātos. Lai gan trīspadsmitais gads šķiet nesen, tā bija cita pasaule. Man likās, ka izstāde bija tīri pārliecinoša, jo [modeļu] bija daudz un portreti – lieli. Neviens [to nesaprata], izņemot, protams, Janu Kukaini, kas jau bija piezemējusies kā tāda komēta, taču ar savu filozofes izglītību mākslas pasaulē bija ienācēja. Viņa, protams, uzreiz savilka lielās līnijas kopā. Bet pilnīgi tika palaists garām fakts, ka tā ir dusmīga, nikna māte, kas uzgleznota. Latvijā nav pārāk daudz gleznu ar dusmīgām, niknām mātēm. Man teica, ka tā ir lieliska, pārliecinoša glezniecība, bet feminisma tur īsti nav. "Jansone tur risina gleznieciskas problēmas" – tā ir, bet viņa risina arī citas problēmas.
Anna Žabicka: Es pareizi saprotu – tu atļāvies uzzīmēt ne tikai mātes, bet dusmīgas mātes?
Rasa Jansone: Jā, dusmīgas mātes! Un modeles, manas draudzenes, skatoties uz saviem portretiem, teica: "Tu man nerādi šito! Tās trakās acis es negribu redzēt, man ir slikti, kad es skatos uz to, kā tu mani esi uzgleznojusi." Toreiz tas viss tā kaut kā nogrima. Nesen es grupas izstādē atkal izliku divus portretus, un reakcija bija pavisam cita. Man piezvanīja divas sievietes no mākslas pasaules un teica: "Tagad es saprotu to darbu, es saprotu, par ko tas ir." Tas nozīmē, ka gaisā kaut kas ir mainījies, ka esam palikuši redzīgāki pret noteikta satura darbiem.
Anna Žabicka: Tu jau atbildēji uz vienu no maniem jautājumiem: kāda bija jūsu pieredze, kad jūs apzināti vai neapzināti sākāt strādāt savā profesijā? Ko jums nozīmē darboties savā jomā? Kas ir mainījies laika gaitā?
Rasa Jansone: Manuprāt, tiešām paliek arvien labāk. Ja runājam par feminismu mākslā, es tiešām jūtu, ka milzīgiem soļiem kaut kur virzāmies. Es arī jūtu, ka daudz vairāk tieku aicināta piedalīties izstādēs. Ļoti ilgu laiku – un tie nebija 10 gadi, pat vairāk – es vientulībā strādāju, strādāju, taisīju personālizstādes, bet tas nekur nevirzījās. Tagad tam ir pilnīgi cita vilkme.
Anna Žabicka: Savulaik, kad Janai Kukainei iznāca grāmata "Daiļās mātes" un es to recenzēju (un tas nav pārmetums Janai, bet tam, kur mēs atrodamies), pamanīju, ka tekstā par Latvijas feministisko mākslu katrā trešajā lappusē parādās Rasas Jansones vārds, jo nav jau baigi daudz, no kā smelties. Toreiz cerēju, ka varbūt mēs nonāksim labākos laikos, kad vārdu, ko Janai pieminēt, būs daudz vairāk.
Rasa Jansone: Tā ir bijusi daudzu sarunu tēma. Mēs nevaram un nedrīkstam pārmest Janai, ka "Daiļajās mātēs" nav aprakstīta paaudze pirms manis, jo viens cilvēks nevar izdarīt visu. Jana bija ienācēja mākslas pasaulē un neuzauga ar tām gleznām un izstādēm, ar ko es, jo ir stipri jaunāka. Man ir cita bagāža. Tāpēc es vienmēr saku: ir arī feminisms pirms Jansones un [Ingrīdas] Pičukānes, un es to pierādīšu. Un, lūk, ir! Ir brīnišķīga atvieglojuma sajūta, tagad ieejot Nacionālajā mākslas muzejā.
Inga Gaile: Es arī esmu izjutusi vientulību. Pēdējos trijos gados ir palicis vieglāk un ne tik vientuļi. Protams, arī paldies jums, visām klātesošajām. Bet to vientulības sajūtu es zinu. Varbūt [vainīgs] arī mūsu nacionālais un mans personīgais raksturs, kas ir diezgan nerunīgs un introverts. Protams, ka mēs ne tikai nedrīkstam pārmest Janai, bet viņai arī nav jātaisnojas. Arī šajā sarunā mēs taisnojamies, ko darām nepareizi. Tā diemžēl ir – cilvēkam, kurš kaut ko uzsāk literatūrā vai mākslā, pārmet par visu ko. No viņa, pirmkārt, sagaida, lai viņš būtu izstrēbis visu. Ja tu, Gaile, mums raksti par sieviešu tēmām, kur ir tā vai šitā nianse? Kad rakstīju "Stiklus", vispār nezināju, ka esmu feministe. Nu, labi, varbūt nojautu. Katrā ziņā tā nav grāmata par sieviešu tiesībām, tā ir grāmata par Magdalēnu. Lai kā mums pārmestu kaut kādu ideoloģiju, laba māksla nav ideoloģiska.
Cilvēkus, kuri ievieš jaunus naratīvus, ir tendence vainot visādos grēkus. Mums vajadzētu paskatīties pašiem uz sevi – ko es esmu darījis, ko es pārmetu otram. Kad es uzrakstīju lugu "Āda", man teica, ka jābrauc uz Zviedriju, uz sieviešu literatūras festivālu. Un es teicu: "Nē, es nebraukšu. Sievietēm nav vajadzīga speciāla literatūra." Es biju šajā pozīcijā – mums nav problēmu, mums ir prezidente sieviete. Tas mainījās brīdī, kad man piedzima bērns.
Rasa Jansone: Ļoti daudzas sievietes – gan mākslinieces, gan nemākslinieces – piesauc to kā atslēgas momentu. Pirms tam tu kaut kā vēl tiec uz priekšu, bet bērna piedzimšana ir kā kritiens no kraujas. Tu krīti vertikāli, bet vēl smaidi, jo liekas – nevar būt.
Inga Gaile: Ļoti ilgi domā, ka nevar būt. Kaut arī vīrietis tev pretī saka: "Nē, es nevaru pieskatīt bērnu, man ir darbs."
Rasa Jansone: Tas ir moments, kad feminisms tevi ķer ar visu savu krāšņumu un spēku. Tā ka varbūt ir jēga kļūt par māti, lai satiktos ar feminismu.
Anna Žabicka: Anna, kāda ir tava pieredze, sākot darboties mākslas jomā?
Anna Salmane: Mans stāsts ir nedaudz citāds, jo man ir veicies uzaugt divu radošu cilvēku ģimenē. Mums bija ļoti demokrātiska ģimene – katram viena balss. Es parasti biju mazākumā, bet man bija mana balss. Mēs spēlējām indiāņus, es gribēju būt balerīna, zoologs, milice. Augot es nekādi neizjutu, ka esmu citāda. Vai to, ka ar mani apietos citādi, jo esmu meitene. Man tas pieleca ļoti vēlu. Pirms mākslas es studēju filozofiju, un, šķiet, tas bija viens no kursabiedriem, kurš 21 gada vecumā man teica: "Tev kā sievietei." Un tad es domāju – viņš neko par mani nezina. Viņš zina, cik man ir gadu, kā mani sauc un to, ka esmu sieviete. Tas viņam dod pietiekamu iemeslu izdarīt secinājumus par to, kā es varētu reaģēt vai domāt. 21 gada vecumā es beidzot sapratu, ka cilvēki uz mani skatās un domā kaut ko tikai tāpēc, ka man ir konkrēts bioloģiskais dzimums. Tad es retrospektīvi gāju cauri tam, ko cilvēki man ir teikuši un kā vērtējuši, un domāju: vai tā ir bijis vienmēr? Tad uzrakstīju bakalaura darbu par latviešu pirmajām feministēm.
Anna Žabicka: Vai tu redzi izmaiņas savos mākslas darbos – tajā, ko tu glezno, kāpēc?
Anna Salmane: Pirms dažiem gadiem es "Survival Kit" uztaisīju performanci, kurā iesaistīju bijušās balerīnas, kurām vidējais vecums bija 70 vai 75 gadi. Performance bija saistīta ar novecošanu un to, kā novecošana sievietes maina. Es izvēlos tēmu, kas man tajā brīdī liekas aktuāla, un tā var būt saistīta ar sievietes esību kultūrā, bet var būt arī nesaistīta.
Anna Žabicka: Vai tu juti skatītāju reakcijas maiņu?
Anna Salmane: Nē. Bet tas drīzāk saistīts ar manu pieredzi, jo sāku vairāk izstādīties Londonā, kur situācija tomēr bija citāda.
Inga Gaile: Es domāju, ka mans it kā jautrais stāsts par to, kā es nebiju feministe, patiesībā ir diezgan skumjš. Mana un daudzu citu cilvēku dzīve būtu bijusi daudz vieglāka, ja es būtu bijusi feministe no dienas, kad iemācījos lasīt.
Es to saskatu kā mūsu uzdevumu – mums ir jābūt feministiem un iekļaujošiem šī vārda visplašākajā nozīmē: iekļaut kokus, dzīvniekus un visu dzīvo radību tiesības. Es savai jaunajai "es" jautāju: kā es vispār uzdrošinājos nebūt feministe? Kādā veidā es iemanījos nebūt feministe? Ir interesanti par to padomāt. Starp mums ir sievietes gados, un es domāju, ka tas ir mans uzdevums – paplašināt lauku, kurā viņām iespējams būt laimīgākām. Esmu piedzimusi ar tādu temperamentu, un man šīs lietas šķiet svarīgas. Stāstot jaunus naratīvus – par vecāka gadagājuma sievietēm vai sievietēm, kas izmantojušas abortus kā kontracepciju – mēs veidojam jaunu valodu un varbūt kaut kādā veidā izmainām pasauli, jo valoda, protams, ir ļoti saistīta ar pasaules kārtību. Valoda šobrīd ir patriarhāla, un mums jāmēģina to mainīt. Es redzu, ka to iespējams darīt caur dažādas pieredzes stāstiem, arī trako sieviešu naratīviem.
Anna Žabicka: Man bija brīnišķīga saruna ar vienu kundzi pansionātā. Es jautāju, kas mainās, novecojot kā cilvēkam, un kas – tieši kā sievietei? Viņai ir 85 gadi. Viņa teica, ka foršākais, kas ar viņu kā sievieti notiek – viņa var atļauties būt pilnīgi traka. Nevienam tas vispār vairs nerūp. Tā esot viena no atbrīvojošākajām sajūtām, ar ko viņa ir saskārusies. Viņa teica: "Sirsniņa mīļā, jebkuru vecu cilvēku jau uzskata par traku, tāpēc es varu darīt visu to, par ko es mūžam esmu sapņojusi, bet būšana sievietei mani ir ierobežojusi." Varbūt tur ir patīkama perspektīva, uz ko raudzīties.
Inga Gaile: Protams, vēl ir tas, ka sieviete kļūst brīva, kad noveco, jo atbrīvojas no uzmanības un pienākuma kaut kā izskatīties. Es arī esmu to sajutusi. Tā problēmiņa – vai mēs gribam dzīvot pasaulē, kurā sieviete ir brīva tad, kad ir novecojusi un nevienam vairs "neinteresē"? Tas "neinteresē" arī ir kultūras izveidots. Cilvēka iekāri un interesi ļoti ietekmē pornogrāfija un citas kultūras parādības. Dabiska iekāre jau nav saistīta ar vecumu vai skaistuma stereotipiem.
Anna Žabicka: Pansionātā to ļoti labi var redzēt. Viss notiek!
Inga Gaile: Lūk, te arī feminisms ir svarīgs. Sievietei nav jābūt ierobežotai un pastāvīgās bailēs, ja viņa ir jauna un izskatīga. Tā nav okei pasaule. Viņa drīkst būt brīva un nebaidīties iet pa ielu. Ir svarīgi runāt par to, ka mūsu pasaulē diemžēl tā vēl nav.
Anna Žabicka: Atgriezīšos pie izstādes "Kā es jūtos pēdējā laikā", ārprāta un pirmās personas naratīva par to, kā sievietes literatūrā vai mākslā var stāstīt par savu mentālo pieredzi – ne tikai par bērniem, bet arī par depresiju, šizofrēniju un tā tālāk. Rasa, tavs darbs šajā izstādē ir par un ap Irēnu Stradiņu. Kāpēc tev bija svarīgi pievērsties Paula Stradiņa meitai?
Rasa Jansone: Manas instalācijas sirds un dvēsele ir Irēnas Stradiņas pašas 1948. gadā uzgleznotais pašportrets. Ļoti skaidri atceros, kā pirmoreiz to ieraudzīju. Es Medicīnas muzeju sāku apmeklēt tad, kad šeit sāka notikt laikmetīgās mākslas izstādes – 2014., 2015. gadā. Toreiz vēl bija Paula Stradiņa memoriālā istaba. Es ieeju iekšā, tur ir smagnēji grāmatu skapji, viņa galds, ārsta uzsvārcis un pie sienas – jaunas meitenes portrets, kura tur rokā otu, bet viņai aiz muguras ir krāsu palete. Es atceros – stāvu, skatos uz to un domāju: kas tas tāds vispār ir? Tur noteikti bija pielikta zīmīte, bet vai tad mēs lasām zīmītes, kad esam par kaut ko pārsteigti? Un pēc tam vienmēr, kad nācu uz šo muzeju, aizgāju līdz Stradiņa istabai paskatīties uz Irēnu. Kad Laurai Brokānei bija ideja par šo izstādi, mēs atnācām uz muzeju kopā un es viņu aizvedu pie Irēnas portreta. Tad mēs sākām runāt par to, un Laura vērsa manu uzmanību uz to, ka ir jāpameklē kādi avoti. Es nezināju, ka viņa ir Paula Stradiņa meita. No profesionālās mākslas vides tikai Kristiāna Ābele man ir teikusi – jā, es zinu, kas ir Irēna Stradiņa. Neviens nezināja, ka šī sieviete ir profesionāla māksliniece un, kā leģenda vēsta, bijusi Paula Stradiņa mīļākais bērns. Viņa bija šī muzeja māksliniece, apgleznoja to. Kad Stradiņš sāka veidot muzeju, to, protams, darīja pēc pilnīgi citiem principiem nekā tagad. Irēna gleznoja ārstu portretus, operāciju skatus, un muzejā vēl aizvien ir viņas darbi. Bet tieši šajā izstādē Irēna Stradiņa ir tāpēc, ka beidza dzīvi pašnāvībā. Viņa bija depresijas slimniece un cīnījās ar to visu mūžu.
Anna Žabicka: Inga, romānos "Stikli" un arī "Skaistās" esi pievērsusies ne tikai sievietes mentālajai veselībai, bet arī ģeopolitiskajai telpai un vēsturiskajam kontekstam. Teiksim, Magdalēnas stāstā tie ir trīsdesmitie gadi, eigēnika plaukst un zeļ. Ko tu uzzināji izpētes procesā? Romāns tapis vēsturisko darbu sērijā.
Inga Gaile: Es jau zināju, ka gribu rakstīt par eigēniku un attieksmi pret garīgi slimajiem cilvēkiem, jo strādāju ar šo tēmu citā savā darbā.
Tas, ko sākumā gribēju rakstīt, bija diezgan melnbalts un tendenciozs. Es biju lasījusi tādu Bjernu Federu, zviedru žurnālistu, kas ir uzrakstījis diezgan traku, melnbaltu darbu par eigēnikas upuriem Baltijas valstīs. Sazinājos ar vēsturnieci Vitu Zelči un medicīnas vēsturnieci Ievu Lībieti. Eigēnika plosījās Vācijā, bet, lai kā mums nepatiktu to atzīt, bija diezgan populāra arī Latvijā – Kārļa Ulmaņa virsvadībā darbojās arī eigēnikas komisija. Pirmais un ļoti talantīgais antropologs Jēkabs Prīmanis to vadīja, un viņa ideja bija izsvērt, kurš drīkst dzemdēt un kurš ne. Ļoti vulgāri, bet [mērķis bija saprast], kā ar selekcijas paņēmieniem uzlabot sugu.
Anna Žabicka: Kāpēc tev bija svarīgi uzrakstīt šos darbus?
Inga Gaile: Magdalēna pie manis ieradās caur dažādām ietekmēm – no Aleksandra Sokolova "Muļķu skolas" par jaunu vīrieti, kurš ir trakomājā, no tā, kas notika ar garīgi slimajiem cilvēkiem Vācijā 1933. gadā un Latvijā 1943. gadā. 80% garīgi slimo cilvēku, kas atradās mūsu slimnīcās, nacisti nogalināja. Ārsts, kurš ir ārsta Gudberga prototips un kuram nacisti pasūtīja garīgi slimo sarakstu, visu nakti sēdēja un mēģināja izdomāt, kam ko izprecināt, lai glābtu pēc iespējas vairāk slimnieku. Es gribēju uzrakstīt par Magdalēnu, jo viņa ir arī daļa manis – trakāka par mani, bet varbūt tieši tāda, kāda es būtu, dzīvojot 1938. gadā.
"Skaistās" es gribēju uzrakstīt, jo uzzināju stāstu par Katrīnu Vaici, kas ir šausmīgs, bet emblemātisks stāsts mūsu sabiedrībai. Katrīna Vaice ir romu ieslodzītā, kura divas reizes izbēga no Rāvensbrikas (specifiski sievietēm un bērniem paredzēta nacistu koncentrācijas nometne Vācijas teritorijā – red.). Viņa bija akrobāte un, iespējams, nokļuva Rāvensbrikā nevis politisku iemeslu, bet izlaidīga dzīvesveida dēļ. Viņa izbēga vienreiz, viņu atveda atpakaļ, izbēga vēlreiz, un tad visām pārējām Rāvensbrikas soda blokā ieslodzītajām bija jāstāv kājās, kamēr Katrīnu Vaici atradīs. Tas ir soda veids, ko koncentrācijas nometnēs joprojām izmanto Ķīnā. Viņas stāvēja kājās trīs diennaktis. Diemžēl Katrīnu Vaici atrada un atdeva pārējām ieslodzītajām. Tas ir stāsts, kuru izlasot vairs nevari to aizmirst. Es domāju par savu tumsu un to, kur tā radusies, par savām problēmām: kas ir mana mamma, mana vecmāmiņa. Tās sievietes, kas stāvēja kājās Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē, kaut kādā veidā ir mūsu senči. Tikai izpētes procesā es uzzināju šausmīgo faktu, ka koncentrācijas nometnēs bija septiņi bordeļi, kas nebija domāti ļaunajiem nacistiem, bet gan ieslodzītajiem, lai uzlabotu viņu darba kvalitāti. Šie bordeļi bija ļoti pieprasīti. Visi šie fakti ir par mums, tāpēc man bija svarīgi par to uzrakstīt. Es domāju: ja par to uzrakstīšu, varbūt sapratīšu, kā var citādi.
Anna Žabicka: Kad staigāju pa trešo stāvu un skatījos izstādi, mani ārkārtīgi paņēma tas, cik daudzi autori ir atklāti par saviem mentālajiem stāvokļiem dažādos dzīves posmos – sērām, depresiju. Akadēmiskajā pasaulē, ko es pārstāvu, mums nepārtraukti jābūt perfektiem, kad rakstām grantu, stipendiju, projektu pieteikumus. Force majeure sadaļā nekad nav atstāta vieta, vai jābūt ļoti drosmīgam, lai pie riskiem ierakstītu "depresija", "panikas lēkmes". Pat ja tu uzdrīksties to ierakstīt, tev pretī uzreiz jāliek risinājums. "Man, iespējams, būs panikas lēkme, bet es tik un tā rakstīšu, man varbūt būs depresija, bet es lietoju antidepresantus un būšu spējīga rakstīt un pabeigt." Kad man nobrūk galva, es paralizējos. Es nevaru. Es nerakstu. Es skatos sienā. Es nekad neesmu spējusi izdomāt, ko tajās riska sadaļās ierakstīt. Kā ir ar jūsu tumsām un darbiem? Šī izstāde lielā mērā ir par to, kur paliek pašu mākslinieku tumsa – vai tā paliek aizkadrā vai kļūst par daļu no mākslas darba?
Anna Salmane: Divas atbildes. Tumsa kaut kur ir vienmēr. Arī manos darbos tā parādās, jo viena no manām mīļākajām tēmām ir nāve. Būt māksliniekam ir diezgan labi, jo to var paust. To zināmā mērā pat sagaida. Jaunam māksliniekam ir jābūt mazliet dīvainam, depresīvam vai vismaz skumjam.
Rasa Jansone: Man ļoti palīdz internets. Internetā es varu atrast visas savas mīļākās mākslinieces un intervijas ar viņām, kur viņas stāsta par savu depresiju, panikas lēkmēm, dod konkrētus padomus, kā atsākt darbu pēc grūtumiem un smagumiem. Man tas tiešām ir ļoti palīdzējis. Es no savas tumsas istabiņas tavai tumsas istabiņai. Tā ir liela lieta.
Inga Gaile: Svarīgi, ka mēs runājam par savām garīgajām problēmām. Ne tikai sievietes, bet jebkurš cilvēks. Normalitātes robeža paplašinās, un tas duālisms – normāls/nenormāls – tiek šķaidīts. Mēs dzīvojam kapitālisma džungļos, un viss ir paredzēts ražošanai. Sešos tu pamosties, tad meditē, tad skrien, tad ražo. Vai mēs esam baigi laimīgie? Ir jābūt (es arī mēģinu būt) līdzjūtīgākiem pret sevi, vajag uzdot jautājumu – kas ir mūsu mērķis? Vai tiešām tā nemitīgā dažādu veidu reprodukcija mūs ir padarījusi vai padarīs laimīgus? Vai to mums tomēr kāds ir iestāstījis? Ir sastingušas kultūras dogmas, kuras mums it kā jāpiepilda. Bet vai tiešām? Tie ir jautājumi, kas jāuzdod. Un tad es droši vien varu arī iecietīgāk izturēties pret savu nogurumu, nomāktību, traumu radītām sekām, kas bieži vien ir garīgas saslimšanas. Tā mēs varbūt varam būt laimīgāki un mierīgāki.
* Šeit un turpmāk sarunas dalībnieces apzināti lieto vārdus "trakums" un "trakā", lai uzsvērtu šo vārdu stigmatizējošo un nievājošo iedabu. Galu galā "traks" cilvēks ir tāds, kas nav uztverams nopietni un tādēļ nav jāņem vērā. Līdz ar to sievietes "trakums" ir bijis un aizvien ir ērts attaisnojums visiem tiem, kam gribējies palikt varas pozīcijās, pakāpjoties uz sieviešu tiesību un balss rēķina.
0