Janvāra beigās "Financial Times" publicēja ziņu, kas tika mazliet apspriesta sociālajos tīklos arī latviski, – jauni vīrieši kļūst konservatīvāki. Proti, vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem arvien krasāka ir atšķirība starp to, kādi vidēji ir vīriešu un sieviešu politiskie uzskati – jaunas sievietes kopumā kļūst arvien liberālākas, bet vīrieši konservatīvāki. Saskaņā ar "Financial Times" teikto, tas ir kaut kas jauns, jo vēl pirms desmit divdesmit gadiem atšķirība starp dzimumiem nebija izteikta, tagad ir. Z paaudze, kurai parasti pieskaita 20. gs. beigās un 21. gs. pirmajā desmitgadē dzimušos, nav vienota, bet sašķēlusies divās daļās atbilstoši dzimumiem.
Novērojums, protams, interesants un uzmanības vērts, lai gan, ja gribam izdarīt kādus nopietnus secinājumus, būtu nepieciešama papildu informācija. Viena lieta, ka īsti nevar saprast, cik globāla ir minētā parādība. Proti, lai gan rakstā teikts, ka runa ir par tendenci visā pasaulē, neizskatās, ka analīzē ir apkopoti dati par visu pasauli, bet drīzāk par ASV un vēl dažām valstīm, tai skaitā Vāciju, Dienvidkoreju, Lielbritāniju, Ķīnu. Un atšķirība starp šīm valstīm ir ļoti liela, pat spriežot pēc rakstā publicētajiem datiem. Piemēram, lai gan Lielbritānijā liberāļu pārsvars pār konservatīvajiem jaunu vīriešu vidū ir mazāks nekā liberāļu pārsvars jaunu sieviešu vidū, tas tāpat ir pietiekami iespaidīgs (vairāk nekā 20%), turklāt strauji pieaudzis ap breksita laiku un šobrīd ir lielāks nekā visā pētītajā periodā kopš 1980. gadiem. Proti, Lielbritānijā liberālu jauno vīriešu skaits kopumā palielinās. Bet Vācijā šobrīd konservatīvi noskaņotu jauno vīriešu ir mazliet vairāk nekā liberāļu un kādreizējais liberāļu pārsvars ir pastāvīgi un nepārtraukti sarucis kopš astoņdesmitajiem. Savukārt ASV 2020. gadu sākumā liberāli noskaņotu jauno vīriešu ir mazliet vairāk nekā konservatīvo un šī attiecība, noplokot nelielam vilnim, ir atgriezusies tajā pašā līmenī, kāda tā bija 1990. gadu sākumā. Visās trijās valstīs liberālu jauno sieviešu ir vairāk nekā konservatīvo un vairāk nekā liberālu vīriešu. Tas, piemēram, izskaidro, kāpēc 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās 62% balsotāju 18–29 gadu vecumā nobalsoja par demokrātu Baidenu. Ļoti iespējams, šo pārsvaru nodrošināja sievietes.
Jāpiebilst, ka minētās atšķirības starp valstīm padara problemātisku jebkuru mēģinājumu uzminēt cēloņus tam, kāpēc Z paaudzes sievietes ir liberālākas nekā vīrieši. Tāpat arī grūti saprast, cik lielā mērā "Financial Times" novērojums kaut ko pasaka par Latvijas vīriešiem un sievietēm.
Kad Stenforda Universitātes viespētniecei Alisei Evansai, kura minēta arī "Financial Times" rakstā, "CBS News" pajautāja, kā viņa skaidro liberālo sieviešu pārsvaru pār vīriešiem, atbilde bija ārkārtīgi plaša – savu iespaidu atstājušas "ekonomiskas, tehnoloģiskas un arī kultūras pārmaiņas". Dīvainā kārtā viņa šo tēzi papildināja ar atsaukšanos uz jauniešu mentalitāti, medijiem un sociālajiem tīkliem – mentalitāte nepieder nevienam no trim faktoriem, un pie visa vainīgie mediji diez vai var izskaidrot atšķirību starp vīriešu un sieviešu politiskajiem uzskatiem.
Bet jāatzīst, ka diez vai kādam ir skaidra atbilde. Sociālais konservatīvisms pēc definīcijas iestājas par pārmaiņu piebremzēšanu. Viens skaidrojums atšķirībām sieviešu un vīriešu attieksmē varētu būt tāds, ka vienai grupai pārmaiņas ir izdevīgākas nekā otrai. Feminisms lielākoties draudzējas ar liberālismu, un, varas attiecībām sabiedrībā mainoties sievietēm par labu, būtu gluži dabiski, ja feminisms un pēc asociācijas arī liberālisms izpelnītos vīriešu nepatiku un sieviešu atbalstu.
Tāpat pastāv iespēja, ka vienai grupai pēdējo gadu pārmaiņas bijušas traumatiskākas. 90. gados bija izplatītas runas par to, ka datorizācijas laikmets nāks par labu sievietēm, jo pieaugs pieprasījums pēc darbiniekiem, kuri ir disciplinēti, strādā ar galvu, ieguvuši augstāko izglītību, un nepatikšanas būs tiem, kuri paļāvās uz fizisku spēku un roku darbu, proti, vīriešiem. Šobrīd gan izskatās, ka aina ir niansētāka, pārmaiņas skar visus. Tomēr nevar noliegt, ka globalizācija un jaunās tehnoloģijas ir ietekmējušas daudzas tradicionālās nozares un atbilstoši arī tajās strādājošo dzīves kvalitāti un pašcieņu un liela daļa no šiem cilvēkiem ir vīrieši. Turklāt komplektā nāk aizvainojums par to, ka politiskā un sabiedriskā elite šos cilvēkus ignorē, viņu situāciju skaidro kā pašu vainas un muļķības rezultātu un uz atvadām vēl vaino rasismā, seksismā u.tml. Rezultātā sajūta, ko Ārlija Hohšīlda aprakstīja savā grāmatā "Svešinieki paši savā zemē".
Tomēr šajā stāstā ir vairākas problēmas. Diez vai vīrieši 18–29 gadu vecumā ir tieši tie, kuri pēdējos gados īpaši izjūt feminisma izraisītās pārmaiņas varas attiecībās un kuriem feministu prasības varētu šķist jaunas, negaidītas un vērtības mainošas. Viņi ir uzauguši tehnoloģiju un kultūras pārmaiņu laikā. Viņi nav tie, kuri savu dzīvi pavadījuši ogļraktuvēs vai metāla lietuvēs, tagad atlaisti un vairs neredz dzīvei jēgu. Patiesībā Vācijā un ASV jauniešu bezdarbs šobrīd ir ļoti zems. Iespējams, viņi jūtas apdraudēti, iespējams, viņi uzskata, ka viņiem dotās iespējas nav tādas, kādas viņiem varētu būt vai kādas ir bijušas iepriekšējām paaudzēm, bet katrā ziņā viņu stāsts nav visu vīriešu stāsts.
Tāpat pārmaiņu traumas vai neizdevīgums nevar izskaidrot atšķirības starp valstīm. Te noteikti ir iesaistīti vēl kādi faktori. Amerikas universitāšu kultūrkari nav tādi paši kā Vācijā. Austrumvāciešu vīriešu grūtības, dzīvojot rietumvāciešu dominētajā apvienotajā Vācijā, nav pazīstamas britu vīriešiem. Angļu identitātes meklējumu mokas nav zināmas amerikāņiem. Vārdu sakot, "Financial Times" piedāvā tikai novērojumu, ne skaidrojumu.
Cita lieta, ka šis novērojums, šķiet, apstiprina britu politologu Metjū Gudvina un Rodžera Ītvela grāmatā "Nacionālais populisms" izteikto brīdinājumu, ka liberāļi pārāk paļaujas uz to, ka populisms ir saistīts ar "veciem baltajiem vīriešiem", kuri pamazām izmirst, un tāpēc gaišā nākotne pieder apgaismotajiem liberāļiem. Šie pētnieki apgalvo, ka populisms nav modes lieta, kas pēkšņi pazudīs, bet ir saistīts ar liberālās politiskās elites nevēlēšanos risināt noteiktu sociālo grupu problēmas. "Financial Times" dati neparāda, ka Z paaudze nav liberāla, bet liecina, ka tās liberālisms nav pašsaprotams un neizbēgams.
Man diemžēl nav pieejami dati par Latvijas jauno vīriešu un sieviešu novietojumu uz liberālo–konservatīvo uzskatu spektra. 2012.–2014. gadā, kā liecina internetā atrodamās ziņas, Konservatīvo ideju institūts "Populares" kopā ar SKDS veica vairākas aptaujas, kurās centās noskaidrot Latvijas iedzīvotāju priekšstatu par to, kur viņi atrodas politisko ideoloģiju spektrā, un salīdzināt to ar pašu pētnieku definēto politisko piederību. Pētījumā tika konstatēts, ka cilvēki sevi biežāk identificē ar liberālismu, nekā tam būtu pamats pēc pētnieku domām, un otrādi – aptaujātie ir konservatīvāki, nekā paši domā. Jaunieši šajā pētījumā kopumā bija mazliet liberālāki nekā citu vecuma grupu pārstāvji, bet kopumā latvieši šeit parādījās kā konservatīvi. Datu par jauniešu ideoloģisko pārliecību iedalījumu pēc dzimuma ziņojumā par pētījumu nebija. Protams, būtu interesanti uzzināt, lai gan šaubos, vai mūs sagaida kādi pārsteigumi, teiksim, "latviešu vīrieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem ir daudz liberālāki par sievietēm", – neatkarīgi no statistikas latviešu konservatīvo un liberālo pārliecību stāsts noteikti ir cits nekā tajās valstīs, par kurām rakstīts "Financial Times" analīzē.
0