Par Jorga Lantima filmu "Nabaga radības" ("Poor Things", 2023)
"Nabaga radības" ir filma, kas skatītājam nemitīgi saka priekšā, par ko tā ir – anotācija piesola "jaunas sievietes pašatklāsmes un seksuālas atbrīvošanās odiseju" vai piesaka galveno varoni Bellu kā "izmukušu no sava laikmeta aizspriedumu važām un nelokāmu ceļā uz vienlīdzību un brīvību". Skatītājs tiek brīdināts sagatavoties šokējošām ainām un melnam humoram. Stāsta pamatvēstījums skaidri atklājas jau filmas 15. minūtē, kad Bella tiek aprakstīta kā "izsalkusi būtne – izsalkusi pēc pieredzes, brīvības un pieskārieniem". Un uz papīra filmas uzstādījums šķiet diezgan daudzsološs. Kas paliek pāri, kad cilvēku izģērbj no kultūras un pieklājīgas sabiedrības uzslāņojumiem? Ko mēs varam iemācīties par cenzūru un pašcenzūru, iztēlojoties bērnu pieaugušā ķermenī? Kā sirreālā un mākslinieciski nepieradinātā formā attēlot sievietes seksualitāti #metoo kustības un "Bārbijas" laikmetā?
Lai arī cik intriģējoši tas neizklausītos, Jorga Lantima darbā (atšķirībā no vairuma kritiķu un kinofestivālu žūriju) es ieraudzīju ko pavisam citu. Ačgārns otrā viļņa sekspozitīvais feminisms, kam sekss šķiet transgresīvākais, ko sieviete var izdarīt, satiek "dumpinieciska" pusmūža vīrieša seksuālās fantāzijas, lai kopā radītu Frankenšteina briesmoņa "Pornhub" versiju. "Nabaga radības" ir skaista, vizuāli žilbinoša, mākslinieciski drosmīga un brīžiem smieklīga filma, taču saturiski tikpat tukša un neīsta kā Bellas Baksteres tēls.
Mēģinot izprast nomācoši daudzās pozitīvās atsauksmes par šo filmu, esmu izlasījusi ļoti daudz recenziju un skatītāju viedokļu, un vienīgais, par ko filmas fani īsti nevar vienoties, ir, vai tā ir vai nav feministiska. Šīs diskusijas netieši norāda uz filmas kodolā esošo negodīgo gājienu – Bellas mutē tiek likti feministiski teksti, taču autorus neinteresē patriarhālās sabiedrības ietekme uz sievietes pieredzi. "Nabaga radības" piedāvā Šrēdingera feminismu – ja tev filma patīk, tad tas ir feminisms, ja nepatīk, tad tas ir tikai joks. Šķiet, ka trīs vīrieši (režisors, scenārija autors un grāmatas autors [1]) ir gribējuši kaut ko pateikt par aktuālu tēmu, saglabājot mizogīnus priekšstatus par sievietes pieredzi un slēpjoties aiz ironijas un "šokējošām" ainām. Es gan neuzskatu, ka vīrieši nav spējīgi jēgpilni iesaistīties diskusijā par seksismu vai ka ironija būtu tam neatbilstošs paņēmiens – to pierāda, piemēram, komiķa Bo Bernhama šovs "Inside" vai Aleksa Kamerona albums "Forced Witness", taču "Nabaga radības" ir, labākajā gadījumā, pašmērķīgi transgresīvs darbs, sliktākajā – intelektuāli manipulatīvs. Neuzskatu arī, ka visām filmām ar sievieti galvenajā lomā ir obligāti jārunā par seksismu, taču "Nabaga radības" mēģina formāli ielēkt feminisma vilcienā, vienlaikus prioritizējot vīrieša vizuālās un seksuālās fantāzijas. Filma ļoti cenšas skatītāju "nopirkt" ne tikai ar iespaidīgu estētisko baudījumu, bet arī nemitīgi atkārtojot, ka "pieklājīga sabiedrība" mūs visus nobeigs, un piedāvājot būt joka "iekšpusē". Tas ir kārdinošs piedāvājums, jo, paliekot joka "ārpusē", skatītājs var ieņemt tikai frigidas, seksuāli apspiestas feministes vai nekulturāla, īstu mākslu neuztveroša stulbeņa lomu.
Brīvība un pašrealizācija
Reflektējot par jaunatklāto brīvību un sevis apzināšanos, Bella rezumē savu pieredzi: "Es esmu devusies piedzīvojumos un atradusi tikai cukuru un vardarbību. Tas ir tik brīnišķīgi. Man viss ir kārtībā." [2] Šis citāts lieliski ilustrē Bellas "izaugsmes" bezjēdzību un virspusējību, kā arī to, kā filmas autori iesaka sievietei sadzīvot ar sabiedrību, kas viņu apspiež. Bella izbēg no sava smacējošā radītāja, izbēg no sava greizsirdīgā, privātīpašnieciskā mīlnieka, izbēg no prieka nama, izbēg no riebīgā bijušā vīra un apgraizīšanas, lai… atgrieztos mājās, turpinātu sava radītāja arodu un apprecētu viņa izvēlētu vīrieti, ko knapi pazīst? Pat Sprīdītim ir sakarīgāka izaugsme. Bellas interese par sociālismu un sabiedrības uzlabošanu nekur neved, tāpat kā atklājums, ka viņai nepieder pat pašas ķermenis. Galvenās varones grandiozā pasaules atklāšana aprobežojas ar bulciņu ēšanu, vienas dziesmas noklausīšanos, kniebšanos ar neglītiem vīriešiem un vienu draudzeni, ar kuru viņa pārmij apmēram desmit teikumus. Bet tas ir brīnišķīgi, un viņai viss ir kārtībā.
Viss, ko filma piedāvā, ir seksīgāka status quo versija – dzīves grūtības un tumšās puses vajag iepazīt, lai tās pieņemtu ar šķelmīgu smaidu un "cool girl" attieksmi. Mums visiem reizēm gribas atteikties no pieklājības normām un iekaustīt raudošu bērnu, apklusināt garlaicīgu sarunu biedru vai savtīgi gūt seksuālu baudu, nedomājot par sekām. Taču Bella šo savu superspēju zaudē, pieaugot un atgriežoties pamatstraumes kultūrā. "Nabaga radības" nepiedāvā alternatīvu vai ceļu uz sievieti varas pozīcijā – pēc lielā piedzīvojuma Bellas dzīve ir tāda pati, kāda tā būtu bijusi, paliekot mājās. Filmas pēdējā aina ar sakāpināto mūziku, kad skatītājam it kā vajadzētu sajust, cik tālu galvenā varone ir nonākusi savā pašrealizācijas un brīvības ceļojumā, man šķita vienkārši nomācoša; Bella joprojām ir nabaga radība bez īstām izvēlēm.
Sekss
Ja Bellas atbrīvošana un pašatklāsme man šķita plakans un cinisks postmodernitātes vingrinājums, tad viņas seksualitātes attēlojums bija vienkārši neglīts, kinematogrāfisks ekshibicionisms. Par spīti izslavētajai transgresijai, "Nabaga radību" seksa ainas ir pamatstraumes pornogrāfija, kas šokētu varbūt manu mammu, bet noteikti ne filmas pamata mērķauditoriju. Seksuālā revolūcija notika sešdesmitajos; mūsdienu "hookup" kultūra seksuālo brīvību nevis nosoda, bet gan sagaida no sievietēm, un šīs ekspektācijas biežāk ir nasta, nevis smagi izcīnīta brīvība. Tāds sekss, kāds ir Bellai, jaunai mūsdienu sievietei ir vienas persika emocijzīmes attālumā, nevis dziļi apspiesta, slepena vēlme.
Kamera nemitīgi kavējas pie Bellas kailā ķermeņa, taču mēs neredzam viņas iekāri vai vēlmi iekarot skaistus vīriešus. Sievietes seksualitāte "Nabaga radībās" ir tāda, kādu to vēlētos redzēt pagājušā gadsimta vīrieši – vienmēr gatava, vienmēr griboša, spējīga sasniegt orgasmu pēc desmit sekundēm uz ābola (filmā tas tiešām notiek). Ar visu runāšanu par klitora ātrlaizīšanu mēs neredzam vīrieti sniedzam Bellai orālo seksu un neredzam, kāda ir viņas "praktiskā mīlestība" ar jauno vīru, kad Bella ir it kā apzinājusies savu seksualitāti un sievišķo varu. Īsta transgresija būtu redzēt, kā Bella uzbūvē sev pasaules stiprāko vibratoru un ar to caurām dienām sveču gaismā sēž savā istabā, taču filmas ideja par seksuāli atbrīvotu sievieti ir stundām ilgs penetratīvais sekss, kas, izmantošu izdevību atgādināt, lielāko daļu sieviešu neved pie orgasma. Bella ir jauna, skaista un bezspalvaina, viņas dzīvnieciskie impulsi vienmēr izskatās seksīgi; viņa apčurājas, taču viņai nav mēnešreižu, un viņas "mežonīgajai lēkāšanai" [3] nav nekādu seku – viņa nenokļūst bīstamās situācijās, viņa nevar palikt stāvoklī. Nemaz nerunājot par to, ka seksuālās attiecībās ar viņu stājas vīrieši, kas domā, ka viņa ir vai nu burtiski bērns pieaugušā ķermenī, vai arī garīgi atpalikusi.
Pēc savas pirmās seksuālās pieredzes ar partneri Bella vaicā, kāpēc cilvēki to nedara visu laiku, taču šis jautājums paliek neatbildēts. Sievietes to nedara visu laiku, jo tas ir dažādos veidos bīstami un ne pārāk patīkami, taču filmas autori par visām varēm cenšas pierādīt, ka tas ir stilīgi, drosmīgi, transgresīvi. "Nabaga radību" attieksme pret sievietes seksualitāti man atgādina pornofilmu režisorus, kas savas pornozvaigznes slavē par drosmi un sievišķās būtības izbaudīšanu pēc tam, kad minētā sieviete kameru priekšā ir dehumanizēta un izcietusi sāpīgus seksuālus aktus ar kokainu smaidu. Vienīgais, kas man filmā šķita kaut nedaudz interesanti, ir tas, kādas sekas var sagaidīt, ja vīriešu fantāziju par vienmēr gribošo jaunavu-padauzu noved līdz absurdam – viņiem tas patiesībā nepatīk un sagādā mokas, taču šis knapais vēstījums tiek nodots uz filmas galvenās varones ciešanu rēķina.
"Nabaga radību" naratīvs nav atbrīvotas, pašrealizējušās sievietes himna, bet gan veikls triks, lai mūs pārliecinātu, ka ar standarta heteroseksuālajām ķermeniskajām attiecībām viss ir kārtībā un savtīgi vīrieši var turpināt ignorēt sieviešu patieso seksuālo pieredzi.
[1] Atzīšos, ka grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc tiesāju tās autoru tikai formāli.
[2] Iesaku izlasīt filmas scenāriju, lai žilbinošā forma netraucētu uztvert saturu.
[3] No angļu valodas "furious jumping".
0