Spirdzinošajā jūlija vakarā virmo melanholisks prieks. Izplēn fona mūzika, un apkārt lidinās pārspīlēti draudzības un abpusējas pieķeršanās apliecinājumi. Mēs jau apraudam šo nakti, tagadne kļuvusi par atmiņām, kamēr mūsu domas lēnām aizpeld pretim lidojumiem mājup, vasaras brīvdienām, nākamā gada projektiem. Lai aizgaiņātu smago atvadu mirkli, kaļam pārlieku optimistiskus plānus satikties tādā un tādā starptautiskā konferencē, vilksviņzin, kur, vilksviņzin, kad. Nevaram paredzēt, ka pēc nepilna gada visi braucieni un konferences pārtaps "Zoom" sapulcēs. Pēc nepilna gada būsim sapratuši, ka visas tās tikšanās galu galā varēja ietilpināt e-pastā. Bet šobrīd mums visiem ir tāds garastāvoklis, kādu var radīt tikai atvadas vasarā – satraukts jūtīgums, cerīgas ilgas.
Man rokās jau trešā glāze vīna un trešais gads trimdā. Nejūtos dzērusi, vien apreibusi no melanholijas, ka pagājis vesels gads. Esmu radusi pie atvadām katru gadu tieši ap šo laiku, kā pienākas 21. gadsimta hipermobilajā akadēmiskajā vidē. Tikai šoreiz pārmaiņas pēc es palieku uz vietas. Cilvēki, kurus satiku šogad, dodas mājup uz pastāvīgo darbavietu vai pārceļas citur. Man nav darbavietas vai māju, kur atgriezties. Es palieku Berlīnē, savā trimdas bāzē. It kā uz vietas un tomēr bezgalīgā kustībā. It kā drošībā, bet vienmēr uz adatām.
Man ir skumji, tomēr esmu atvieglota, ka nav jāmaina valsts, kā esmu to darījusi pēdējās trīs vasaras. Šoreiz pārceļos pilsētas ietvaros – uz citu dzīvokli. Atrast dzīvokli Berlīnē ir murgs, to zina visi, kas te jebkad dzīvojuši. Pārvākšanās vienatnē, bez mašīnas, bez palīgiem, būs mans personīgais šausmu stāsts, par kuru šovakar atļaušos nedomāt. Vasaras sākumā, kad uzzināju, ka drīz vajadzēs pamest apakšīrnieces statusu, pieņēmu pārgalvīgu un pretrunīgu lēmumu beidzot atsūtīt visu iedzīvi no Stambulas uz Berlīni ar domu, ka vairs nebūšu apakšīrniece, bet īrēšu dzīvokli pati. Pārgalvīgu tāpēc, ka man nebija darba, tikai uz gadu pagarināta stipendija, tā ka par stabilitāti vispār nebija runas. Pretrunīgu tāpēc, ka no visas sirds ienīstu šo pilsētu – vienmēr esmu nīdusi, pat pirms trimdas –, un tā ir vispēdējā vieta, kur es gribētu apmesties uz dzīvi, pat ja man būtu tāda iespēja. Bet es biju nogurusi no dzīves viesu mājās un apakšīrētos dzīvokļos ar citu cilvēku mantām. Nespēju vairs izturēt domu, ka visa mana dzīve trūd tumšā noliktavā, gaidīdama, kad beidzot nākšu tai pakaļ, kā tāds pamests mazulis pie mošejas durvīm. Man bija apriebies apturēt laiku, līdz kaklam – dzīvot uz pauzes, tāpēc izlēmu ne vien turpināt laika ritējumu, bet patīt to uz priekšu, kamēr vēl varu.
Šai jūlija vakarā apzinos, ka es karājos mata galā, bet cenšos, cik spēju, to matu padarīt sev pievilcīgāku. Ar katru gadu iekrampējos arvien ciešāk. Jo mazāk ticu, ka smags darbs nesīs augļus, jo labāk strādāju. Jo mazāk gribu te apmesties, jo vairāk pierodu pie nospiedošās vienmuļības, kuru rada palikšana. Tāpēc es palieku. Šovasar un paredzamā nākotnē. Plānoju, kā pārcelt veco dzīvi no Stambulas uz Berlīni. Vairākus mēnešus no Migrācijas dienesta gaidu intervijas rezultātus. Bezkaislīgā skaidrībā un korektā vācu valodā septiņas stundas stāstīju, kā un kāpēc sabiedriskais līgums starp mani un Turcijas valsti lauzts uz mūžu. Fakts, ka man jācīnās, lai iegūtu tiesības atrasties vietā, kurā negribu atrasties, ir Gogoļa cienīga, ļauna ironija. Kaut gan nekad neesmu no dzīves gaidījusi jestru satīru kā Džeinas Ostinas darbos.
Un tā "ļauno ironiju vasaras" sākumā attopos šai ballītē. Iekšā iet vaļā tracis, bet es esmu ārā uz terases un lūkojos vēlā saulrietā aiz pilsētas kontūrām. Ļaudis izveļas uzsmēķēt un ieveļas atpakaļ dejot vai iedzert. Kad esmu viena, jūtu izslavētās vasaras skumjas kā papīra grieztu brūci. Kad pienāk cilvēki, izklaidēju viņus un mētāju jokus. Šeit uz terases rodu ideālu līdzsvaru starp ekstravertu socializāciju un introvertu norobežošanos. Tāpat ne uz ko vairāk neceru. Jautrība nav obligāta. Vismaz, kopš esmu trimdā. Un pilnīgi noteikti ne Berlīnē. Berlīnē censties patiešām labi pavadīt laiku, nevis piedalīties paredzamajos saviesīgajos rituālos ir sāpīgāk, nekā pavisam atteikties no jautrības. Un tā es sēžu svētā mierā bez īpašas intereses par jebko vai jebkuru, līdz kādā brīdī pamanu viņu apsēžamies blakus krēslā. Pēkšņi jūtu viņa pirkstus slīdam pa manu augšstilbu. Otrā terases malā ir cilvēki. Apkārt ir cilvēki. Nepiedienīgi uzvedas viņš, bet sajūta tāda, ka to slēpt vajadzētu man. Neērti sakustos krēslā; šķiet, ka vajadzētu notiekošo kaut kā piesegt viņa vietā. Apkārt ir cilvēki. Bet apziņa, ka pie varas esošie vīrieši vienmēr atradīs veidu, kā sodīt tevi par viņu noziegumiem, iesakņojusies pārāk dziļi. Visi taču zina, ka viņš ir seksuāls varmāka, kurš uzmācas studentēm, bet vācu akadēmiskā kopiena ir gatava pievērt acis, jo viņam ir nags uz ienesīgu akadēmisko biznesu.
Manā arsenālā ir gadiem ilga pieredze, pētot varas attiecības un nevienlīdzību akadēmijā, feminisma mācības, mana pašpārliecinātība un kareivīgais izskats, bet viss, ko spēju dabūt laukā, ir: "Zini, es jūtos neērti." Mierīgi pieceļos, lai neradītu aizdomas, un dodos pļāpāt ar citiem. Nez kāpēc jūtos vainīga. Kāpēc rīkojos tik nenoteikti? Vai baidos no sekām? Baidos, ka skaļš un skandalozs atraidījums varētu maksāt manu darbavietu, kuru man tik ļoti vajag, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, patvērumu, nākamo finansējumu? Vai es tiešām esmu tik sīka? Vai vēlme par katru cenu izdzīvot skarbos apstākļos ir tik milzīga? Nē, tik dramatiski nevar būt. Es par daudz domāju. Stāstu sev atkal un atkal, ka nekas nenotika. Stāstu sev, ka ir vēls un mēs visi drusku par daudz ierāvuši. Ielieku mērogā sirreālo atmiņu par viņa pirkstiem, kas pirms mirkļa bija uz mana augšstilba. Beržu baltu šo kauna traipu viņa vietā, lai man pašai būtu miers. Apkārt taču ir cilvēki. Ja tas būtu bijis kas nopietns, viņš to nebūtu darījis publiski, vai ne? Apkārt ir cilvēki. Viņu esamība notur mani realitātē.
Staigāju apkārt un sarunājos, cilvēki noenkuro mani telpā un laikā. Viņš seko. Dažreiz ar acīm, dažreiz fiziski. Nepievēršu tam uzmanību. Viņš ir piedzēries un vispār vulgārs un neķītrs tips. Visiem vienalga. Visai Vācijas akadēmiskajai kopienai vienalga. Man, sīkai vienībai bez profesionālas vai personīgas aizmugures, arī vajadzētu būt vienalga. Drīz izlemju doties. No dažiem atvados. Garas, nesakarīgas atvadas, apskāvieni, solījumi rakstīt, tikties tur un tur, pateicības un laba vēlējumi.
Kurš to visu satīrīs? – Nabaga apkopēja, varbūt savāksim vismaz pudeles? – Nē, nē. – Tu jau ej? – Jēziņ, cik daudz izdzērām! – Man tevis tā pietrūks! – Mīļie, mēs noteikti atbrauksim uz Berlīni nākamvasar. – Kā tev var nebūt "Facebook"? – Tev paliks tas pats "WhatsApp" numurs, kad aizbrauksi? – Es vēl nedēļu būšu tepat. – Ak kungs, mums jāsatiekas, pirms tu aizbrauc! – Mīluuuuuuuuuu!
Asli, ienāksi uz mirkli kabinetā? Gribu tev kaut ko parādīt.
No kabineta iznāk cita es. Apkārt joprojām ir cilvēki. Viņi bija apkārt arī, kamēr es atrados kabinetā (labi ja četras piecas minūtes), kamēr kodu viņa mēlē, kura brutāli ielauzās man mutē, kamēr stūmu viņu prom, cīnījos pret lāča satvērienu, kodu rokā, kura spieda manu krūti. Apkārt bija cilvēki, kuriem bija jābūt manam realitātes enkuram. Bet acīmredzot aiz tām durvīm viņam piemita vara apturēt realitāti. Ārpusē bija cilvēki, kamēr iekšā es cīnījos gan fiziski, gan ar stratēģiskām piezīmēm, cik tas ir nepareizi vai cik tas būtu nepareizi, ja viņš turpinātu. Nez kāpēc cenšos uzvesties, it kā viņš būtu uzaicinājis mani uz randiņu. Saglabāju ledusaukstu mieru. Kaut kā nespēju sevi iedomāties upura lomā. Man nav bail no nevēlamas seksuālas uzvedības sociālās situācijās. Vienmēr sev saku, ka varu atvairīt visu, ja vien pie manas galvas nav ierocis, ja mani neiemet busiņā un neizvaro kādā tumšā nostūrī (tas, starp citu, itin viegli var notikt ar jebkuru sievieti un jebkurā laikā). Patiesībā šobrīd mani pārsteidz pašas aukstasinīgā reakcija. Tajā, kā es nespēju nevērtēt notikušo kā varas attiecības, ir kaut kas atbaidošs. Šķiet ačgārni, ka tādā juceklī saglabāju sociopātisku atsvešinātību. Impulsīvi, bet mērķtiecīgi mēģinu jezgu padarīt par pārrunām, it kā būtu, ko pārrunāt. Cenšos rīkoties, it kā man būtu vara, it kā es spētu kontrolēt un virzīt situāciju. Viņš izmanto spēku, fizisku, brutālu spēku.
Sirreāla aina, absurdi neepiska cīņa, 21. gadsimta Vācijas akadēmijā atdzimis Rubensa "Sabīniešu nolaupīšanas" tuvplāns: ārzemju pētniece, trimdiniece, cīnās pret vecāku vācu profesoru viņa kabinetā, kož, sper, tiecas prom no viņa uzmācīgā tvēriena, tomēr saglabā mieru un vēsu prātu, rāmi stāstīdama, ka viņas dzīve jau tā ir gana grūta, lai netieši parādītu autoritāti un nosvērtību, it kā viņi runātos pie vīna glāzes. Ja sabīniešu nolaupīšana bija traģēdija, lamatas kabinetā ir rūgts farss: veca vīra varas banalitāte un pretīgums, ar kuru viņš bāžas virsū sievietēm zemākos akadēmiskos amatos, nespējīgs savaldīties pat tad, kad tuvumā ir cilvēki, pārliecināts, ka viņa tituls dod viņam tādas pašas tiesības kā feodālim vēlīnajos viduslaikos. Turklāt ne velti: profesoriem Vācijā tiešām ir apmēram tādas pašas tiesības pār padotajiem kā feodālim pār dzimtcilvēkiem. Vācijas akadēmiskā sistēma ir kā salauzta laika mašīna, kurā viduslaiku hierarhija un feodālas saiknes pastāv līdzās 21. gadsimta neoliberālismam raksturīgajiem darbaspēka devalvācijas mehānismiem. Vien dažus mēnešus pēc šī atgadījuma viena no respondentēm manā projektā par aizdomīgiem akadēmijas pārstāvjiem Vācijā teiks, ka "asistenti ir profesoru dzimtcilvēki".
Bet patlaban ārpusē ir cilvēki. Tieši aiz durvīm. Dzirdu sarunas. Dīvaini, ka tai brīdī vispār par viņiem nedomāju. Neiedomājos viņus traucēt; nez kāpēc trača celšana akadēmiskās kopienas vidū manā prātā nav pat apspriežama. Tik tāla ir akadēmijas pasaule no briesmām, kuras diendienā notiek tās ēnainajos gaiteņos un slēgtajos kabinetos. Tāpat kā mēs esam pārliecināti, ka nedrošība, ar ko saskaramies akadēmiskajā darbā vidē, ir jāpārvar individuāli (vairāk strādājot, vairāk publicējoties un pārspējot konkurentus), es, iespējams, zemapziņā esmu iesējusi ideju, ka šajā naidīgajā vidē esmu pilnīgi viena un ka ar vecāku amatpersonu seksuālu uzmākšanos man ir jātiek galā pašai. Ideāla kombinācija – 21. gadsimta nolemtības individualizācija kopā ar arhaisko, patriarhālo sievietes vainošanas tradīciju.
No kabineta iznāku uzvarējusi, lai arī to nejūtu. Jā, es izvairījos no varmācības. Bet veids, kādā to izdarīju, ir sabojājis daļu manas dvēseles. Jūtos pakļāvīga. Jūtos ne savā ādā. Jūtos pagrimusi un viltīga. Jūtos, it kā man būtu vajadzējis zaudēt savaldību un kliegt tā, lai ēka dreb. Jūtos, ka man nevajadzēja mēģināt izrādīt spēku. Man vajadzēja kļūt par upuri, lai viņš pa īstam taptu par ļaundari. Bet es saglabāju mieru par spīti cīniņam, zemapziņā atteicos pieņemt to varas dinamiku, kādu seksuāla varmācība uzspiež upurim. Lai arī man fiziski uzbruka un es iesaistījos īstā cīņā, es nejutos ievainojama. Es nejutos un nerīkojos kā sieviete, kurai uzbrūk. Es nejutos un nerīkojos kā sieviete.
Bet varbūt es tomēr biju savā ādā. Man jau iepriekš ir piedēvējuši nesievišķīgu pašaizsardzību. Pirms kāda laiciņa vecāks profesors personīgi uzbruka man kolokvijā un publiski pazemoja manu darbu, sakot, ka tajā ir marksisma iezīmes. Tā vietā, lai noliektu galvu un padevīgi mīkstinātu argumentus, kā to parasti sagaida no sievietēm bez pastāvīga akadēmiska amata, pārliecinoši un sistemātiski atspēkoju subjektīvos apvainojumus, kurus viņš uzdeva par kritiku. Tomēr, stiprinot argumentāciju, laikam piemirsu feminizēt toni, kādā atbildēju. Vēlāk dzirdēju, kā kolēģe mēģina mani aizstāvēt, norādot uz varas asimetriju diskusijā. Cita kolēģe esot augstprātīgi piezīmējusi, ka man nepienākas sieviešu solidaritāte, jo es acīmredzami varu sevi aizstāvēt "kā vecis pret večiem". Jebkurā gadījumā jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta – izrādās, dažuprāt, lai būtu sieviešu vai jebkādas citas solidaritātes vērta, ir jāspēlē upuris, jāļauj brūcēm asiņot un balsij drebēt.
Kā no dzimtenes izraidītai "akadēmiķei riska zonā" man šādi pieņēmumi nebija nekas jauns. Profesionālās solidaritātes spēles noteikumi pēdējos gados iezīmējušies jo skaidri. Vai tad man katrā intervijā, katrā konferencē atkal un atkal neprašņāja, "kam esmu gājusi cauri", alkatīgi cenšoties uztaustīt brūces, kas, pēc jautātāju domām, mani klāj? Vai visa "apdraudēto pētnieku" industrija, no kuras es, tāpat kā daudzi citi "miera akadēmiķi"*, pēdējo gadu laikā biju ļoti atkarīga, nav balstīta uz šāda veida viktimizāciju un sāpju pornogrāfiju? Gadījumi var būt dažādi, bet solidaritāte, ja tā nav organiskas kolektīvās cīņas rezultāts, bet tiek pasniegta kā labdarības akts, ir vispārēji (un pazemojoši) balstīta uz cietušās puses bezpalīdzību un atbilstību upura stereotipiem. Visa identitāte jāveido ap brūci, citādi brūce nav īsta. Ja jūs nerādīsit, kur jums sāp, neviens neticēs, ka jums sāp. Ja jūsu mugura būs pārāk taisna, neviens neticēs, cik smaga ir jūsu nasta. Pazemošana, kas izliekas par solidaritāti. Klientūra, kas izliekas par kolektīvu.
Izeju gaitenī. Jūtos atvieglota, jo apkārt joprojām ir cilvēki. It kā es tur būtu bijusi stundām. Ļaudis gaitenī neko nenojauš. Bet kāpēc lai man rūpētu, vai viņi uzzina vai ne? Kāpēc es izcīnīju šo kauju slepenībā un kāpēc joprojām cenšos to piesegt? Apkārt ir cilvēki. Ja es būtu sacēlusi traci un saukusi pēc palīdzības, viņi būtu dzirdējuši un nākuši mani glābt. Kāpēc es nesaucu? Vai es, pretojoties viņa atmaskošanai, attaisnoju viņa nodarīto? Vai mana pasīvā reakcija uz viņa pirkstiem deva atļauju mani ieslēgt, iebāzt savu pēc alkohola smirdošo mēli manā mutē un mani apgrābstīt? Viss, par ko varu domāt, ir mētelis un somiņa manā kabinetā, tūlīt un tagad, un ar steigu prom. Uz kabinetu skrienu neuzkrītoši, lai neradītu aizdomas, un prātā aprēķinu situāciju kā tāda slīpēta sociopāte: "Pirms viņš mani ievilka kabinetā, es atvadījos no lielākās daļas viesu, tāpēc man nav jāiet vēlreiz un varu ātrāk tikt prom"; "Vai izmantot avārijas izeju, lai neuzskrietu viņam liftā? Bet kāpnes tik vēlu būs tukšas, viņš varētu mani noķert tur, un tas būtu bīstami" un tā tālāk.
Mans stāvs ir tumšs un pamests. Apkārt nav cilvēku. Tātad atkal esmu iegājusi briesmīgu, sirreālu varbūtību zonā. Es baidos un uztraucos, bet prātā sliecos pretim mierinoši pazīstamajai sevis apšaubīšanai. Jau mīkstinu notikušo. Noraidu pati savas atmiņas, stāstu sev, ka pārspīlēju. Viņš mani neizvaroja. Es nekliedzu. Es neraudāju. Pat kārtīgi nereaģēju. Tātad nekā nebija. Tad kāpēc man ir bail būt vienai tukšā stāvā? Sirds lec pa muti ārā, kamēr mērkaķa ātrumā krāmējos pa savu kabinetu. Atkal – kāpnes vai lifts? Kāpnes vai lifts? Domā, bet ātri. Lejā ir cilvēki. Viņi varbūt brauks ar liftu. Liftā ir droši. Drošāk nekā avārijas kāpnēs. Lifts ir ātrs un labs. Tātad lifts.
Tai brīdī man priekšā ir divas izvēles, viena par otru pazemojošāka. Pirmā iespēja ir pasargāt sevi, pieņemot dzimumā balstītu upura lomu, kura vienmēr likusies man nepiemērota un nederīga. Tādu nepieļauj mans stingrais izskats un šķietamā neievainojamība. Es nekad neuzskatu sevi par pietiekami cietušu, lai attaisnotu lūgumu pēc palīdzības. Neesmu pelnījusi līdzjūtību, ja vien neesmu satriekta līdz sirds dziļumiem. Neesmu feminisma solidaritātes cienīga, ja vien neesmu pilnīgi sagrauta. Nekvalificējos kā sieviete savu feministu biedru acīs, kamēr vien esmu spējīga uzvarēt vīriešus viņu pašu spēlē. Otra iespēja ir atzīt manu šķietamo imunitāti pret vīriešu toksiskumu, pieklusināt savas dusmas un sāpes un pārliecināt sevi, ka esmu līdzvainīga, jo neļauju notikušajam sevi iznīcināt. Es neesmu tik salauzta, kā vajadzētu būt seksuālā uzbrukumā cietušajai. Mana izturība veicina vardarbību. Neciešami pašatbildīga rīcība, nosodošs pašcentriskums, pašapsūdzoša subjektivizācija – mana komforta zona.
Ar prātā iesakņojušos priekšstatu par feministiskās solidaritātes kritērijiem un apziņu, ka mana uzvedība neļauj man ieņemt cietušās lomu, es sāku pati sevi noliegt. Nākamajās dienās un mēnešos jūtos spiesta izturēties laipni. Atbildu uz viņa e-pastiem nepiespiesti, pat līdzjūtīgi, it kā notikušais būtu bijis koķets joks. Vairākkārt paciešu viņa klātbūtni, vienreiz pat savās mājās kopā ar citiem viesiem tikai dažas dienas pēc šī notikuma, jo nevarēju riskēt izraisīt diplomātisku skandālu, atceļot ielūgumu. Bet visu vakaru – savā mājā! – pielīpu kādai jaunai, nedrošai, man līdzīgai kolēģei, stāstot viņai par notikušo un lūdzot, lai viņa paliek ar mani, līdz visi (t. i., viņš) aizies. Viņa tā arī dara. Paliek ilgi pēc tam, kad visi aizgājuši, un ļauj man atslābināties un atbrīvoties no tās nakts trauksmes, pļāpājot par šo un to. Viņa ne reizi nepajautā, kāpēc es nekliedzu un nesaucu pēc palīdzības, pat nepiemin, ka es varētu būt pati uzprasījusies, neliedz man feministisku solidaritāti, pat ja nešķietu pietiekami "ievainota".
Līdz šim brīdim nēsāju viltus draudzīguma masku. Esmu pārspīlēti sabiedriska. Jo vairāk to daru, jo vairāk neciešu un vainoju sevi, ka nebiju pietiekami stingra. Jo ilgāk uzturu vienaldzību, jo mazāk redzu iespēju sevi attaisnoti nostādīt upura lomā. It kā īstais noziegums nebūtu seksuālā varmācība, bet upura paralīze. It kā vīrieši nebūtu vainojami pie nevēlamām seksuālām darbībām, bet sievietes būtu vainīgas, ka nekliedz pietiekami skaļi. Ja vīrietis uzmācas un tu viņam neļauj nodarīt sev pāri tiktāl, lai uzreiz būtu publisks skandāls, tevi mūžam pavadīs sabiedrības aizdomas – pat gadījumos, kur ir skaidra varas asimetrija un no piekrišanas ne smakas. Tā vietā, lai atdotu savu galvu divkosīgas upura vainošanas giljotīnai, ierāvos viltīgā, aprēķinātā pašaizsardzībā un neskaitāmas reizes nocirtu galvu pati sev, pati ar savām rokām.
Atminoties bieži domāju: "Viņš neuzdrošinātos, ja es būtu profesore!" Lai arī šis pieņēmums varētu būt patiess, man ierastā koncentrēšanās uz akadēmiskās varas dinamiku droši vien mierināja vairāk nekā biedējošais jautājums – "kas varētu notikt vai notiktu, ja gaitenī nebūtu cilvēku?". Bet varbūt risinājums mūsu individuālajiem pārdzīvojumiem ir meklējams tepat – jautājumā par to, kas ik dienas notiek neskaitāmos kabinetos un gaiteņos šādā hierarhiskā industrijā un ekspluatatīvā darba kultūrā. Un kā akadēmiskā personāla vairākums, t.i., tie, kuriem nav noderīgu pazīšanos, elitāras alma mater vai ietekmīga sponsora, tie, kuri dzimuši "nepareizās" valstīs ar "nepareizām" pasēm, sievietes, migranti, no zemāka sociāla un ekonomiska slāņa nākušie, LGBTQI kopienas pārstāvji, cilvēki ar invaliditāti vai politiski marginalizētās grupas, iztur augstākstāvošo pārkāpumus. Un cik daudzi no viņiem vaino sevi, juzdami, ka daļa viņu esības neatgriezeniski rūsē un bojājas, klusībā cīnoties par izdzīvošanu.
* "Akadēmiķi par mieru" (Academics for Peace) ir akadēmiķu kustība, kas atbalsta miermīlīgu risinājumu kurdu un Turcijas konfliktam. Vairāki simti tās locekļu Turcijā sodīti ar cietumsodu, un daudzi devušies trimdā, mēģinot izvairīties no represijām.
Raksts no krājuma "Migrant Academics’ Narratives of Precarity and Resilience in Europe", sast. Olga Burļuka un Ladana Rabari; Kembridža, Apvienotā Karaliste, Open Book Publishers, 2023.
No angļu valodas tulkojusi Maija Olšteina.
0