Foto: "Unsplash"
 
Vide
18.02.2020

Vai pēc desmit gadiem joprojām būsim klimata līderi?

Komentē
0

Pēdējo 20 gadu laikā esam nonākuši savdabīgā situācijā. Latvija negaidīti kļuvusi par vienu no valstīm, kuras dēvē par "klimata līderēm", bet mēs sabiedrības līmenī tikpat kā neesam diskutējuši par klimata krīzi un tās novēršanai nepieciešamajiem risinājumiem. Nākamo desmit gadu laikā mums būs jāpāriet no pasīvas notikumu vērošanas pie būtiskām pārmaiņām teju katrā dzīves jomā, bet jau šobrīd vērojamas pazīmes, ka tam īsti nejūtamies gatavi. To labi parāda diskusijas par pirmo patiešām nopietno klimata rīcības plānu Latvijas vēsturē – Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.–2030. gadam.

Pirms runāt par gaidāmajām pārmaiņām, vērts ieskatīties nesenā vēsturē. Līdz šim klimata politika Latvijā vērotājiem no malas droši vien galvenokārt atgādinājusi kārtējo "Eiropas naudas" dalīšanu, piemēram, tērējot ienākumus no emisiju tirdzniecības un iztiekot bez padziļinātiem skaidrojumiem par to, kāpēc šāda politika nepieciešama un kādēļ jāsamazina siltumnīcas efekta gāzu emisijas. Tāpat klimata krīze, visticamāk, bija mazākais no apsvērumiem lēmumā par OIK sistēmas izveidi, kurā astronomiskas summas piešķīra neefektīviem, dārgiem un reizēm pat neeksistējošiem atjaunojamās enerģijas projektiem – vienlaikus paredzot vērienīgu atbalstu dabasgāzes izmantošanai. Tā kā nav bijis daudz politisku lēmumu, kuru pamatā būtu vēlme mazināt klimata pārmaiņas, tas arī medijiem nav bijis pārāk interesants temats.

Kā Latvija kļuva par klimata līderi?

Saistībā ar klimata politiku Latvijai ir ļoti paveicies ar divām apstākļu sakritībām.

Pirmkārt, klimata politikā līdz šim plaši izmantots Latvijai īpaši labvēlīgs atskaites punkts, pret kuru apskatīti siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazinājumi, – 1990. gads. Šajā gadā Latvijā vēl darbojās virkne rūpnīcu, kuru slēgšana pēc Padomju Savienības sabrukuma samazināja Latvijas emisiju apjomu par 50% tikai 5 gadu laikā. Šāds masīvs emisiju samazinājums vēl līdz šim brīdim ļāvis Latvijai saukt sevi par klimata līderi, viegli sasniedzot līdz šim izvirzītos mērķus.

Otru Latvijas klimata veiksmes stāsta pusi veido mūsu dabas resursi. Latvija ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm, kas negūst nekādus ienākumus no pasaules fosilo resursu atkarības, jo šeit neiegūst ne naftu, ne dabasgāzi, ne akmeņogles. Vienlaikus Latvijas ģeogrāfija rada izcilas priekšrocības atjaunojamās enerģijas jomā. Fosilo resursu aizvietošanas pamatā ir enerģijas ieguve no dabā esošajām enerģijas plūsmām – saules, vēja, ūdens, fotosintēzes un zemes siltuma (izņēmums ir kodolenerģija, kas ļauj izmantot jau ilgstoši uzkrātu un uzglabātu enerģiju, nevis šī brīža enerģijas plūsmas). Latvijas zemais iedzīvotāju blīvums nodrošina neparasti lielu vēja un saules enerģijas potenciālu uz katru iedzīvotāju. Īpaši vērtīga enerģijas ziņā ir Daugava – tā Latvijā sakoncentrē ūdens enerģiju no sateces baseina, kas ir 1,3 reizes lielāks par Latvijas teritoriju.

Šie unikālie apstākļi padara Latviju par valsti, kas no globālas vienošanās par straujāku klimata pārmaiņu ierobežošanu iegūtu būtiskas priekšrocības. Tātad pastāv labvēlīgi priekšnosacījumi, lai Latvija kļūtu par patiesu līderi starptautiskajās klimata sarunās, kurās līdz šim esam biežāk izcēlušies ar aktīvas rīcības bremzēšanu, nevis veicināšanu.

Desmitgade pārmaiņām

Šobrīd Latvijas iespējas izmantot vēsturiskos emisiju samazinājumus ir izsmeltas. Tas nozīmē, ka būs jāsāk izmantot dabas resursu sniegtās priekšrocības, lai ieviestu būtiskas pārmaiņas enerģijas, transporta un pārtikas sistēmās. Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam (turpmāk – Plāns) ir pirmais nedrošais solis šajā virzienā. Diemžēl jau šobrīd paredzams, ka pēc 20 gadus ilguša klusuma un būtisku pārmaiņu trūkuma klimata jautājumos pāreja uz mūsdienīgu rīcību nebūs gluda.

Kādas ir galvenās pārmaiņas, ko varam sagaidīt? Patiesībā Plānā paredzētais samērā maz mainītu mūsu ikdienu – tiktu plašāk izmantoti Latvijas vēja resursi, veicināta energoefektivitāte un ieviestas citas mūsdienīgas pieejas transportā, lauksaimniecībā un citur. Galvenais izaicinājums būs nodrošināt nepieciešamos ieguldījumus, bet kopumā, pateicoties mūsu dabas resursu priekšrocībām, 2030. gada mērķus pagaidām iespējams īstenot ar tehnoloģiju palīdzību – bez plašas ieradumu maiņas.

Līdz ar to Plānā raksturotā rīcība pagaidām prasa samērā mazu sabiedrības līdzdalību. Tas ļauj izmantot šo laiku, lai veicinātu diskusiju par kontekstu un iegūtu plašāku sabiedrības atbalstu, bez kura tālākās darbības nebūs iespējamas.

Latvijas sabiedrība joprojām ir maz iepazīstināta ar klimata jautājumiem, un tos vāji pārzina arī mediju pārstāvji. Tas rada labvēlīgus apstākļus mītu izplatīšanai ar mērķi iebiedēt un kavēt dažādas iniciatīvas. Lai arī sabiedrības zemā informētība Plānā minēta kā problēma, plānotie risinājumi nešķiet pārliecinoši  (piemēram, valsts iestāžu veidotie informatīvie pasākumi, kuri reti kad sasniedz plašu auditoriju) un vispār nepiemin medijus. Jāņem vērā, ka zinātnē balstītas informācijas trūkums jau tagad ļauj izplatīties Krievijas un fosilo resursu lobija naratīviem, kas apšauba zinātniskos faktus un nepieciešamību klimata krīzi ierobežot. Šo tendenci labi parāda neparasti agresīvā vēršanās pret Grētas Tunbergas aktīvismu – lai gan pieprasītās pārmaiņas labi sakrīt ar Latvijas interesēm.

Trūkstošās daļas

Klimata krīzi nesamērīgi intensīvi veicina tieši turīgākās sabiedrības daļas patēriņa ieradumi, tādēļ taisnīgums ir viens no pasaulē plaši apspriestajiem tematiem klimata politikā. Taisnīga klimata politika grūti savienojama ar Latvijā valdošo neoliberālo pieeju, kas paredz izmaksas biežāk balstīt uz mazāk aizsargāto pleciem. Lai arī pēc Eiropas Komisijas norādēm atjaunotajā Plāna versijā iekļauta sadaļa par enerģētisko nabadzību, sociālais aspekts plānā joprojām parādās samērā maz. Var droši teikt, ka šo pieeju nebūs iespējams turpināt – ja klimatam nepieciešamo darbību rezultātā palielināsies cenas un process nedos skaidrus ieguvumus trūcīgākajai sabiedrības daļai, tās negūs nepieciešamo atbalstu.

Tāpat Plānā pietrūkst skaidra redzējuma par dabasgāzes lietošanas pārtraukšanu. Turklāt atsevišķas Plāna sadaļas paredz atbalstu dabasgāzes infrastruktūrai. Tā kā plāni jau esošos gāzes cauruļvadus izmantot biogāzes pārvietošanai ir ļoti apšaubāmi, šādi ieguldījumi draud kļūt bezjēdzīgi jau pēc pāris desmitiem gadu. Neatsakoties no dabasgāzes, nebūs iespējams nodrošināt bieži minēto klimatneitralitāti – situāciju, kurā  visu siltumnīcas efekta gāzu piesārņojumu kompensē līdzvērtīga CO2 piesaiste un noglabāšana mežos un augsnēs. Ja vēlamies sasniegt situāciju, kurā neveicinām tālākas klimata pārmaiņas, siltuma un elektrības ražošanai jābūt pirmajām jomām, kurās jāatsakās no fosilo resursu lietošanas.

Papildu uzlabojumi noteikti būtu vēlami arī mazāk izšķērdīga patēriņa jomā. Lai arī Plānā pieminētas atsevišķas frāzes par ilgtspējīgu patēriņu, rīcību sadaļā trūkst konkrētības. Kā jau minēts, nebūs iespējams iegūt sabiedrības atbalstu ieradumu maiņai bez pietiekamas iepazīstināšanas ar klimata krīzi un tās iespējamām sekām.

Jāņem vērā, ka uz vairākām manis minētajām problēmām vides organizācijas norādījušas jau Plāna sagatavošanas laikā, tāpēc uzmanīgāka ieklausīšanās padomos var būt viens no veidiem, kā šādas problēmas risināt turpmāk.

Vai šis Plāns palīdzēs izglābt pasauli?

Klimata krīze šobrīd ir viens no lielākajiem draudiem Zemes dzīvības atbalsta sistēmām, bet mūsu rīcība tuvākajos gados var izglābt Zemi no apstākļiem, kuros izdzīvošana kļūtu daudz grūtāka. Starptautiskās klimata sarunas daudz vairāk balstās izdarītajos darbos, nevis iedvesmojošās runās – Latvijas galvenais ieguldījums planētas glābšanā būtu piesārņojuma samazinājums lokālā līmenī.

Diemžēl Latvijas mērķi balstās Eiropas Savienības klimata politikā, kas esošajā versijā neatbilst zinātnieku noteiktajām robežām. Ja nākotnē nemainīsies esošais piesārņojuma līmenis, tiks pārsniegta gan prognozētā 1,5 grādu, gan 2 grādu sasilšanas robeža, bet tas novedīs pie katastrofālām klimata pārmaiņām.

Tāpēc jāņem vērā, ka 2030. gada mērķi Eiropā un Latvijā, visticamāk, tiks mainīti. Tas nozīmē, ka jau pavisam drīz Plānu vajadzēs pārskatīt.

Tomēr šis Plāns, lai arī kādi nebūtu tā trūkumi, ir iekustinājis sarunu par vairākām ilgstoši ignorētām tēmām – par efektīvu un Latvijai izdevīgu enerģijas sistēmu, enerģētisko nabadzību, lauksaimniecības vietu klimata krīzē, kā arī nepieciešamību pēc ilgtspējīga patēriņa.

Lai gan šobrīd plānotā rīcība joprojām nav atbilstoša zinātnieku noteiktajām CO2 piesārņojuma robežām (ja visas pasaules valstis rīkotos tik lēni kā Latvija šobrīd, planēta sakarstu daudz ātrāk, krietni pārspējot visas "drošās robežas"), tas ir labs sākums pārmaiņu desmitgadei. Šajā laikā Latvijai varētu izdoties kļūt par īstenu klimata līderi un izmantot savas priekšrocības. Vai tā notiks – tas būs atkarīgs ne tikai no starptautiskajām sarunām, bet arī no Latvijas sabiedrības gatavības iedziļināties klimata jautājumos, iestāties par taisnīgiem piesārņojuma samazināšanas veidiem un mainīt savus ieradumus. Labā ziņa – katrs no mums var atrast veidu, kā palīdzēt Zemei.

Edmunds Cepurītis

Specializējies plašās tēmās – vides aizsardzībā un kritiskajā domāšanā. Negribīgi uzņemas arvien plašākas atbildības, ko uzliek informētība par dažādiem dzīvībai svarīgo sistēmu sabrukšanas riskiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!