Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu Latvijas laikrakstu fragmentiem mēģina ieraudzīt un saprast, kas Latvija bija toreiz. Rakstu sērija top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
Kam pieder meža materiāls
"Sakarā ar to, ka pagājušā pilsētas domes sēdē tika pārrunāts jautājums par malkas pirkšanu pilsētas vajadzībām no Pagaidu Valdības, pret tādu aktu cēla ierunas vācu frakcijas priekšstāvji, aizrādīdami, ka minētie meža materiāli piederot zināmai trīs vīru kuratorijai un vācu iestādes Pagaidu Valdības tiesības uz tiem neatzīšot. Tagad Pagaidu Valdības un angļu komisijas kopējā sēdē esot nolemts, ka ne vācu iestāžu nedz 3 vīru kuratorijai nav nekādas tiesības uz minētiem materiāliem, kuri pieder vienīgi Pagaidu Valdībai." (1919. gada 23. marta "Strādnieku Avīze".)
Simts gadu laikā latvieši un pārējie pasaules iedzīvotāji ir būtiski mainījuši Zemes izskatu un dzīvību uzturošās sistēmas, kas to neredzami ieskauj. Esam sagrāvuši upju un ezeru ekosistēmas ar pārmērīgu barības vielu plūsmu, izņēmuši neskaitāmus pavedienus no dabas vērtību tīklojuma, piesārņojuši pasaules okeānu ar plastmasu, mainījuši atmosfēras sastāvu un līdz ar to – ielikuši pamatus virzībai uz katastrofālām klimata pārmaiņām. Šīs problēmas ir cieši saistītas ar to pašu jau pirms simts gadiem aktuālo jautājumu par meža piederību.
Pastāv vairāki iemesli, kādēļ mežu nodošana privātīpašumā nav tik plaši atzīta, kā tas ir, piemēram, ar lauksaimniecības zemēm. Salīdzinot ar cilvēka dzīvi, koki aug lēni. Īstermiņā domājoši un mirstīgi īpašnieki ne vienmēr ir labākie mežu pārvaldītāji. Lai problēmu risinātu, ar valsts iestāžu starpniecību vairākās valstīs daļa mežu tiek saglabāta visas sabiedrības īpašumā.
Mežu sniegtās vērtības ar grūtībām iekļaujas privātīpašuma robežās. Meži ir būtiska daļa no ainavas, tie nodrošina dzīves vidi visdažādākajiem organismiem, bet jūras krastā tie aizsargā pret vētrām un ceļojošo kāpu draudiem. Cilvēki šīs vērtības izmanto pavisam atšķirīgā veidā, nekā tas ierasts ikdienas ekonomiskajās attiecībās. Pēdējā laikā ir izplatīts viedoklis, ka šo vērtību izmantojumu ar pāris vienkāršām matemātiskām darbībām var iekļaut mūsu ekonomikas sistēmā un izteikt kā naudā izmērāmus "ekosistēmu pakalpojumus", bet iedziļināšanās šīs metodes neskaitāmajās problēmās dod daudz iemeslu to apšaubīt.
Nesadalītās vērtības
Interesanti, ka dažādās valstīs pastāv atšķirīga attieksme pret meža veltēm. Dažās valstīs savvaļas ogas un sēnes oficiāli pieder meža īpašniekam, tādēļ sēņošana bez meža īpašnieka atļaujas ir pielīdzināma koksnes zādzībai. Diemžēl šādā sistēmā mazāk entuziastisko ogotāju un sēņotāju īpašumos atrodamās meža veltes līdz cilvēkiem nenonāk, bet izmaiņas īpašuma tiesībās šādu izšķērdību varētu samazināt.
Šie un citi iemesli noder par pamatu mežus nodot privātā īpašumā tikai ar zināmiem nosacījumiem. Svarīgākie saistās ar veidu, kad un kā mežu iespējams izcirst. Koku ciršana gandrīz vienmēr saistīta ar zaudējumiem apkārtējai sabiedrībai – mainās ainava, zūd putnu, kukaiņu un citu organismu dzīvotnes, kā arī pazūd piesārņojuma attīrīšanas spēja. Piemēram, pilsētā viens pieaudzis koks gada laikā attīra gaisu no viena kilograma putekļu, būtiski uzlabojot apkārtējo cilvēku veselību. Meži sniedz būtisku ieguldījumu arī globālā piesārņojuma mazināšanā – katrs koks uz vairākiem desmitiem gadu uzglabā no atmosfēras iegūto oglekli, tādēļ mežu stādīšana vietās, kur tie šobrīd neaug, var palīdzēt katastrofālu klimata pārmaiņu novēršanā. Tam pretstatā, protams, mežos iegūstamā koksne arī sniedz sabiedrībai nozīmīgus ieguvumus.
Jebkuras pārmaiņas, kas skar dažādu grupu tiesības iegūt tieši sev svarīgākās mežu vērtības, noved pie sarežģīti risināmiem konfliktiem. Vienas grupas tiesību palielināšana bieži vien var notikt tikai uz citu grupu rēķina. Kā to parādīja 2018. gada diskusija par piejūras mežu likteni, šādi konflikti kļūst arvien izteiktāki arī Latvijā. Pie tam mūsdienās meža īpašnieki bieži vien nedzīvo šo mežu tuvumā, tādēļ vietējo iedzīvotāju intereses droši vien viņiem ir vēl grūtāk saprotamas.
Klimata krīze vai dabas krīze?
Arī akadēmiskajā vidē mežu izmantojums rada arvien vairāk domstarpību. Mūsdienu vides zinātnes galvenā prioritāte ir dzīvībai svarīgo planētas sistēmu saglabāšana, rūpes par atsevišķām ainavām atstājot otrajā plānā. Paredzams, ka rīcība klimata pārmaiņu ierobežošanai būs šī gadsimta prioritāte – sliktākajā gadījumā tā iegūs galveno nozīmi tikai tad, kad arvien biežāk būs vērojamas to katastrofālās sekas. Meži noteikti būs ļoti būtiski klimata pārmaiņu ierobežošanas pasākumos, tomēr pat šajā atsevišķajā jomā netrūkst domstarpību.
Ap 80 % pasaules enerģijas šobrīd tiek iegūti, sadedzinot dažādus fosilos resursus. Ja mēs vēlamies iegūt enerģiju līdzīgā veidā, neietekmējot klimatu, koksne šķiet loģisks fosilo resursu aizvietotājs. Tomēr koksnes sadedzināšana rada tādas pašas siltumnīcefekta gāzes kā fosilie resursi – un pat vairāk. Arī tad, ja katra nocirstā koka vietā tiks iestādīts jauns, paies vairāki desmiti gadu, kamēr tas lēnām uzņems tikpat daudz oglekļa, cik iepriekš glabāja pieaugušais koks. Diemžēl kļūst arvien mazāk ticams, ka varam atļauties šādu gaidīšanu, jo visu šo laiku atmosfērā novadītais CO2 turpinās veicināt planētas sasilšanu, bet planētas temperatūras pieaugums jau tagad atrodas bīstami tuvu zinātnieku noteiktajām robežām.
Arī jaunu mežu stādīšana nav viennozīmīga, ja tie tiek stādīti iepriekš nocirstu mežu vietā. Parasti jauniem kokiem nepieciešami aptuveni 20 gadi, lai sāktu augt (uzņemt oglekli) tikpat ātri, kā to darīja pirms tam nocirstie koki – tādēļ klimata pārmaiņu mazināšanas nolūkos bieži vien būtu vērts kokus cirst nedaudz vēlāk, nekā tas pieņemts koksnes ieguvei.
Koku izciršana tomēr vienlaicīgi rada riskus citām sistēmām, kas uztur planētas dzīvību. Katru dienu izzūd milzīgs skaits savvaļas organismu – un daļa no tiem saistīta ar veciem, cilvēku maz pārveidotiem mežiem. Dabas organismus nesatrauc mežu izcelšanās vai īpašuma tiesības – tiem ir svarīgas dzīvotnes, kas atbilst to prasībām. Ja arī mēs nolemtu, ka veci meži nedod mums gana daudz īstermiņa labumu un nenovērš klimata pārmaiņas pietiekami ātri – jāatceras, ka bez tiem izzustu arī dzīvotnes tiem organismiem, kam nav citu māju. Organismu izzušana var izraisīt negaidītas sekas, kas ietekmē pārējos mežus un tajos esošās vērtības, tāpēc arī to pieļaut nebūtu prātīgi.
Personīgās vērtības cita īpašumā
Ne mazāk svarīga nozīme turpmāk būs arī lokālām mežu vērtībām – ainavai, meža veltēm, pastaigu un garāku pārgājienu maršrutiem. Tās visas ir daudz labāk redzamas, to pazušana ir uzreiz pamanāma. Līdz ar intensīvāku mežu izciršanu un kailciršu pieaugumu Latvijā kļūst arvien skaļāka sabiedrības neapmierinātība ar vietējā līmenī atņemto – no pavisam praktiskiem zaudējumiem ogu un sēņu vietās līdz bažām par kopējo ainavu. Vairums šo vērtību mežā gana labi sadzīvotu ar zinātnieku aicinājumiem risināt globālās krīzes. Tomēr tas ir būtiskā pretrunā ar attālinātu īpašnieku vēlmi savā mežā iegūt maksimālu peļņu ar minimāliem izdevumiem.
Ja visai sabiedrībai svarīgāko mežā vismaz formāli aizsargā likums, vietējās kopienas tiesības izteikties šobrīd šķiet krietni ierobežotas – it kā šai grupai svarīgās vērtības nemaz nepiederētu pie sabiedrības interesēm, kas, atbilstoši Satversmei, jāņem vērā, izmantojot jebkuru īpašumu. Pēdējā laikā tiek pētīta mežu apsaimniekošanas ietekme, piemēram, uz meža veltēm, taču pētījumos izmantotā "objektīvā" ekosistēmu pakalpojumu metode diez vai spēs pilnībā ietvert un atbilstoši novērtēt visu, kas apkārtējiem iedzīvotājiem mežā varētu būt svarīgs.
Kopīgie meži
Visas šīs sabiedrības vēlmes padara mežu privātīpašnieku rīcības tiesību noteikšanu gana sarežģītu. Sakot, ka īpašnieks var darīt, ko vien vēlas, līdz ar nenolasītām ogām tiktu zaudētas vairākas citas vērtības – visticamāk, vairāk, nekā pat savtīgākais īpašnieks varētu iegūt sev. Precīzas robežas novilkšana starp sabiedrību un īpašnieku paliks tikai grūtāka līdz ar jaunām prasībām par to, ko vēlamies no mežiem saņemt.
Puse Latvijas mežu pieder visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja tos sadalītu vienādās daļās, katrs iedzīvotājs varētu lemt par 0,7 hektāriem meža. Diemžēl lēmumu pieņemšanu par šīm milzīgajām mežu platībām šobrīd grūti nosaukt par demokrātisku un sabiedrību iesaistošu. Tā vietā ar ievērojamiem līdzekļiem tiek izplatīti noteikti vēstījumi – ka mežu apsaimniekošana jau šobrīd ir labākā iespējamā un lēmumi par to jāatstāj profesionāļu ziņā. Mežu nozarē vērojamā izglītības, zinātnes, mediju un valsts nevalstisko organizāciju saplūšana ar uzņēmumu lobijiem un lēmumu pieņēmējiem nerada labus apstākļus, kas ļautu ņemt vērā arī citu sabiedrības grupu viedokli.
Konstruētajā stāstā meži izskatās ļoti atšķirīgi no pēdējā gadsimtā pieredzētā – tie kļuvuši līdzīgi rūpnīcām, kurās ierasto ritmu būtiski traucē dabas aizsardzības un apkārtējo iedzīvotāju nesamērīgās prasības. Iespējams, tieši šī stāsta ietekmē savu lēmumu veidot kailcirtes Braku muzeja kultūrvēsturiskās ainavas tuvumā pašvaldības vadītājs attaisno ar bailēm rīkoties pret ierasto kārtību – jo pretējā gadījumā Valsts kontrole varētu uzlikt sodu par nesaimniecisku rīcību.
Simts gadu laikā būtiski pieaugušas cilvēku iespējas un samazinājušies šķēršļi. Šobrīd varam īstenot visneprātīgāko rīcību, tāpēc lēmumu pieņemšana par dabas resursiem kļuvusi daudz atbildīgāka. Sarūkošu dabas vērtību pasaulē meži pavisam drīz kļūs par vienu no jomām, kur mūsu pēdējie pasaules glābšanas scenāriji nonāks grūti atrisināmās pretrunās. Tās atrisināt būs daudz vieglāk, ja paši sev atgādināsim, ka meži pieder mums visiem.
Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
8