Foto: Saeima
 
Komentārs
26.09.2022

Un pienāca 1. oktobra rīts…

Komentē
0

Ir argumenti gan "par", gan "pret" iešanu balsot.

Paveroties kalendārā, saprotu, ka šis ir pēdējais iknedēļas teksts pirms Saeimas vēlēšanu dienas. Jāpiezīmē, ka rakstīt šādus "novēlējumus" ir diezgan apšaubāma izprieca, jo, ja padomājam, tie ir diezgan liekulīgi. Rakstītājs visiem spēkiem cenšas uzsvērt, ka nekādi neuzspiež savu izvēli citiem, bet nereti pamanās tekstā potenciālo tautas priekšstāvju vēlamās un nevēlamās īpašības šķietami neitrāli aprakstīt tā, ka simpātijas un antipātijas ir viegli nolasāmas. Tad kāpēc māžoties? Labāk pasaki skaidri. Tāpat apšaubāms ir formulējums "neatkarīgi no savas izvēles, galvenais ir aiziet nobalsot". Kā tad. Dievs nedod, ja balsojuma iznākums šādam aicinātājam nepatiks – būs skaidrs, ka to nodrošinājuši "visādi…", kuri nez kāpēc, lai gan neko nejēdz, tomēr ir aizvilkušies līdz iecirknim un "sabalsojuši" kaut kādus … – lasītājam plaša izvēle formulējumiem. Es kvēli iestājos par tavu izvēles brīvību ar nosacījumu, ka tā pārāk neatšķiras no manas.

Iepriekš minētie un arī citi apsvērumi amizantā kārtā man personīgi ir izdevīgi, jo ir papildu attaisnojums gadu gaitā progresējošam atsalumam pret "politiskajiem procesiem". Respektīvi, šī teksta autors nevis vienkārši ir snobs, bet, raugi, patiešām cenšas būt neitrāls. Ja bez (paš)ironijas, man tomēr ir daži apsvērumi par iešanu vai neiešanu balsot vispār.

Ir cilvēki, kuri apšauba savas līdzdalības jēgu tāpēc, ka "tāpat nekas nemainās". Ir diezgan grūti atrast labus pretargumentus, tomēr man ir kāds salīdzinājums. Ir tukša iela, man – "sarkanais". Iet pāri vai neiet? Skaidrs, ka tādēļ, ka es apzinīgi pagaidīšu "zaļo", nekas, kā saka, fundamentāli nemainīsies. Tāpat būs līdzpilsoņi, kuri centīsies pārtraukt savu un citu satiksmes dalībnieku laicīgo esamību ar dažādiem viņu rīcībā esošiem līdzekļiem. Ja es tomēr stāvu un gaidu, tad patiesībā tas ir mans un tikai mani pašu skarošs lēmums, kas pat nav nevainojami racionāls. Jo tikpat labi es varu iet "pa sarkano" – es pats esmu tā darījis (tostarp negājis balsot), un arī debesis pār zemi nenokrita. Īsi sakot, savu lēmumu iet vai neiet balsot, manuprāt, nav jēgas "apkarināt" ar dažādiem skaidrojumiem, pamatojumiem, attaisnojumiem. Jūs vienkārši – atvainojos par jēdziena profanāciju – refleksa līmenī izlemjat: eju vai neeju.

Ir cilvēki, kuri par savu vai citu neiešanu balsot neķer kreņķi tāpēc, ka viņi uzskata – saskaroties ar reālajām iespējām, prioritātēm un vajadzībām, pat vislielākie (arī bīstamākie) priekšvēlēšanu perioda muldētāji ir spiesti pielāgoties. Citiem vārdiem sakot, nekas briesmīgs nenotiks pat tad, ja varā nonāks ļaudis, kurus mums labpatīk saukt par "populistiem". "Dzīve izmācīs." Gan jā, gan nē. No vienas puses, pat pašmāju "pīļu dīķī" mums netrūkst piemēru, kad pirmsvēlēšanu perioda balamutes pēc nonākšanas varā – lietosim šādu komplimentāru apzīmējumu – kļūst pieauguši (piečakarētie balsotāji gan, visticamāk, izvēlas citus vārdus). Šāda situācija laiku pa laikam novērojama arī "vecajās demokrātijās". Ja paveramies, piemēram, uz Itāliju, kur šajās dienās noritēja vēlēšanas, "Piecu zvaigžņu kustība" (M5S), nonākot valdībā, aizdreifēja no populisma uz relatīvu saprātīgumu diezgan īsā laikā. No otras puses, pārāk paļauties uz "skarbo realitāti" kā koriģējošu faktoru arī nevajadzētu. Ja nelaimīgā kārtā sakrīt apstākļi, populisti arī valdībā var uzvesties nejēdzīgi. Tā tas, piemēram, ilgstoši bija Bulgārijā, kuras gadījumā Eiropas Savienība nespēja vai negribēja redzēt, kādas ziepes vāra (jo īpaši korupcijas aspektā) pie varas tikušie. Te, protams, no svara arī tas, kādi politikas aspekti jums kā vēlētājam personīgi ir svarīgi. Piemēram, ja jums primāri ir ekonomiskie, tad tik šausmīgi aurot par Trampu nemaz nebija iemesla; ja demokrātijas rakstītie un nerakstītie noteikumi, tad, protams, viņa apdullinošais populisms jums būs izšķiroši svarīgs. Īsi sakot, ar ievēlētajiem "populistiem" var paveikties, var nepaveikties. Tādēļ principā labāk aiziet balsot.

Ir viedoklis, kas principā man personīgi ir tuvs, bet tajā ir viena nianse. Proti, ja mēs uz pasauli raugāmies "lielās līnijās", tad vairums no iemesliem stresam patiesībā ir māņi. Vienalga, vai runa būtu par kovidu – no dzīvo būtņu evolūcijas viedokļa tās ir sīkas nepatikšanas –, vai par kretīnu nonākšanu parlamentā. "Ja skatāmies uz vēsturi gadsimtu perspektīvā, tad…" Manuprāt, tā tiešām ir, tikai, lai īstenotu šo visnotaļ veselīgo nostāju, man kā vēlētājam jāiemanās arī tikpat distancēti uztvert pašam sevi, jo dzīvoju es šeit un tagad. Ja jūs spējat arī sevi un sev tuvus cilvēkus neuztvert nopietni, tad viss kārtībā, neiešana balsot no jūsu viedokļa ir pamatota. Ja nespējat – nāksies vien nolaisties līdz līdzdalībai nieku apspriešanā. (Lai nebūtu paslēpju spēlēšanas – man pašam sekmes šajā ziņā ir mainīgas un nestabilas.)

Ja iepriekš izklāstītais viedoklis var šķist aizdomīgi abstrakts ("normāli cilvēki tā vispār nedomā"), tad man ir vēl cits arguments, kura dēļ man subjektīvi parasti ir jāsaņemas, lai dotos balsot. Kā teica kāds disidents PSRS laikos, "man ar padomju varu ir estētiska rakstura domstarpības". Proti, mani kaitina tāda retorika kā "tu izvēlies savu nākotni!" un līdzīgi. Ejiet pupās ar šo cilvēka dzīves politizēšanu! Es izvēlos savu nākotni ar privātiem lēmumiem – atmest smēķēšanu vai ne, mainīt profesiju vai ne, atrast beidzot vairāk laika tuviem cilvēkiem vai ne. Man dzīve un nākotne ir kaut kas vairāk par politisko struktūru, kurā dzīvoju. Ja kāds apgalvo, ka balsot ir "pilsoņa pienākums", tad atkal – cilvēki, kuri regulāri strādā kā brīvprātīgie vai veic ziedojumus (tas gan, jāatzīst, neattiecas uz šī teksta autoru), savu pilsoņa pienākumu veic apzinīgāk nekā vismaz daļa līdz vēlēšanu iecirknim aizgājušo. Es neatceros tādas vēlēšanas, kad nav skanējis "šoreiz gan mājās palikt nevar!". Mums ik vēlēšanas ir izšķirošas. Man nepatīk šī kopējā, vispārējā uzkundzēšanās indivīdam. Proti, indivīdam izšķiroša var būt diena, kad jāmaksā rēķini, kad bērnam ir svarīgs eksāmens, radiniekam – operācija. Ar ko šis "izšķiroši" ir kaut kā ne tik izšķiroši kā vēlēšanu "izšķiroši"? Citiem vārdiem sakot, es gluži labi saprotu cilvēkus, kuri izvēlas nebalsot tādēļ, ka viņus kaitina ar vēlēšanām saistītā kopējā retorika (nemaz nerunājot par kandidātu izdarībām).

Es pats 1. oktobrī balsot iešu. Tāpēc, ka man nav tik ilgu un neatliekamu darbu šai dienai, lai neatrastu stundu laika. Vai nobalsojis es jutīšos ietekmējis Latvijas nākotni? Šķiet, pareizāk ir šādu jautājumu sev neuzdot, jo pretējā gadījumā "maisam gals vaļā" bezgalīgām diskusijām par to, ko nozīmē "ietekmēt", "nākotne" un vispār "Latvija". Es savu subjektīvo balsošanas faktu drīzāk salīdzinātu ar grāmatu pirkšanu – man ir klusas aizdomas, ka es pat jau nopirktās visas tāpat neizlasīšu, bet, ja varu atlicināt desmit eiro (vai man ir stunda laika), kāpēc nenopirkt? Man nav "nihilistiskas" attieksmes pret politiku un politiķiem. Es šo jomu cenšos uztvert tikpat samiernieciski kā situācijas, kad jāsteidzas un tu konstatē, ka izmazgātais krekls vēl nav izžuvis, un tad jāizvēlas starp nedaudz pavalkāto un tīro, kuram ir izplīsis caurumiņš. Kāda jēga dusmoties? Bet es neesmu arī gatavs šo izvēles faktu uzskatīt par visu manu dienu ietekmējošu un manu kā cilvēka būtību noteicošu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!