Foto - Ansis Starks, jrt.lv
 
Ar bērniem
05.05.2016

Trijatā par Visumu

Komentē
0
Saglabā

Par Gata Šmita izrādi "Īsumā par Visumu" Jaunajā Rīgas teātrī

Nesen apmeklēju režisora Gata Šmita jauno izrādi "Īsumā par Visumu" divu jaunu dāmu kompānijā. Trešās klases skolniece Eiženija tieši atbilda gaidītās auditorijas vecuma grupai, bet  septītklasniece Elizabete pieteicās strādāt kā bērnības kontekstus labi pārzinoša kritiķe. Pēc mirkļa es iespēju robežās mēģināšu saskaņot mūsu visai pretrunīgās domas par izrādi "Īsumā par Visumu", bet pirms tam vēl ātri izmantošu ekskluzīvo iespēju izstāstīt savu sāpi: sakiet man, lūdzu, kas tā par nejēdzīgu teātru politiku, ka visā mūsu kulturālajā valstī nav nevienas vietiņas, uz kuru puslīdz droši var doties ar pamatskolas vecuma bērniem? Tieši tajā brīdī, kad 10–15 gadu vecumā personības beidzot sāk mērķtiecīgi meklēt savu īsto ceļu, tām tiek piedāvāts nekas cits kā vai nu izšķīst Radio 5 popā vai silti ierušināties fantāzijas un fantastikas plaukta kino un literatūrā (kas gan, jāatzīst, pateicoties Laurai Dreižei, Ievai Melgalvei, Arno Jundzem u.c., mēdz būt visai baudāma pusaudžiem adresēta latviešu oriģinālliteratūra). Vai arī vecāku neprāta dēļ jaunieši var uzrauties uz tādiem klasikas robus bez lasīšanas aizpildīt vilinošiem teātru iestudējumiem kā "Bāskervilu leģenda" Latvijas Nacionālajā teātrī vai "Žanna d'Arka" Dailes teātrī (tā es, piemēram, pēc kaunpilnas izgāšanās "Bāskervilu leģendā" meitai iesolīju savu bērnībā iemīļoto detektīvu "Stāsti par Šerloku Holmsu", bet viņa to pat nevarēja palasīt, jo, tikko kā sākoties dialogi, tā viņai acu priekšā uzpeldot aktieru grimases, intonācijas, scēnas un nākot virsū smējiens). Protams, var jau arī bērnus pa tiešo mest iekšā pieaugušo dramaturģijas pasaulē, jo viņi taču aug tik zibenīgi ātri... Tomēr tad varētu domāt, ka mūsu režisoriem, aktieriem, teātra menedžeriem nav lielākas ieinteresētības par saviem pusaudžu gados nonākušajiem pēcnācējiem kā kurpniekam par paša kurpēm zināmos laika posmos. Svaigākais, ko izdodas atrakt atmiņas arhīvos, ir teātra apvienības "Nomadi" mācību pētījums ar drāmas palīdzību 2012. gadā, tomēr "Meitene A" bija adresēts vidusskolām.

Tīņu jautājums mūsu teātros tātad nezin kāpēc ir novirzīts kategorijā "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās". Par laimi, vismaz mazajiem bērniem Latvijas teātros ir daudz, ko darīt, – klasiskāki un eksperimentālāki iestudējumi bērniem pēdējo gadu laikā šķiet uzņēmuši ievērības cienīgus apgriezienus. Jaunā Rīgas teātra uzvedums "Īsumā par Visumu" kopējā klāstā iezīmējas ar līdz šim nemanītu pretenziju izglītot, paplašināt bērnu redzesloku dabaszinātņu jomā. Lūk, te būs mūsu trijotnes iespaidi, pārdomas, vērtējumi par jauno Gata Šmita izrādi, ko apmeklējām 6. aprīlī.

Eiženija: Mēs bijām iedomājušās, ka ejam uz parastu teātri, bet šeit jau pašā sākumā bija jāsadalās pa grupām. Katrai grupai iedeva savas krāsas uzlīmes, un katra grupa devās uz savu telpu, kur mūs gaidīja aktieri. Labi, ka varēja arī izteikties un darboties līdzi.

Elizabete: Bērniem bija pa prātam, ka izrāde ir sadalīta trīs īsās daļās ar starpbrīžiem pa vidu. Šeit gan nevarēja skriet uz kafejnīcu pēc kokteilīšiem, toties varēja darboties ar mikroskopu, zīmēt alu cilvēku zīmējumus un būvēt tornīšus no papīra glāzēm.

Es: Izrādes laikā katra epizode tika izspēlēta trīs reizes, lai visi visu redzētu. Mums pirmā trāpījās daļa, kurā Viens (Ivars Krasts) stāstīja par zvaigznēm un vislielākajiem skaitļiem, otrajā daļā Alnis (Edgars Samītis) demonstrēja vismazākos dzīvniekus pasaulē, bet trešajā daļā Lūcija (Jana Čivžele) lika iztēloties vissenāko pasaules cilvēku dzīvi. Drīzumā šīm daļām piepulcēšoties vēl trīs citu Jaunā Rīgas teātra aktieru izspēlētu etīžu trijotne.

Par 1. daļu

Elizabete: Katrā no daļām bija kaut kas interesants, un kopumā varu teikt, ka liela daļa no stāstītā arī manā vecumā bija jaunums. Nezināmā informācija lika kustināt smadzenes, lai gan nekāda emociju pārpilnība neradās. Vislabāk man patika pirmā daļa – gan telpas iekārtojums, gan aktiera lēnais un izteiksmīgais runas veids. Varēja labi uztvert un vēl paspēt apdomāt vārdus. Skolā mums parasti daudz ātrāk nober jauno vielu. Maģisku noskaņu radīja bumbiņu ripināšana pa elastīgā auduma galdu ar tādu kā kosmisko melno caurumu vidū.

Es: Man arī šķita, ka tur kā ar burvja mājienu tika uzburta Visuma sajūta – bumbiņām ripojot pa melno apli, aktierim uz dīvaina braucamrīka riņķojot ap mums – saujiņu skatītāju, kas sēž ap lielo galdu un ripina bumbiņas... vai arī tās bija monētas?

Elizabete: Tas braucamrīks varēja nebūt – nebija patīkami brīžos, kad aktieris runāja aiz muguras.

Eiženija: Man tomēr jāsaka, ka mani šī daļa interesēja vismazāk, jo tur stāstīja tikai par skaitļiem, kosmosu. Un tie dīvainie skaitļi... nezinu gan, vai tādi patiešām ir – sekstiljoni ar divdesmit vienu nulli un tamlīdzīgi. Un aktierim bija tikai viena vienīga dziesma: "Viena saule, viens es..." Otrajā daļā man bija interesantāk.

Par 2. daļu

Elizabete: Man gan tieši otrajā daļā radās aizdomas, ka mums stāsta blēņas. Alnis (skolotājs no filmas "Es esmu šeit") rādīja mikroskopā visādas sīkbūtnes un baciļus, ko sauca par vicaiņiem, sīkučiem un ņukučiem. Līdz galam nesapratu, kad viņš teica patiesību, kad jokoja.

Es: Tā jau gudrie ļaudis vienmēr dara – mēģina bērniem mazliet arī blēņas sastāstīt, kad runa ir par traki sarežģītām lietām. Turklāt mēs taču bijām teātrī, nevis laboratorijā, un teātrī svarīgi ir noturēt skatītāju uzmanību, rosināt un vest savā pavadā visu klātesošo iztēli. Manuprāt, tomēr Alnis ļoti daudz no zinātnieku pierādītām konkrētām lietām izstāstīja un izrādīja – par vienšūņiem, garneļu kāpuriem, baktērijām, kas cilvēkā ikdienišķi uzturas ap 100 miljoni. Skaitļi, protams, izklausās pagalam abstrakti, piemēram, 2,5 miljoni gadu – ko gan tas patiesībā izsaka? Bet kā jums patika ieraudzīt savas personiskās baktērijas?

Eiženija: Kad visiem izdalīja vates kociņus, Elizabete nočukstēja, ka tagad no mums gribēs savākt DNS, bet viņa gan nedošot.

Es: Elizabete laikam par daudz kriminālfilmu skatās.

Elizabete: Bet tas bija aizdomīgi, ka jādod siekalu paraudziņi... Tos vēl aplipināja ar roku baciļiem, tad sajauca visus kopā un apskatīja mikroskopā. Sanāca diezgan briesmīgs skats.

Par 3. daļu

Eiženija: Trešā daļa par cilvēku vēsturi man ļoti patika. Varēja klausīties, uzzināt par mērkaķiem un senajiem cilvēkiem un iztēloties. Tie bija īsti stāsti, no kuriem vislabāk atceros par Riekstkodi. Labi, ka varoņiem bija izdomāti vārdi, jo tas palīdz labāk atcerēties.

Es: Stāstus par cilvēku senču dzīvi esot sacerējuši izrādes dalībnieki paši, konsultējoties ar zinātniekiem, vēsturniekiem, tādēļ tie bija reizē tēlaini un informatīvi. Tie skanēja Kaspara Znotiņa balsī, līdzdarbojoties pirmcilvēka atveidam uz lielā ekrāna un tam abos sānos nostatītajiem stāstu varoņu portretiem tradicionālos formātos.

Elizabete: Man ir iebildums pret šiem stāstiem – tajos bija ļoti uzsvērts, ka cilvēki ir radušies no pērtiķiem. Bet principā bērniem būtu uzreiz jāuzzina visas trīs versijas: pirmā, ka mūs radīja Dievs, otrā, ka mūsu senči ir atceļojuši no kosmosa, un trešā, ka cilvēki ir attīstījušies no pērtiķiem. Skolās bērni domā diezgan šauri, bet literatūra un vēsture liek domāt plašāk, uzklausīt dažādus viedokļus. Nav labi, ka uzspiež vienu patiesību, kā parasti vecāki mēdz bērniem kaut ko vienu iegalvot, tāpēc ka paši par to daudz nedomā. Katram būtu jāļauj izvēlēties savu versiju.

Es: Piekrītu, tā ir.

Elizabete: Trešajā daļā es jutos kā senlaicīgā kino ar nekustīgiem attēliem, un kaltētās dzērvenes, kuras Lūcija visiem dalīja, bija kā popkorns kinoteātrī. Lūcija pati gan bija pabriesmīga ar savu grezno 18. gs. kleitu un šausmīgajām neandertālieša uzacīm. Viņa nerunāja, tikai nopētīja mūs, atnesot un novietojot pērtiķcilvēku un zvēru portretus.

Eiženija: Man gan Lūcija nemaz nelikās briesmīga, un viņas dotās ogas man ļoti garšoja.

Es: Nezinu, kā jums, bet man bērnībā šāda izrāde būtu ļoti nākusi par labu. Atzīšos, es biju jau diezgan liela, kad vēl iztēlojos, ka Zeme ir apaļa kā šķīvis, nevis kā lode, kaut arī mums mājās uz rakstāmgalda stāvēja papes globuss.

Eiženija: Šajā izrādē daudz varēja uzzināt un saprast par pasauli.

Elizabete: Es arī varu teikt, ka pusi no tā, ko mums stāstīja, es īstenībā nezināju, kaut arī izrāde bija domāta sākumskolēniem. Gan kostīmi, gan vizuālais noformējums likās labi izdevies, kaut arī viss notika mazās, melnās telpās, tomēr saprotu, ka citādi nevarētu izmantot ekrānus. Labi, ka nevienā brīdī neparādījās zinātnieks baltā halātā pie mēģenēm, kas būtu pārāk tipiski. Tomēr kaut kas uzsprāgt izrādē jau nu gan varēja! Tad teātris radītu vairāk emociju.

Lai arī mūsu domas detaļās dalījās, mēs vienojāmies, ka izrāde kopumā ir tikpat izglītojoša, cik iztēli rosinoša, bet bez iztēles un interpretācijas taču nevar ne notvert, ne paturēt atmiņā lietu būtību. Iesakām izrādi apmeklēt visiem bērniem, kas grib kļūt gudrāki, un gaidām turpinājumu!

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!