Par grāmatām
04.08.2021

Zigis ar Džeri pret Pavļiku Morozovu

Komentē
0

Par Ineses Zanderes romānu bērniem turpinājumos "Puika ar suni" (izdevniecība "Liels un mazs", 2021. gadā izdota otrā daļa "Bunkurs").

Kurš zina Zigi? Kurš zina Pavļiku? Vismaz Džeri zinām mēs visi – viņš ir arī Duksis un Šariks, Čita, Amis, Lesija, Reksis, Peksis, Šēra, Lords, Sāba, Džeks, Džims, Bims, Berimors, Barons, Lācis, Argo, Strīpa, Grēta, Džera, Žiks, Vaktiņš... Katram savs Džeris. Cilvēks nevar bez suņa, to ir teikuši visādi gudri ļaudis, un – galu galā – tieši suns (nevis govs, cūka, aita, kaza un nebūt ne kaķis) saskaņā ar arheoloģiskajām liecībām esot bijis baltu tautu pirmais mājdzīvnieks. Interesanti – kāpēc? Gan jau tāpēc, ka suns ir visu laiku uzticamākais draugs un sargs. Radīts, lai sargātu cilvēkus, ganāmpulkus, mājas, sētas un garīgus dārgumus, ko nezin kāpēc nesargā ne pūķi, ne čūskas. Ko ir visgrūtāk nosargāt? Jā – mēli! Tā ir radīta lunkana, vieglprātīga, tāpēc tai ir slēģi – lūpas. Ja tu zini kādu noslēpumu,  nekad nevari būt drošs, ka varēsi pretoties niezei dalīties tajā ar kādu tikpat uzticamu personu kā pats. Mēles neturēšana aiz zobiem ir klasisks, universāls nepatikšanu iegansts, bet suns nekad neizmuldas, tikai skatās un rūc vai rej.                                                  

Ineses Zanderes romāns bērniem turpinājumos "Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu" vienlaikus pievēršas vairākiem dzīves aspektiem, par kuriem būtu derīgi nodot informāciju un pieredzi cauri paaudzēm. Stāsta līmeņi kārtojas amplitūdā no bērna skatījuma uz notikumiem savā pagalmā līdz mēģinājumam saprast vienu no pasaules vēstures nesaprotamākajām un baisākajām lappusēm – holokaustu. Arī amplitūdā no jautājuma par drosmi un uzticamību konkrētā gadījumā līdz cilvēka izvēlei rīkoties saskaņā ar personīgo sirdsapziņu, nevis kādas sabiedrības grupas uztieptiem ētikas priekšstatiem.

Žanriskā ziņā "Puiku ar suni" gribas saistīt ar to literatūras un kinofilmu klāstu, kas bagātīgi piepildīja padomju bērnu brīvo laiku, vienlaikus ar aizraujošu sižetu un dedzīgu varoņu palīdzību ieprogrammējot jaunos pilsoņus vēlamajā vērtību sistēmā. Atzīšos, ka man šie (parasti gan diemžēl tendenciozie) kara laika sižeti vienmēr likušies potenciāli, un ne jau tikai spriedzes uzturēšanai un ideoloģijas iepotēšanai, bet arī no uzvarētāja pozīcijas rakstītās vēstures pārdomāšanai. Kādu laiku pēc neatkarības atgūšanas Latvijas kultūrā šī niša bija pavisam tukša, bet tad parādījās, piemēram, Māra Runguļa stāsts "Lapsu kalniņa mīklas", pēc tam TV seriāls "Sarkanais mežs" un filma "Dvēseļu putenis", kuru mērķauditorija iekļāva arī skolas vecuma bērnus. Virzīt nepieaugušo cilvēku skatienu uz asiņainām cīņām, kas notikušas par zemi, par varu, par ideju, par brīvību, par cilvēktiesībām šķiet vajadzīgs solis viņu lietu kārtības un vērtību izpratnes veidošanai. Jautājums – kā to labāk darīt mūsdienās?

It kā vienā žanrā ietilpst dažādu lielo un mazo nāciju varoņeposi, pēdējos gadu desmitos tiem klāt nākušas arī epohālās holivudiskās fantāzijas par robotizētās pasaules glābšanu. Inese Zandere, šķiet, ar vieglu roku aizšķūrējusi visu šo bagāžu un fokusējusies uz vēsturiski ticamu stāstu par zēnu un viņa ģimeni Otrā pasaules kara laikā Ķīpsalā. Zīmīgi, ka galvenā varoņa tēls ir tiešs pretpols padomju propagandas iecienītākajam bērna varoņa tipāžam Pavļikam Morozovam, kurš glorificēts par to, ka it kā esot uzrādījis savu tēvu varas iestādēm un pēc tam ticis paša atriebīgo radu noslaktēts. Romāna "Puika ar suni" prototips Zigfrīds Lipke, kura atmiņas, fotogrāfijas, zīmējumi glabājas viņa tēvam, ebreju glābējam Žanim Lipkem veltītā memoriāla krājumā, Ineses Zanderes vīzijās ir jauks, parasts zēns, kurš labprāt vēro, sapņo, spēlē futbolu ar kaimiņu puikām, jūtas iederīgs savā Ķīpsalas pagalmā un ir pilnvērtīgs dalībnieks savas neparastās ģimenes dzīvē. Viņš stipri vien atgādina "Karlsona" brālīti uzsvērtā pretstatā taisnprātīgajiem "Vienmēr gatavs!" salutētājiem. Kā dzimis pacifists viņš vārda tiešā nozīmē "nespēj pat mušai pāri nodarīt", kas simboliski izteiksmīgi atklājas nodaļā "Nāra un muša", kurā Zigis un Johanna ar laivu ceļas pāri Daugavai pēc ikdienišķajiem pirkumiem un cūkēdiena Centrāltirgū. Atpakaļceļā viņiem pievienojas zili spīdīga mēslu muša, kuru Johanna ir jau sataisījusies nosist ar airi, bet tad, Zigim činkstot: "Dzīva radība, mammiņ, dzīva radība", viņa pārdomā: "Kāpēc sist? [..] Tāpēc, ka muša? Tāpēc, ka mēs stiprāki?"

Arī stāstījums ir rāms, apkārtējo vidi, notikumus un noskaņas mierīgi atainojošs, pretnostatīts šajā žanrā ierastajiem varonīgu piedzīvojumu izklāstiem, ja par tādiem uzskatām mūsu reģionā labi pazīstamās sociālistiskā reālisma garā ieturētās stāstu konstrukcijas ar pēc vajadzības pieļautām kariķējošām vai idealizējošām atkāpēm no reālisma kā tāda. Stāsts par puiku ar suni ir savīts no diviem – astoņgadīgā Ziga un aiz žoga dzīvojošās pusaugu meitenes Silvijas – skatījumiem. Šķietami neitrāli vērojošajā, detalizēti aprakstošajā, tomēr vienlaikus tēlainajā Ziga līnijā labi jaušami slēpti pārdzīvojumi, eksistenciālas bailes, domāšana līdzi, tomēr pilnīga uzticēšanās un vēlēšanās būt vienā komandā ar vecākiem. Savukārt Silvijas līnija ne pirmajā burtnīcā ("Bailes"), ne otrajā ("Bunkurs") nešķiet atrisināta, pagaidām atstājot lasītāju neizpratnē par šī tēla nozīmi un gaidās, kad beidzot no šī skatu leņķa atklāsies intriģējošs sižeta pavērsiens.

Ineses Zanderes valoda uzbur skaidras un stipras vīzijas – acu priekšā nostājas vitālie Žaņa, Johannas, Alfrēda, kā arī Arjes un citu zem suņu būdas izraktā bunkura iemītnieku tēli līdz ar viņu likteņstāstiem. Kā kino saskatāmas lasītājam kļūst Rīgas tirgus, Ķīpsalas ainas un iršanās laivā pār Daugavu, un gluži vai saožams ir ceptu un svaigu reņģu smārds. Uz pannas čurkstošo reņģīšu gadījumā tas asociēts ar omulību, kamēr svaigo zivju grozu pieminēšana signalizē par zēna bažām un izbīli. Tomēr šīs vīzijas nav iespējams atraut no grāmatās iekļauto zīmējumu stilistikas (tās gan pareizi būtu jāsauc par burtnīcām). Poligrāfiskais stāsta formāts iedarbojas pat precīzāk un ticamāk nekā godalgotā Dāvja Sīmaņa spēlfilma "Tēvs Nakts" (2018), kuras scenārijs veidots pēc romāna "Puika ar suni" 1. daļas motīviem.

Raugoties uz izdevumu "Puika ar suni" kā objektu, jāatzīst, ka šī sērija sola kļūt par vienu no pēdējo gadu desmitu gaumīgākajiem un kvalitatīvākajiem grāmatu dizaina paraugiem. Vēstījums ir ietverts nelielos, vieglos sējumos, kuru vāku materiāls atgādina seno laiku ietinamo papīru, ko tagad – iepirkumu maisiņu laikmetā – mākslas studenti labprāt izmanto skicēšanai. Rūtas un Arta Briežu veidotais noformējums prasmīgi provocē lasītāja taktilās maņas, palīdzot teleportēties uz Ķīpsalu 1941.– 42. gadā. Lai tiktu pie lasīšanas, bērnam ir jāatbrīvo grāmatas lapas viena no otras ar, vēlams, papīra nazīti (dažiem tāds mulsinošs suvenīrs vēl glabājas mājās), uzzinot par šo poligrāfijas attīstības stadiju no veciem ļaudīm un pašrocīgi izjūtot procesu. Dizaina grafiskais minimālisms darbojas kā sensors, ļauj atraisīties jutekliskai un emocionālai, vēsturi izzinošai grāmatas lasīšanas pieredzei.

Ilustrators Reinis Pētersons, šķiet, pilnībā iedziļinājies stāstā un identificējies ar galveno varoni. Viņš ir ilustrators ar stāžu, izmantojis visai daudzveidīgus stilistiskos paņēmienus un tehnikas. Šoreiz viņa pienesums – bērnišķīgi neveiklas līnijas zīmējumi ar vieglu, akvarelīgu pildījumu okerīgos toņos – ir saskaņots ar 20. gs. vidus estētiku, bet atsauc prātā vēl senākus latviešu bērnu grāmatu ilustrācijas klasiķus, piemēram, Jāni Jaunsudrabiņu un Albertu Kronenbergu. Zīmējumi tekstā iekļaujas pašsaprotami kā ar roku rakstītā dienasgrāmatā vai mūsdienu tekstos, kas arī nekādi nevar iztikt bez bildēm. Tāpat kā tekstā, arī attēlos panākts ļoti izteiksmīgs tipāžu un situāciju raksturojums, kas noteikti palīdz uztvert un izprast stāsta svarīgo vēstījumu. Par šīm ilustrācijām līdzās darbam pie divām citām, pavisam atšķirīgā tehnikā un stilistikā vizualizētām grāmatām – Daniila Harmsa "Ļoti briesmīgs notikums" un Anti Sāra "Perts sprukās" – Reinis Pētersons ieguva Jāņa Baltvilka balvu 2021.

Rezumējot varu vēlreiz apliecināt, ka šāds rakstnieka, mākslinieka un dizaineru kopdarbs ir lielisks ceļš mūsdienu bērniem saprotamai vēstures interpretēšanai. Žanriski iekļaujoties tradicionālajā varoņstāstu grupā, izrādās, var radīt pilnībā oriģinālu, tepat nesenā pagātnē nolūkotu tēlu sistēmu, kas darbojas traģiskā situācijā, bet pazīstamā un mīļā vidē, tāpēc negribas, lai tā pazūd aizmirstībā. Un nākamās burtnīcas ilga un nepacietīga gaidīšana tīri labi piederas laikam, kurā "Puika ar suni" mūs grib ievest.

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!