Par dzejas grāmatu "Netikumīgie". Dzejas autori – Marija Luīze Meļķe, Kirils Ēcis, Raimonds Ķirķis, Agnese Krivade, Kārlis Vērdiņš. Ilustrāciju autori – Pauls Rietums, Liāna Mihailova, Agate Lielpētere, Sanita Adoviča. Dizains – Aleksejs Muraško. (Izdevniecība "Liels un mazs", 2021)
Skatos uz tējas sēni burkā un aizdomājos: katrā sabiedrībā izveidojas kādi pilsoniski aktīvi pamatslāņi, kas vēlas dzīvot ērtā un jaukā pasaulē, kur viss notiek pēc viņu prāta un saskaņā ar viņu priekšstatiem par labo un skaisto, un derīgo. Tā ir arī pie mums, tomēr jocīgi, ka visplašākais slānis atzīst tikai mazu, sīciņu sektoriņu no pasaules kultūras vēstures un no tās mākslas, mūzikas un literatūras jūras, kas plūst un bango apkārt. Ļaudis jūtas apdraudēti un grib nodrošināties, nekādiem murāļiem un citiem zvēriem neļaut traucēt savu mieru, labsajūtu un iecerētās gaitas. Tās pašas sabiedrības citi, brīvdomīgākie slāņi sauc viņus par mietpilsoņiem, nicina, dusmojas un apvainojas par savu garadarbu cenzēšanu. Daži no viņiem spurojas pretī, daži – tie, kas paši uz savas ādas vēl nav izjutuši publisku kaunināšanu par samaitātību, – grib par to parunāt, tomēr nekādas dziļās diskusijas nesanāk. Vēl citiem, agresīvākiem sabiedrības starpslāņiem liekas muļķīga un liekulīga visa šī ņemšanās, viņi uzreiz aktīvi ķeras pie pasaules attīrīšanas no kaitinošā ar pašu rokām un kājām vai sērkociņiem.
Cik man zināms, nevienam sabiedrības slānim šodien (atšķirībā no senākiem vēstures periodiem) nav iebildumu pret izglītošanos un to, ka apvāršņu paplašināšana notiek ar vizuālās un citu mākslu starpniecību. Tomēr viedokļu izvirdumi sociālajos tīklos un sabiedriskajos medijos liecina par strauju, neapturamu apvāršņu sašaurināšanos. Šī nepatīkamā fakta konstatāciju pavada regulāras vaimanas par izglītības sistēmu, kas atkal un atkal pati sevi degradē ar aplamām reformām un aklu sekošanu aizgūtām sistēmām, kas pie mums nedarbojas. Domājams, ka šis vāveres ritenis griezīsies tik ilgi, kamēr likumu lēmēji sāks uzticēties to īstenotājiem, citiem vārdiem – ierēdņi sāks cienīt un uzklausīt skolotājus, ļaujot to darīt arī audzēkņiem un vecākiem. Kas attiecas uz sekām – mūsdienu māksla lielākajai un skaļākajai sabiedrības daļai šķiet nepieņemama un pat amorāla tāpēc, ka tai nav zināma valoda, kurā sarunāties par mākslas darbu (jaunāko pārpratumu kalngals ir sašutums par Pauļa Liepas abstraktajiem 18. novembra svētku plakātiem Rīgas ielās, kur tiek saskatīta Georga lentīte). It kā jau pašsaprotami: sabiedrība par kopējo naudu grib patērēt tādu kultūru, ko saprot, bet skolās par to vairs tikpat kā nav atvēlēts runāt. Laimīgs tas, kuram veicies ar lielisku mākslas, literatūras, mūzikas, vēstures skolotāju un pieticis prāta viņā klausīties.
Šī raksta iegansts ir dzejoļu grāmatiņa, kuras priekšvēsture ir vēl garāka par augstāk lasāmo ievadu. Īsi pārstāstot, jāatgādina par 2015. gadā Saeimā pieņemtajiem grozījumiem, kas Izglītības likumā ieviesa precīzi nedefinējamo tikumības jēdzienu, bet no skolu mācību līdzekļu arsenāla izslēdza mūsdienu dzīves īstenību skarbi atspoguļojošus mākslas faktus, tādējādi nostumjot tos prom no acīm un nolemjot dzīvei pagrīdē. Saskaņā ar šo lēmumu bērniem, tai skaitā pusaudžiem, ar laikmetīgiem, provokatīviem artefaktiem nebūtu jāsaskaras vispār vai arī būtu jāsastopas bez skolotāju komentāriem un klasesbiedru diskusijām, līdzīgi kā bērni sastopas ar pornogrāfiju internetā. Reaģējot uz nelāgo situāciju, režisore Krista Burāne aizsāka pētniecisku darbu ar mērķi "radīt 21. gadsimta Latvijas pusaudža portretu dzejas valodā", kas 2019. gadā vainagojās ar dokumentālu dzejas izrādi "Netikumīgie" "Dirty Deal Teatro", bet šoruden – ar dzejoļu grāmatu.
Izrādi neesmu redzējusi, tikai dzirdējusi savu meitu atsauksmes, kas visai atzinīgas skanēja toreiz, pirms diviem gadiem, vēl pirms Spēlmaņu nakts balvas saņemšanas, kad sastapu meitenes pēc teātra apmeklējuma līksmi pacilātā noskaņojumā, mētājot jokus par sirsniņām parastām un ar spīgulīšiem. Uz maniem ziņkārīgajiem jautājumiem tika attraukts, ka izrāde bijusi par to, kādi pusaudži tiešām ir, viss kā spogulī. Dzejas krājums "Netikumīgie" arī ļauj noticēt, ka iekļūstam īstā skolas laikā un telpā, klausāmies īstu pusaudžu un īstu skolotāju balsīs.
Lai tas notiktu, lai iznestu stāstus no nepārdomāti iekapsulētās vides, ko sauc par skolu un kam visi esam gājuši cauri, kas ir veidojusi mūsu katra personību un tagad veido mūsu bērnus, dzejnieki devās uz Cēsu 2. pamatskolu un trīs mēnešus piedalījās 8.a un 8.b klases ikdienā. Marija Luīze Meļķe, Kirils Ēcis un Raimonds Ķirķis vēroja un caur neseno personisko tīņa pieredzi portretēja ķērpīšus (tā pētnieki-dzejnieki nodēvējuši savus izpētes objektus – skolēnus), kamēr Agnese Krivade un Kārlis Vērdiņš pārstāvēja skolotājus. Iestudējumā skolotāju viedokli videoierakstā pauž Cēsu jauktais koris "Wenden", bet grāmatā skolotāju balsis izceltas ar sarkanu druku.
Runājot par grāmatu kā veselumu, sirsniņu mākonis sūtāms dizaineram Aleksejam Muraško un Jelgavas tipogrāfijai. Tā īstenota kā izturīgs, džinsu kabatā ietilpināms izdevums, atsaucoties uz 18. gadsimta vīziju ar jaunekļiem, kas klīst romantisma parkos ar Gētes "Verteru" kabatā. "Netikumīgie" sākas ar sarkanu un beidzas ar gaišzilu vāku. Sarkanajā sākuma atvērumā izklāstīta pētījuma ideja un vēsture, gaiši zilajā beigu atvērumā – saturā visbeidzot atklāts, kurš ir kuru rindu autors. Pa vidu lasāmi dzejoļi, grozot grāmatu te uz vienu, te otru pusi, reizumis sagriežot arī kājām gaisā. Dažkārt vārdi lapā izkaisīti vai arī izvietoti, veidojot figūras. Visnotaļ aktuālais noformējums šoreiz šķiet īsti vietā, palīdz uztverei un atdzīvina lasīšanas procesu. Līdzās tekstiem iekļauti arī četru jaunu ilustratoru – Paula Rietuma, Agates Lielpēteres, Liānas Mihailovas un Sanitas Adovičas – zīmējumi, kas neuzbāzīgi turpina vārdu radītās noskaņas. Dažādie rokraksti krājumu dara eklektisku, bet tieši tā panākta sajūta, ka grāmatā spoguļoti daudzi un dažādi cilvēki.
Dzejnieki, šķiet, uzmanīgi klausījušies un elastīgā formā portretējuši pusaudžus, kuri, zināms, vienlaikus ir gan garlaikoti, gan satraukti, gan pretošanās instinkta, gan mazvērtības kompleksu vadīti un kuri vienā brīdī grib, lai mamma papaijā galviņu un noslauka degunu, bet otrā – pievemt kamīnu. Ne mazāk iejūtīgi katram noskaņojumam un raksturam atbilstošās dzejas figūrās atklāta skolotāju misija, sāpe un apnikums.
Nelikumīgā satikšanās ir notikusi un pierādījusi, ka lai nu kam, bet pusaudžiem vajag šo brīvo, tā saukto "netikumīgo mākslu", lai nejustos vientuļi un nesaprasti un lai portrets sanāktu patiess.
0