Foto: Vladislavs Loiks
 
Teātris
12.05.2022

Bezgalīgi interesanti jautājumi

Komentē
0
Saglabā

Par pieaugušajiem (16+) paredzēto izrādi "Es – Bendžamins Batons" Latvijas Leļļu teātrī.

Nudien neticami, ka "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu" tikai šopavasar ir nokļuvis leļļu teātrī. Kad nu beidzot tas kādam – aktierim Artūram Putniņam – ir ienācis prātā, slavenais stāsts daudziem pašsaprotami liekas kā radīts izstāstīšanai ar leļļu un masku starpniecību. Tajā vietām apmainītas 70-gadīga večuka un jaundzimuša zīdaiņa sejas vienai un tai pašai personībai, iezvanot katra lasītāja/skatītāja galvā bezgalīgi interesantus eksistenciālus jautājumus. Līdzīgi kā stāsts par Frankenšteinu. Un par Romeo un Džuljetu. Un par Hamletu. Un par Kainu un Ābelu. Tomēr diez vai kaut ko tādu – Bendžaminu Batonu leļļu teātrī – iztēlojās Frānsiss Skots Ficdžeralds tālajā 1925. gadā, kad dienasgaismu literāra darba formātā ieraudzīja jocīgā iedoma par cilvēku, kura mūžs norit atpakaļgaitā.

Man gan nav zināms daudz par to, kādus ceļus no īsprozas formāta stāsts piedzīvojis līdz pārvērtībai savdabīgajā kamermūziklā, ko Rīgas Latviešu biedrības nama kamīnzālē iestudējuši daži jauni cilvēki no remontā nodotā Latvijas Leļļu teātra – Edgars Niklasons režisora un mākslinieka lomā, Staņislavs Kuļikovs komponista, izpildītāja un aktiera lomā un Artūrs Putniņš, uz kura pleciem gulst gan plastiskais, gan verbālais skatuves piepildījums. Efektīgu vizualitāti izrādē nodrošina Kristas Ķipures darinātās skulpturālās maskas un Ulda Andersona vadītie gaismas kūļi. Zināms, galvu reibinošu slavu un popularitāti nabaga Bendžaminam Batonam atnesa Breds Pits epohālajā Deivida Finčera filmā, kas vienlīdz labi iekļāvās gan Holivudas kino melodrāmu varenajā plūsmā, gan arvien skaudrākajā atgādinājumā par Rietumu sabiedrības pašnoliedzošo vecišķumu. Kā lasāms kuluāros: lai aktieri – tipisku skaistuli – pārvērstu atbilstoši dažādām personības attīstības stadijām, filmā izmantots viss arsenāls – mokoši garas grimēšanas stundas un digitālo tehnoloģiju ģenerēti aktiera galvas vecinājumi. Rezultātā panākts, ka neliels, dīvains stāsts rezonē milzu auditoriju.

Izrādē izvēlēts tieši pretējais ceļš. Tā ir tikpat īsa, cik Ficdžeralda grāmata, un uzsvērti minimālistiska pēc formas. Zināmos kritērijos tā pat atgādina amatierteātri, jo "nedziedošs" aktieris dzied un komponists ar aparatūru muzikālo pavadījumu nodrošina viņam tieši blakus uz skatuves, turklāt brīžam iesaistoties sižetiskajā darbībā. Staņislavs Kuļikovs miksē abstraktas skaņu ainavas un trokšņus līdzās šlāgerīgām melodijām un dziesmām. Izrādē nemitīgi sanāk pieķert sevi, noelšoties, cik meistarīgi un mākslinieciski spēcīgi kaut kas izdarīts, bet pēc brīža konstatēt, ka kaut kas cits sanācis neveikli. Šķiet apbrīnojami, cik virtuozi Artūrs Putniņš visu acu priekšā iemiesojas vairākos personāžos vienlaikus, bet laiku pa laikam kaut kas tomēr iebuksē. Pārsvarā tas saistīts ar verbālo izteiksmi – teksts videoprojekcijā un aktieris reizē teicēja, tēva, dēla, mazdēla, vedeklas lomā – kaut kas tur disonē –, kaut arī nenoliedzami simpātisks ir visnotaļ aktuālais uzstādījums. Vai tas neatgādina tipisku vientuļu blogeri, jūtūberi, kurš it kā ar visu pats tiek galā? Arī scenogrāfija aprobežojas vien ar mākslīgas zāles apaudzētu preskartona kubu, kurā izcirsts lodziņš. Piekrītu – ar to pilnībā pietiek, lai asociētu māju, pilsētu, dzīvi. Īpaši spilgti prātā palikusi deju zāles aina, kurā radīts iespaids par ļaužu pilnu telpu.

Vismākslinieciskākie pārdzīvojumi skatītāju sagaida, vērojot aktiera plastiku. Aizraujoša horeogrāfija veidojas viņa ķermeņa fragmentu (pirkstu, plaukstu, roku, kāju) dejās ar nekustīgo seju – masku. Mēdz teikt, ka leļļu teātra specifiskais uzdevums ir neizbēgami sarežģīts, jo jāpiepilda visa izrāde ar vienu mīmiku, tomēr šajā izrādē tēlnieciskais portrets ir reizē tik izteiksmīgs un vispārināts, ka uztverams kā galvenā varoņa dvēseles seja. Izturētais minimālisms ļāvis arī pārsteidzoši viegli atrisināt jautājumu, kā parādīt laika plūdumu. Pārvērtība no sirmgalvja līdz jauneklim panākta, skulpturālajai maskai pievienojot sprogainu šķiedras tekstūras vīkšķi attiecīgi uz galvas vai zem zoda. Skaidrs, ka tas, kurš pīpē, spēlē šahu un blenž pa lodziņu, nav gluži tas pats vīrs ar to pašu pieredzi kā tas, kurš mulsi raugās uz mazajām, sarkanajām kurpītēm. Fascinējoši ir skatīties, kā aktieris-animators spēj atdzīvināt masku, iezīmēt tajā emocijas, ļaut uztvert pārdzīvojumus, kas Bendžaminam Batonam ir smagi – kā jau cilvēkam, kas gandrīz visu mūžu juties konstanti neiederīgs.

Iestudējuma autori izceļ divas tēmas, kas viņus pastiprināti ieinteresējušas Ficdžeralda stāstā. Pirmā saistīta ar negrozāmo laika plūduma likumu, eksistenciālo nolemtību virzīties no sākuma uz galu. Tomēr, izmantojot ačgārnu vektoru, nepārprotami norādīts, ka gals un sākums ir viens un tas pats punkts, dzīves nogrieznis ir cilpa. Savukārt otra tēma komentē sabiedrības tieksmi kārtot sevi pēc vispārpieņemtām normām, kuras atšķirīgo un neizprotamo stigmatizē un atgrūž. Ja Ficdžeralds tēva reakciju uz neparasto bērnu iztēlo komiski un ironiski, izrādē tā atklāta mokoši skaudri. Nepareizā cilvēka izjūtas, bažas un dabiskās ilgas iekļauties kopienā ļauj identificēties, raisa empātiju un liek spoguļot sabiedrību, kas mums visapkārt.

Tāpat kā stāsts, arī izrāde "Es – Bendžamins Batons" katrā droši vien ierosina spilgtas, bet atšķirīgas sajūtas un pārdomas. Neordinārajam stāstam atbilstoša un simboliska sanākusi arī situācija, ka pieaugušie skatītāji sēž, ielocījušies bērnu soliņos. Tādējādi visiem jo tiešāk – arī ķermeniski – uz stundu jāiejūtas galvenā varoņa ādā.

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!