Par Agneses Irbes grāmatu "Principiāla dzīvības aizsardzības ētika" (Žaņa Lipkes memoriāls, 2023).
Sākšu ar trim atgādinājumiem, kas pirmām kārtām veltīti tiem, kam jau pirms lasīšanas varētu būt viedoklis par grāmatu "Principiāla dzīvības aizsardzības ētika", tās autori, klasisko filoloģi un publicisti Agnesi Irbi, viņas paspārnē esošo portālu "Telos" un varbūt pat vārdu savienojumu "konservatīvā doma" kā tādu. Pirmkārt, vajag lasīt arī tekstus, kuriem nepiekrītam. Tas ir ļoti efektīvs veids, kā vētīt savus uzskatus, cenšoties saprast, cik tālu tie saskan ar tekstu autoriem un kur sākas strīdīgais. Otrkārt, domāju, ka arī politiski kontroversāliem viedokļiem ir vērts izskanēt, īpaši, ja tie ir akadēmiska, teorētiska rakstura un vērsti uz izziņu. Tiesa gan, ar būtisku atrunu, ka tie izteikti cieņpilni un iejūtīgi, jo bieži vien abstrakto un iedomāti neitrālo argumentāciju saduļķo tas, ka pārrunātie jautājumi un problēmsituācijas vienam ir tikai domu eksperiments, citam – dzīves pieredze. Treškārt, vēlos uzsvērt, ka "Principiāla dzīvības aizsardzības ētika" nav ne reliģisks traktāts, ne patētisks domu savārstījums. Tas ir nopietns filozofisks darbs, kurā rodamas vērtīgas atziņas un iespējas apzināties daudzu ētikas jautājumu plašumu. Taču grāmatas filozofijā atklājas arī tās problēmas, un par tām ir svarīgi runāt.
"Principiālas dzīvības aizsardzības ētikas" pamattēze ir, ka "tīšs, ar nolūku veikts uzbrukums cilvēka dzīvībai ir morāls pārkāpums visos gadījumos bez izņēmuma" (13. lpp.). Grāmatas piecās nodaļās vairāk nekā trīssimt lappušu garumā ir piedāvāts šīs domas iztirzājums, padziļināti aplūkojot piecas situācijas: mākslīgos abortus, eitanāziju, nāvessodus, karu un arī jautājumu par dzīvnieku nogalināšanu. Morālfilozofijā šis darbs, manuprāt, ir novietojams kaut kur starp normatīvo un pielietojamo ētiku, jo konkrēta izpratne par dzīvības ētisko statusu tiek pārbaudīta praktisku situāciju analīzē. Agnese Irbe tiecas rast pēc būtības formulētu, universālu un konsekventu atbildi, kāda rīcība būtu uzskatāma par ētisku gadījumos, kas skar (cilvēka) dzīvību.
Nav šaubu, grāmatas vēriens ir plašs un tēze – drosmīga. Tas uzliek jo lielāku atbildību izteikties precīzi un apzināt maksimāli daudz detaļu. Ko uzskatu par labi paveiktu: pirmkārt, ir ieguldīts milzīgs pētnieciskais darbs, ko var nojaust arī no bagātīgā, vairāk nekā divsimt vienību lielā literatūras saraksta. Tiem, kas vēlas rakties tēmas dzīlēs, papildu lasāmvielu atrast būs viegli. Otrkārt, grāmata ir apliecinājums, ka kvalitatīva diskusija par attiecīgo tēmu loku, tā jēdzieniem un vēsturi var notikt latviešu valodā. Treškārt, ir uzteicama autores spēja iepazīstināt ar situācijām, kur uzvirmo problēmas, kā arī panorāmiski ieskicēt debates, kas tās ieskauj. Un, ceturtkārt, grāmatas tapšanu motivējis, manuprāt, jēdzīgs jautājums: "Kāpēc ir tā, ka gandrīz visi vārdiski nosoda tīšu nogalināšanu, vienlaikus pieļaujot dažādus izņēmumus, turklāt, atkarībā no cilvēka morālfilozofiskās vai politiskās ievirzes, ne vienus un tos pašus izņēmumus?" (57. lpp.)
Bet, par spīti cēlajam nodomam atklāt nekonsekvences un grāmatas veiksmēm, jau no pirmajām lappusēm kļūst skaidrs, ka darbs nav ne tuvu tik neitrāls, kā to uzdod un kādam tam pienāktos būt.
Priekšvārds atklāj, ka teksts "nepārstāv nevienu politisko kustību un norobežojas no tādiem mainīgiem jēdzieniem kā "labējs" vai "kreiss", "progresīvs" vai "konservatīvs", uzskatot, ka jautājums par tīšu nogalināšanu ir pārāk nopietns" (10. lpp.). It kā prātīga atruna. Tikai – ja īpaši jāuzsver, cik pozīcija ir nepartejiska, sekulāra, neideoloģiska, tas drīzāk raisa aizdomas, nevis uzticību. Un domāju, ka drīz vien bažas arī apstiprinās: turpinot aprakstīt darba tapšanas apstākļus, tiek izcelts Covid-19 pandēmijas konteksts un Krievijas iebrukuma Ukrainā atstātais iespaids – divi notikumi, kas, nešaubos, daudziem pavisam pamatoti likuši aizdomāties par dzīvību un nāvi. Taču tiem līdztekus pievienojas arī 2020. gada novembra Latvijas Satversmes tiesas spriedums par ģimenes un bērna vecāku jēdzienu, kas, autoresprāt, "demonstrēja augsti kvalificētu cilvēku satraucošo nespēju domāt morālās kategorijās un saprast un argumentēti aizstāvēt premisas, uz kuru pamata viņi izdara savus spriedumus" (11. lpp.). Ir, maigi sakot, aizdomīgi šos notikumus rindkopas ietvaros uzskaitīt un pasniegt kā teju vai vienlīdzīgus. Kur nu vēl fakts, ka tas, kas vienam ir, teiksim, spriestspējas, veselā saprāta un šķietami objektīvās pasaules kārtības sabrukums, kādam citam var būt pasaules skatījuma leģitimitātes apliecinājums un, politiski raugoties, potenciāli sen gaidīts atzīšanas žests.
Angažētība vērojama arī Agneses Irbes teorētiskajā argumentācijā un tajā, kādi argumenti vispār tiek uzskatīti par derīgiem vai pārliecinošiem. Idejas nerodas tukšā vietā, un mēs, varbūt pat neapzinoties, domāšanā bieži balstāmies uzskatos, kas šķetināti jau sen. Tāpat bieži runājam ar mūsu autoritāšu vārdiem un sistēmām, ticot to pretenzijai uz patiesīgumu. Skaļi tas nevienā brīdī pateikts nav, taču, spriežot pēc atsaucēm un argumentācijas ceļu izvēlēm, Agnesei Irbei tuvas ir, piemēram, Aristoteļa metodes un metafiziskie uzskati, Kanta pienākumu ētika un citas deontoloģiskās teorijas, kā arī tomiskā dabiskā likuma doktrīna. Šī nav problēma pēc būtības; daudzas reālijas noteikti var jēgpilni analizēt ar kanonisko domātāju iedvesmotiem skatījumiem, turklāt vērts atgādināt, ka joprojām lielā mērā dzīvojam viņu ideju caurstrāvotā telpā. Bet vietā ir arī novērojums, ka šie filozofi bieži figurē konservatīvajā domā, tostarp nekritiskās un instrumentalizējošās variācijās, kā arī tieši sabalsojas ar eksplicīti konservatīvā un ne "apcerīgi neitrālā" portāla "Telos" vadlīnijās uzskaitīto autoritāšu loku. Īsāk sakot: šāds skatījums uz dzīvību var pastāvēt, bet godīgi būtu savas kārtis atklāt.
Pievēršoties konkrētām argumentācijas stratēģijām: rodas iespaids, ka autorei ir nepatika pret, kā viņa tos dēvē, pragmatiskiem un empīriskiem argumentiem. Saprotu vēlmi novilkt robežu starp filozofisku un nefilozofisku spriešanu, kaut vai norādot uz "ir/jābūt" šķēlumu, kura vienā pusē ir praktiski apsvērumi un empīriski dati (kā "ir") un otrā paliek vērtībspriedumi un morāle (kā "jābūt"). Un tomēr liekas svarīgi nesākt pieņemt, ka filozofi varētu labāk atrisināt problēmas nekā attiecīgu nozaru pārstāvji. Turklāt mūsdienās vismaz daži filozofijas virzieni (fenomenoloģija, piemēram) labi apzinās, ka empīriskie dati var jēgpilni papildināt teorētiskos apsvērumus vai pat ieņemt lielāku vietu argumentācijā [1]. Un to pašu apliecina arī Agnese Irbe – empīrija dažkārt papildina vai spēcina viņas teorētiskos apsvērumus, kā tas redzams, piemēram, nodaļā par nāvessodu: [nāvessoda] atturošā un iebiedējošā efekta pierādījumam trūkstot empīrisku datu (209. lpp.) un mūsdienās cilvēki izjūtot emocionālu pretestību pret nāvessoda izpildīšanas realitāti (235. lpp.). Atzīstu, ka empīrijas un teorijas attiecību laukā var būt sarežģīti orientēties, un lielākoties autore ar to tiek galā pārliecinoši. Bet ir vērts pievērst uzmanību, kad bijis izdevīgi nošķirties no šī sarežģījuma un apelēt pie tā, ka empīriskā analīze "būtību vispār neskar" (215. lpp.), un kad – retoriski iedarbīgāk pieredzi iesaistīt.
Piedāvāju detalizēti aplūkot vienu pragmatisku argumentu, ko Agnese Irbe pat ierindo "slikto un nepilnīgo argumentu" (77. lpp.) vidū. Tas izskan nodaļā par mākslīgajiem abortiem un tiek pieteikts, lai pilnīgāk ieskicētu ainu un apsvērtu arī "otras puses" sacīto, un, kā var nojaust, to atspēkotu. Slēdziens ir šāds: "tā kā vienmēr būs grūtnieces, kuras nevēlēsies bērnu, aizliegums vienkārši iedzīs viņas pagrīdē, veicinās nelegālu grūtniecības pārtraukšanu un galu galā apdraudēs viņu veselību. Attiecīgi, mākslīgajiem abortiem jābūt brīvi pieejamiem, jo citādi valstī notiks visādas nekārtības" (89. lpp.). Šādi formulēti argumenti nav retums – pavisam citos kontekstos stipri līdzīgi izteiktas arī, piemēram, prostitūcijas dekriminalizācijas aizstāvības, domājot par seksa industrijas darbinieku aizsardzību [2], un apsvērumi par narkotiku legalizāciju, uzsverot drošības ieguvumus [3]. Taču attiecīgo pozīciju par mākslīgajiem abortiem autore atspēko vienā rindkopā ar, manuprāt, ne pārāk gaumīgu, hiperbolizētu argumentu pēc analoģijas: alkoholismu un, konkrēti, to, ka daži saindējas ar metilspirtu un odekolonu, nevar iznīdēt, ļaujot alkoholu pārdot visu diennakti, pazeminot cenas vai izsniedzot to par brīvu (89.–90. lpp.).
Problēmas ir vismaz divas. Pirmkārt, nekonsekvence argumentācijas metodēs: vēlāk šajā pašā nodaļā tiek noliegts cits arguments pēc analoģijas – Pītera Singera salīdzinājums, kas aicina skatīt embrija un cilvēka attiecības kā olas un vistas vai ozolzīles un ozola attiecības, uzsvaru liekot uz atšķirību, kā raugāmies uz potenciālu būtni un aktuālu būtni. Šeit, redz, tās esot "pilnīgi atšķirīgas kategorijas" (102. lpp.) un analoģija neko nepierādot. Taču analoģiju burvība mīt tajā, ka tās vienmēr strādā tikai daļēji, tāpēc ir divkosīgi vienā gadījumā to spēku pārvērtēt, citā – noplicināt. Otrkārt, manuprāt, pragmatiskie argumenti vispār ir pelnījuši lielāku vērību, apzinoties to, ka tie ir plaši iztirzāti arī atzītā literatūrā un nereti ir izsmalcinātāki, nekā tos mālē. Skaidrs, ka nav pamata sagaidīt, ka autore katrai uzvirmojušajai problēmai veltīs garu ekskursu, bet pārliecība, ka var tik ātri atmest veselu pieeju, neatstāj labu iespaidu. Protams, pieņemot dažus noteikumus un kompromisus, grāmatas stāstījumu var drīzāk uztvert kā domu eksperimentu. Bet vai ir jēga to līdz galam uzklausīt, ja tam, iespējams, vajadzēja sabrukt jau pusratā, nesasniedzot trīssimt piecdesmit lappušu atzīmi?
Ir vērts pakavēties pie formas un tā, kādu iespaidu uz saturu atstājusi teksta valoda. Šķiet pamatoti rakstības stilu nosaukt par analītisku, taču baidos, ka tieši tāpēc lasītājs tiek ievilināts nepamatotā drošības sajūtā, jo ierauga it kā uzticamo loģiskā argumenta formu. Aizslēpjoties aiz racionālās fasādes, pamattēzes pierādīšanai nevēlamie slēdzieni tiek nosaukti par absurdiem, nesakarīgiem, kļūdainiem, taču, kā redzams no iztirzātā piemēra, šāda pieeja mēdz būt vien argumentācijas trūkuma kompensēšana. Autores pamatojumi ne vienmēr ir apmierinoši, iebildumi var izrādīties pielādēti, bet kaitējums jau ir nodarīts – valoda ir iedrošinājusi lasītāju ticēt arī secinājumiem, kam nav pietiekama pamata.
Par netiešu pārliecināšanu signalizē vēl viens piemērs – grāmatu caurstrāvo īpatnēja stilistiska izvēle teikt "mūsuprāt", nevis "manuprāt" (kas lietots tikai vienu reizi darba priekšvārdā). Par ko tas liecina? Atbildes versiju sniedz retoriskais rindkopas ievads, kur šķetināts, kā saprast cilvēka jēdzienu: "Lielākoties, kad saka "cilvēks", iedomājas pieaugušu, saprātīgu, spriestspējīgu, vairāk vai mazāk neatkarīgu un garīgi veselu cilvēku – apmēram tādu kā šīs grāmatas lasītājs." (21. lpp.) Pieņemot, ka vārdforma "mūsuprāt" grāmatā netiek izmantota pluralis majestatis nozīmē, tās lietojums visdrīzāk iekļauj lasītāju "mēs" konstrukcijā un uzliek implicītu atbildību – tā kā lasītājs ir saprātīgs un spriestspējīgs, lasītājam vajadzētu piekrist autores izklāstam. Un, tā kā grāmatā parādās arī tik savādi veidojumi kā "kā jau rakstījām" (121. lpp.), varam domu novest līdz komiskam secinājumam: tāpat esam netieši atbildīgi par autores neveiksmēm argumentācijā.
Domu par "mēs" var aplūkot arī politiskā rakursā. Grāmatu lasīdams, daudz prātoju par to, kā izprast konsekvenci – vienu no atslēgvārdiem, kas bieži tika piesaukts grāmatas atklāšanā, īpaši darba zinātniskās redaktores, filozofes Līvas Rotkales priekšlasījumā. Konkrēti, prātoju par konsekvenci starp teorētiskiem un politiskiem uzskatiem. Grāmatā šim jautājumam arī ir veltīta uzmanība, un būtiskākais secinājums ir tāds, ka "mūsuprāt [!], nepastāv sakarīgs nošķīrums starp cilvēka kā domājoša indivīda un cilvēka kā pilsoņa ētisko pārliecību, kura no pirmās būtu atšķirīga" (49. lpp.). Proti, tam, kā mēs domājam, vajadzētu saskanēt ar to, kā rīkojamies vai kādas izvēles veicam politiskā līmenī. Un šeit, protams, sākas nedienas, jo savās domās un rīcībā varam atrast virkni pretrunu. Bet, pakāpjoties soli atpakaļ, nemaz nešķiet tik nesakarīgi, ka teorētiski mums varētu būt vienas nostādnes, politiski – citas.
Tā, piemēram, pat ja varu uzklausīt autores iebildumus un vērtēt tos teorētiskās, morālfilozofiskās diskusijas kontekstā, kādiem apsvērumiem varbūt arī piekrītot, nedomāju, ka es būtu gatavs tos konsekventi iedzīvināt praksē. Mana pārliecība ir citāda, un, pat ja visos jautājumos neesmu vienisprātis ar tiem, kas pozicionējas kā liberāli, progresīvi, kreisi un tā tālāk, tik un tā dažkārt saredzu lielāku jēgu atbalstīt šo uzskatu komplektu, kaut "mazākā ļaunuma" argumentu motivēts. Un domāju, ka līdzīgi varētu justies arī pretējus uzskatus pārstāvošie. Simtprocentīgi konsekventi mēs varam būt tikai ar sevi, un, kā zināms, arī mūsu pašu domas laika gaitā mēdz mainīties. Tad nu atliek vai nu cīnīties pašam, vai arī meklēt sabiedrotos un iesaistīties kompromisu spēlē.
Artis Svece savā recenzijā (ko, starp citu, ļoti iesaku izlasīt) raksta, ka "Agnese Irbe ir krustcelēs starp pārliecībām un filozofiju" – viņa izmanto filozofijas instrumentāriju, lai leģitimētu politisku pārliecību. No vienas puses, vēlos mazliet oponēt. Interesanta nianse autores pozīcijā atklājas tajā, ka ne viss viņas teiktais ir izmantojams "aizspriedumu intelektualizācijai", aizņemoties Daces Bargās formulējumu par citu notikumu ar Agneses Irbes dalību. Kā atzītu arī pati autore, viņas viedoklis ir tik nepopulārs, ka reti kurš konsekventi pieturētos pie visa grāmatā teiktā. Ja runa ir par mākslīgajiem abortiem un eitanāziju, tad, jā, daudzi šīs prakses nevēlētos redzēt. Bet mazāk ticami, ka šo pašu parādību pretinieki masveidā iestātos arī pret, teiksim, nogalināšanu karā, tostarp aizstāvoties, un dzīvnieku nogalināšanu. Un, pat ja pieļauj, ka autore varēja nojaust, ka pastāvēs nekritiski atbalstoši lasījumi un selektīva piebalsošana secinājumiem, jājautā – cik lielā mērā autori vispār ir atbildīgi par savu lasītāju sapratni un rīcību? Tāpēc sliecos domāt, ka Agneses Irbes uzskatiem ir zināma neitralitāte. No otras puses, Arta Sveces vārdiem var piekrist. Filozofija šajā grāmatā bieži izskatās pēc retoriska aizsega. Un, lai pārliecinātos, ka tik tiešām pastāv drīzāk pārliecības, nevis filozofijas atbalstītāji, var pavērot mazo, bet tomēr ažiotāžu tviterī pēc recenzijas publicēšanas. Tā, piemēram, apšaubot recenzenta kompetenci un apstrīdot pretargumentus, varbūt savādā, bet, manuprāt, saprotamā veidā tiek pausts atbalsts tiem, kurus skata kā savējos. Un tā ir politiski, nevis teorētiski motivēta rīcība.
Nenoliedzu, ka manu "Principiālas dzīvības aizsardzības ētikas" lasījumu iespaidojušas arī gaidas un priekšspriedumi, kas mudināja saglabāt distanci, neuzticēties visam un ieturēt kritisku attieksmi. Iedomājos, ka šādi būtu vērtīgi lasīt ikkatru teorētisku tekstu, ne tikai to autoru darbus, ar kuru uzskatiem jau a priori neesam uz vienas nots. Par tādiem lasītājiem arī novēlu būt vai kļūt. Šajā rakstā centos formulēt iebildumus pēc būtības, lai gan saredzu, ka kritiku nebūtu gluži pamatoti saukt par neitrālu. Taču neesmu mēģinājis to par tādu arī uzdot.
[1] Høffding S., Martiny K., Roepstorff A. Can we trust the phenomenological interview? Metaphysical, epistemological, and methodological objections. Phenomenology and the Cognitive Sciences. Vol. 21. 2022. P. 33–51.
[2] Šāda tēze izvērsta, piemēram: Srinivasan A. Sex, Carceralism, Capitalism. The Right to Sex. Bloomsbury Publishing, 2021.
[3] Skat., piemēram, Ksavjē Landa viedokļrakstu.
0