Māksla
13.05.2021

Saskatīt Ķīnu ģeometriskos objektos

Komentē
0
Saglabā

Par Kriša Salmaņa izstādi "Konstrukcija" galerijā "Alma"

No liela skatloga Tērbatas ielā 64 uz garāmgājējiem noraugās dažādi statīvos ievietoti objekti, fotogrāfijas ar tiem, kā arī ekrāns, kurā kustas, transformējas un cita ar citu mijiedarbojas tādos pašos statīvos ieliktas ģeometriskas figūras. Ik pa laikam kāds cilvēks piestāj pie loga vai nu tāpēc, ka mērķtiecīgi nācis apskatīt mākslas darbus, vai arī tāpēc, ka uzmanību negaidīti pievērsis lielais, dzeltenais vēdeklis vai kustīgie attēli. Cēlonību ķēde turpinās – kad mākslas uzrunātais cilvēks pie loga ir apstājies, īsi pēc tam stājas arī kāds cits garāmgājējs, vēloties noskaidrot, uz ko gan tas pirmais tik rūpīgi skatās. Lielu skatlogu priekšrocība.

Apmēram šāda ir aina pie galerijas "Alma", kur līdz 28. maijam skatāma Kriša Salmaņa personālizstāde "Konstrukcija". Redzot ģeometriskās formas, esam gandrīz vai pieradināti sagaidīt arī terminoloģiski piesātinātu izstādes anotāciju, kas gariem un sarežģītiem vārdiem izklāsta pasaulīgās un/vai filozofiskās idejas, kas tvertas mākslas darbos. Tomēr šo priekšstatu ātri vien sagrauj pie izstādes redzamais īstais apraksts, kas vēsta par tās ciešo piesaisti paša Salmaņa dzīvei – izstāde ir atskats uz mākslinieku rezidencē Ķīnā pavadītajiem trim mēnešiem. Viņš šajās ģeometriskajās figūrās attēlojis gūtos iespaidus, dzīvojot Sičuaņas provincē. Tātad sauksim to par konceptuālo reālismu. Protams, var jau būt, ka apraksti mūs tin ap pirkstu un ironijā tītais konceptuālisma triks izpaužas gatavībā uzticēties anotācijai un intervijās dzirdētajam, bet man tā neliekas, lai gan šādu interpretāciju nevaru atspēkot.

Šī nav pirmā reize, kad "Konstrukcija" nokļuvusi mākslas pasaules publikas priekšā – no 2019. gada oktobra līdz 2020. gada janvārim (tieši pēc mākslinieka rezidences perioda) tā bija skatāma arī Sičuaņā, Čendu. Tomēr varbūt kaut kādā ziņā tā bija cita izstāde – toreiz vietējiem tā atainoja ārzemnieka skatījumu par Ķīnu un tās iedzīvotāju ikdienas praksēm, iespējams, liekot arī pašiem paraudzīties uz tām no malas. Turpretī šeit un tagad izstāde ir ārzemēs bijuša tautieša pārdomas par tālu zemi un par to, kā cilvēki tur – citur – dzīvo. Vieni un tie paši mākslas objekti guvuši pavisam citu kontekstu un nozīmi.

Kontekstu maiņa notikusi arī pandēmijas dēļ. Pirms pusotra gada Ķīnu šādā nozīmē neasociējām ar vietu, kur notikušais ļoti strauji var mainīt pilnīgi visas pasaules dienas kārtību. Mākslas darbi tapuši laikā pirms sejas maskām un tukšām ielām, kas šobrīd kļuvušas pašsaprotamas, bet nevarētu teikt, ka tie attēlotu arī pretējo priekšstatu par Ķīnu – pārapdzīvotu valsti ar ļaužu masām ikvienā publiskā vietā. Ko tādu it kā var nojaust fotogrāfijā "Es eju ātri..", kurā autors vēsta par nepieciešamību palēnināt savu pārvietošanās tempu pilsētvidē, lai izvairītos no satiksmes negadījumiem [1], bet to būtu grūtāk izsecināt tikai no paša attēla un nosaukuma. Šī šķietamā laika nekonkrētība mākslas darbos ļauj tiem pateikt kaut ko par Ķīnu kā 2019. gada rudenī, tā 2021. gada pavasarī un droši vien arī kādus gadus pirms un pēc tam.

Lielāko daļu no izstādes veido 12 fotogrāfiju sērija, kurā ar krāsainām, ģeometriskām figūrām statīvos attēloti dažādi mākslinieka novērojumi par dzīvi Ķīnā. Ir interesanti mēģināt atšifrēt darbu nozīmes, bet jāatzīst, ka dažus veidojumus sapratīs tikai tas, kurš tur dzīvojis vai vismaz viesojies, vai arī citu iemeslu dēļ orientējas attiecīgajā nozīmju tīklā. Lai gan fotogrāfiju nosaukumi palīdz virzīt interpretāciju un dažubrīd ar šādu "grūdienu" pietiek, lai identificētu attēloto, citām fotogrāfijām nepieciešams plašāk izvērsts komentārs, ja vien neļaujamies brīvām interpretācijām. Piemēram, apļveida figūru attēlā "Gaidiet pacietīgi" tulkoju kā to riņķi, kas griežas, kad kāds neveiksmīgi cenšas atskaņot videoklipu – varbūt rezidencē bija lēns internets, un turklāt, lai tiktu otrpus Lielajam Ķīnas ugunsmūrim un pie ierastā tiešsaistes satura, vajadzīgs virtuālais privātais tīkls (VPN), kas, iespējams, visu palēnināja vēl vairāk. Liels bija pārsteigums, kad uzzināju, ka patiesībā darba nosaukums ir gūts no paziņojuma metro pieturā un apaļā forma ir atsauce uz senu vietējo tradīciju – apaļu, cauru akmeņu kolekcionēšanu [2].

Interpretēšana ir jautra nodarbe – pašā mākslas darbā nekas sevišķi daudz nav dots – vien forma, krāsa un nosaukums –, bet pārējo nākas meklēt vai aizpildīt pašam. Tomēr košās krāsas un trāpīgie, asprātīgie nosaukumi (piemēram, "Neviens neskatās man acīs, izņemot kameras", "Visi koki Ķīnā", "Ass ass ass") visai izstādei nodrošina tādu kā viegluma sajūtu un pozitīvu atmosfēru. Proti, ielas saskatīšana darbā "Karogi pret ceļa zīmēm" liek pasmaidīt, un par animāciju "Metro sērferis" priecāties var labu laiciņu. Bet vai šādā labvēlīgā attieksmē nav pārāk viegli piedot, pieņemt vai aizmirst Ķīnas autoritārismu, milzum lielās kontroles tehnoloģijas un propagandas mahinācijas, nemaz nerunājot par citiem nežēlīgiem faktiem, kas valstī pastāv jau daudzu gadu garumā?

Krišs Salmanis. "Es eju ātri..."

Nesenā intervijā portālā "arterritory.com" Salmanis saka: "Pasaules glābšana nav manos spēkos, un neuzskatu to par savu uzdevumu. It sevišķi mākslā." Laikā, kad modernā māksla tik bieži iet roku rokā ar sociālo aktīvismu, uzdrīkstēšanos uzsākt diskusijas par tabu tēmām, pretošanos diskriminācijai, kritisku vēsturiskā mantojuma izvērtēšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem, ir vērtīgi atgādināt, ka tās nav obligātas prasības. Visu cieņu māksliniekiem – aktīvistiem, bet pievēršanās personīgiem iespaidiem un mēģinājums ikdienu nevis problematizēt, bet estetizēt nepadara mākslu mazāk vai vairāk vērtīgu. Var gan tā, gan tā.

Diskusijās par to, kas ir laba māksla, šķiet, ir vēl lielāka viedokļu daudzveidība nekā diskusijās par to, kas ir māksla. Ja spēja pateikt kaut ko par pasauli un mainīt vai iztaujāt mūsu priekšstatus ir kritērijs labam mākslas darbam, tad to var izdarīt, ne tikai aktualizējot sociālas tēmas, bet arī izvelkot ikdienas mirkli no pasīvās uztveres plūsmas un novietojot to uzmanības centrā. Ikdienišķais mēdz būt visnotaļ interesants.

Kriša Salmaņa pieejamais konceptuālais reālisms patiks gan nejaušam garāmgājējam, gan mērķtiecīgam galerijas apmeklētājam. "Konstrukcija" nav ne Ķīnas slavinājums, ne nopēlums – tā ir viena cilvēka liecība par laiku, kad varējām braukt skatīt pasauli pašu acīm, uztraucoties vien par savu, nevis par visas sabiedrības veselību. Izstāde sniedz iespēju pakavēties atmiņās un cerēt, ka drīz jo drīz varēsim tikt atpakaļ arī lidmašīnās un, kas to lai zina, varbūt pat aizceļot līdz Ķīnai. Nevar jau droši zināt, vai ir tā, kā mākslas darbi rāda.

 

[1] Slava, L. Kultūras rondo. "Konstrukcija" – Kriša Salmaņa personālizstāde galerijā "Alma"

[2] Turpat.

Rūdis Bebrišs

Rūdis Bebrišs studē filozofiju un ir jauno filozofu žurnāla "Tvērums" līdzveidotājs, vārda devējs un autors. Klausās smagu mūziku, lasa smagus un ne tik smagus tekstus, galvenokārt par estētikas un mā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!