Par 14. Kauņas biennāli "Attāluma draudzības", kas veidota sadarbībā ar laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit 14".
Kas kopīgs tirdzniecības vietai un pastam? Viena versija: tās ir divas iestādes, kuru esamība un pieejamība ir visai būtiska pilnvērtīgai dzīvei jebkurā apdzīvotā teritorijā. Vēstules un sūtījumi, kā arī visdažādākās preces no tuvienes un tālienes apliecina ārpasaules esamību. Savukārt lietu klāsts, kas reāli nonāk galamērķī, ir daudzu dažādu spēku noteikts. Tostarp draudzības. Tādas vai citādas – ekonomiskas, politiskas, pagaidu vai ilglaicīgas –, bet tik un tā draudzības.
Vidzemes tirgū Rīgā un Kauņas Centrālā pasta ēkā "Attāluma draudzību" tēmā kuratoru Alīsijas Nokas un Ingas Lāces gādībā šogad vienojušies divi vietēji laikmetīgās mākslas lielnotikumi, kas turklāt abi piedzīvo četrpadsmito uzvedumu: Kauņas biennāle un festivāls "Survival Kit". Vēl viena attāluma sadarbība pastiepjas 35. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennāles virzienā, kurā arī iesaistīti daži Rīgas un Kauņas veikumos pārstāvēti mākslinieki. Taču lielākā draudzēšanās notiek starp kaimiņvalstu pilsētām, Kauņas un Rīgas izstādēm tieši papildinot vienai otru. Mana raksta centrālais jautājums: kas izstādēs redzams un kā tās samērojas? Ceru uzturēt draudzīgu toni, apdomājot pirmām kārtām jau augustā atklāto un apskatīto Kauņas biennāli, taču nu jau ar "Survival Kit" pieredzi azotē.
Pie draudzības tēmas vērts pakavēties, ja reiz tā izvirzīta priekšplānā. Izstādes ir par specifiska veida draudzībām – tās iedziļinās Āfrikas un Austrumeiropas valstu vēsturiskajos sakaros, cilvēkstāstos, solidaritātes un mūsdienu sadarbības iespēju meklējumos. Saistviela ir kāda Padomju Savienības vēstures lappuse – padomju varas "draudzība" ar dažādām Āfrikas valstīm pagājušā gadsimta sešdesmitajos–deviņdesmitajos gados, it kā atbalstot to atdalīšanos no esošajām koloniālajām varām, bet vienlaikus tuvinot savas ietekmes sfērai. Izstāžu darbi aptver gan izdošanos, gan neveiksmes šajās attiecībās, gan valstisko, gan individuālo līmeni, gan reāli notikušās, gan iedomātās un tikai iespējamās sastapšanās. Arī savējo un saprotamo un svešo un nepazīstamo.
Tā, piemēram, Fransuā Havjērs Gbre Kauņā izstādījis Padomju Savienības un Āfrikas valstu sakarus demonstrējošus artefaktus no Rietumāfrikas: padomju estētikā ieturētu arhitektūras projektu fotogrāfijas un pastmarkas, kuras rotā sociālisma valstu veikumi. Nosacītam pretstatam: Nikolajs Karabinovičs Rīgā demonstrē padomju ierakstu kompānijas "Мелодия" plates – ierobežotā tirāžā izdotos nepievienošanās kustības valstu mūzikas ierakstus –, fokusējoties tieši uz to nereti eksotizējošo vizuālo noformējumu. Savukārt cita instalācija Kauņā par putnu migrācijas ceļu no Baltijas jūras līdz Āfrikas dienvidiem kā transkontinentālas sadarbības pamatu kontrastē ar Rīgā skatāmo Zbinaka Baladrana un Terezas Stejskalovas kopdarbu par ārzemju studentiem bijušajā Čehoslovākijā, kura aprakstā figurē vārdu savienojums "uzspiesta solidaritāte". Vārdu sakot, aina ir ļoti daudzveidīga, un, ja dažkārt temata plašumā, daudzbalsībā un nereti arī pašpretrunībā ir grūti atrast vienojošo, tad var vismaz piekrist kuratorēm [1] un arī kritiķiem Janai Kukainei un Sergejam Timofejevam, ka pašu projektu varētu uztvert kā (attāluma) draudzības iemiesojumu un demonstrāciju. Atliek vien cerēt, ka tā izspēlēsies arī nākotnes veikumos.
Foto no 14. Kauņas biennāles "Attāluma draudzības".
Varu piedāvāt vēl citus atslēgvārdus – izstādes ir par neapzinātiem un nereti piemirstiem līdzcilvēku, svešinieku un arī objektu dzīvesstāstiem: proti, par ārzemju studentiem, kvīriem, produktu ķēdes pamatstrādniekiem, pagrīdes izdevumiem, senām vēstulēm un atklātnēm, dokumentiem, kā arī par svešiniekiem, ar kuriem gadījies sastapties attālināti vai aci pret aci. Runājot par tikšanos ar citādo: "Attāluma draudzībās" daudz pārstāvēti mākslinieki no Āfrikas valstīm – Zimbabves, Beninas, Senegālas, Angolas u.c. –, un viņi darbos ne tikai piedāvā variācijas par mūsu kultūru sakariem un vēsturiskajiem krustpunktiem, bet arī dalās ar pašu videi svarīgiem stāstiem, pārdzīvojumiem un pārdomām. Piemēram, mākslinieki Jonamins un Ihosvannijs Cisners izveidojuši veltījumu partizānmāksliniekam Paulo Kapelam, savukārt mākslinieku un režisoru apvienība "The School of Mutants" – par "Āfrikas kino tēvu" dēvētajam Osmanam Sembenem.
Iespējams, šīs personības mums nav pazīstamas, iespējams, arī stāsti ir ne līdz galam uztverami, un dažkārt prātā pat iezogas jautājums, cik tālu stiepjas sapratnes un empātijas robežas un vai vispār varam jēgpilni runāt par "draudzībām", apzinoties, piemēram, daudzu šo valstu vēsturiskās attiecības ar sociālismu un padomju varu, kas ir krietni atšķirīgas no mūsējām. Nepazūd arī Krievijas iebrukuma Ukrainā ietonēta skepse par globālo Dienvidu simpatizēšanu agresoram [2]. Taču uzskatu šo par uzteicamu izstādes elementu un labu vingrinājumu pieticībā, jo, lai vai kā mēs gribētu, lai visa pasaule māk, teiksim, atšķirt Latviju un Lietuvu un izprast mūsu skatījumu uz padomju okupāciju, cik daudz gan mēs paši zinām par citu reģionu vēsturi un cīņām? Cik bieži par neskaitāmajām Āfrikas tautām pie mums joprojām tiek runāts kā vienkārši par afrikāņiem?
Par spīti tam, ka "Attāluma draudzībām" ir izdevies trāpīt interesantā, aktuālā un iepriekš sevišķi neiztirzātā tēmā, ar komunicēšanu iet dažādi. Tēma un darbi ir prasīgi, un es teiktu, ka Kauņas biennālē pašpietiekamības ir maz – no izstādes apmeklējuma un tur pieejamā teksta vien nepaliek skaidrs, par kādām attāluma draudzībām īsti ir stāsts un kāpēc tiek runāts par kontaktiem ar Āfrikas valstīm. Varbūt biennāle pārlieku paļaujas uz intertekstualitāti un skatītāju gatavību meklēt atbildes potenciālajam mulsumam citviet – intervijās, apskatos, katalogos, recenzijās; varbūt "Survival Kit" tēmas un darbu prezentācija sanākusi saprotamāka, bet vienlaikus konvencionālāka. Kauņas biennālē mākslas darbiem nav aprakstu – ir tikai neparocīga A3 formāta avīze (mana apmeklējuma laikā tikai vienā eksemplārā) ar dažiem mākslinieku komentāriem un garu tekstu, kas vienlaikus tiecas pieteikt izstādes koncepciju un anotēt puslīdz secīgu gājienu pa telpām. Par "nopietnu izstādes problēmu" to savās pārdomās nodēvējusi arī kritiķe Gundega Evelone.
Varu novērtēt vēlmi izlauzties no tik ļoti ierastā mākslas uztveres modeļa – kuratora teksts, apraksta plāksnīte, darbs –, taču grūti arī noliegt, ka laikmetīgā māksla bieži ir atkarīga no komentāra, lai tās vēstījums vispār būtu uztverams: no autora ieceres svara joprojām neesam atteikušies. Tas, protams, skatītājos ir radījis zināmas gaidas, kurām nerealizējoties saprotama reakcija ir vilšanās un apmulsums. Ceru, ka jauni risinājumi šai allaž aktuālajai problēmai vēl uzradīsies.
Ne mazāka nozīme ir "Attāluma draudzību" norises vietām. Kauņas biennāles galvenā izstāde atrodas iespaidīgā modernisma celtnē – Kauņas Centrālā pasta ēkā. Ja ne citu iemeslu dēļ, tad 14. Kauņas biennāle paliks vēsturē kā brīdis, kad Kauņas modernisma apbūve tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā (protams, varam līdzpriecāties arī par tajā nupat ierakstīto Kuldīgu). Un tomēr vietas izvēli var vērtēt divējādi.
No vienas puses, ēka jau dažas reizes iepriekš tikusi izmantota izstāžu vajadzībām, tostarp arī desmitajai Kauņas biennālei. Arī cita biennāles lokācija – Kauņas cietokšņa šaujampulvera noliktava – jau vairākus gadus darbojas kā kultūrtelpa "P.A.R.A.K.A.S.". Būdams starp tiem, kas Centrālā pasta ēkā pabija, piemēram, 2022. gadā, kad Kauņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, šoreiz nepiedzīvoju sajūtas, kas pirmreizējiem apmeklētājiem varētu raisīties, telpas iepazīstot. Izvēle apliecina, ka organizatori neuzņēmās lielu risku vai vismaz izraudzījās drošus un jau sevi apliecinājušus variantus biennāles realizācijai. Mēdz teikt: "Kas neriskē, tas nevinnē."
Foto no 14. Kauņas biennāles "Attāluma draudzības".
Telpas jautājumā salīdzinājums ar festivālu "Survival Kit" zināmā mērā nav godīgs, jo tā attiecības ar norises vietu ir atšķirīgas – citējot festivāla vietni, tā "ir neatņemama festivāla identitātes sastāvdaļa, jo bieži vien tiek izmantotas tukšas ēkas Rīgā, pētot to potenciālu un iespējamās attīstības stratēģijas, ko varētu izmantot to atdzīvināšanai". Tāpēc arī Vidzemes tirgus apmeklētājiem parādās apbružātākā un šķietami autentiskākā formā, kur māksla ir vien pagaidu viesis. Vienlaikus skaidrs, ka izvēle, kādus tirgus "iepriekšējās dzīves" artefaktus atstāt, bijusi estētiski un konceptuāli noteikta, tātad pie sienām piespraustās paziņojumu lapas, kalendāri un citi kuriozie priekšmeti neviļus paši kļuvuši par apskates objektiem.
No otras puses, atkal apdomājot kopprojekta tēmu, var jau būt, ka draugus un viesus labāk uzņemt tur, kur paši jūtamies ērti, un vietās, ko vēlamies izrādīt. Ja ar pašu tēmu un tās veiksmīgu komunicēšanu Kauņā gāja grūti, tad varbūt vismaz pret vienu drošības un komforta spilvenu bija iespējams atspiesties, izvēloties biennāli rīkot pazīstamā vidē.
"Attāluma draudzības" cenšas balansēt starp vismaz trim "mūžīgajiem" jautājumiem – kādas ir mākslas darba un paskaidrojuma attiecības, kā vislabāk salāgot skatītāju paradumus ar vēlmi darīt citādi un kādai jābūt mākslas telpai. Lai pēdējie divi paliek apdomāšanai, bet Kauņas biennāles gadījumā atbildes variants pirmajam vaicājumam varētu būt mudinājums biennāli un festivālu "Survival Kit" skatīt kopā un ļaut vienam kompensēt otra trūkumus, neieslīgstot "Rīga labāka / Kauņa labāka" dialektikā. Aristoteļa vārdiem: "[K]rietnu cilvēku draudzība gan ilguma, gan visādā citādā ziņā ir pilnīga, – tajā viss ir savstarpēji atbilstošs un abpusēji līdzvērtīgs, kā tam arī jābūt starp draugiem. [..] Tātad abi izturas draudzīgi pret to, kas katram ir labums, un atlīdzina līdzvērtīgi, gan vēlot labu, gan iepriecinot. Tāpēc saka, ka draudzība ir savstarpēja izlīdzinātība." [3]
[1] Lāce, I., Noka, A. Attāluma draudzības. // Izstādes katalogs, 8. lpp.
[2] Skat., piemēram, Māra Zandera sleju par šo tēmu.
[3] Aristotelis. Nikomaha ētika. VIII grāmata. Tulk. Ķemere, I. Rīga: Zvaigzne, 1985, 164., 166. lpp.
0