Par izrādi "Žažda sbitsa" (režisore – Kristīne Vītola) "Willa Teātrī".
Ja plašajā filozofijas vēsturē būtu jānosauc viens domātājs, kurš visizteiktāk iemieso brīvas un klātbūtnīgas domāšanas garu, Sokrats būtu pirmais kandidāts. Nekādu pierakstu, tikai sarunas. Turklāt tādas, kas patvaļīgi šaudās no domas uz domu, reizēm it kā saistīti, reizēm – nesaistīti. Izrādi "Žažda sbitsa" varētu interpretēt kā mēģinājumu notvert kādu šīs brīvības daļu.
Režisore Kristīne Vītola līdzšinējā radošajā darbībā ir iesaistījusies vairāku izrāžu tapšanā gan kā režisore, gan kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece, un, šķiet, viens no ievērojamākajiem viņas projektiem bija 2014. gadā veidotā izrādes un izstādes kombinācija "Endij Vorhol, tas tu?". Savā ziņā "Žažda sbitsa" ir turpinājums līdzīgā garā – arī šī izrāde ir māksliniecisks komentārs par slavena cilvēka veikumiem, tikai šoreiz uzmanības centrā ir personāžs no citas pasaules malas. Tomēr stāsts nebūt nav par visiem zināmo Sokratu – sengrieķi; izrāde ir tapusi pēc "gruzīnu Sokrata", filozofa Meraba Mamardašvili (1930–1990), lekciju motīviem.
Ja īstais Sokrats mums joprojām ir mistērija, fikcija un pārstāsts, tad Mamardašvili tekstus ir atstājis, tomēr vislabāk pazīstams viņš ir lekciju ciklu jeb "sarunu" dēļ, kuras viņš savulaik aizvadīja vairākās brālīgo republiku pilsētās, tostarp Rīgā. Kā par Mamardašvili nozīmi Latvijā izteicies filozofs Ansis Zunde, gruzīnu domātājs bija dzīvs pierādījums tam, ka "pat [dialektiskā materiālisma un vēsturiskā materiālisma] iekšienē ir iespējams uzšķilties īstai filozofiskai apziņai". [1] Mamardašvili ar spilgto stilu un patstāvīgo domāšanas manieri bija īpaši nozīmīgs iedvesmas avots daudziem Latvijas vidējās paaudzes filozofiem. "Viņa publiskā filozofēšana latviešu kultūrā pakāpeniski iestrādā nojautu par to, kā varētu veidot jaunu, neklasisku apziņas un domāšanas izpratni, viņš arī atjaunina kādu pusaizmirstu nojausmu par filozofa ētosu, par pašcieņas pilnu attieksmi ne "tikai" pret domas norisi, bet arī pret politiku un varu vispār." [2] Tāpēc nav brīnums, ka viņa vārds šeit joprojām izskan.
Un visai burtiskā nozīmē izskan arī viņa sacītais – izrādes "Žažda sbitsa" laikā periodiski tiek atskaņoti Mamardašvili lekciju ieraksti. Skatuves noformējums gan auditoriju neatgādina – darbība notiek ap galdu un diviem krēsliem, kuru novietojums izrādes laikā mainās. Spriežot pēc izmantotajiem rekvizītiem un pēc trokšņiem, kas bieži atskaņoti kopā ar filozofa sarunām, lielākā daļa izrādes rit ēdnīcā. Skaidri datēt laiku ir grūtāk – trauki, mūzika un kostīmi atstāj vecmodīguma iespaidu, bet šis priekšstats var būt maldīgs, jo, piemēram, vienā ainā figurē tastatūra un datorpele. Tāpēc var sacīt, ka izstāde noris nelaikā un daļēji arī nevietā, potenciāli pretendējot uz universālāku vēstījumu, kas atrauts no vēsturiskas specifikas.
Raksturot tēlus, kuros iejūtas aktrises Inga Alsiņa-Lasmane un Liena Šmukste, arī nav viegls uzdevums. Personāži darbojas kā pretpoli – ja viens tēls cītīgi strādā un raksta, tad otrs – garlaikojas, meklē veidus, kā izklaidēties, traucē otru. Glītie uzvalki un cītīgā rakstīšana vedina domāt, ka galvenie varoņi varētu būt filozofi vai rakstnieki, kuri kopīgi nolēmuši doties uz kafejnīcu pastrādāt. Taču, vērojot šo pretējību saspēli, nekādi nevaru izslēgt no prāta domu, ka īsteni hēgeliskā garā (kura idejas, starp citu, Mamardašvili nebija svešas) attēlota vienas apziņas cīņa pašai ar sevi. Varbūt izrādē nemaz nav divi tēli, bet gan viena cilvēka divas šķautnes, kas atrodas nemitīgā spriedzē, tomēr ir nepieciešamas viena otrai. Lai vai kāds būtu patiesais nodoms, šāda interpretācija ļauj citām acīm paraudzīties uz izspēlētajām situācijām, nenorakstot tās vien uz komiskumu komiskuma pēc.
Vēl viens būtisks faktors, kas attur no skaidras varoņu identificēšanas un kategorizēšanas – viņi izrādes laikā tikpat kā nerunā. Ja neskaita pārsteidzoši dziļdomīgo frāzi izrādes otrajā pusē (ja pareizi atminos: "Ā – tā ir visa pasaule!") un pietiekami daudzveidīgās atvadas pašā izrādes nobeigumā, tēli lielāko daļu izrādes izsakās ar vienu vārdu. "Smuki." "Garšīgi." Runāšana ir atstāta Mamardašvili ziņā.
Tomēr tieši audioierakstos un, konkrētāk, to ierobežotajā pieejamībā saskatu būtisku trūkumu. Atzīstu, ka ar krievu valodu esmu mazliet vairāk uz "jūs" nekā uz "tu", un var jau būt, ka nejauši nosēdos pārlieku tuvu skaļrunim, bet Mamardašvili stāstījumi bija diezgan grūti saprotami. Mēģinādams izvilkt vārdus no trokšņu fona, sajutos kā svešvalodas eksāmena klausīšanās uzdevumā. Diemžēl vai par laimi varēju pat iztēloties vieglu scenogrāfisku risinājumu – iestudējumā tika izmantots projektors, kurš lielāko daļu izrādes rādīja statisku attēlu. Attiecīgi – neskaitot laiku un nevēlēšanos, kas liedza lekciju fragmentus iztulkot vai vismaz atšifrēt, lai tos pēc tam ar projektora palīdzību rādītu skatītājiem? Apzinoties, par ko ir izrāde, varbūt sagaidīt labas krievu valodas zināšanas bija pašsaprotami, bet tas nenāk par labu pieejamībai un atstāj apslēptu veselu interpretāciju areālu, kurā varētu atklāties ļoti interesantas detaļas par sižeta saistību ar Mamardašvili idejām.
Runāšanas disproporcija un audioierakstu neskaidrība mudina uzdot arī nopietnāku un personīgāk motivētu jautājumu – kādus priekšstatus par filozofiju izrāde pieņem, uztur un komunicē? Un kāda ir Mamardašvili loma tajā? Sarežģīti jautājumi un sarežģīta situācija.
Mamardašvili izpratne par filozofiju ir daudzšķautņaina. Pēc definīcijas tā ir "izteikusies, parādījusies apziņa", [3] un, lai gan viņš uzstāj, ka tomēr "kādā savas būtnes slēptākajā stūrītī ikviens cilvēks ir filozofs", [4] šī disciplīna tomēr paģēr specifisku izteiksmes stilu, kas ne vienmēr ir sevišķi uztverams. Zunde piebalso: "Kaut gan filozofija atklāti deklarē, ka tā principā ir atvērta un saprotama visiem, ir "internacionāla", tā (varbūt tieši tāpēc) mēdz būt vēl ezoteriskāka nekā pašas noslēgtākās ezoterikas un iniciācijas, proti, nekādi sākotnējie filozofiskās refleksijas uzsākšanas – Filozofijā ieiešanas – un tās soļu saprotamības nosacījumi netiek doti." [5] Piekļūt Filozofijai ar lielo "F" nav viegli; lielākoties mēs paliekam vien mazo filozofiju – atsevišķu mācību, sistēmu un skolu – ietvaros, un īstās Filozofijas sasniegšana paliek virsmērķa statusā. [6] Vismaz tā uzskata gruzīnu domātājs.
Tādēļ grūti saprast, kāds īsti ir filozofijas attēlojums "Žažda sbitsa" un kā to vērtēt. Vai skaņu celiņa grūtā saklausāmība un atstāšana svešvalodā ir tīša un apzināta, cenšoties norādīt uz filozofijas nesaprotamību (un varbūt par to tīksmināties)? Varbūt tā ir sūkstīšanās par nespēju tikt klāt ezoteriskajam kodolam? Skaidri nezinu, bet elitārisma un distancētas pielūgsmes iespaids paliek. Savukārt, ja analizējam pašu iestudējuma saturu, tad, no vienas puses, liela daļa izrādes norisinās ēdnīcā, un Mamardašvili pārdomu līdzpastāvēšana ar publiskas ēdināšanas iestādes rosību šķietami liecina par filozofijas parastumu, klātesamību ikdienas norisēs. Jo kāpēc gan filozofija nevarētu notikt ēdnīcā? Tomēr, no otras puses, mijiedarbība ar to nenotiek. Nav atgriezeniskās saites – Mamardašvili runā, bet neviens nereaģē un šajā sarunā neiesaistās, tā vietā paliekot viena vārda konstatāciju līmenī. Filozofija ir kaut kas blakus esošs, bet vienlaikus tik svešs, vien dažiem "izredzētajiem" runātājiem pieejams, par kuriem vai nu vienalga vai arī kurus nesaprot.
Lai gan "Žažda sbitsa" nebija gluži tas iestudējums, kuru gaidīju, un man neizdevās līdz galam uztvert visas nianses, varu piekrist teātra kritiķa Armanda Kalniņa īsajam viedoklim [7] – izrāde var būt pa prātam tiem, kuri vēlas baudīt "ko neredzētu" (lai vai kādu konotāciju šim vārdu salikumam piešķiram). Un uzsvaru nudien lieku uz "baudīt", jo garlaicīgi nebija.
Iestudējuma kontekstam var eleganti pielāgot Mamardašvili teikto par literatūru: "Veseli literatūras gabali mums paliek slēgti gluži vienkārši tāpēc, ka tie – visticamāk – nesakrīt ar mūsu dzīves ceļu un nenotiek vissvarīgākais – lasītais nemodina mūs sevis atklāšanai." [8] Dzīves ceļš un filozofijas izpratne ar izrādi man nesakrīt, bet sevis atklāšana gan ir uzmodināta. Tostarp tāpēc, ka nācies apzināt iedvesmas avotu filozofiskajai tradīcijai, kuras ietekmēti esam arī mēs.
[1] Zunde, A. Piecas etīdes par "Mamardašvili fenomenu" latviešu kultūrā // Mamardašvili, M. Domātprieks. Sast. Zunde, A. Rīga: Spektrs, 1994. 195. lpp.
[2] Turpat. 193. lpp.
[3] Mamardašvili, M. Filozofija ir izteikusies apziņa. Tulk. Zunde, A. // Mamardašvili, M. Domātprieks. Sast. Zunde, A. Rīga: Spektrs, 1994. 91. lpp.
[4] Turpat.
[5] Zunde, A. Piecas etīdes par "Mamardašvili fenomenu" latviešu kultūrā. 194. lpp.
[6] Mamardašvili, M. Filozofija ir izteikusies apziņa. 92. lpp.
[7] https://www.facebook.com/armands.kalnins.1/posts/5637376579624684
[8] Mamardašvili, M. Literatūrkritika kā lasīšanas akts. Tulk. Treile, J. // https://satori.lv/article/literaturkritika-ka-lasisanas-akts [29.10.2003.]
1