Foto: Louis Hansel (Unsplash)
 
Viedokļi
06.06.2019

Vai ir kāds labs iemesls nelegalizēt marihuānu?

Komentē
13

Marihuānas (un citu narkotiku) tēma turpina rēgoties publiskās debatēs. 2015. gadā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija iebilda pret marihuānas legalizāciju. Šī gada februārī Andris Skride rosināja sekot Lietuvas piemēram un legalizēt marihuānas lietošanu ārstnieciskos nolūkos. Tagad Saeimā drīz varētu nonākt piedāvājums marihuānu dekriminalizēt.

Portugālē jebkuru narkotiku lietošana ir dekriminalizēta kopš 2001. gada. ASV marihuānas lietošana izklaides nolūkos ir dekriminalizēta 14 štatos un legāla vēl 10 citos; ārstnieciskos nolūkos tā ir legāla 33 štatos. Urugvaja to legalizēja 2013. gadā. Kanāda – pagājušā gada oktobrī. Tas liecina par pārmaiņām iedzīvotāju un politikas veidotāju domāšanā un parāda, cik pārliecinoši spēj būt argumenti marihuānas legalizācijai – vai vismaz dekriminalizācijai. Attaisnot piespriestos naudassodus vai tiesu darbus par kāša smēķēšanu kļūst arvien grūtāk.

Šajā rakstā es argumentēšu, ka marihuānu vajadzētu legalizēt (nevis tikai dekriminalizēt, jo tas ir daļējs līdzeklis). Tam ir trīs iemesli:

  • marihuāna nav bīstamāka kā citas legālas un vispārpieņemtas vielas, piemēram, alkohols vai tabaka (patiesībā var apgalvot, ka tā ir mazāk bīstama);
  • lielākajā daļā gadījumu marihuāna kaitē tikai patērētājam, nenodarot būtisku kaitējumu citiem;
  • marihuānas legalizācija Latvijas sabiedrībai varētu nest būtiskus ieguvumus (tādus, kas pārsniegtu izmaksas).

Jau sen nepieciešama diskusija

Represīvas sistēmas aizstāvēšana kļūst arvien sarežģītāka, it sevišķi salīdzinot ar īpašo attieksmi, kas vērsta pret alkoholu un tabaku. Šīs vielas vēl joprojām ir legālas, lai gan izraisa daudz nāves gadījumu, patoloģiju, nelaimes gadījumu, noziegumu utt. 2014. gadā Pasaules Veselības organizācija lēsa, ka Latvijā alkohols vainojams pie 5 gadus īsāka paredzamā dzīves ilguma. Mēģinot attaisnot status quo, var apgalvot, ka daži ierobežojumi attiecībā uz alkoholu tiešām pastāv (reklamēšanās, nodokļu, minimālā vecuma utt.). Turklāt pašlaik tendence ir virzīties kontroles pastiprināšanas virzienā. Šādā kontekstā legalizēt marihuānu būtu paradoksāli: valsts atvieglotu sabiedrības veselības aizsardzības standartus, kurus pastiprina attiecībā uz citām kaitīgām vielām.

Tomēr galvenais jautājums nekur nepazūd: par spīti ierobežojumiem, tabaka un alkohols ir legāli, bet marihuāna ne. Atšķirīgo attieksmi nevar pamatot ar to, ka marihuāna būtu bīstamāka nekā alkohols un tabaka. Marihuānas lietotāji masveidā nemirst – atšķirībā no alkohola un tabakas lietotājiem.

Un vēl. Alkohola un tabakas nodokļa apjoms ir regresīvs: trūcīgas mājsaimniecības tas skar vairāk. Ņemot vērā, ka bezdarbniekam, strādniekam vai fiziska darba darītājam tabakas cena atbilst lielākai pieejamo ienākumu daļai nekā profesoram, menedžerim vai valsts amatpersonai, tabakas nodokļi noslogo pieticīgāk pelnošos. Tas pats ar alkoholu. Šo nevienlīdzību pastiprina tas, ka trūcīgie cilvēki ir pakļauti augstākam atkarību riskam. Turīgākiem cilvēkiem ir vairāk resursu, lai pārvarētu savu atkarību vai atsvērtu tās negatīvās sekas – labāka informācija, veselības aprūpe utt.

Varbūt tagad jūs domājat: "Labi, tad vispār aizliedzam alkoholu un tabaku!" Ne tik strauji.

Kaitējot sev pašam

Viens no šķēršļiem ir tāds, ka šādā gadījumā tabakas, alkohola vai marihuānas patēriņš vienalga turpinātos. Vēl sliktāk – padarot rūpalu, kuru nav iespējams izskaust, par krimināli sodāmu, parasti nākas šķirties no ienākumiem (nodokļiem) un tos nodot organizētās noziedzības rokās (līdztekus tam, ka paša aizlieguma efektivitāte ir apšaubāma). Šādu secinājumu izdarīt ļauj pieredze ar prohibīciju, kas tika iedibināta ASV 1929. gadā.

Bet tas vien, ka kaut ko nevar iznīdēt, nenozīmē, ka valstij tas nebūtu jāaizliedz. Pastāv iemesli, kāpēc tiek krimināli sodīti tādi noziegumi kā verdzība un vardarbība ģimenē. Tomēr ir problēma: ar tabaku, alkoholu un marihuānu saistītais kaitējums ir pārsvarā vērsts uz sevi, atšķirībā no verdzības un vardarbības ģimenē. Protams, alkohols saistāms ar auto sadursmēm un tabaka ar pasīvās smēķēšanas izraisītām onkoloģiskām saslimšanām, taču jāpatur prātā divi faktori.

Pirmkārt, kaitējums citiem tik un tā ir (būtiski) mazāks nekā pašam. Latvijā nepastarpināti no alkohola un tabakas mirst vairāk cilvēku nekā ceļu satiksmes negadījumos. [1] Patiesībā skaitļi nav pat salīdzināmi. Nav tā, ka kaitējums citiem neskaitās, bet kaitējuma pastāvēšana pati par sevi nav iemesls aizliegt alkoholu un tabaku (vai neļaut to legalizāciju). Tādējādi tas vien, ka pastāv (potenciāls) kaitējums no marihuānas lietošanas, nevar būt pamatā iebildumiem pret legalizāciju.

Runājot plašākā kontekstā, sabiedrība akceptē daudzas kaitīgas nodarbes, no kurām dažas noved pie smagiem upuriem. Viens piemērs ir auto vadīšana, cits – industriālā ražošana. Šādas nodarbes ir atļautas, jo ir atzīts, ka tās nes vairāk ieguvumu nekā zaudējumu. Jāmin, ka legalizācijas ieguvumu/zaudējumu attiecība tiek uzskatīta par lielāku nekā aizlieguma ieguvumu/zaudējumu attiecība. 

Otrkārt, pastāv iespēja kaut ko atļaut tikai noteiktos gadījumos. Piemēram, mēs drīkstam piedzerties mājās vai bārā (kamēr neapdraudam apkārtējos), taču ne pie stūres vai (vismaz parasti) darbā. Pēc legalizācijas iespējams vielas patēriņu ierobežot, lai mazinātu zaudējumus, it sevišķi apkārtējiem (piemēram, smēķēšanas aizliegums publiskās vietās – restorānos, baznīcās, universitātēs).

Atšķirīga attieksme pamatojama ar to, ka:

  • pašam radītais kaitējums ir atšķirams no kaitējuma citiem,
  • pirmais ir lielāks nekā otrais un
  • otro ir iespējams līdz minimumam samazināt.

Ja šāds arguments uzskatāms par nepārliecinošu, būtu nopietni jāapsver –  varbūt alkoholu un tabaku tomēr vajadzētu aizliegt.

Kaitējuma princips

Īsumā, regulējums šeit konfliktē ar t.s. bezupuru noziegumu problēmu, jo prima facie valsts iejaukšanās ir leģitīma tikai tad, ja runa ir par kaitējumu citiem. [2] Kā Džons Stjuarts Mills rakstīja darbā "Par brīvību" (1859):

"Vienīgā cilvēka izturēšanās joma, par kuru viņš ir atbildīgs sabiedrības priekšā, ir tā joma, kas skar citus. Tajā jomā, kura skar vienīgi pašu, viņa neatkarība patiesi ir absolūta. Indivīds ir suverēns pār sevi, pār savu ķermeni un garu." [3]

Teikumu iepriekš Mills pauž labi pazīstamo "kaitējuma principu":

"[..] vienīgais nolūks, kura labā vara piemērojama kādam civilizētās kopienas loceklim pretēji viņa gribai, ir novērst kaitējumu citiem. Viņa paša labums, vienalga, fizisks vai morāls, tam nav pietiekams pamats. Viņu nevar taisnīgi piespiest kaut ko darīt vai nedarīt tikai tādēļ, ka viņam tas būtu labāk, tādēļ, ka tas padarītu viņu laimīgāku, tādēļ, ka, pēc pārējo domām, tā vai citādi rīkoties būtu gudri vai pat taisnīgi." [4]

Nepastāvot papildu argumentiem, paškaitējuma pastāvēšana pati par sevi neattaisno nedz ierobežojumus, nedz aizliegumus. Tas nenozīmē, ka nav iespējams pamatot profilaktiskas kampaņas, nodokļus utt. Galvenais, kas no tā izriet, – ar paškaitējumu vien nepietiek, lai pamatotu ierobežojumus un aizliegumus.

Vai tas nozīmē, ka sabiedrībai būtu bez iejaukšanās jāpieņem pašiznīcinoša uzvedība? Jautājums kļūst vēl akūtāks, ja ņem vērā, ka tabakas un alkohola, un marihuānas izraisītas patoloģijas visvairāk iespaido jau tā nelabvēlīgā stāvoklī esošos indivīdus. Citiem vārdiem, vai valsts iestādēm ir morāls pienākums iejaukties, lai novērstu šāda veida kaitējumu?

Valstij ir pienākums saviem pilsoņiem garantēt optimālus apstākļus, kuros pieņemt labākos lēmumus attiecībā uz to, ko viņi uztver par savām patiesajām interesēm. Piemēram, šāds pienākums varētu tikt izmantots, lai pamatotu izglītību visiem neatkarīgi no ienākumiem, kā arī vispārējas piekļuves veselības aprūpi.

Mērķis nav piespiest pilsoņus vienmēr rīkoties harmonijā ar to, kas viņiem nes labu (tāda dzīve būtu drausmīgi garlaicīga), bet gan apbruņot cilvēkus ar pietiekamām ekonomiskajām, informācijas un kognitīvajām prasmēm, lai viņi varētu pieņemt pēc iespējas labākus lēmumus, raugoties no pašu skatupunkta. Šāda atbildība nav atkarīga no tabakas, alkohola un citu kaitīgu un atkarību izraisošu vielu likumiskā statusa.

Ieguvumi un zaudējumi

Vēlreiz jāmin, ka, par spīti saistītajiem riskiem, it sevišķi psiholoģiskas dabas, marihuāna ir mazāk nāvējoša nekā alkohols un tabaka (un citas likumīgas darbības, piemēram, sekss bez izsargāšanās). Tādējādi kļūst aizvien sarežģītāk aizstāvēt atšķirīgu attieksmi tieši pret marihuānu. Vēl  sarežģītāk to darīt ir tāpēc, ka marihuānas legalizācijai varētu būt vairāki pozitīvi rezultāti, piemēram:

  • Fiskāls pārpalikums no tirdzniecības nodokļa vai pārdevēju licencēšanas. Var iebilst, sakot, ka legalizācija radītu sociālas un medicīniskas izmaksas, taču lielākā daļa šo izmaksu jau pastāv, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji tāpat lieto marihuānu (būtu jāpierāda, ka legalizācija stipri paaugstinātu šīs izmaksas).
  • Vairāk resursu, ko tērēt sabiedriskam labumam, piemēram, labākai veselības aprūpei (aprīkojums, algas ārstiem un medmāsām), izglītībai (skolotāju algas), drošībai (resursi policijas spēkiem) vai valsts parāda mazināšanai. To varētu izmantot arī, lai mazinātu iespējamo marihuānas nodokļu regresīvo dabu, finansējot sociālo politiku vismazāk aizsargāto iedzīvotāju aizsardzībai.
  • Ēnu ekonomikas mazināšanās (noplicinoties no narkotiku kontrabandas gūtajai peļņai, ko izmanto noziedzīgi grupējumi).
  • Policijas un justīcijas tēriņu pārvirzīšana uz citām problēmu jomām, piemēram, smagajām narkotikām, smagiem finanšu noziegumiem (piemēram, izvairīšanos no nodokļu nomaksas, naudas atmazgāšanu, korupciju).
  • Labākas medicīniskās pārbaudes veselības aprūpē.
  • Labāka lietotāju informētība (pienākums pārdevējiem informēt savus klientus par precīzu produkta sastāvu, piemēram, THC daudzumu konkrētajā produktā).
  • Labāka marihuānas produktu kvalitātes kontrole.
  • Iespēja Latvijas lauksaimniekiem piedalīties ienesīgā uzņēmējdarbības formā, kas aizvietotu nelegālu nezināmas kvalitātes produktu ievešanu.

Var oponēt, ka marihuānas legalizācija iesāktu reizē divus riskantus procesus: pirmkārt, daudzi jauni lietotāji pēcāk pārietu uz smagajām narkotikām; otrkārt, valstis justu spiedienu legalizēt bīstamākas narkotikas – kokaīnu vai heroīnu.

Zinātniskos pētījumos nav pierādīts, ka marihuāna paver ceļu uz smago narkotiku lietošanu, lai gan pastāv korelācija (nevis kauzācija) starp marihuānas un smago narkotiku patēriņu. Interesanti, ka lielais vairākums marihuānas lietotāju nepāriet uz smagajām narkotikām. Vēl interesantāk – pastāvošie pētījumi vēl joprojām tiek apspriesti. Un pat vēl interesantāk – pastiprināts jutīgums pret smagajām narkotikām identificēts arī alkohola un tabakas lietotāju vidū, un tas arī abas šīs substances padarītu par narkomānijas sākumposmu. Ja vēlamies ieturēt konsekventu nostāju un mums rūp "ceļa pavēršanas efekts" (gateway effect), mums vēlreiz nopietni jāapsver, vai ir nepieciešams aizliegt alkoholu un tabaku.

Kas attiecas uz argumentu "valstis būs spiestas legalizēt visas narkotikas" (paturot prātā, ka pastāv citi argumenti visu narkotiku dekriminalizācijai, bet ne legalizācijai), pieņēmums, ka valstis varētu piespiest īstenot iniciatīvu, pret kuru stingri iebilst lielākā daļa politiķu (un pilsoņu), krietni par zemu novērtē valstu patstāvīgumu. Ņemot vērā, ka lielākā daļa valstu pretojas marihuānas legalizācijai vai pat dekriminalizācijai, par spīti nepārtrauktam pilsoņu spiedienam, varam būt droši, ka neviena valsts nebūs "spiesta" legalizēt heroīnu vai kreku.

Labāk dekriminalizēt, nevis legalizēt?

Jaunākās debates Latvijā attiecas uz visu narkotiku dekriminalizāciju. Godīgi sakot, man nav spēcīgas un labi pamatotas nostājas, lai atbalstītu visu narkotiku dekriminalizāciju. Līdz šim minētie iemesli attiecas tikai uz marihuānas legalizāciju.

Tātad – kāpēc neiet marihuānas dekriminalizācijas ceļu, proti, atcelt kriminālsodus un pārstāt lietotāju sūtīšanu uz tiesu, bet, piemēram, ieviest naudassodus (kā Francijā) vai likt lietotājiem apmeklēt rehabilitācijas programmu (kā Portugālē)?

Marihuānu dekriminalizējot, nezūd lielākā daļa legalizācijas trūkumu, bet netiek izmantotas daudzas tās priekšrocības. Protams, indivīdi kļūst lielākā mērā (bet ne pilnībā) brīvi īstenot savas intereses (ieganstus apreibināties), tai pašā laikā (iespējams) sev kaitējot; taču uz viņiem tāpat attiecas iespējami represīvi vai ierobežojoši līdzekļi, piemēram, naudassodi vai piespiedu rehabilitācija. Šos līdzekļus var uztvert kā nesamērīgus kaitējumam. Turklāt nekur nepazūd arī dubultie standarti pret alkoholu un tabaku, un tas ir divkosīgi.

Dekriminalizācijas priekšrocība ir tāda, ka valsts neiesaistās marihuānas tirgū. Protams, pastāv vairāki iemesli, kamdēļ Rīgu nevajadzētu pārvērst par ziemeļu Amsterdamu (lai gan marihuāna Nīderlandē nav legāla). Tas varbūt nav tāds tūrisma veids, uz kādu valsts gribētu cerēt.

Taču, ja tiešām bail no marihuānas tūrisma parādīšanās, ir iespējamas vairākas atbildes. Piemēram, var atļaut tirdzniecību tikai Latvijas iedzīvotājiem (pēc Nīderlandē iecerētā, bet neīstenotā "Weed Pass" modeļa). Taču vietējie, iespējams, to iegādātos un dotu viesiem. Jebkurā gadījumā daudzi viesi jau tāpat Vecrīgā piedzeras. Marihuāna varētu pat mazināt viņu degsmi, un tas uzlabotu sabiedrisko drošību. 

Tāpat dekriminalizācija visdrīzāk palielinātu pieprasījumu pēc marihuānas, un piedāvājumu veiktu dīleri, kamēr valsts risinātu iespējamās sabiedrības veselības problēmas, taču jau bez papildu ienākumiem. Fiskālā ziņā šāds lēmums nav labs, un ir ļoti mazticams, ka naudassodi (ja tādus ieviestu) varētu radīt ienākumus, kas salīdzināmi ar nodokļiem no legālas tirdzniecības. Lietotāji darbotos savā nodabā, nesaņemot nedz uzticamu informāciju par iegādāto preci, nedz jebkādas kvalitātes garantijas. Šāds aspekts augoša patēriņa (un importa no krimināliem avotiem) apstākļos var novest pie nopietna sabiedrības veselības apdraudējuma. Visbeidzot valsts krietnu ienākumu avotu nodotu narkotiku tirgotāju rokās, tā vietā lai shēmā iesaistītu Latvijas lauksaimniekus (un apliktu pievienoto vērtību ar nodokļiem). Līdztekus tam, ka tiktu turpināta ēnu ekonomikas barošana, šādā veidā nelegāls tirgus netiktu aizvietots ar legālu ekvivalentu. 

Protams, ar legalizāciju diskusija nebeigtos, un tā tam arī nevajadzētu būt. Ja tiktu lemts tai par labu, valdībai būtu jāizvēlas starp daudziem dažādiem scenārijiem un jāatbild uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: kādā veidā organizēt tirgu un nodrošināt piegādes? Kādā veidā ierobežot pieprasījumu (nosakot minimālo vecumu)? Vai tā būtu licencēta vai brīva izplatīšana vai valsts monopols (kā Kvebekā)?

Tāpat tiktu atstāta vieta pārrunām, lai rastu latvisku risinājumu, it sevišķi attiecībā uz veidiem, kā risināt iespējamos likumdošanas trūkumus un izaicinājumus. Šāda veida diskusijās par sabiedrisko veselību un politiku nekam nevajadzētu būt akmenī cirstam, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc uzsākt demokrātiskas, informētas un nopietnas publiskas debates. Ja politiķus šis jautājums dara pārmēru piesardzīgus, varbūt labs sākumpunkts būtu marihuānas legalizācija medicīniskiem mērķiem.

Lai uzzinātu vairāk par politiskajiem izaicinājumiem saistībā ar legalizāciju Kanādā, iesaku noskatīties Daniela Vainstoka (Daniel Weinstock) lekciju Rīgas Ekonomikas augstskolā.

 

[1] Uz Latvijas ceļiem 2017. gadā gāja bojā 134 cilvēki. No uztura, tabakas un alkohola izraisītām asinsrites sistēmas saslimšanām katru gadu mirst 654 cilvēki uz katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju (OECD 2015. gada dati), un 254 nomirst no vēža. Tātad kopumā apmēram 13 tūkstoši katru gadu mirst no asinsrites saslimšanām, 5 tūkstoši no vēža. Ne visi šie gadījumi saistāmi ar alkoholu un tabaku. Avoti: šeit un šeit (54.–55. lpp).

[2] Šeit minētais iemesls ir prima facie, standarta situācija. Paškaitējuma gadījumā valsts iejaukšanās var būt pamatota, taču tikai ne viena paša kaitējuma dēļ. Vajadzīgs vismaz viens papildu iemesls, piemēram, traucētas kognitīvās spējas, mentālas pataloģijas utt.

[3] Par brīvību. Tulk. Ivars Ījabs. Rīga: Tapals, 2007. 19. lpp.

[4] Par brīvību. Tulk. Ivars Ījabs. Rīga: Tapals, 2007. 18.–19. lpp.

Vecāka un atšķirīga šī raksta versija franču valodā 2016. gadā publicēta Slate.fr.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!