Kā es centos saprast Žaku Lakānu

Pagājušā gada nogalē sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju rīkojām eseju konkursu studentiem, atzīmējot 70 gadus kopš dzimis filozofs Pēteris Laķis. Konkursā studenti tika aicināt uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties kādu Pētera Laķa citātu. Šajā nelielajā sērijā publicēsim trīs no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija. Rūda Bebriša esejas atslēga: "Bet var taču nesaprast to, ko man kāds ir gribējis pateikt".

Ne visi prot skaidri izklāstīt savas idejas. Filozofijas studijās šo atziņu nākas pieņemt visai ātri. Vispirms tā šaubīgi un visbiežāk ne sevišķi pamatoti tiek attiecināta uz sevi, pārmetot nespēju vārdos izteikt paša prātā plosošos domu mudžekli, taču pēcāk, pieredzei augot, apsūdzība tiek vērsta vairāku kanonizēto filozofu virzienā. Protams, neskaidrības veidi ir dažādi un tāpat atšķiras arī tas, ko katrs uzskata par skaidri vai neskaidri formulētu. Tomēr, atzīstot dažādību un izņēmumus, tik un tā domāju, ka vairums filozofu varētu vienoties par aptuvenu "neskaidro autoru spektru", kas stiepjas no Kanta līdz Hēgelim. Proti, abi ir grūti lasāmi, bet gribētos sacīt, ka tomēr Kanta idejās var ielauzties, ja krietni iespringst, turpretī ar Hēgeli bez palīdzības tikt galā nekādi nevarēs. Ar šādu gradāciju puslīdz stabili dzīvoju četrus gadus, līdz pagājušajā semestrī sastapos ar franču psihoanalītiķi Žaku Lakānu.

Varētu padomāt, ka iemesls ir pašsaprotams: būtu augstprātīgi iedomāties, ka filozofs spēj pēkšņi ielēkt citā nozarē un tajā lieliski orientēties. Un sava taisnība šajā apsvērumā ir; jēdzieni "diskurss", "ontoloģija" un "transcendentāls" kaut kādā ziņā ir tuvāki nekā "bezapziņa", "psihoze", "neiroze", "sublimācija" vai "Virs-Es". Taču, apzinoties, cik psihoanalīze ir ietekmīga filozofijā – kaut populārā slovēņu domātāja Slavoja Žižeka idejās –, acīmredzot liela daļa teorētiķu tomēr ir uzskatījusi to par leģitīmu pozīciju argumentācijā un par padziļinātas izpētes vērtu lauciņu. Viņi visdrīzāk nepadevās pie neveiksmīga vai neizpratnes pilna lasījuma, kā to tik bieži gribējās darīt man, laiku veltot nevis rūpīgākai analīzei, bet gan teksta fragmenta nofotografēšanai un sūtīšanai kursabiedriem, lai kolektīvi sūdzētos un besītos, ka neko nevar saprast.

Lakāns nav ne pirmais, ne pēdējais sarežģīti rakstošais autors. Taču vēlos izmantot šo sastapšanās pieredzi, lai uzdotu fundamentālāku jautājumu: kā vispār vajadzētu attiekties pret nesaprotami rakstošajiem, kuru kā filozofijā, tā citās nozarēs ir daudz?

Kā tad īsti raksta Lakāns, un kas viņa izteiksmē ir tik grūts? Psihoanalītiskā žargona svešums, protams, ir būtisks faktors, bet nepalīdz tas, ka Lakāns izstrādā arī pats savu terminoloģiju, zīmē shēmas un piedāvā formulas. Shēmas un formulas ir ierasts uztvert kā atvieglojošus un paskaidrojošus palīgrīkus, kas padara pozīciju labāk uztveramu un saprotamu. Tomēr es nesteigtos to apgalvot par Lakāna veidojumiem, kuri lielākoties atbaida un kuru skaidrojošais potenciāls, manuprāt, ir visai apšaubāms arī tāpēc, ka pats autors ar to kodolīgu atšifrēšanu neaizrāvās.

Negribu Lakānu par to ķengāt, kā to dara, piemēram, Žans Brikmo un Alens Sokāls – tas pats slavenās "Sokāla afēras" [1] varonis – grāmatā "Intelektuālie maldi" jeb "Modīgais nonsenss: postmoderno intelektuāļu mānīšanās ar zinātni". [2] Lai arī no malas (neprecīzi un tendenciozi atstāstītais) apgalvojums, ka "dzimumloceklis ir kvadrātsakne no mīnus viens" nudien izklausās absurds un komisks, to nevajadzētu saukt vien par vārdu un skaitļu salātiem ar perversu mērci. Filozofs Arkādijs Plotnickis sniedz labu Lakāna "matemātikas" aizstāvību: viņš, pirmkārt, trāpīgi atgādina, ka Lakāns matemātikā nav ne tuvu tik nezinošs, kā viņu mālē, un, otrkārt, norāda, ka Lakāna argumentu būtību var arī izvilkt no matemātiskā ietērpa un izteikt vārdos, taču vienlaikus Lakānu no viņa kvazimatemātikas gan pilnībā atraut nevarot, jo tā ir jāskata psihoanalītiskā un filozofiskā satura un konteksta gaismā. [3] Lakāna apgalvojumu nedrīkst lasīt burtiski.

Turpretī es cenšos sacīt vien to, ka pat pašas teorijas ietvaros formalizācija un matematizācija ideju uztveramībai nedara daudz laba. Turklāt neskaidrību palielina tas, ka, šķiet, Lakāns pats sevišķi netic vizuālo reprezentāciju un analoģiju spējai pienācīgi notvert to, uz ko tās vispār balstās [4], lai gan ar lietojumu viņš neskopojas. Atmiņā nāk Vitgenšteina metafora ar kāpnēm, kas pēc uzkāpšanas jāaizgrūž. Īsāk sakot: ir iemesli, kāpēc Lakāns raksta tā, kā viņš raksta, bet tie ir tikpat mīklaini kā sarakstītais.

Vēl viens aspekts, kas lasīšanu padara frustrējošu, ir Lakāna stils. Stāstījums, kuram šķietami nav struktūras, šaudās no tēmas uz tēmu, un mainās gan jēdzieniskā sarežģītība, gan rindkopu garums. Gadās, ka kādā lappusē pēkšņi izskan pat salīdzinoši uztveramas domas, taču drīz vien tās atkal izšķīst pārējā ideju jūklī. Konfrontēts ar pārmetumiem par savu stilu, Lakāns esot atbildējis, ka viņš ir psihoanalītiķis un izmanto citu disciplīnu atziņas un izteiksmes stilu, kad tas noder analītiskos nolūkos. [5] Komentētāji skaidro, ka Lakāns bieži teoriju pārnesis praksē un pastāvīgo stilu maiņu un rotaļas ar valodu var raksturot kā apzīmētāju saspēles demonstrējumu. [6] Psihoanalīzes seansi ir pilni ar asociāciju un parafrāžu plūsmām, kas tad arī ir analīzes pamatmateriāls: analītiķis var pētīt, ko izteikumi patiesībā atklāj par subjektu. Izvēli to demonstrēt semināros un tekstos varētu pat nosaukt par asprātību, bet vērts atgādināt, ka tā izspēlēta uz klausītāju un lasītāju rēķina. Un forma liedz piekļuvi saturam.

Iespējams, tieši tas daudzus valdzina sarežģīti rakstošo autoru teorijās. Kad formā beidzot izdodas ielauzties, saturā var rast piepildījumu. Bet kā gan šī ielaušanās notiek? Ne visus var lasīt, līdz beidzot izdodas nonākt pie sapratnes, tostarp arī Lakānu. Šī mērķa sasniegšanu iespējojuši citi, kas bijuši fonā gan visu semestri, gan šīs pārdomas fiksējot: komentētāji, interpreti, polemiķi, šķirkļu un rakstu autori, pasniedzēji.

Ar studiju biedriem jokojot, esam neviļus tikuši līdz gandrīz sazvērestības teorijai, ka lielās domāšanas tradīcijas un no visādiem uzvārdiem darinātie "-ismi" patiesībā varētu būt vienkārši pārlieku labvēlīgu interpretu un komentētāju konstrukti. Varbūt jokā ir daļa patiesības. Varbūt nevis autoram x pienākas atzinība par kādas idejas (neskaidru) formulēšanu, bet gan komentētājiem un interpretiem? Varbūt viņi esošu ideju nevis vienkārši ietērpj uztveramā formā, bet patiesībā to transformē un izsaka ko jaunu, taču pārlieku pieticīgi aizslēpjas aiz atsaucēm?

Pēc sekundārās literatūras izlasīšanas parasti gribas teikt, ka beidzot kaut kas ir saprasts. Taču viena teorētiskā atziņa, ko tomēr ielāgoju no paša Lakāna – lai arī amizantā kārtā tā ir vien maza un no attiecīgā fragmenta satura attāla piebilde –, ir saistīta ar interpretācijas un sapratnes attiecībām. Lakāns raksta: "Cik daudz reižu esmu teicis tiem, kurus uzraugu, kad viņi man saka "Man radās iespaids, ka viņš domāja to vai to", ka viens, no kā mums visvairāk jāuzmanās, ir saprast par daudz – saprast vairāk nekā to, kas ir subjekta diskursā. Interpretēt un iedomāties, ka saproti, nepavisam nav viens un tas pats." [7] Proti, kad sakām, ka saprotam, varbūt patiesībā kaut ko ielasām un pievienojam paši. Iespējams, Lakānu – un tikpat labi visus sarežģīti rakstošos – neviens tā arī sapratis nav un komentējošo autoru versijas nevis ved lasītājus pie pamatavota sapratnes, bet gan pie viņu pašu kompetenti izklāstītajām teorijām, kas netaisnīgi dzīvo lielāku uzvārdu ēnā un varbūt nav jāskata tik ciešā sasaistē ar Tēva vārdu.

Šī versija nav jāpieņem visradikālākajā formā. Nedomāju, ka pasaule, kurā autori pēkšņi pārstātu likt atsauces un sāktu uzstāt uz savu domu unikalitāti, būtu laba. To drīzāk var uztvert kā ieganstu pārdomāt, cik lielu lomu piedēvējam autoriem, kuri paši nav sevišķi pratuši izteikties, bet kuru idejas citi labvēlīgi nolasījuši un transformējuši saprotamā veidā. Ir gurdinoši un nepatīkami attapties neizpratnes priekšā – var taču nesaprast to, ko kāds ir gribējis pateikt –, bet tāpēc ir vēl jo lielāks pamats novērtēt tos, kas padara saprašanu iespējamu. Tādēļ par šīm idejām saku paldies nevis Lakānam, bet visiem, kas skaidro: tekstā pieminētajam Arkādijam Plotnickim, atsaucēs redzamo izdevumu veidotājiem Žakam Alēnam Milleram, Baisam Benvenuto, Rodžeram Kenedijam, tulkotājiem Brūsam Finkam un Džonam Foresteram, izpalīdzīgās "Lakāna psihoanalīzes ievadošās vārdnīcas" autoram Dilanam Evansam, bet visvairāk – docentam un kursa "Subjekta heteronomija Ž. Lakāna psihoanalīzē" pasniedzējam Igoram Gubenko.

[1] T. s. Socal hoax – 1996. gadā populārā akadēmiskajā humanitāro zinātņu žurnālā tika publicēts fiziķa Alena Sokāla iesūtītais joku raksts. Sokāls ar šo izgājienu tiecās parādīt, ka šis žurnāls (un tikpat labi arī citi žurnāli, kuros daudz pārstāvēts poststrukturālisms un postmodernas teorijas) nespēj pienācīgi izvērtēt un recenzēt rakstus un ir gatavs publicēt kaut ko tikai tāpēc, ka tas izskatās pārliecinoši un atbilst redakcijas ideoloģiskajām nostādnēm. Notikums raisīja arī plašākas diskusijas par humanitāro un sociālo zinātņu statusu kā tādu salīdzinājumā ar dabaszinātnēm.

[2] Grāmata publicēta ar vairākiem nosaukumiem. ASV versija: Sokal A., Bricmont J. Fashionable Nonsense: Postmodern Intellectuals’ Abuse of Science. New York: Picador, 1998.

[3] Plotnitsky A. On Lacan and Mathematics. // Oeuvres et Critiques. Vol. XXXIV, Is. 2. (2009) P. 144–145.

[4] Lakāna "Rakstu" pielikumā uz šo norāda Žaks Alēns Millers. Miller J. A. Commentary on the Graphs // Lacan J. Écrits. Fink B. (transl.) New York: W. W. Norton & Company, 2006. P. 858–859. Pēc oriģinālās paginācijas – Écrits 1966, 903.

[5] Atstāstīts pēc Benvenuto B., Kennedy R. The Works of Jacques Lacan. An Introduction. London: Free Association Books, 1986. P. 116.

[6] Turpat.

[7] Lacan J. The topic of the imaginary // Lacan J. The Seminar of Jacques Lacan. Book I: Freud’s Papers on Technique 1953–1954. Miller J. A. (ed.) Forrester J. (transl.) New York: W. W. Norton & Company, 1988. P. 73.