Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
13.10.2020

Starp mums, draugiem, runājot

Komentē
0
Saglabā

Katras politikas pamatā ir nošķīrums starp draugu un ienaidnieku. Šādu pārliecību savā darbā "Par politiskā jēdzienu" (1932) pauda Karls Šmits, prominents tiesību zinātnieks un politikas filozofs, ass liberālisma kritiķis un aktīvs NSDAP biedrs no 1933. līdz 1945. gadam.

20. gadsimta totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi pret cilvēci skaidri demonstrē, ar ko draud šī pamatnošķīruma konsekventa ieviešana politiskajā praksē. Pagātnes skarbā pieredze bieži pret pašu gribu raisījusi mūsos lielu jūtīgumu pret stigmatizējošu valodu – mēs ļoti labi sadzirdam vardarbību, kas virtuālā veidā ietverta tādā vārdkopā kā, piemēram, "tautas ienaidnieks".

Bet vai tas nozīmē, ka savstarpējam naidam mūsu attiecībās vairs nav vietas un esam viens otram draugi? Mana privātā pieredze pēdējā laikā liecina par ko citu. Agresijas līmenis, ar ko mēdzu saskarties, soctīklos diskutējot ar pazīstamiem cilvēkiem par publiski nozīmīgiem jautājumiem, liek domāt par pārmaiņām ja ne sabiedrībā kopumā, tad vismaz manā komunikatīvajā burbulī, kurā skaitlisku pārsvaru ieņem cilvēki ar augstāko izglītību humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Divi šādi cilvēki oktobra sākuma no mana burbuļa izkrita – viena bijusī studente, kurai savulaik vadīju kursa darbu, atdraugoja mani feisbukā un atsūtīja garu vēstuli, kurā pamatoja savu rīcību. Otru cilvēku – arī bijušo studentu – es nobloķēju pats, jo uzskatīju, ka savos komentāros viņš bija tālu pārsniedzis cieņpilnas diskusijas rāmjus. Abos gadījumos man bija nepārprotama sajūta, ka mūsu domstarpību cēlonis bija daudz lielāks par mums pašiem – draudzība bija izjukusi nevis mūsu privāto īpašību, bet ideoloģisko pozīciju dēļ. It kā mēs pēkšņi būtu atskārtuši, ka atrodamies kara frontes divās pusēs.

It kā, bet ne gluži. Jo draudzības izbeigšanās vismaz man nebūt nenozīmē kļūšanu par ienaidniekiem. Pārtraukt saziņu ideoloģisku, nevis personisku iemeslu dēļ ir nepatīkama izvēle, bet tā neparedz, ka mēs vairs nespējam mierpilni sadzīvot vienā sabiedrībā. Vismaz pagaidām nekas par to neliecina. Drīzāk otrādi – šādi atgadījumi pierāda, ka sadzīvošana un pat solidarizēšanās mūsu kopienai būtiskos jautājumos ir iespējama, neņemot vērā domstarpības.

Tāpēc šo visumā nepatīkamo pieredzi uzlūkoju kā augšanas sāpes: šķiršanās no vakardienas domubiedriem ir sekas tam, ka mēs skaidrāk izprotam viens otra nostādnes un vienā brīdī šo izpratni vēlamies apliecināt ar sociālu žestu, tādējādi arvien stiprinot savu pārliecību.

Ar ienaidnieku, sevišķi politisko ienaidnieku, Karla Šmita izpratnē ir pavisam citādi. Piemēra labad atsaukšos uz dzīvesbiedru tiesisko atzīšanu kā šī brīža karsto jautājumu, kura nozīme Latvijas politiskajā dienaskārtībā, pēc visa spriežot, nepārstās augt līdz pašam tā atrisinājumam. Kā šīs iniciatīvas atbalstītājs es varu sapņot par tādu Latviju, kuras iedzīvotāji solidārāk iestājas par dzīvesbiedru savienības tiesisko aizsardzību; es varu vēlēties, ka cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ pretojas šai iniciatīvai, maina savu nostāju; taču nevienā brīdī neuztveru iniciatīvas pretiniekus kā politiskos ienaidniekus.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka politiskā ienaidnieka identificēšana leģitimē vardarbīgu vēršanos pret viņu kā pret apdraudējumu kopienai. Šmita politikas filozofijā, kur drauga un ienaidnieka identificēšana tiek atzīta par katras politikas fundamentālo izšķiršanos, šie jēdzieni "iegūst savu reālo nozīmi precīzi tāpēc, ka tie attiecas uz fiziskās nonāvēšanas reālo iespēju. [..] Karš ir ienaidnieka eksistenciālā negācija". [1]

Man ļoti gribas cerēt, ka tradicionālo vērtību aizstāvji, kuri iestājas pret dzīvesbiedru tiesībām, respektē smalko nošķīrumu starp ideoloģisko pretinieku, ar kuru ir iespējama cieņpilna diskusija, un politisko ienaidnieku, kurš iemieso apdraudējumu kopienas ilgtspējai un tiktāl ir pakļaujams "eksistenciālajai negācijai".

Taču konservatīvo ideologu aprindās populārā militārisma retorika dara mani bažīgu: ja, piemēram, Latvijā notiekošā cīņa par LGBT tiesībām tiek atzīta par daļu no aptveroša kultūrkara starp nacionālkonservatīvo un progresīvi liberālo vērtību aizstāvjiem, vai šī kara pušu miermīlīga sadzīvošana maz ir iespējama?

Filozofs Krišjānis Lācis, ar kuru pagātnē esmu aizvadījis ne vienu vien draudzīgu sarunu, atbalsta "kultūrkara" retorikas attiecināšanu uz Latvijas situāciju un norāda uz šī kara izšķirošo nozīmi politiskajai kopienai. Viņš skaudri nosoda jebkādus samiernieciskus kompromisus konservatīvajā nometnē, norādot, ka kultūrkarš notiek uz visaugstākajām likmēm, proti, tajā tiek izšķirts, kam būs teikšana jeb autoritāte identitātes jautājumos. Citiem vārdiem, no kara iznākuma ir atkarīga atbilde uz nācijai fundamentālo jautājumu: "Kas mēs esam?"

Krišjānis atzīst, ka "kultūrkarš" ir parocīga metafora, drīzāk ierocis ideoloģiskajā cīņā, nevis īsts karš uz dzīvību un nāvi. Taču no Šmita izpratnes par politiku kā eksistenciālo ienaidnieku konfrontāciju viņš nenorobežojas, kā arī neskaidro, kādas izredzes sagaida zaudētājus gadījumā, ja kultūrkaru vinnē konservatīvie.

Atliek tikai minēt, vai pie Krišjāņa nosodītajiem samiernieciskajiem kompromisiem pieder arī pragmatiskā ideja par jauno aliansi starp nacionālkonservatīvajiem un liberālajiem spēkiem – ideja, kuru aizstāv Nacionālās apvienības ideologs Raivis Zeltīts [2] un kuras praktisko dzīvotspēju daļēji apliecina minēto spēku darbošanās vienā koalīcijā.

Lai nu kā, nacionāļu un liberāļu sadzīvošana (lai neteiktu sadraudzība) varavīksnes koalīcijas ietvaros lieliski ilustrē vēl vienu iemeslu, kāpēc "kultūrkara" apzīmējums, manuprāt, ir nederīgs mūsu sabiedrības aprakstam: šis vārds nepamatoti aicina domāt par ideoloģisku konfliktu (piemēram, domstarpības jautājumā par dzīvesbiedru tiesībām) kā par vitālu apdraudējumu politiskai kopienai – proti, pārmaiņas, ko šī kopiena piedzīvos, no "kultūrkara" skatpunkta aplami rādās kā kopienas sabrukums. Konceptuāli priekšstats par šādu apdraudējumu sakņojas kopienas viendabīguma ideālā, uz ko pamatojas virkne konservatīvo ideologu, tostarp Zeltīts.

Taču tuvākā aplūkojumā šāda viendabība (etniska, kulturāla, seksuāla utt.) izrādās drīzāk fantāzijas auglis, nevis īstenība: mums kā sabiedrībai ir daudz vairāk savstarpēju atšķirību un daudz vairāk kopīgu iezīmju ar citām sabiedrībām, nekā esam paraduši domāt. Turklāt atšķirības, pretrunas un domstarpības sabiedrības iekšienē, kamēr vien tās nenoved pie vardarbības, nevis apdraud sabiedrību, bet padara to stiprāku un palīdz tai attīstīties.

Manuprāt, ir pienācis laiks atzīt, ka arī nācijas idejā, ko ierasti asociējam ar etnokulturālu viendabību, ir ierakstīta iekšējā daudzveidība, kura implicē arī nesaskaņu iespēju. Gluži kā atsevišķais indivīds sasniedz pašapziņas briedumu nevis brīdī, kad iedzīvojas iluzorā priekšstatā par sevi kā viscaur koherentu un konsekventu personību, bet kad iepazīst savas iekšējās pretrunas un iemācās tās efektīvi pārvaldīt, arī nācijas pašapziņai ir būtiski iepazīt pašai sevi kā iekšēji daudzveidīgu un brīžiem pretrunīgu kopienu. Gan indivīdam, gan kopienai šīs pretrunas un domstarpības ir attīstības virzītājspēks, kas liecina arī par brīvības klātbūtni – jo brīvā rīcība vienmēr paredz alternatīvu iespēju rīkoties citādi un tiktāl ietver domstarpību iespēju.

Manuprāt, pēdējā laikā notiekošā polarizācija starp liberālo un konservatīvo sabiedrības daļu, kas manā privātajā informācijas burbulī sasniedza jaunu pakāpi tieši šogad, ir šādas iekšējās diferenciācijas spilgtākā pazīme. Būtiski, ka šī diferenciācija nenotiek pēc ierastās latviešu/nelatviešu šķēlumlīnijas, kura ilgus gadus noteikusi politiskos procesus mūsu valstī, bet rada jaunas alianses un interešu grupas, kuru savstarpējās attiecības ir daudz komplicētākas par mums labi pazīstamo bināro modeli.

Diskusijas par kopienai saistošiem jautājumiem, kas šī procesa ietvaros notiek starp atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem, palīdz mums pilnveidot savus argumentus un atpazīt citam cita retoriskās manipulācijas, proti, padara mūs par dziļāk domājošu, artikulētāku un arī drosmīgāku sabiedrību – tādu, kura māk runāt par svarīgām lietām ne tikai starp mums, draugiem.

 

[1] Schmitt C. The Concept of the Political. Chicago/London: The University of Chicago Press, 1996, p. 33.

[2] Zeltīts, R. Par nacionālu valsti: jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai. Rīga: Domas spēks, 2017, 29.–30. lpp.

Igors Gubenko

Igors Gubenko ir filozofs, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!