Recenzija
11.03.2014

Skudru ceļi sniegā

Komentē
1
Saglabā

Par Elvitas Rukas grāmatu "Izdzīvo. Piedzīvo. Lido", apgāds "Dienas grāmata", 2013.

Tā bija tikai nejauša apstākļu sakritība, bet tieši pirms tam, kad pie manis nonāca Elvitas Rukas grāmata "Izdzīvo. Piedzīvo. Lido", lasīju Elizabetes Gilbertas "Ēd, lūdzies, mīli". Kaut gan, iespējams, tieši tādēļ, ka lasīju "Ēd, lūdzies, mīli", pamanīju reklāmu, kas pieteica Elvitas Rukas stāstu kā atbildi "amerikāņu cacai" un viņas bestselleram. Pat ja nebūtu atsauces uz Lizas pasaulslaveno stāstu, iemeslu lasīt "Izdzīvo. Piedzīvo. Lido" būtu gana – autore spilgti un talantīgi strādā gan kino, gan literatūrā, un dokumentālos notikumos balstīts romāns jebkurā gadījumā sola daudz košu stāstu aizraujošā izklāstā.

Attiecībā uz abu romānu salīdzināšanu piekodināju sev atbrīvot prātu no pieņēmumiem un ļaut, lai stāsts pats atklājas, nekādus noteikumus neizvirzot. Par laimi, grāmatas izrādījās tik atšķirīgas, ka lasīšanas procesā par "Ēd, lūdzies, mīli" patiešām nedomāju. Tomēr vēlāk, kad lasīšanas drudzis bija norimis, abi stāsti nostājās līdzās un sāka ja ne gluži mēroties spēkiem, tad savstarpēji spēlēties gan – liekot domāt par to, kas tajos ir nesalīdzināmi atšķirīgs un kas kopīgs.

Gilbertas grāmatu lasīju, meklējot glābiņu no ziemas tumsas. Sniega nebija, gaismas trūkums organismā sasniedza maksimumu, un bija jāķeras pie vitamīnu – kaut vai sintētisku – uzņemšanas. Es gribēju lasīt grāmatu ar laimīgām beigām, stāstu, kas apliecinātu, ka grūtības ir pārvaramas, ka viss būs labi, un turklāt tā, lai šo stāstu man izstāstītu kāds, kurš pats to piedzīvojis. Vilties nenācās (vienīgā vilšanās bija bēdīgais tulkojums), jo Lizas grāmata ir kā sirsnīga draudzene – silta, atklāta, runīga. Viņa nav nedz dumja, nedz arī kāda diža caca. Patiesībā stāstā ir daudz drosmes. Drosme izdarīt to, no kā visvairāk bail, – izsist sev pamatu zem kājām un sākt pa mazam gabaliņam būvēt savu sapņu dzīvi. Izklāsts nepretendē uz augsto literatūru, bet ir silts, mierinošs un uzmundrinošs kā kafija ar kanēļbulciņām aukstā ziemas dienā. Vai kā mīļas draudzenes apskāviens noguruma un skumju brīdī – es saprotu, arī es esmu gājusi tam visam cauri.

"Izdzīvo. Piedzīvo. Lido" sāku lasīt, stāvot pieturā un gaidot tramvaju aukstā, vējainā darbadienas vakarā. Izlasīju dažas lappuses un ātri aizvēru grāmatu – šķita: nē, es nevaru un negribu uzņemt tik daudz svešas nervozitātes, pietiek jau pašai ar savējo. Nebiju gatava tam, ka mani uzreiz ieraus tādā nemiera, satraukuma un izmisīgas darbošanās vilnī.

Tās pašas dienas vakarā, jau mierīgākā situācijā, grāmatā ieskatījos vēlreiz. Uz labu laimi atšķīru kādu lappusi un sāku lasīt – tā bija nodaļa "Sīpolu terapija". Stāsts vijās rāmāk un bija tik vizuāls un krāsainām detaļām izrotāts, ka spēju to galvā skatīties kā filmiņu. Tad man pa īstam radās vēlēšanās ieraudzīt arī visu citu. Ar nervozo ievadu tiku galā, lasot to samiegtām acīm, – skatījos tikai tik daudz, lai zinātu, kas tur aptuveni notiek. Vēl pāris reizes nācās šādu puslasīšanas metodi izmantot, kad jutu, ka ir par daudz burzīšanās un ņurcīšanās, ņirboņas un ņemšanās. Vietām šķita, ka kopā samests pārāk daudz – tuvplāna detaļas un fona ainas, pagātne, tagadne, vēsture, personiskas pārdomas – un viss griežas galvenās varones dzīves centrifūgā tādā ātrumā, ka ir patiešām grūti noturēt vienmērīgu uzmanību šādā virpulī. Vairākkārt nācās stāstu salīdzināt ar autores pašas pieminēto "kiš miš ar rozīnēm".

Iespējams, šāda materiālu pārbagātība saistīta ar autores dokumentālistes dabu. Viss ir vērtīgs – tā ir dzīves kolekcija visā savā varenībā, plūsmā, sīkumos un lielumā. Tomēr ticamāk, ka tik bagātīgā un turklāt personiski svarīgā materiālā ir grūti saglabāt vēsu prātu un ieturēt distanci – ieraudzīt visu kā no liela attāluma un izvēlēties uzrakstīt tikai to, bez kā stāsts nevarētu notikt.

Lasīšanas procesā baudu sagādā tās grāmatas daļas, kas hronoloģiski atrodas vistālāk laikā – bērnība, pusaudžu gadi, agrīnā jaunība. Te stāsts vairāk iegūst līdzsvaru starp personiskumu un atsvešināšanos – atmiņām pāri klājas saudzējošs laika aizsargslānis, un no dokumentāla materiāla veidojas mākslas darbs. Mazā meitene, kas, vilcienā braucot, skaita skrūvītes sienā, bērnība ar vecākiem un vecvecākiem, pusaudžu gadu mīlestība, satikšanās ar Jēzus skatienu un kritiens no vilciena – tīras, spilgtas, iespaidīgas epizodes, kas paliek atmiņā un turpina atgriezties domās pēc grāmatas izlasīšanas.

Jo tuvāk tagadnei, jo vairāk stāsts pieblīvējas ar ņirboņu. Ir daudz vērtējumu, pārdomu, sakāpinātu emociju, un ļoti uzkrītoši lasītājam tiek norādīts, kas un kā būtu jāsajūt un jāsaprot. Ir atsevišķi stāsta motīvi, kas samulsina ar krietnu dzeltenīguma pieskaņu – tur kaislības nav attīrījušās, un rodas sajūta, ka lasītājs tiek ievilkts pārāk ciešā tuvībā ar stāstītāju. Piemēram, ārkārtīgi saspringtajās nodaļās, kurās risinās postošu jūtu drāma mīlas trīsstūrī ar precēto Džoni, ir kaut kas tāds, kas neļauj attālināties no domām par iespējamajiem prototipiem, par to, kā viss bijis īstenībā, un rodas urdoša vēlme parakņāties internetā, kaut ko atrast, salīdzināt, pārbaudīt. Tajā pašā laikā uzmācas sajūta, ka gribētos zināt mazāk, attālināties. Bet varbūt notikumi ir tik šausminoši, ka arī lasītājam ir grūti pārvarēt nemieru un bailes ko tādu realitātē piedzīvot.

Teksts radīts ar kaisli un vēlēšanos izstāstīt stāstu tā, lai tajā varētu pārpārēm sajust, cik autores dzīve ir apskaužami krāšņa un traka. Grāmatā starp rindkopām vietām ieliktas nelielas melnbaltas fotogrāfijas kā mazas lūciņas, pa kurā ieraugām kādu detaļu, tuvplānu, ainavu ar figūrām. Fotogrāfijas vēl vairāk sapludina robežas starp izdomāto un reālo stāstu, radot iespaidu par romānā pārceltu dienasgrāmatu.

"Izdzīvo. Piedzīvo. Lido" viss risinās zibenīgi un raibi, neļaujot lasītājam pat elpu ievilkt, kad jau atkal stāsta varone ar izmisīgu spēku triecas dzīvē tieši iekšā, plosās un cīnās, uzvar un zaudē, rauj sev līdzi te uz vienu pasaules malu, te otru. Savijas divi stāsti – galvenās varones dzīvesstāsts un apraksts par braucienu uz Jekaterinburgu Krievijā, lai satiktu pareizticīgo garīdznieku tēvu Mozu. Palēnām abas līnijas savienojas un atklāj to, kādēļ šī grāmata patiešām ir "Ēd, lūdzies, mīli" radiniece. Arī šis ir stāsts par Dieva klātbūtnes apjausmu, par meklējumiem, tuvošanos un attālināšanos, un lēnu atvēršanos žēlastībai.

Elvitas stāsta varone agrā jaunībā piedzīvo atklāsmei līdzīgu mirkli, kurš turpmākajos dzīves gados viņu maigi, bet neatlaidīgi vada pretī apzinātai ticības dzīvei. Un žēlastība atklājas tieši tādā veidā, kā dzīvo varone, – dzīves samudžinājumos, neskaidrībās, pārmaiņās, sadzīves nebūšanās, kritienos un laimes mirkļos.

Nodaļā "Nav mani pīrādziņi" stāsta varone caur logu vēro apsnigušu laukumu un cilvēkus, kas pa mazām, sniegā iemītām taciņām kā skudras kustas dažādos virzienos. "Tavs uzdevums ir brist, ne vērtēt, izskaidrot vai tiesāt. Tik brien un paļaujies, ka ceļš ir īstais." Tomēr "Izdzīvo. Piedzīvo. Lido" tieši ir mēģinājums vērtēt, izskaidrot un pat tiesāt – ieraudzīt savu skudru taku sniegā, iezīmēt punktus tur, kur tā krustojas ar citām takām, un, pats galvenais, kaut tikai aptuveni nojaust tā spēka klātbūtni, kurš savieno un notur vienā veselumā visus ceļus, visus gājējus un arī visus sniegotos laukus.

Būs labi – tā es sev saku pēc "Ēd, lūdzies, mīli" izlasīšanas; pēc "Izdzīvo. Piedzīvo. Lido" – nē, visticamāk, ka labi nebūs. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo vēl nekas nebeidzas. Vēl būs pārmaiņas un nepatikšanas, vēl būs skrējieni pa ledu un sniegu, būs smilšu vētras un okeānu bangas. Kāds to visu vēros caur kādu tālu logu no liela attāluma vai caur savas dzīves dienām mirkli pēc mirkļa, caur dienasgrāmatu pierakstiem, atmiņām, fotogrāfijām un filmu fragmentiem. Vēros, lai izstāstītu.

Tēmas

Laura Feldberga

Laura Feldberga ir māksliniece, buto dejotāja, grāmatu ilustratore un šīgada Literārās Akadēmijas beidzēja. 2012. gada Prozas lasījumos par stāstu "Klikšķis" Laura saņēma valodas centra "Skrivanek Bal...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!