Laura Feldberga ir māksliniece, buto dejotāja, grāmatu ilustratore un rakstniece. Rīgas Doma dārza galerijā šobrīd ir redzams viņas veidots vides objekts "Spārni". Mēs tikāmies ar Lauru lai parunātu par to, kā top mākslas darbs un kāpēc cilvēkam jābūt māksliniekam. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video - Ģirts Raģelis.
Lauras Feldbergas "Spārni" Rīgas Doma dārza galerijā ir apskatāmi līdz 14. septembrim.
Māksliniece ir nesamierināma ne tikai vēstījuma kontekstā, bet arī telpu apdzīvojot un piepildot. Jo sevišķi tas attiecas uz abiem lielformāta glezniecības darbiem – tie šķiet lielāki par vietu, kurā atrodas. Tas nav tikai fiziski, drīzāk mentāli, emocionāli.
Mazā meitene, kas, vilcienā braucot, skaita skrūvītes sienā, bērnība ar vecākiem un vecvecākiem, pusaudžu gadu mīlestība, satikšanās ar Jēzus skatienu un kritiens no vilciena – tīras, spilgtas, iespaidīgas epizodes.
Mākslinieki, kas savus darbus veido čugunā un paši piedalās skulptūru liešanā, runā par šo procesu kā par rituālam līdzīgu darbību, kas prasa zināšanas, pacietību, precizitāti, fizisku un garīgu izturību.
Rotko abstraktā ekspresionisma perioda gleznas ir kā tuneļi, kas ved uz bezgalīgu telpu, un tur var iekļūt, ja ļauj sev kļūt lēnam un klusam un skatās, uzstājīgi nejautājot, kas tad tas vispār ir.
Kamēr Latvija domā, ka ar Latgali neko īpašu nevajag darīt un ka tā atpaliek dabisku, ekonomisku iemeslu dēļ un vispār paši vainīgi, tikmēr pati Latvija kļūst par Baltijas reģiona Latgali, par visvairāk atpalikušo Baltijas valsti.
Rakstīju bērnišķīgi ironiskā valodā, lai ievadā ļoti vienkārši izskaidrotu sarežģītus notikumus. Ievads kļuva par iemeslu uzbrukumiem man, jo viņi nespēja iedziļināties pašā grāmatā. Man tika anonīmi draudēts ar nāvi, un policija sāka izmeklēšanu, taču neviens netika apcietināts.
Man bija brīnišķīga saruna ar vienu kundzi pansionātā, viņai ir 85 gadi. Es jautāju: kas mainās, novecojot kā sievietei? Viņa atbildēja, ka foršākais, kas ar viņu kā sievieti notiek – viņa var atļauties būt pilnīgi traka. Nevienam tas vispār vairs nerūp. Tā esot viena no atbrīvojošākajām sajūtām, ar ko viņa saskārusies.
Es pat nezinu, kas ir sliktāk – pats fakts, ka bērnus atņem un nelegāli pārved uz Krievijas teritoriju, vai tas, kas ar viņiem notiek tālāk, jo tā ir milzīga smadzeņu skalošanas mašīna, tā sauktā "pāraudzināšana", arī bērnu militarizācija.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
0