Autora foto
 
Sabiedrība
27.05.2020

Skolotāja piezīmes tālmācībā

Komentē
0
Saglabā

10 sekundes klātbūtnes

Drīz beigsies mācību gads, un jau divus mēnešus neesmu saticis skolēnus. Saskarsme notiek ar interneta vai telefona starpniecību. Nezinu, kā būs nākotnē, bet šopavasar eksperimentālā režīmā vienkāršā e-klases platforma nodrošināja gan informācijas plūsmu, gan atgriezenisko saiti. Esam lasījuši tekstus par reliģisko dzīvi Livonijā, eposu par Gilgamešu, esmu labojis esejas par sadzīvi Renesanses laikmetā un par Žečpospolitas – Polijas un Lietuvas muižnieku republikas ietekmi uz Latgali, un vēl daudz ko citu. Droši vien vēl ilgi turpināsies diskusijas par ieguvumiem un zudumiem tālmācībā, bet šorīt aizdomājos par attālinātās mācīšanās un cilvēka uztveres īpatnībām. 

Palaikam atceros savu sarunu ar vecāko klašu ģimnāzistiem par mācīšanās uzlabojumiem un ideāli iekārtotu klasi. Izskanēja dažādas versijas, pat tik radikālas idejas, ka reizēm nebūtu slikti vēsturi vai literatūru mācīties klasēs, kuras būtu brīvas no tehnoloģijām – bez interaktīvas tāfeles, interneta pieslēguma un nebeidzamiem prezentāciju slaidiem ar asprātīgām bildītēm un kustīgām bultiņām. Ideālā klasē jābūt svaigam gaisam, tīram ūdenim, galdam, krēslam, grāmatām un dzīviem cilvēkiem, kuri savā starpā sarunājas un domā. Vismaz vēstures priekšmetā ģimnāzijas vecākajās klasēs nekas nav vērtīgāks un skaistāks par tekstu, kurš uzrakstīts uz baltas lapas, un klusumu, kurā domas tiek izdomātas līdz galam. Nezinu, cik ļoti šajos viedokļos bija utopiskas pozas, bet ironiski, ka šīs sarunas notika īsi pirms negaidītā tālmācības sākuma. Skolā uz skatuves palika žetonvakara dekorācijas, un nopirktie ziedi tā arī netika pasniegti. Realitāte šobrīd ir šāda – skolēni man raksta, ka parādījies nogurums, trauksme un izkaisītība, pietrūkst klātbūtnes un vienkāršas saskarsmes.

Tas nav nekas jauns, ka starp cilvēku un realitāti ir nostājies starpnieks – ekrāns. Taisnība bija tiem, kuri pašā sākumā ieteica mācību procesā nepārspīlēt ar audiovizuālām pārmērībām, jo no tehnoloģiskajiem akrobātu trikiem bijām noguruši pirms tālmācības. Tieši šobrīd, kā vēl nekad agrāk, pamanām, ka dzīvojam ne tikai materiālu lietu atkritumu civilizācijā, bet arī tekstu un attēlu pārsātinātībā. Cilvēks ir ne tikai iztērējis lielu daļu dabas resursu, tam līdzās vārdi un attēli zaudējuši savu sākotnējo nozīmi un spēku. Piemēram, medijos jau sen ir grūti atšķirt pāvesta inaugurācijas misi no sporta spēļu pārraidēm. Visu vērojam vienā bezsmaržas, bezformas un bezlaika uztveres tunelī. Arī mācību vielu šobrīd, līdzīgi kā ikdienas informācijas plūsmu, ir grūti uztvert ar nefokusētu apziņu. Nākotnē, ticu, notiks neizbēgama atgriešanās pie minimālisma – ne tikai telpas interjerā un ikdienas paradumos, bet arī informācijas apgūšanā izšķirošais būs nodalīt būtisko no mazāk svarīgā. Skolotājs jau tagad nav tikai informācijas avots, bet cilvēks, kurš palīdz atsijāt pelavas no graudiem. Tas arī būs viens no galvenajiem nākotnes izglītības uzdevumiem – domas dzimšana no visa liekā atbrīvotā galvā.

Man bieži jautā, kas man visvairāk patīk, strādājot skolā. Parasti atbildu, ka pusaudžu un jauniešu enerģija aplipina ar dzīvesprieku. Tomēr tālmācībā aizdomājos par vēl kādu pieredzi, kuras man tagad pietrūkst visvairāk. Tie ir brīži, kad trokšņainie skolēni sanāk klasē, apsēžas solos un lēnām norimstas, redzot, ka es klusējot uz viņiem skatos. Tās ir 10 sekundes klātbūtnes, kad mēs ieskatāmies viens otra sejā, varbūt pasmaidām, kāds nolaiž acis vai novelk kapuci no galvas. Tikšanās sākas ar klusumu, kurā mēs pamanām viens otru un sakopojam domas. Iespējams, ka šīs sekundes nav mazāk svarīgas, kā sarunas 40 minūšu garajā mācību stundā. Ir vajadzīga pauze pēc pateiktā vārda, un vajag ieturēt pauzi arī pirms. Tikai tad varam sākt runāt par Kenedija slepkavību, hernhūtiešiem vai Vergīlija dzeju.

Atmiņā pēdējā gada nobeiguma diskotēka skolas zālē. Viss, kā ierasts. Smiekli, čupošanās, dejas. Vakara gaitā neskaitāmas reizes izskan anša un Kristīnes Pāžes dziesma "Zemes stunda". Varbūt mēs pārvērtējam mūsdienu skolēnu virtuālās realitātes vilinājumu un neatgriezeniskumu? Varbūt šī paaudze ir nogurusi no virtuālām ēnām? Visi ģimnāzisti korī dzied līdzi lipīgajam piedziedājumam: "Šonakt esmu šeit, jo tu arī esi šeit, gribu, lai tu zini, ka es gribu būt ar tevi..." Un tā jau otro gadu. Man grūti atsaukt atmiņā dziesmu, kuras tik spilgtai un nepārprotamai kļūšanai par jauniešu folkloru esmu bijis liecinieks.

Šajā pavasarī esmu sapratis, ka nākotnes izglītībā cilvēciska klātbūtne būs neatceļama ekskluzivitāte – tā mums visiem ir tikpat svarīga, kā iespēja dzirdēt dzīvu mūzikas instrumentu skaņu un ar kāju pēdām pieskarties akmeņiem Tūjas pludmalē. Pieļauju, ka nevis akcents uz tehnoloģiskajām iespējām būs izšķirošais kritērijs izglītības kvalitātei, bet klātesamība, kas palīdz skolēnam sakopot domas un apzināties sevi.

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!