Tas bija agrs pavasaris, kad atsāku klausīties Georga Pelēča skaņdarbu "Pēdējā dziesma". Klausījos tik bieži, ka tas saauga ar manu laiku un ikdienu. Šis gads ir bijis tik neparedzams un ilūzijas graujošs, ka gribu, lai tas tomēr paliek atmiņā ar ko labu – komponista Georga Pelēča jubileju. Visa gada garumā dažādās Latvijas koncertzālēs atskaņota viņa mūzika. Nesen arī atklājās, ka Georgs Pelēcis bijis starp visvairāk atskaņotajiem latviešu komponistiem "Spotify" platformā 2022. gadā. Uzzinot par šo faktu, komponists gan pieticīgi atbildēja, ka īsti nezina, kas ir "Spotify", un droši vien kāds kaut ko ir sajaucis un ziņa ir kļūdaina.
Tajā ir sava daļa taisnības – komponista vārds akadēmiskās mūzikas vidē ir pieklusināts. Lai arī Georgu Pelēci min kopā ar Arvo Pertu, Vladimiru Martinovu un Pēteri Vasku, nereti nākas sastapt klausītājus, kuri, izdzirdot viņa mūziku, ir pārsteigti, ka to līdz šim nav dzirdējuši. Pārsteigumam seko atklājuma prieks. Pelēča mūzikas pasaule ir plaša – kamermūzika, klavierkoncerti, oratorijas, kora mūzikas cikli, gadalaiku cikls klavierēm. Klavieru cikls "Sarakste" ar Vladimiru Martinovu tiek bieži atskaņots, un partitūra joprojām atvērta turpinājumiem. Ja nākotnē kādam no mums ienāks prātā ideja nodibināt Georga Pelēča klausītāju domubiedru grupu, tad pirmais projekts, kuru varētu kopīgi īstenot, būtu viņa unikālās "Psalmofonijas" cikla atskaņojums. Tas ir a cappella cikls korim ar visu 150 Dāvida psalmu tekstiem. Georgs Pelēcis ir vienīgais komponists Rietumu mūzikas vēsturē, kurš to ir paveicis.
Sarunās viņš nekad sevi neizceļ. Tur saduras viņa radošā vēriena nesamērība ar atpazīstamību. Ja viņš arī ko stāsta par sevi, tad to, ka viņam patīk komponēt. Tas notiekot viegli un ātri. "Esmu darbadienas cilvēks," viņš saka, "svētkos pat īsti nezinu, ko darīt. Mīlu komponēt pie sava sintezatora ar austiņām, lai vēlās vakara stundās netraucētu mājiniekus." Būdams starptautiski atpazīstams senās mūzikas pētnieks, viņš var aizrautīgi stāstīt par kontrapunkta un fūgas noslēpumiem. Tomēr bieži arī uzsver, cik skaistas ir gan latviešu tautasdziesmas, gan Svēto Rakstu teksti.
70. gadu vidū, sava radošā ceļa sākumā, Georgs Pelēcis atšķīrās no saviem laikabiedriem. "Tas bija laiks, kad akadēmiskajā mūzikā plosījās avangarda pandēmija, un mani agrīnie darbi tajā neierakstījās," komponists piebilst. Kādu brīdi viņš pat pārtrauca komponēt un nolēma nodoties mūzikas zinātnei. 1981. gadā aizstāvēja mākslas zinātņu kandidāta disertāciju "J. Okegema mūzikas formveide un Nīderlandes polifoniskās skolas tradīcijas". Tajā laikā, studējot Maskavā, sava skolotāja komponista Arama Hačaturjana iedrošināts, viņš turpināja rakstīt. Šajā laikā komponists atrada savu muzikālo ceļu. Uz avangarda disonansēm un trauksmi viņš atbildēja ar eifonijas jeb daiļskanības kā ideāla atspulga meklējumiem. Komponista daiļrades pētnieki norāda – no vienas puses, viņa rokraksta iedvesmas avotus var atrast renesanses un baroka mūzikā, bet no otras puses – 20. gadsimta minimālisma estētikā.
Novembrī iznāca pianistes Lindas Leines ieskaņotais ieraksts "Georgs Pelēcis. Seasons". To izdeva ierakstu kompānija "Skani" sadarbībā ar Liepājas koncertzāli "Lielais dzintars". Pianiste Linda Leine Pelēča mūziku esot atklājusi nejauši un sazinājusies ar komponistu. Maijā komponists nosūtīja "Pavasara mūziku", vasarā pianiste mācījās "Vasaras mūziku", rudenī – "Rudens mūziku". Rezultātā visu gadu nodzīvoja kopā ar Pelēča gadalaikiem un ciklu ierakstīja 2022. gada sākumā.
Šie skaņdarbi ir teju pastorāli idilliski, sirsnīgi un gaiši, tomēr tie ne brīdi nekļūst salkani vai banāli. Tie drīzāk atsedz melodisko un emocionālo dziļumu. Georga Pelēča mūzikas pamatā ir uzticības saglabāšana skaņkārtai. Priekšplānā nav konceptuāli eksperimenti, bet muzikālā valoda, kurā būtiska nozīme ir harmonijas meklējumiem. Gadalaiku ciklā ir gan dabas tvērums mūzikā, gan ieskats cilvēka iekšējā pasaulē. Gadalaiki veido mūžības apli, kurā cilvēkam jāsaprot, ko iesākt ar savu nemirstīgo dvēseli.
Īpaši skaista ir "Rudens mūzika". Tajā dzirdama komponistam raksturīgā izteiksmes vienkāršība. Mūzika atver klusu un tīru novembra ainavu un apziņā rada telpu, kurā dīvainā veidā nonāku kopā ar sen neredzētiem cilvēkiem. Tiem, kurus labprāt atkal sastaptu, un tiem, kurus nekad vairs negribēju redzēt. Tajā atklājas vārdu nenozīmība vienkāršas klātbūtnes priekšā. Uz brīdi atkal esam kopā. Pat ja tie ir tikai mūzikas radītie gaistošie atspulgi.
Komponists reiz teica, ka mūsu dzīve ir pārāk sarežģīta, lai to vēl vairāk sarežģītu arī mūzikā. Tēze "pēc vienkāršības noilgojies prāts" viņam ir būtiska. Tomēr šāda "vienkāršība" nav vienkāršošana vai padošanās, ļaušanās pašplūsmai un skumjām. Tā ir tiekšanās uz domu skaidrību, kas ir mērāma visa radošā mūža garumā. Ceļā uz labā apsolījumu.
P.S. Georga Pelēča jubilejas gads turpinās: 2023. gada 15. janvārī pianiste Linda Leine gadalaiku ciklu atskaņos koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā.
0