Zāles pret aizmiršanu

Par Gustava Strengas monogrāfiju "Atceroties mirušos. Kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā" ("Remembering the Dead. Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia", izdevniecība "Brepol", 2023)

Vēsturnieka Gustava Strengas monogrāfija "Atceroties mirušos. Kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā" tika izdota tajā pašā nedēļas nogalē, kad kādas konferences starpbrīdī trīs kungi diskutēja par to, ka Latvijas vēstures pētniecībā nav vienmērīga pārklājuma un ir tendence koncentrēties tikai uz aktuālajiem tematiem, kas papildina ierasto nacionālo stāstu par pagātni. Tādu vēstures posmu kā viduslaiki pētniecība eksistē stihiski, bez sistēmiska atbalsta un konkrētas vīzijas. Viņos klausoties, es tikai nodomāju, kāpēc interesantākās sarunas bieži notiek konferenču neoficiālajā daļā, kā arī to, ka nupat publicētā Gustava Strengas monogrāfija, ko izdevusi Beļģijas izdevniecība "Brepol", ir nebijis notikums Latvijas vēstures zinātnē.

Jau aplūkojot apjomīgā pētījuma satura rādītāju, ir skaidrs, ka tā pamatā ir akadēmisks teksts – disertācija, ko vēsturnieks 2013. gadā aizstāvēja Karalienes Mērijas Universitātē Londonā vēsturnieces, profesores Miri Rubinas vadībā. Pētījums no lasītāja prasa vismaz aptuvenas zināšanas jūdeokristīgās un antīkās pasaules tradīcijās un joprojām aktuālo kultūrcitātu pārzināšanu. Gustavs Strenga ne vienmēr ietur akadēmisku distanci. Publiskajā telpā viņš ir atpazīstams vēsturnieks, kurš nereti kliedē pat gluži sadzīviskus mītus par viduslaikiem. Tieši tiem viduslaikiem, ko daudzi uzskata par tumšiem, dubļainiem, māņticīgiem, vai arī tiem, kas populārajā kultūrā tiek romantizēti tik tālu, ka kļuvuši par dekoratīvu rāmi, kurā katrs var ielikt to, kas ienāk prātā. Kā Gustavs trāpīgi teica nesenā intervijā – viduslaiku Livonija ir kļuvusi gluži kā Disnejlenda ar jauko mītu par Rīgu kā Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu. [1]

Nopietnu viduslaiku Livonijas pētniecību sarežģī tas, ka zinātniekam jāprot vismaz četras svešvalodas un jāiemācās strādāt ar Livonijas vēstures avotiem, kas, salīdzinot ar plaši pieejamajiem Rietumeiropas viduslaiku avotiem, ir saglabājušies maz. [2] Livonijas pētniecība ir kā taustīšanās tumšā un izdemolētā istabā. Gustavs Strenga šajā istabā ir pavadījis pietiekami daudz laika, lai būtu apradis ar senatnes tumsu, uztaustot detaļas, kas līdz šim bijušas nezināmas vai aizmirstas.

Grāmatā pievērsta uzmanība galvenokārt vēlīnajai Livonijai pirms reformācijas, kad mirušo piemiņa kļuva par savdabīgu kolektīvās atmiņas formu, kas palīdzēja dažādām viduslaiku sabiedrības grupām aktivizēt savu atmiņu, stiprināt kolektīvo identitāti, veidojot sociālās attiecības un pamatojot savu politisko varu.

Gustavs Strenga sniedz tematiski daudzveidīgu ieskatu Livonijas vēsturē – kristīgās misijas aizsākumos, Rīgas bīskapa un Vācu ordeņa Livonijas atzara konflikta cēloņos un hronoloģijā. Lasītājs var ielūkoties arī 15. gadsimta Rīgas un Tallinas sociālajā un ekonomiskajā dzīvē un uzzināt, cik etniski raiba bijusi tirdzniecības centru vide. Grāmatā iespējams iepazīties ar viduslaiku rīdzinieku vārdiem un uzvārdiem, piemēram, Pēteris Libete, Laurens Samedurs, Andreass Kakeroks, tāpat pieminēti apbedīšanas rituāli, detalizētas ziedojumu naudas summas, uzskaitīti liturģiskie priekšmeti, aprakstīts Melngalvju brālības drunke svinību ilgums un detaļas. [3] Ja sākotnēji šķita, ka grāmatas teksta uztveri traucēs atsauču, citātu, svešvārdu blīvums, tad ar katru nākamo nodaļu var konstatēt, ka to veido rūpīgi atlasīti fakti, teksts ir noslīpēts un lasītājam sniedz vēsturiski precīzu ieskatu Livonijas ikdienas dzīvē.

Gustavs Strenga izceļ mirušo piemiņas nozīmi viduslaikos. Tā laika piemiņas koncepts – memoria – bija ne tikai pagātnes un mirušo atcerēšanās, bet arī sociālā prakse, kas apvienoja dzīvos un mirušos, veidojot kopienu identitāti. [4] Šo konceptu 20. gadsimtā definēja vēsturnieks Otto Gerhards Eksle (Otto Gerhard Oexle), vācu t.s. memorijas pētniecības skolas (Memoriaforschung school) pārstāvis.

Lai arī vēsturnieks grāmatas ievadā min, ka viņš vēlējies izcelt piemiņas un kolektīvās atmiņas sociālos aspektus, [5] viduslaiku mirušo piemiņa iesniedzas arī Romas katoļu baznīcas liturģiskajā tradīcijā. Gustava Strengas grāmatā tā atklājas trīs līmeņos. Pirmajā – pagātnes – līmenī pastāv attiecības starp dzīvajiem un mirušajiem, kas sakņojas Romas katoļu baznīcas mācībā, ka starp debesīm un zemi pastāv lūgšanu tilts. Cilvēks pamet redzamo pasauli, bet nepamet baznīcas kopienu. Tiem, kas palikuši, ir pienākums lūgties par aizgājēju, ticot, ka caur lūgšanām viņu liktenis un ciešanas var tapt atvieglotas. 

Otrais ir tagadnes līmenis, kurā tiek veidotas attiecības starp laikabiedriem. Garīgie ordeņi – dominikāņu, franciskāņu, cisterciešu – bija cieši saistīti ar pilsētu eliti – tirgoņu ģildēm un amatnieku cunftēm. Tie veidoja savstarpējas komunikācijas loku caur lūgšanām un ziedojumiem. Aizlūgšana citam par citu un savstarpēja palīdzība veidoja garīgas un sociālas saites. [6] Šādi memoria koncepts stiprināja elites un pārējo sabiedrības grupu sadarbību viduslaiku Rīgā un Tallinā. [7] Viduslaiku klosteros un dievnamos izveidojās kopības un žēlsirdības prakses, kas vēlāk veidoja Rietumu sabiedrības sociālā atbalsta sistēmu, kam sekojam joprojām.  

Trešajā – nākotnes – līmenī tiek domāts par memoria mantojuma un prakses atstāšanu pēctečiem. Liturģiskie teksti, kapu plāksnes, altāri, statujas, svētbildes, liturģiskie priekšmeti un relikvijas bija būtiska šīs kolektīvās atmiņas sastāvdaļa. Livonijā apbedījumi un dievnami veidoja sakrālās topogrāfijas un kolektīvās atmiņas kartes, kas tika radītas, domājot arī par nākamajām paaudzēm. 

Grāmata palīdz saprast pagātnes cilvēka apziņu un domāšanas veidu un atklāj senos, pārmantotos uzvedības modeļus, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām. Viduslaiku sabiedrība centās vienoti domāt par pagātni, tagadni un nākotni. Tās kultūrtelpa, kurā lasītprasme bija elitāra parādība, bija simbolu un žestu pasaule, kurā nebija vietas nejaušībām. Romas katoļu baznīcas liturģiskā tradīcija nodrošināja, ka starp mirušajiem un dzīvajiem pastāv aizlūgšanas saite, starp dzīvajiem pastāvēja sadarbības un labdarības vienotība, un bija būtiski šo modeli nodot nākamajām paaudzēm. Grāmatā atklājas tas, kā Rīgas un Tallinas vēsturiskajā telpā rodas jauns ideāls – cilvēks, kurš meklē harmoniskus satikšanās punktus starp pagātni, tagadni un nākotni. 

Grāmatas noslēgums veltīts reformācijai. Tā atnesa izmaiņas mirušo piemiņas mācībā un praksē. Protestantu tradīcijā pastāv uzskats, ka lūgšanas nespēj ietekmēt cilvēka likteni pēc nāves. Gustavs Strenga atsedz vairākas ar šiem procesiem saistītas problēmas. [8] Reformācija Livonijā ne tikai izposta ar mirušo piemiņu saistītās svētvietas, bet notiek arī piemiņas un kolektīvās atmiņas daļēja sekularizācija, kā arī neatgriezeniskas reliģiskas, politiskas un sociālas izmaiņas Latvijas un Igaunijas vēsturiskajā telpā. 

Katrā labā grāmatā un pētījumā paliek telpa pārdomām un tālākai pētniecībai. Būtu interesanti izsekot un saprast, kā šīs viduslaiku struktūras parādās mūsdienu Romas katoļu, luterāņu liturģiskajās praksēs un kapu kopšanas tradīcijās. Nav noslēpums, ka arī šodien Rīgas katoļu dievnamos aizlūdz par dzīvajiem un mirušajiem, kas liecina par memoria prakses klātbūtni. Latvijas luterāņu dievnamos sastopamajās epitāfijās un kapu plāksnēs var saskatīt saistību ar reformācijas izraisītajām pārmaiņām cilvēku uzskatos. Turklāt, katru gadu apmeklējot kapusvētkus un iededzot svecītes pie aizgājēja kapa, varam uzdot jautājumu par šīs Latvijas kultūras kanonā iekļautās tradīcijas saknēm. [9] Varētu teikt, ka kapusvētkos satiekas pagānisma, Romas katoļu baznīcas un protestantisma vēsturiskais mantojums. 

Gribētos ticēt, ka ikviens labs vēsturisks pētījums atrodas dialogā ar šodienu. Publiskajā telpā jau ir pamanīta Gustava Strengas pētījuma aktualitāte šodienas atmiņu un kultūras karu kontekstā. [10] Lasot tekstu par viduslaiku atmiņu un piemiņas praksi, jādomā par šodienas līdzsvara meklējumiem starp atcerēšanos un aizmiršanu. No 20. gadsimta totalitāro režīmu laika mantojumā esam saņēmuši traumatisku pieredzi, kas izpaužas gaisa piļu būvniecībā, ko katra nākamā paaudze cenšas noārdīt un aizmirst. Brīžiem šķiet, ka esam iestrēguši šajā vēsturiskās pieredzes algoritmā. Pēdējo simts gadu laikā vairākkārt esam pārrakstījuši Latvijas vēsturi, demontējuši pieminekļus, pārapbedījuši mirušos, veidojuši jaunus kultūras kanona sarakstus, reformējuši izglītības sistēmu, mainījuši svētku datumus, pārdefinējuši varoņus, lai rīt viņiem varētu būvēt pieminekļus, kurus parīt nojauksim. Šķiet, ka šim procesam nav gala.

Trauslā līnija starp atcerēšanos un aizmiršanu ir saistīta ar spēju atzīt pagātnes smagumu un atlasīt to, ko ir vērts atcerēties un ko – aizmirst. Nebūvēt šodien jaunas gaisa pilis, ko rīt atkal nojauksim. Gustava Strengas grāmatas vāku rotā slavenākā Baltijas vēsturiskajā telpā līdz mūsdienām izdzīvojušā viduslaiku mākslas darba fragments – aina no Bernta Notkes gleznas "Nāves deja". Šī vairāk nekā piecsimt gadu senā altārglezna Nigulistes (Sv. Nikolaja) baznīcā Tallinā norāda ne tikai uz visu cilvēku vienlīdzību nāves priekšā, bet arī uz to, ka sava mirstīguma apzināšanās rada jēgpilnas izvēles ikdienā. Un, iespējams, nemaz nav dīvaini, ka pētījums, kas veltīts mirušo piemiņai viduslaiku Livonijā, varētu palīdzēt domāt par to, kā atrast līdzsvaru starp pagātni, tagadni un nākotni. Atliek tikai gaidīt šī pētījuma tulkojumu latviešu valodā, jo skaisti un saturīgi uzrakstīts stāsts dzimtajā valodā ir labākās zāles pret aizmiršanu.

[1] Mūsu vēsturi stāsta citi. Gustava Strengas saruna ar Edīti Brikmani. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/357200-musu-vesturi-stasta-citi-2023 [aplūkots 30.12.2023.].

[2] Strenga, Gustavs. Remembering the Dead Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia. Brepol, 2023, p. 41.

[3] Ibidem, p. 182.

[4] Ibidem, p. 25.

[5] Ibidem, p. 18.

[6] Ibidem, p. 118.

[7] Ibidem, p. 262.

[8] Ibidem, p. 251.

[9] Kapu kopšanas tradīcija. Pieejams: https://kulturaskanons.lv/archive/kapu-kopsanas-tradicija/ [aplūkots 30.12.2023.].

[10] Atmiņu kultūra viduslaikos un mūsdienās. Gustava Strengas saruna ar Gintu Grūbi. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/brivibas-bulvaris/atminu-kultura-viduslaikos-un-musdienas.-saruna-ar-Pievesturnieku-g.a184354/ [aplūkots 30.12.2023.].