Šoreiz tiešām ir svētku sajūta – sākās jau pirms nedēļas ar Lāčplēša dienu un Hersonas atbrīvošanu Ukrainā, bet šorīt, līdzīgi kā Ziemassvētkos bērnībā, ar brīnišķīgu gaismu un maigo sniegu. Es to jūtu kā tādu pieslēgumu – it kā virs aukstās pilsētas būtu kopīgs tīkls, kas iestieptos katrā mājā, un – cik ļoti pēdējo gadu rudeņos pulsēja vientulība, tik ļoti šogad prasās pēc kopīgas zupas vārīšanas, vakarēšanas un draudzības.
Man šorīt kā naglai uz galvas šķita Sanitas Osipovas teiktais, atbildot uz jautājumu, kas viņu visvairāk iepriecina Latvijas valstī: "Tas, ka cilvēkam ir nebeidzamas iespējas. Un tas, ka mēs maināmies, kļūstot arvien tolerantāki. Tas, ko mums bija atņēmusi totalitāra valsts, tā bija iecietība. Iecietības trūkums ir totalitārisma mantojums, padomju mantojums. Un šobrīd, skatoties, kā mēs ieklausāmies, kā mēs iemācāmies diskusiju kultūru – tas mani iepriecina visvairāk."
Tāpat es šorīt atkal pārlasu Santas Remeres rakstu no mūsu oktobra kampaņas – "Vispatiesākā patriotisma izpausme" (un iesaku to lieku reizi pārlasīt visiem, tur rakstīts viss, ko šodien vajadzētu izlasīt), juzdams pateicību par to, ka visapkārt ir tik daudz lielisku cilvēku, kuros ieklausīties, piekrist vai nepiekrist un līdz vēlai naktij runāt par visu pēc kārtas.
Tā nu šodien vienkārši gribu mums visiem novēlēt:
gudru, skaidru prātu un sirsnīgu iecietību,
daudz draudzīgu brīžu,
intelektuālu baudu,
autentisku saslēgumu ar citiem un sevi pašu,
radošu pieeju kulinārijai –
nesašļukšanu konta atlikuma priekšā,
veselīgus strīdus,
gaišus rītus un omulīgus vakarus,
un, pats galvenais, drošību un mieru.
P.S. Lūk, šeit saite uz papildināto un atjaunoto 18. novembra "Satori" svētku skaņu celiņu "Spotify".
0