Par izrādi "Debesjums" Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis).
Kaut arī britu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas lugas "Debesjums" darbība notiek 1759. gadā Anglijā, sižets par 12 sievietēm, kam jāizlemj trīspadsmitās liktenis, ir aktuāls arī 2023. gada Latvijā.
Pirmajā brīdī Nacionālā teātra izrāde "Debesjums" var šķist netipisks iestudējums režisora Valtera Sīļa radošajā biogrāfijā. Iespējams, tamdēļ, ka neparasta vien ir režisora vīrieša izvēle iestudēt izteikti feministisku materiālu situācijā, kad ne tikai teātrī, bet arī sabiedrībā vīrieši reti uzdrošinās paust feministisku vēstījumu. Vienlaikus, palūkojoties tuvāk, redzams, ka arī šajā lugā Sīlis saskatījis iespēju turpināt risināt tēmu, ko šķetina viscaur savā darbā – ētiski un morāli sarežģītu, neviennozīmīgu izvēli.
Pavisam nesen, 2020. gadā, tapušajā lugā 12 zvērinātās cenšas noskaidrot, vai par slepkavību apsūdzētā gaida bērnu un tādējādi var izvairīties no nāvessoda. Lai gan katrai no viņām ieskicēta sava biogrāfija, visas kopā tās labi izgaismo sievietes vietu sava laika sabiedrībā un parāda – ir lietas, kas nav īpaši mainījušās arī mūsdienās.
Izrādes programmiņā nodrukātajā komentārā Valters Sīlis gan norāda, ka šajā lugā viņu interesē ētiskas dabas jautājums – kā palikt taisnīgam un cilvēcīgam situācijā, kad līdzvērtīga atriebība šķiet vienīgais taisnīgais risinājums? Lai arī šī dilemma ir aktuāla vienmēr, turklāt šobrīd to īpaši saasinājis un pietuvinājis Krievijas pastrādātais Ukrainā, šķiet, ka distancēšanās no lugā iekodētā feministiskā vēstījuma tomēr liecina par vīrieša lasījumu: iespējams, ka režisors nav juties pilnvarots par šo tēmu runāt vai arī apzināti centies padarīt izrādi pievilcīgu abu dzimumu skatītājiem (galu galā feminisms joprojām lielākajā daļā sabiedrības ir jēdziens ar drīzāk negatīvu konotāciju – sievietēm taču viss jau ir, ko viņas vēl grib?).
Jebkurā gadījumā Kirkvudas luga īsti nepakļaujas universalizācijai un taisnīgums tajā vistiešākajā mērā atkarīgs no dzimuma un varas pozīcijas. Lai arī lugā 12 zvērinātajām pēkšņi dota vara, Kirkvuda ļauj nojaust, ka situācija, kurā nonākušas varones, viņu lēmumi un rīcība ir nevis vienas (uzmanības centrā esošā nozieguma), bet daudzu nesodītu vardarbības epizožu, apspiestības un nevienlīdzības sekas. "Šī ēka nav celta mums," par tiesu namu, kur izšķiras Elizabetes Skrastiņas atveidotās, slepkavībā apsūdzētās Sallijas Popijas liktenis, saka Maijas Doveikas atveidotā vecmāte Elizabete. "Neviens nevainos Dievu, ja pa rokai ir sieviete, kuru vainot," viņa secina citā epizodē. Pati Kirkvuda ir strādājusi ar cietumniecēm, un pieļauju, ka "Debesjums" tapis, balstoties šajā pieredzē, turklāt izvēle darbību risināt 1759. gadā nebūt nepadara secinājumus mazāk skaidrus – nabadzība un vardarbība rada nabadzību un vardarbību, vienādojums, kura likumsakarīgo iznākumu apliecina arī Elita Kļaviņa sava JRT diptiha otrajā daļā, dokumentālajā filmā "Iļģuciema māsas" (Vai varmākas, kas savulaik darījušas pāri Iļģuciemā ieslodzītajām sievietēm, kādreiz saņems sodu? Vai "tiesu nams" ir celts viņām?).
Lai vai kāds bijis izrādes veidotāju mērķis, arī rezultāts izteikti uzsver sievietes pieredzi, bet vīrieši izrādē ir atsvešināti un paliek vai nu novērotāja lomā (Kaspara Aniņa tiesu izpildītājs Kūmza kungs), vai reprezentē varu (Romāna Bargā tiesnesis, ārsts un Sallijas vīrs). Abu dzimumu pasaules izrādē ir skaidri nodalītas: kamēr vīrieši ir ārsti, tiesneši un pulkveži (un ja ne sabiedrībā ievērojami cilvēki, tad vismaz ģimenes galvas), sieviešu prāts lielākoties var atpūsties, jo galvenais ir ķermenis – mašīna, kas kuļ sviestu, lāpa, spodrina, apmierina vīrus un dzemdē, kamēr ir spēks, bet sievietes gājiens uz baznīcu ir tikai vēl viens mājsolis. Sievietes pašidentitāte te ir sava laika produkts, kas nav atraujams no vīriem, bērniem un saimniecības, un, kaut arī izrāde liek apjaust, cik tālu sievietes ir tikušas kopš 1759. gada, paliek neomulīgi, redzot, ka turpat līdzās nāvessodam par trušu ķeršanu un pārliecībai, ka mežos klīst velni, dzīvo arī mums joprojām labi pazīstami aizspriedumi: ka vīrieši ir kompetentāki par sievietēm pat tad , ja runa ir par sievietes ķermeni (atceramies kaut vai "olšūnu likumu", pavisam svaigo abortu aizliegumu ASV vai runas par demogrāfiju no Saeimas tribīnes); ka menstruācijas traucē sievietes spriestspējai un padara viņu nelīdzsvarotu un neuzticamu; ka sievietes bez bērniem ir mazāk vērtīgas sabiedrībai (sveiciens idejai par bezbērnu nodokli); ka vardarbība ģimenē ir sievietes privāta darīšana un teju universāla (līdz ar to – pašsaprotama) pieredze; ka galvenais ir dzīvība, nevis laba dzīve. Galu galā arī visnemirstīgākā pārliecība – ka rūpes par māju un bērniem ir sievietes pienākums.
"Debesjumā" spēlē lielākā daļa Nacionālā teātra aktrišu, un tas ir daudzbalsīgs koris – sievietes pļāpā cita caur citu, sprēgā, smejas, strīdas, bet dialogi ir sasālīti ar spilgtām detaļām, kas ilustrē sievišķās pieredzes spektru – laulību, seksu, grūtniecību, dzemdības, ciklu, mājas rūpes. Ar garāmejošu vieglumu tiek čalots arī par tumšajām šīs pieredzes daļām – smago, vienmuļo mājassoli, ķermeni, ko nomocījušas daudzās neizbēgamās grūtniecības, depresiju –, taču šis vieglums trāpa mērķī ar savu pašrefleksijas trūkumu, apliecinot sieviešu bezpalīdzību un atkarību no patriarhālās iekārtas, kurā viņas dzīvo. Vai spējam saskatīt nevienlīdzību, ja tā allaž bijusi pašsaprotama dzīves daļa? Vai spējam just solidaritāti ar citām sievietēm, kas cieš no šīs nevienlīdzības? Šo jautājumu uzdošana ir viens no šīs izrādes vērtīgajiem nospiedumiem ne tikai Nacionālā teātra, bet Latvijas teātra ainā vispār, kur ne pārāk bieži no skatuves skan neizskaistināts un godīgs skats uz sievietes ķermenisko un sociālo pieredzi.
Kirkvuda lugā centusies aptvert pēc iespējas vairāk šīs pieredzes šķautņu, un režisors blīvo tekstu nav īpaši īsinājis, tāpēc lielākā daļa 12 zvērināto sieviešu ir drīzāk spilgti tipāži, bet dziļāku iekšējo darbību un biogrāfiju var atļauties vien dažas no varonēm. Tādējādi, lai arī "Debesjums" ir labs ansambļa darbs, tajā izvirzās savi smaguma punkti: Ināras Sluckas morāli nevainojamā, bet savā paštaisnumā nežēlīgā Šarlote Kerija, ko aktrise nospēlē ar vēsu precizitāti, Ditas Lūriņas Emma Dženkinsa, kura zem krinolīna slēpj nazi, bet zem cienījamas dāmas manierēm – pieredzējušas sievietes skarbumu, Evijas Krūzes Helēna Ludlova, kura, par spīti personīgajai traģēdijai (vai tieši tās dēļ), saglabājusi maigumu un līdzcietību, Agneses Budovskas aizkustinoši naivā Mērija Midltone, kas iemieso bezpalīdzību, kādai vēl pirms 200 gadiem sievietes nolēma izglītības trūkums.
Taču izrādes gravitācijas centrs ir Elizabete Skrastiņa un Maija Doveika, kuru varones reprezentē citādas eksistences iespējamību sievietei – esot noteicējai pār savu dzīvi. Skrastiņas izaicinoši tiešā, rupjā Sallija to panākusi, īstenojot radikālu un pašiznīcinošu atteikšanās aktu no sabiedrības normām, bet zem ārējā, rupjā skarbuma aktrise tikko manāmi ļauj nojaust ilgas pēc maiguma. Savukārt Maijas Doveikas apsviedīgā vecmāte Elizabete ar savu no bullshit attieksmi jau ir jauno laiku sieviete, kura apziņas attīstībā izrāvusies no apkārtējo sieviešu nolemtības un atradusi dzīvē misiju ārpus mājām un ģimenes.
Nevar nepamanīt, ka "Debesjums" ir daļa no plašākas tendences un nostājas līdzās vairākiem citiem šīs sezonas iestudējumiem, kas tiecas godīgi atklāt sievietes pieredzi, – Lauras Grozas "Mājoklis. Komentāri" pēc Annas Auziņas romāna motīviem atklāti runā par sievietes seksualitāti, pieaugšanu, laulību un mātišķību, Inga Tropa izrādē "Pārcēlāja" drosmīgi atklāj piedzīvoto seksuālo vardarbību un dziļo traumu, ko tā rada, Elitas Kļaviņas izrāde "Es atgriežos no tālienes" izaicina sabiedrībā arvien spēcīgu tabu, atveidojot māti, kas pamet ģimeni, lai atkal varētu būt pati, Dārta Daneviča monoizrādē "Zēni nav meitenes" stāsta par vardarbību ģimenē no sievietes perspektīvas. Taču, iespējams, visradniecīgākā ir turpat Nacionālajā iestudētā Ingas Tropas izrāde "Naži vistās", kur, līdzīgi kā "Debesjumā", centrā ir sievietes atbrīvošanās no varas attiecībām un savas sociālās lomas gūsta. Varbūt spekulēju, bet ir sajūta, ka šīs izrādes ir neapzināta reakcija uz notikumiem pasaulē – patriarhālā kultūrā dzimušo vardarbīgas pakļaušanas vilni. Jebkurā gadījumā, pat ja tas ir tikai teātris un dažas stundas, turklāt fināls nebūt nav laimīgas beigas, ir patīkami vērot, kā šajā miniatūrajā pasaules modelī uz brīdi visa vara pieder sievietēm.
0